Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar ģitāristu Milošu Karadagliču. Es gribēju būt rokzvaigzne!

Jūs varat spēlēt visu no Baha līdz The Beatles, no Šūberta līdz Adeles dziesmai – un skanēs labi. Saruna ar Melnkalnes ģitāristu Milošu Karadagliču, kurš 17. augustā uzstāsies klasiskās mūzikas festivālā Rīga Jūrmala

Klasiskās ģitāras virtuozs Milošs Karadagličs pirmo reizi uzstāsies Latvijā – šis ir viens no visvairāk gaidītajiem jaunā mūzikas festivāla Rīga Jūrmala koncertiem. 17. augustā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē viņš piedāvās soloprogrammu, kurā skanēs Johana Sebastiāna Baha, Enrikes Granadosa, Manuela de Faljas, Eitora Vilas-Lobusa, Mario Kastelnuovo-Tedesko mūzika un grupas The Beatles dziesmu apdares.

Milošs Karadagličs dzimis 1983. gadā Melnkalnē. Sācis spēlēt ģitāru astoņu gadu vecumā, septiņpadsmit gadu vecumā iestājies Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Kopš 2000. gada mākslinieks dzīvo Londonā. Pēc debijas albuma izdošanas 2011. gadā Milošs tika pasludināts par klasiskās mūzikas sensāciju. 2012. gadā viņš kļuva par pirmo ģitāristu, kurš sniedzis solokoncertu Londonas Karaliskajā Alberta zālē. 2016. gadā Lielbritānijas žurnāls BBC Music Magazine ierindoja Milošu Karadagliču sešu izcilāko pēdējā gadsimta klasisko ģitāristu vidū līdzās spānim Andresam Segovijam (1893–1987), austrāliešiem Džonam Viljamsam (1941) un Kreigam Ogdenam (1967), britam Džūljenam Brīmam (1933) un ķīnietei Sjuefejai Janai (1977).    

Miloša soloalbumos Mediterráneo (2011) un Latino (2012) ir iemūžināta Vidusjūras reģiona un Latīņamerikas komponistu mūzika. Savukārt albuma Aranjuez (2014) centrālais skaņdarbs ir spāņu komponista Hoakina Rodrigo slavenais koncerts klasiskajai ģitārai un orķestrim Concierto de Aranjuez, kas ierakstīts kopā ar Londonas filharmonijas orķestri diriģenta Janika Nezē-Segēna vadībā. Visus šos diskus izdevusi ierakstu kompānija Deutsche Grammophon.

Savā ceturtajā albumā Blackbird: The Beatles Album (2016), kuru laidusi klajā kompānija Mercury Classics, Milošs ir iekļāvis grupas The Beatles dziesmu interpretācijas. Ierakstā piedalījušies spoži viesmākslinieki: džeza dziedātājs Gregorijs Porters un alternatīvās popmūzikas dīva Torija Eimosa, čellists Stīvens Iserliss un sitāras virtuoze Anuška Šankara. Viņa nākamais soloalbums The Sound of Silence iznāks šā gada 13. septembrī, to izdos Decca Classics.  

Milošs uzstājas solo un spēlē ar labākajiem orķestriem. Viņš ir koncertējis kopā ar Čikāgas simfonisko orķestri, Filadelfijas orķestri, Losandželosas filharmonijas orķestri, Londonas filharmonijas orķestri un Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestri. Speciāli Milošam koncertu ģitārai un orķestrim komponējuši Džobijs Tolbots un Hovards Šors. Milošs spēlē austrāliešu meistara Grega Smolmena 2007. gadā darināto instrumentu.

Neilgi pirms gaidāmā koncerta festivālā Rīga Jūrmala Milošs Londonā sniedza interviju KDi.  

Jūs esat labi draugi ar Latvijas akordeonisti Kseniju Sidorovu.

Ksenija ir kā saulstariņš. Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kurš tevi vienmēr uzlādē ar visgaišāko enerģiju. Mēs iepazināmies, kad studējām Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, un kļuvām par draugiem. Es viņu uztveru kā ģimenes locekli. Ksenija ir brīnišķīga mūziķe. Kad uzstājamies kopā, mums pirms koncerta nemaz nav jārunā. Muzicēt ar viņu ir viegli. Es dievinu Kseniju, man viņa ir ļoti īpaša.

