Pats Godiņš saka, ka viņš laikam esot mazliet traks, jo izvēloties netulkojamus autorus – tādus, kuru atdzejošanai jāizgudro jauna valoda. Valodas acīmredzot ir lipīgas, tāpēc Godiņš, tulkojot igauņus, uzraksta pats savu dzejoļu krājumu igauņu valodā, bet, atdzejojis Heli Lāksonenu, sacer dzejoli lībiskajā dialektā. Tagad viņš atkal ķēries pie igauņa Artura Alliksāra, tāpēc es nemaz nebrīnos, ka mūsu sarunas gaitā viņš runā ar igauņu akcentu.
Tu esi paguvis tik daudz izdarīt – milzīgs tulkoto grāmatu saraksts, tu esi dzejnieks, žurnāla redaktors, organizē dažādus projektus un pasākumus, esi strādājis Latvijas vēstniecībā Igaunijā, tev ir liela ģimene… Vai vari teikt, ka esi laimīgs cilvēks?
Tallinā, strādājot vēstniecībā, es sapņoju, kad beidzot būšu brīvs, varēšu darīt to, ko pats gribu. Ja tu man šādi jautā, tagad varu teikt, ka tulkošana nekādu lielo laimi jau nenes. Laimīgs esmu tad, ja tulkojamais darbs ir interesants un ja teksts aizrauj. Lielākoties ar mani tā noticis, jo parasti es pats izvēlos autorus un darbus, ko gribu tulkot. Tulkošana ir urbšanās, tās ir studijas – vispirms jau valodas studijas visplašākajā nozīmē. Kad es tulkoju igauņu tautasdziesmas, tās bija arī igauņu mitoloģijas, tautasdziesmu poētikas un etnomūzikas studijas. Nereti nākas iedziļināties filozofijā, vēsturē, psiholoģijā, bioloģijā. Tulkotājam ir jābūt tādai staigājošais enciklopēdijai. Atdzejojot Heli Lāksonenas dzeju, tā savā ziņā bija jaunas valodas radīšana, izmantojot dialekta iespējas. Esmu laimīgs tad, kad manis pārtulkotā grāmata ieinteresē un ietekmē latviešu dzejniekus un rakstniekus. Zinu, ka tā noticis pēc igauņu sirreālista Ilmara Lābana un filozofiskā dzejnieka Jāna Kaplinska grāmatu izdošanas, arī Matsa Trāta Haralas dzīvesstāstiem. Tomēr šīs grāmatas neizsauca tik lielu ažiotāžu Latvijā, kādu radīja somu dzejnieces Heli Lāksonenas Kad gos smei. Sākumā domāju, vai vispār var tulkot no dialekta uz dialektu. Bet tad, kad janvārī sarīkoju Heli tūri pa Latviju, kad uzstāšanās reizēs cilvēkos sajutu neviltotu interesi, kad grāmata tika tūlīt izpirkta, arī otrais metiens, tad, jā, es jūtos laimīgs.
Atceroties tava dzejoļa rindas "bez savas valodas tu esi sūds" – pēdējā laikā sāk mainīties priekšstats, kā domāt par to, kas ir "sava valoda". Kādu jaunu saturu var ielikt "savas valodas" jēdzienā ņemot vērā, ka tautas arvien vairāk sajaucas? Ir daudz cilvēku, kuriem ir divas dzimtās valodas utt.