Viņa spēlē akordeonu, jūs – ģitāru. Vai var teikt, ka karjeras pirmsākumos jums bija kopīgs mērķis – pierādīt, ka jūsu instruments ir pelnījis cieņpilnu vietu klasiskajā mūzikā?  

Es gribēju būt rokzvaigzne! Paņēmu rokās ģitāru tāpat kā daudzi citi zēni – gribēju spēlēt ģitāru un dziedāt dziesmas. Mums Melnkalnē bija daudz zvaigžņu, un man šķita, kas tas ir forši. Tolaik nespēju iedomāties, ka spēlēšu klasisko ģitāru. Ģitāra ir populārākais un visvairāk izplatītais instruments pasaulē. Tas ir visiem viegli pieejams. Tikai tad, kad atbraucu mācīties uz Londonu, sapratu, ka klasiskajā mūzikā ģitāra nav pienācīgi novērtēta. Es ilgi nevarēju apjēgt – kāpēc. No vienas puses, dzīvojam laikā, kad klasiskajai mūzikai ir grūti tikt sadzirdētai, jo visur dominē komerciālā populārā mūzika. No otras puses, klasikas pasaulē ir izveidojusies nievājoša attieksme pret instrumentu, kurš ir viegli pieejams katram cilvēkam.

Pirms 2011. gada, kad iznāca mans debijas albums Mediterráneo, klasiskā ģitāra nopietnās mūzikas apritē gandrīz nebija dzirdama. Man tā bija liela iespēja. Zināju, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Es cītīgi strādāju, uzstājos visā pasaulē, iepazīstināju klausītājus ar ģitāras repertuāru, kas viņus uzrunāja. Šķiet, man ir izdevies pozitīvi mainīt situāciju. Pašlaik klasiskā ģitāra ir daudz vairāk pamanāma, tā ir atzīta klasikas pasaulē un skan festivālos daudz biežāk nekā jebkad agrāk. Es par to priecājos. Tas ir pelnīti.

Pagrieziens klasikas virzienā jūsu daiļradē notika Melnkalnē?

Jā. Taču, kad cilvēks bērnībā un jaunībā sāk apgūt instrumentu, viņš vēl nepieņem apzinātus lēmumus, viss notiek pakāpeniski. Viena no labākajām lietām Melnkalnē sociālisma laikā bija mūzikas izglītības pieejamība. Visi, kas vēlējās spēlēt kādu instrumentu, varēja bez maksas apmeklēt mūzikas skolu. Tā ir nozīmīgākā atšķirība starp Austrumeiropu un Rietumeiropu – Rietumos mūzikas izglītība vairumā gadījumu ir pieejama bērniem no turīgām, privileģētām ģimenēm.  

Mūzikas skolā man tika mācīta klasiskās ģitāras spēle. Sākumā man tas pārāk nepatika, taču pamazām pieradu. Tas nebija mans lēmums – spēlēt klasisko ģitāru –, vienkārši to man iemācīja skolā. Es par to esmu pateicīgs – man ir atvērušās durvis, kuras citādi nebūtu atvērušās. Ja man deviņu gadu vecumā kāds jautātu, vai vēlos kļūt par klasisko ģitāristu, es atbildētu – nē, tas ir garlaicīgi. Jo tajā laikā es par to neko nezināju. Tagad uz maniem koncertiem nāk astoņus gadus veci zēni, kuri ir pārliecināti, ka klasiskā ģitāra ir pievilcīgākais instruments.

Kā jūs veidojat savu repertuāru?

Laika gaitā tas mainās. Studiju gados manas uzmanības centrā bija svarīgākie, sarežģītākie klasiskās ģitāras repertuāra darbi. Pēc tam kad sāku sniegt koncertus un jutu klausītāju reakciju, repertuārā notika pārmaiņas. Par prioritāti ir kļuvusi saikne ar publiku. Mākslinieki uzstājas šīs komunikācijas dēļ. To jūt arī klausītāji, tāpēc viņi iegādājas biļetes uz koncertiem. Mūsu pienākums ir radīt mūziku un dalīties tajā ar auditoriju.

Manos solokoncertos savienojas dažādi stili un ietekmes. Virziens no pirmā skaņdarba līdz pēdējam ir ceļojums, kurā iepazīstinu klausītājus ar ģitāras repertuāru – ar to, kas ir šā repertuāra pamatā un pāri tam.     

Kas ir ģitāras repertuāra pamatā?

Var nosaukt daudz piemēru – no Johana Sebastiāna Baha kompozīciju transkripcijām līdz XX gadsimta dižgaru darbiem, kuru vidū ir Bendžamina Britena Nocturnal after John Dowland, Alverto Hinasteras Sonāte ģitārai un Lenoksa Bērklija opusi. Tie ir ģitāras repertuāra meistardarbi, taču tos varētu būt grūti uztvert un novērtēt, ja klausītājam nav izveidojusies sapratne par instrumentu, ja nav priekšzināšanu. Es vienmēr domāju par savu auditoriju, par to, kā veidoju programmas. Piedāvāju repertuāru, ar kuru cilvēkiem izveidosies kontakts, un katrā nākamajā koncertā varu spēlēt arvien vairāk darbu, kuri ir ģitāras repertuāra pamatā.   

Tāpēc starp nopietniem opusiem atskaņojat grupas The Beatles dziesmu aranžējumus?

Spēlēju The Beatles dziesmas tāpēc, ka man tās patīk. Tas ir iemesls, kāpēc es mīlu ģitāru un kāpēc dēvēju to par visvieglāk pieejamo instrumentu pasaulē, – jūs varat spēlēt visu no Baha līdz The Beatles, un skanēs labi. Ģitāra ir pārstāvēta katrā mūzikas žanrā. Nav tāda žanra, kurā tā izklausītos nedabiski. Tas ir ģitārista pienākums – solokoncertā parādīt visas instrumenta iespējas. Klausītāju vidū noteikti būs kāds, kurš līdz šim nekad nebūs dzirdējis klasisko ģitāru soloprogrammā.    

Ar šādu programmu uzstāšos Latvijā – tas būs ceļš no Baha līdz The Beatles. Divās stundās iepazīsim mūzikas pasaules krāšņumu, un ģitāra tam ir ideāli piemērots pavadonis.

Lielākā daļa publikas vēlas dzirdēt melodijas, kuras tā pazīst. Kā jūs varat līdzsvarot klausītāju intereses un savas radošās ambīcijas, lai nebūtu pārāk atkarīgs no cilvēku gaumes un nepārvērstos par Gipsy Kings hitu spēlētāju?    

Es to apzinos. Vienmēr spēlēju tikai to mūziku, kura uzrunā mani pašu. Esmu laimīgs, ka man sagādā baudu visdažādāko stilu mūzika. Es nekad nespēlētu skaņdarbus, kuri man nepatīk, lai izdabātu klausītājiem.

Vai esat dzirdējis kādas atsauksmes no Pola Makartnija un Ringo Stāra par jūsu albumu Blackbird: The Beatles Album?

Nē, taču ceru, ka viņi to ir dzirdējuši. Man ir prieks, ka es, būdams klasiskās mūzikas pārstāvis, varēju iekļaut The Beatles dziesmas savā repertuārā, – tas ir apliecinājums šo mākslinieku talantam.  

Vienu no šā albuma dziesmām She’s Leaving Home jūs ierakstījāt kopā ar izcilo amerikāņu dziedātāju un pianisti Toriju Eimosu, kura formāli pārstāv alternatīvo popmūziku, taču koncertos var pārliecināties par viņas unikālo klavierspēli. Pastāstiet nedaudz vairāk par sadarbību ar Toriju Eimosu.  

Šo The Beatles dziesmu ierakstam izvēlējās Torija Eimosa. Viņai ar to ir personiska saikne. Tā ir dziesma par brīdi, kad bērns atstāj mājas. She’s Leaving Home uzrunā visus, kam ir bērni. Tās dienas rītā Torijas meita devās uz skolu un mēs strādājām ierakstu studijā. Torija bija ļoti emocionāla. Viņa ir jūtīga māksliniece, kura saprot un izjūt mūziku ne tikai vokāli un ne tikai tad, kad viņas pirksti pieskaras taustiņiem. Viņas muzikālā izpratne ir ļoti dziļa, un nav nozīmes tam, ka viņas medijs ir populārā mūzika. Pirmām kārtām viņa ir lieliska māksliniece.

Kad satiekas divi mūziķi, nav būtiski, kādu pasauli viņi pārstāv, – viņi vienmēr atradīs kopīgu valodu. Strādāt ar Toriju bija vieglāk nekā ar jebkuru citu partneri. Viņas muzikalitāte ir netverama, viņa prot elastīgi reaģēt. Torijas stils ir ļoti eklektisks, viņu iedvesmo tik dažādi žanri.          