Kad rakstīju dzejoli, kur ir šī rinda, bija 1979. gads un cits politiskais konteksts, toreiz šai rindai bija cits semantiskais loks. Tagad, protams, vismaz mana valoda – tā vairs nav tikai latviešu. Jebkurš tulkotājs, iespējams, pat vairāk dzīvo tajā otrā valodā. Tā ir tāda divvalodīga dzīve. Kā jau minēju, nereti tulkotājam arī latviešu valodas ietvaros jāveido jauna valoda. Pēc Heli Lāksonenas dzejas tulkošanas dialektā, tagad esmu pārsviedies pie igauņu dzejnieka Artura Alliksāra, kura dzejas valoda pieprasa citu novitāti, citu radošumu. Es pašlaik gatavoju viņa grāmatu – lielu dzejas izlasi ar dzejnieka vēstuļu fragmentiem, ar laikabiedru liecībām, komentāriem, priekšvārdu. Alliksāra dzeja vispirms nozīmē apbrīnojamu valodas muzikalitāti. Tā arī ir igauņu valodas specifika, un man igauņu valoda iepatikās tieši šīs muzikalitātes dēļ, tāpēc arī sāku to mācīties. Tagad varu teikt, ka esmu nonācis līdz tādam dzejniekam, kur es varu improvizēt, varu censties pārbaudīt un pierādīt, ka latviešu valodā arī ir iespējams izveidot līdzīgu skanisko sistēmu, ka latviešu valoda arī ir muzikāla valoda. Protams, tas prasa milzīgu darbu. Tulkojot Alliksāru, nosacīti nodarbojos ar vārdu krustvārdu mīklu minēšanu, ir jāskatās un jāsajūt, kuri vārdi asociatīvi vai aliteratīvi sader kopā. Tur ir daudz arī iekšēju atskaņu un saskaņu. Cenšos viņa dzejoļus pārtulkot tā, lai, nezinot latviešu valodu, tikai klausoties, igaunis varētu teikt – jā, tas ir Artūrs Alliksārs. Ja es varu izmīcīt to Alliksāra dzejoli tik tālu, ka to lasi un tam ir līdzīgs skaniskums, ritms, frāzējums, arī jēdzieniski nekas nav zudis, tad varu priecāties pat vairāk, nekā būtu pats uzrakstījis savu dzejoli.
Vai tev nav reizēm sajūta, ka tu pārāk daudz redzi to, ko citi ir pateikuši un ka tev tāpēc grūti atrast to, ko unikāli tieši tu vari pateikt?
Tulkojot iztukšojies, atdod no sevis visu, bet reizē arī kolosāli daudz iegūsti, uzlādējies. Varbūt patiešām zinu vairāk, tāpēc negribu atkārtoties. Iespējams, ka tāpēc tik maz pats rakstu. Atklāti sakot, rakstīšanai īsti neatliek laika, ir tik daudz dažādu tulkošanas ieceru un projektu. Dažreiz sāku rakstīt dzejoli, bet tad pēkšņi pamanu, ka rakstu igauniski. Arī tā ir bijis. Pirms vairākiem gadiem Igaunijā iznāca mana dzejas izlase Nakts saule. Interesanti, bet igauņu valodā saviem dzejoļiem atradu citu stilistiku, kļuvu cits dzejnieks. Tas nozīmē, ka daļēji manu stilu veido arī tā valoda, kurā rakstu. Nekad neesmu centies daudz rakstīt. Ar katru savu grāmatu gribēju būt savādāks, vēlējos izvairīties no atkārtošanās. Varbūt tikai pašā, pašā sākumā – tad gan rakstīju daudz, eksperimentēju, meklēju dažādas formas, izmēģināju visu iespējamo.
Es apbrīnoju Uldi Bērziņu. Viņš tik daudz tulko un arī tik daudz pats raksta, līdzīgi arī Leons Briedis. Es tā nevaru. Zemapziņā ir jautājums – kā pateikt vēl kaut ko, ko nav teicis neviens cits? Man šķiet, ka dzeja ir līdzīga apskaidrībai, kaut kas ļoti tuvs budisma dzīves uztverei, pareizai elpošanai... Muļķīgi ir rakstīt dzeju rakstīšanas pēc. To gan dara, sevišķi padomju laikos, kad dzejnieki izdeva grāmatu pēc grāmatas. Man tas nav saprotams, jo kā tu vari tiražēt savu pārdzīvojumu?
Vai tulkojot izmanto kādas latviešu valodas vārdnīcas, vai mēģini radīt no sevis?