Mums visiem ir jābūt daudz atvērtākiem, nekā mēs esam. Mūzika ir mūzika, nav svarīgi, kurai tradīcijai vai žanram tā ir piederīga. Galvenais kritērijs – vai tā jūs aizkustina vai ne. Ja aizkustina, tas nozīmē, ka tā ir laba mūzika. Vai tā ir popmūzika, klasika, džezs vai blūzs, man ir vienalga.

Nepilna gada laikā jūs esat pirmatskaņojis divus lielus koncertus ģitārai un orķestrim. Tie ir tapuši speciāli jums. Cik nozīmīgi jums ir šie jaundarbi? Vai jums patīk uzstāties ar simfonisko orķestri?

Man daudz lielāks izaicinājums ir nospēlēt solokoncertu, kurā esmu uz skatuves viens pats. Tā ir pavisam cita estētika. Kad esmu orķestra priekšā, man ir jāiedomājas, ka ģitāra ir kas lielāks, nekā tā patiesībā ir, ka tai ir jābūt labi dzirdamai visu citu orķestra instrumentu ielenkumā. Ģitāras repertuārā pietrūkst koncertžanra darbu. Ilgus gadus visā pasaulē esmu spēlējis Hoakina Rodrigo koncertu klasiskajai ģitārai un orķestrim Concierto de Aranjuez un vienmēr esmu domājis: man ļoti patīk šis darbs, un ceru, ka kādu dienu šādu koncertu būs vairāk.  

Kad man parādījās iespēja satikt dižākos mūsdienu komponistus, centos aicināt viņus radīt jaundarbus ģitārai un orķestrim. Pagājušā gada augustā festivālā BBC Proms Londonas Karaliskajā Alberta zālē kopā ar BBC simfonisko orķestri diriģenta Aleksandra Vederņikova vadībā pirmatskaņoju britu komponista Džobija Tolbota koncertu Ink Dark Moon. BBC Proms ir burvīgākais festivāls pasaulē, un man bija prieks, ka varu tajā uzstāties ar jaundarbu, nevis izpildīt kādu visiem zināmu opusu, kas noteikti gūtu panākumus. Tas bija risks, kas attaisnojās. Nākotnē plānoju spēlēt šo koncertu ar citiem orķestriem daudzviet pasaulē.

Šā gada maijā Otavā kopā ar Otavas Nacionālā mākslas centra orķestri un diriģentu Aleksandru Šeliju pirmatskaņoju kanādiešu komponista Hovarda Šora koncertu ģitārai un orķestrim The Forest. Hovards Šors ir pazīstams ar mūziku filmām un seriāliem. Viņa komponētajā koncertā ģitāra ieved klausītājus fantāziju pasaulē.    

Ģitāra ir ļoti melodisks instruments, tā skanējums ir lineārs. Man patīk, ja komponisti to ievēro, nevis cenšas sagraut ģitāras melodiskā skanējuma būtību. Ģitāras skanējums ir dabisks – šķiet, tas nāk no ķermeņa, jo arī instrumenta forma ir līdzīga ķermenim. Ja komponists mēģina radīt dīvainas, svešādas skaņas, kā tas bieži notiek laikmetīgajā mūzikā, ģitārai tās nepiestāv. Kad strādāju ar komponistiem, es viņiem lūdzu rakstīt ģitārai tā, lai uzsvērtu instrumenta dabisko melodiskumu un skaņas delikātumu.    

Ar kuriem mūsdienu komponistiem jūs vēlētos sadarboties?

Man patīk Dženifere Higdone, Kaija Sāriaho, Jērgs Vidmanis un Niko Mjūlijs. Ir daudz jaunu komponistu, kuri sacer interesantus darbus. Ir daudz skaņražu, kuri nav piederīgi klasiskajai tradīcijai, taču raksta skaistu mūziku, piemēram, jaunais džeza mākslinieks Džeikobs Koljērs. Viņam ir bagāta iztēle, un viņš varētu uzrakstīt ģitārai kaut ko fascinējošu. Man gribētos, lai taptu jaundarbi, kuriem būtu ilga dzīve, kuri nav domāti atskaņošanai tikai vienā koncertā vai vienā festivālā. Tiem ir jākļūst par aktīvā repertuāra daļu. Gribētos, lai rastos kaut kas ievērojams un paliekošs.   

Pērn jūs atgriezāties uz skatuves pēc divu gadu pauzes, kas bija saistīta ar smagu rokas traumu. Kas tajā laikā notika jūsu apziņā? Vai domājāt par to, ko vēlaties un nevēlaties darīt savā profesijā?

Jā, es daudz par to domāju. Kad karjeras sākumā paveras arvien vairāk dažādu iespēju, ir grūti pateikt "nē". Pēc sešiem ārkārtīgi intensīviem darba gadiem, kas tika pavadīti turnejās un ierakstu studijā, sapratu, ka visa ir kļuvis par daudz. Nē, patiesībā es pats to nebiju sapratis, bet mans ķermenis, mans mehānisms nolēma man par to paziņot. Labās rokas trauma bija saistīta ar pārstrādāšanos, ar fizisko un garīgo pārslodzi. Man bija nopietnas problēmas ar rokas muskuļu sistēmu. Es spēlēju pārāk daudz, ar piepūli.

Fiziska trauma jebkurā profesijā – ne tikai mūzikā – bieži signalizē par kādu dziļāku problēmu. Mana problēma bija tāda, ka man nebija pietiekami laika, lai dzīvotu savu dzīvi. Man nebija laika, lai padomātu par to, kas man tiešām ir svarīgs.

Tajos divos gados, kad atguvos pēc traumas un nespēlēju, man pirmo reizi bija iespēja apstāties un saprast, ko es vēlos darīt un vai vispār vēlos būt mūziķis. Vai gribu turpināt tāpat kā līdz šim? Vai gribu sniegt 200 koncertu gadā? Vai gribu katru gadu ierakstīt pa albumam? Ko es gribu? Atbilde uz visiem jautājumiem man bija skaidra – nenoliedzami "jā". Es gribu to visu darīt, bet ar vienu nosacījumu – turpmāk es to darīšu pēc saviem noteikumiem. Gribu to darīt tā, lai tas pirmām kārtām apmierinātu mani, nevis kādu citu. Tāpēc mūziķim ir jāuzaudzē bieza āda un jābūt spējīgam pretoties spiedienam, kuru izjūt ikviens slavens mākslinieks. 

Mūziķiem, kuri gūst panākumus, ir kas kopīgs – viņi to dara, jo mīl savu darbu. 

Mēs to darām, jo mums patīk būt skatītāju priekšā, un mēs to darām, jo mūzika ir mūsu dzīve un viss pārējais ir sekundārs. Tā es tagad organizēju savu dzīvi un darbu. Es uzstājos, jo man tas patīk, nevis tāpēc, ka gribu būt veiksmīgs, alkstu slavas un panākumu. Kad to apzinies, atveras jaunas durvis – pēkšņi mūzika sāk skanēt labāk, tu katru rītu pamosties laimīgāks, sadarbojies ar cilvēkiem, ar kuriem tev ir patīkami būt kopā. Tu jūties priecīgs, un tava dzīve ir piepildīta. Kāda jēga dzīvot, ja neesi laimīgs?

Kā ir mainījušās jūsu attiecības ar slavu?

Manas karjeras pirmie seši gadi bija panākumu pilni – tā bija viena veiksme pēc otras, viena virsotne pēc otras. Tajos gados man izdevās pārdot vairāk albumu nekā jebkuram citam klasiskajam instrumentālistam. Biļetes uz visiem koncertiem bija izpirktas, tas bija brīnišķīgi – mani bērnības un jaunības sapņi bija piepildījušies. Tad es guvu traumu... Bija pienācis laiks izvērtēt visu, kas ar mani ir noticis, un saprast, ko un kā es vēlos darīt turpmāk.

Šajā industrijā ir pārāk viegli kļūt par savu panākumu upuri, un, lai atgrieztos pie sevis, neizbēgami nāksies atbildēt uz fundamentāliem jautājumiem – kas tu esi, kas tu vēlies būt, kāpēc tu esi mūziķis, kāds mūziķis tu vēlies būt. Kad guvu traumu, man bija laiks to visu apdomāt.