Tas ir atkarīgs, kāda rakstnieka vai dzejnieka darbu tulkoju. Atdzejojot Alliksāra dzeju un meklējot vārdu saskaņas, es varētu izmantot sinonīmu vārdnīcu, salipināt vārdus, kas fonētiski saskan cits ar citu, bet no tā nekas labs nesanāks. Rezultātā būšu radījis mehānisku vārdu haosu. Svarīgs ir tulkotāja pārdzīvojums, ko viņš gūst no oriģināla un kā šo tekstu pārvērš savā valodā, nevis pārtulko, bet tieši pārvērš, pārkausē. Tas nedaudz atgādina iluzionista triku – pēkšņi no cepures angļu vai franču truša vietā tiek izvilkts latviešu trusis. Parasti domā, ja viņš ir tulkotājs, noteikti visu laiku buras vārdnīcās. Protams, es to nemitīgi daru, bez vārdnīcām tulkotājam nav iespējams iztikt, tomēr bieži vien konkrētais vārds uzrodas kaut kur pats no sevis. Tu šo vārdu nekad neesi lietojis, nezini, tomēr izmanto, bet vēlāk to arī atrodi kaut kur rakstos. Tas nozīmē, ka zemapziņā valoda ir daudz plašāka un bagātāka, nekā mēs to apzināmies. Valoda ir daudz gudrāka par mums.
Daļa vārdu nav atrodami vārdnīcās. Vai nebūtu labi, ja būtu kāda, piemēram, virtuāla vārdnīca, kur varētu jaunizgudrotu vārdu ātri iereģistrēt? Varbūt tur ir īpaša burvība, ka vārds eksistē tikai domu pasaulē?
Bet vārds nedzīvos viens. Var izgudrot kādu jaunu vārdu, bet ir svarīgi zināt, kā tas sapratīsies ar citiem vārdiem, kā iedzīvosies kontekstā. Vai to pieņems citi vārdi, vai nepieņems? Sākot no tautasdziesmām, igauņu dzejas pamatā ir senais fonētiskais vārdu saskaņas domāšanas veids. Tas nenozīmē tikai labskaņu labskaņas dēļ, būtisks ir arī vārda savienojums ar citu vārdu, kura rezultātā veidojas ļoti īpatnējas nozīmes. Piemēram, igauņiem ir tautasdziesma, kuras nosaukums ir Riia rikkumine (Rīgas izpostīšana). Tajā nav konkrēti teikts, kā nāk igauņu bāliņi postīt Rīgu, šādu jēdzienu radījusi aliterācija. Laika gaitā tas pieslīpējies un palicis kā valodisks un jēdzienisks relikts, dīvaina fosilija. Igauņu tautasdziesmās mēs varam runāt par iekšējām atskaņām jeb par tā saucamo sākuma atskaņu (algriim) – patskaņu un līdzskaņu sabalsojumiem, kas rada arī savdabīgas jēdzieniskas nozīmes. Piemēram, senais igaunis tautasdziesmā saka "Sibulasta tegin sillad" ("No sīpoliem taisīju tiltus"). Tā ir sirreāla un paradoksāla domāšana, ko savā ziņā veido valodas labskaņa, konkrēti šajā gadījumā aliterācija. Folkloristi domā, ka seno tautasdziesmu valodas muzikalitāte kalpojusi kā atcerēšanās līdzeklis. Šie sabalsojumi, sākuma atskaņas ļauj vieglāk atcerēties tekstu. Seno tautasdziesmu pamatprincipu ir pielietojuši savos darbos arī igauņu dzejnieki – Arturs Alliksārs un Ilmārs Lābans. Ja latviešu tautasdziesmās vārdu fonētiskie sabalsojumi atrodami epizodiski , piemēram "Riti, riti, rīta rasa" vai "Gludu, gludu galvu glaudu", tad igauņu tautasdziesmā tā ir sena un neatņemama tradīcija. Pasaulē pastāv arī skanīgākas un mazāk skanīgas valodas. Igauniski ir iespējams pateikt teikumu no vārdiem, kuros nav neviena līdzskaņa, tikai patskaņi – õe õue aia oa õie öö.
Bet vai tas arī kaut ko nozīmē?
Jā, tas nozīmē – māsas pagalma dārza pupas zieda nakts.
Tev raksturīgi savus tulkojumus pasniegt kontekstā, apvienot ar izpēti, tāpēc tavs darbs ietekmē ne tikai tādā mērā, kā viena grāmatiņa var ietekmēt, bet tu pārnes veselu pasaules fragmentu. Tagad, pateicoties daudzajiem tulkojumiem, ir tāda sajūta, ka mums ir lielāka sasaiste ar somiem un igauņiem, nekā, piemēram, ar lietuviešiem. Ja tavā vietā Latvijā būtu bijis kāds lietuviešu valodas mīļotājs, varbūt veidotos pavisam citāda tulkošanas un literatūras vēsture?
Tulkotās literatūras politikā pirmo vijoli spēlē tulkotājs. Šāds tipiņš, varbūt līdzīgs man, savulaik bija Alfrēds Ķempe, kurš teica – "es pārtulkošu visu igauņu dzeju". Diemžēl šo ieceri viņam neļāva realizēt pāragrā nāve.
Kad es biju labāk iepazinis igauņu un somu literatūru, centos saprast, kas stilistiski un saturiski mums trūkst, tāpēc tulkoju tos darbus, kas it kā varētu aizpildīt robus latviešu literatūrā. Nereti kāds igauņu rakstnieks vai dzejnieks man saka: "Pārtulko manus dzejoļus vai romānu." Dažreiz to arī daru, tomēr pārsvarā tulkoju paša izvēlēto autora darbus, un šādi es cenšos izveidot savu izvēles sistēmu. Ar tulkojumiem ir iespējams paplašināt latviešu dzejas areālu, dažādot prozas stilistiku, tematiku. Piemēram, Andresa Kivirehka grāmata Kaka un pavasaris varbūt ienesa kādu atšķirīgu domāšanas niansīti arī mūsu bērnu literatūrā. Tagad latviešu lasītājs ir iepazinis divus igauņu sirreālistus – Lābanu un Ehinu. Spilgts dzejnieks un filozofs ir Kaplinskis, ne ar vienu nesalīdzināma ir Heli Lāksonena. Tas viss daudzveido un dažādo arī latviešu literatūru. Neaizmirsīsim, ka mūsu literatūra sākās ar tulkojumiem. Ja es neveidotu savu tulkoto darbu izvēles politiku, ko vēlos panākt ilgākā laika periodā un darbotos tikai pēc nejaušības principa, tad nav iespējams gūt sistemātisku priekšstatu par kādas valsts literatūru.
Parunāsim par Heli. Ko viņa vispār teica par Latviju?
Heli aizbrauca ļoti sajūsmināta, aizbrauca ar apziņu, ka sevī ir atklājusi Latviju. Par braucienu Heli uzrakstīja trīs vēstules somu avīzei Turun Sanomat, kur savā dialektā un stilā aprakstīja mūsu viesošanos Salacgrīvā, Madonā, Jēkabpilī, Rīgā un Ventspilī. Sākumā es baidījos ķerties pie Heli dzejoļu tulkošanas, jo viņa ir ļoti populāra Somijā, arī hipnotizēja dialekts. Kā panākt, lai viņas dzeja iedzīvotos pilnīgi citā vidē? Protams, tas nebija viegli. Manuprāt, bija labi, ka mūsu pasākumi notika ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās. Mēs aizbraucām arī uz tām lauku mājām Salacgrīvā, kur runā tajā valodā, ko es lietoju atdzejojumos. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka centos izmantot tikai Lībiskā dialekta Vidzemes izlokšņu iezīmes, lai dzejoļi būtu saprotami arī tiem, kas nerunā šajā dialektā, savā ziņā gāju vidusceļu. Tūres laikā man bija interesanti arī vērot, kā Heli uzsūc sevī informāciju par Latviju. Viņai interesēja pilnīgi viss – kādus vārdus mēs dodam govīm, mūsu slavenais ķimeņu siers, latviešu valoda, cilvēku dzīve laukos utt. Mašīnā viņa attīstīja pat teoriju, ka vārdi "ķimene" un "ģimene" varētu būt vienas cilmes vārdi. Viņa ir dzejniece, kas dzejoļus raksta kāda konkrēta notikuma iespaidā. Esmu pārliecināts, ka tagad Latvija viņai ir iedvesmas avots un no šiem iespaidiem noteikti radīsies kāds dzejolis. Pēc mūsu lasījumiem Latvijā cilvēki nāca klāt dzejniecei, lūdza autogrāfus, vēlējās parunāties, stāstīja savus stāstus. Daudzi atzinās, ka vispār nelasot dzeju, bet šo grāmatu gan. Heli teica, ka viņu nekad dzīvē tik daudz nav bučojuši un tik daudz dāvinājuši ziedus kā Latvijā.