Kad atsāku spēlēt, zināju, ka vairs nevēlos sniegt pēc iespējas vairāk koncertu, nevēlos ierakstīt katru skaņdarbu, kas šķiet interesants. Tagad, kad esmu sasniedzis visu, par ko jebkad esmu sapņojis, es visu rūpīgi izvērtēju un nekur nesteidzos. Māksliniekam nav jāreaģē uz jezgu, viņam ir jāstāv tam visam pāri. Māksliniekam ir jārada mūzika, kas atspoguļo viņa būtību. Prioritātei nav jābūt vēlmei darīt to, kas apmierinās visus pārējos, tev ir jāapmierina pašam sevi, un tad tavā dzīvē un mākslā viss sakārtosies. Esmu laimīgs, jo daru to, ko kaislīgi vēlos un uzskatu par nepieciešamu, nevis tāpēc, ka kāds man liek to darīt. Tāpēc pašlaik darba rezultāti sniedz daudz lielāku gandarījumu nekā jebkad agrāk.

Pēc tam kad mākslinieks ir izgājis cauri sarežģītam posmam dzīvē un karjerā, viņš spēj radīt savu labāko darbu. Tas nozīmē, ka viņš ir izaudzis. Tagad esmu izaudzis.           

Cik labi jūs saprotaties ar savu ģitāru?

Tā ir tāda pati situācija kā jebkurās ciešās attiecībās. Pieļauju, ka ikviena mūziķa attiecības ar savu instrumentu ir pat intensīvākas, brīžiem nozīmīgākas nekā ar dzīves partneri. Mūziķis ar instrumentu pavada gandrīz visu dzīvi – gan skaistākos, gan sāpīgākos brīžus. Šajās attiecībās ir viss – no mīlestības līdz naidam. Dažreiz paņemu rokās ģitāru un nekas nesanāk. Es tajā nevainoju instrumentu, taču pie sevis nodomāju: kāpēc esmu veltījis visu dzīvi šai koka kastei ar sešām stīgām?! Varbūt labāk būtu strādājis slimnīcā un glābis cilvēku dzīvību.

Ko jūs sev atbildat uz šo jautājumu?

Tāpēc, ka es to mīlu. Tāpēc, ka tad, kad viss izdodas, ir sajūta, kuru nevar salīdzināt ne ar ko citu. Visi mūziķi kā narkomāni kļūst atkarīgi no šīs sajūtas, viņi cenšas to noķert. Tā ir sajūta, ka notiek pieslēgšanās augstākajam spēkam. Varbūt mūzika ir vienīgais humānais izpausmes veids, kas ir spējīgs to nodrošināt. Tas notiek acumirklī un var nekad vairs neatkārtoties.

Septembrī iznāks jūsu jaunais albums The Sound of Silence. Kāds tas būs?

Mēģinu apvienot dažādus žanrus. Diskā būs gan klasiskās ģitāras pamatrepertuāra darbi, gan grupu Portishead, Radiohead un Leonarda Koena kompozīciju apdares. Es sāku šo procesu ar The Beatles dziesmu aranžējumiem un esmu ieinteresēts turpināt. Es izvēlos populārās mūzikas skaņdarbus un skatos, kā varētu tos interpretēt, lai tie dabiski iekļautos manā daiļradē.

Vai varat nosaukt piemērus no pēdējā laika populārās mūzikas – dziesmas, kurās jūs patīkami pārsteidzis ģitāras solo?

Visbiežāk tie ir dziesminieku skaņdarbi, piemēram, Edam Šīranam ir interesanti risinājumi. Taču popmūzikā ģitāra galvenokārt nodrošina pavadījumu. Mani fascinē Adeles muzikālā valoda, viņas kompozīcijas ir īpašas – tās ir kas vairāk nekā īsas popdziesmas. Karjeras pirmsākumos viņa uzstājās, spēlējot ģitāru. Tā visbiežāk rodas dziesminieku dziesmas – viņi komponē, spēlējot ģitāru, un pēc tam integrē citus instrumentus. Tāpēc man ir aizraujoši strādāt ar šādu materiālu – es mēģinu atgriezt bagātīgi aranžētu popdziesmu tās sākotnējā versijā, kurā skan tikai ģitāra. Manā jaunajā albumā būs daudz tādu piemēru. Ģitāras skanējums ir universāls un vienmēr aizkustinošs. Jūs varat spēlēt visu – gan Šūberta, gan Adeles dziesmu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mans tuvākais

Līdz tam mūsu dzīves telpu no visām pusēm ieskāva anonīms klusums.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja