Šī gada Jāņa Baltvilka starptautiskās balvas bērnu literatūrā ieguvēja Aino Pervika ir Igaunijā labi pazīstama rakstniece. Igaunijas bērnu literatūru viņa pārstāv vislabākajā veidā – kopā ar visu savu ģimeni: labi pazīstams rakstnieks bija arī viņas vīrs Eno Rauds, un Rīgā viņa bija ieradusies kopā ar mazbērniem un meitu Piretu Raudu, kas pati itin veiksmīgi gan ilustrē, gan raksta bērnu grāmatas. Ar rakstnieci tikāmies Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā 24. jūlijā, piedalījās un palīdzēja arī apbalvotās grāmatas Prezidents tulkotāja latviešu valodā Maima Grīnberga, kam šī raksta autore ir īpaši pateicīga par ieguldīto darbu.
Šī droši vien nav pirmā reize, kad esat pie mums. Kādi iespaidi jums saistās ar Rīgu?
Rīgā esmu daudz bijusi padomju laikos. Vairākas reizes – studentu gados. Studēju somugru valodas, un reiz braucām ekspedīcijā uz lībiešu krastu, tas, protams, arī bija caur Rīgu, lai gan apmeklējām arī Ventspili un Kolku. Reiz studiju laikā ciemos pie latviešu studentiem atbraucām uz Jāņiem – tie izdevās ļoti jauki. Bet vēlāk, astoņdesmitajos gados, kopā ar savu ģimeni – vīru, jaunāko dēlu Mihkelu un meitu Piretu – biju Dubultos Rakstnieku namā. Tad bija vasara, bet pirms tam vienu reizi biju tur bijusi arī viena pati un ziemā. Mēs, igauņi, tomēr braucām uz šejieni. Toreiz, kad biju ar ģimeni, Domā klausījāmies Mocarta Rekviēmu. Diemžēl neatceros, kas bija izpildītāji, šķiet, kāds latviešu kolektīvs, bet tas bija milzīgs pārdzīvojums. Taču pēc pārmaiņu laika Rīgā neesmu bijusi, tātad – ļoti sen. Mans jaunākais dēls gan ceļ Rīgu vai debesīs – viņam šeit ļoti patīk.
Jauki, ka esat šeit, un īpaši jauki tāpēc, ka kultūras sakari starp Latviju un Igauniju nav tik cieši, kā varētu sagaidīt mūsu ģeogrāfiskā tuvuma dēļ. Piemēram, maz zinām, kas notiek igauņu literatūrā. Vai tāda pati sajūta ir, skatoties no Igaunijas uz Latviju?
Jā. Domāju, ka tā ir gan. Galvenokārt tāpēc, ka valodas ir ļoti atšķirīgas. Latvijai un Lietuvai droši vien ir ciešāki kontakti. Starp citu, viena no manām vedeklām ir lietuviete. Tāpēc esmu vairāk pazīstama ar Lietuvu – mana vecākā dēla Reina ģimenē otrā valoda ir lietuviešu valoda. Tā nu gadījās, ka tā bija nevis latviešu, bet lietuviešu meitene. Par to, kas notiek latviešu literatūrā, liela priekšstata man nav, bet mums, kā zināms, ir festivāls HeadRead (Labās rindiņas – M. G.). Tur pagājušogad uzstājās Kristīne Želve, kuras stāstu krājums Meitene, kas nogrieza man matus ir tulkots igauniski un izdots apgādā Loomingu Raamatukogu. Viņa uzstājās, un es sēdēju un ar lielu interesi klausījos.
Tad arī mēs varētu pāriet pie stāstiem. Kas vispār jūs kā rakstnieci interesē vairāk – valoda pati vai stāsts, naratīvs?
Es nemēdzu nošķirt. Esmu rakstījusi arī pieaugušajiem un diezgan daudz publicistikas. Dažas grāmatas domātas tik maziem bērniņiem, kas vēl pat neiet bērnudārzā. Stils atsevišķām mērķgrupām nāk pats no sevis, es nenopūlos kaut ko izdomāt pirms tam.
Tomēr jāiedomājas, kam raksta…
Nekad nedomāju par mērķgrupu, par tiem, kam rakstu. Domāju par to, ko rakstu. Tad arī sanāk vai nu publicistika, vai literatūra maziem bērniņiem.
Cik lielā mērā vizuālā iztēle nosaka, kas notiks stāstā, tā attīstībā?
Tas man ir ārkārtīgi svarīgi. Sevišķi, rakstot daiļliteratūru. Protams, uz publicistiku tas neattiecas. Man ir absolūta vizuālā domāšana. Ir sajūta, ka man pakausī ir tāda vieta, kur notiek rakstāmais stāsts. Mani darbi diezgan daudz ir arī filmēti un iestudēti teātrī. Vairākkārt, filmējot kādu manu darbu, man teikts, ka tie ir tik kinematogrāfiski, ka nemaz nevajagot scenāriju. Taču reizēm tas sagādā arī vilšanos. Jo ilustrētāji citādi redz, piemēram, dažādās fantastiskās būtnes, kas radušās manā galvā. Ļoti žēl, ka savulaik neaizgāju mācīties mākslu, jo tad es būtu varējusi ilustrēt savas grāmatas tieši tāpat kā Pireta.
Bērniem arī patīk zīmēt. Vai tas jūs iedvesmo?
Tā ir cita lieta. To es nošķiru.
Tomēr, ja paskatās, kas notiek bērnistabā, līdzās zīmēšanai liela loma ir spēlei. Vai jūs spēlējaties savos darbos, un, ja jā, vai tas vairāk ir teātris vai galda spēles?
Nekad neesmu šādi domājusi. Drīzāk tā ir filma.
Kāpēc?
To es nezinu. Filma no teātra atšķiras ar to, ka te kaut kas ir jau būtībā gatavs, tiek piegriezts. Tieši ar to es nodarbojos. Ļoti daudz laboju, man patīk tā pieslīpēšanas daļa. Pašlaik, rakstot datorā, montāžas darbu veikt ir ļoti vienkārši – ar copy/paste paņēmienu.
Par filmu vismaz latviski dažreiz sauc arī apzināšanās un atcerēšanās darbu atmiņās. Kāda loma rakstnieka darbā ir atmiņām?
Atmiņu literatūru es neesmu rakstījusi un arī negrasos. Taču man ir grāmata pieaugušajiem, kas balstīta emocionālajā atmiņā. Tā iznāca pirms dažiem gadiem un pat tika nominēta Kultūrkapitāla literatūras gada balvai. Tāda maza grāmatiņa, kuras nosaukums ir Matlenas ceļš/Matlena teekond (2010). Tās pamatdarbība notiek kādā no XIX gadsimta krievu un turku kariem, un to caurvij dažādi mani vērojumi. Šajā karā vienai no manām ciltsmātēm aizgāja bojā vīrs, un viņa palika atraitnēs. Es rakstu par šo sievieti sarežģītajos apstākļos – viņa bija zaldāta atraitne bez miršanas apliecības. Tad viņai radās jauna mīlestība, un viņa gaidīja bērnu. Mācītājs nebija ar mieru viņus salaulāt, jo nebija miršanas apliecības. Šī sieviete, lai dabūtu miršanas apliecību, kājām nogāja līdz Tallinai apmēram divsimt kilometru no zvejnieku ciematiņa, kas atrodas netālu no Kundas, turklāt viņa nemācēja nevienu vārdu ne krieviski, ne vāciski. Un viņa dabūja to miršanas apliecību, atgriezās un apprecējās. Es to, protams, esmu mazliet beletrizējusi, jo es jau konkrēti nezinu, kas notika. Šajā beletrizētajā stāstā no manis ir daži personīgi un emocionāli iestarpinājumi. Beigas ir tādas, ka šis Matlenas ceļš joprojām turpinās caur mani un maniem bērniem. Un man ir zināma vainas sajūta pret visām manām priekšgājējām, kuru dzīve salīdzinājumā ar manējo bija ļoti grūta, sarežģīta dzīve. Jo mēs visas dzīvojam nesalīdzināmi labāk nekā viņas. Tehnika, elektrība, silts ūdens, apkure. Bija taču laiki, kad gāja uz upi mazgāt veļu – nevis kā tagad – ieliek tik veļas mašīnā… Tomēr dzīve aizvien ir turpinājusies, un šie ir ķēdes posmi.
Tomēr, lai arī dzīvot kļuvis vieglāk, emocionālā aspektā cilvēki neliekas laimīgāki.
To, protams, nevarētu teikt, un man ir aizdomas, ka cilvēki nekad nebūs laimīgi. No vidusskolas mācībām man palicis prātā, šķiet, Majakovska teiciens, ka pat idiots nav visu laiku laimīgs. Vismaz tā es to atceros.
Tad man nāk prātā Aspazija, kas ir viena no mūsu šīgada kultūras dzīves galvenajām varonēm un arī viena no pirmajām latviešu bērnu literatūras autorēm. Turklāt tādā nozīmē, ka viņas bērnu dzejoļi patiesībā ir bērnības atmiņas emocionālā kontekstā. Ja palasa šo viņas grāmatu priekšvārdus, šķiet, ka viņa paliek tikai nelaimīgāka un nelaimīgāka, bērnības pasauli izkristalizējot kā tādu laimes saliņu. Vai jūs piekrītat, ka dzīvē tā virzība ir arvien tālāk prom no bērnības saulainā stūrīša?
Patiesībā nē, jo mana bērnība bija kara laikā. Un universitātē es mācījos lielo izvešanu laikā – biju studente, kad nomira Staļins. Es drīzāk teiktu, ka mana dzīve pamazām zaudējusi spriedzi. Bet, protams, arī es neesmu visu laiku nemitīgi laimīga, gluži pretēji – ik pa brīdim mācas virsū nomāktība un drūmums.
Vai ir kādas īpašas bērnības atmiņas, kas savā veidā uzlikušas rāmi tam, kā jūs skatāties uz dzīvi?
Noteikti viens no svarīgākajiem aspektiem ir, ka es biju viena pati savā ģimenē, man nebija ne brāļa, ne māsas, un es ļoti daudz lasīju.
Kādas grāmatas lasījāt?
Kara laikā pārāk daudz jaunu bērnu grāmatu, protams, neizdeva. Es uzaugu mazā fabrikas ciematiņā un biju no viena gala līdz otram un atpakaļ izlasījusi visas skolas bibliotēkas grāmatas. Lasīju arī pieaugušo bibliotēkas grāmatas, ko atnesa mamma. Vēl gluži maza meitene lasīju Dostojevski, Fransu – ko nu mamma atnesa, kas mājās bija, to lasīju. Kaut kas jau mani tur interesēja – droši vien darbība, raksturi… No Tolstoja Kara un miera es labi atceros, ka tur bija ļoti daudz teksta franču valodā. Bet apakšā bija tulkojums.
Tad gribētu jautāt par vides ietekmi – gan domājot par kultūrvidi, lasāmo literatūru, ko jau aizsākām, gan arī – par skarbo ziemeļu vidi, kas arī savā veidā ietekmē garastāvokli un emocijas un arī nosaka laika sadalījumu, atvēlot lasīšanai kādus noteiktus laika sprīžus. Jautājums būtu konkrēti – kā rīkoties mātei? Ko darīt, lai bērns izaugtu attīstīts, laimīgs un piemērots šiem apstākļiem?
Mums mājās bija diezgan brīva audzināšana. Mēs ar vīru abi bijām rakstnieki un abi kļuvām par pašnodarbinātajiem, kad Piretai bija apmēram divi gadiņi. Tāpēc varējām visas vasaras dzīvot laukos. Mums nebija starpības – darbs vai atvaļinājums –, jo vienmēr varējām paņemt darbu līdzi uz laukiem. Mājās bija daudz grāmatu. Bieži nāca viesi – rakstnieki, mūziķi. Mēs ar vīru apspriedām viens otra grāmatas, lasījām tās bērniem priekšā, bērni to klausījās, tādā vidē viņi uzauga. Tad, kad atvērās kuģu satiksmes līnija ar Somiju, mums ciemos brauca arī labi draugi, somu rakstnieki, kuri veda mums grāmatas, piemēram, Alisi Brīnumzemē ar Džona Teniela oriģinālilustrācijām. Man par lielu pārsteigumu Pireta vienkārši dievināja šo grāmatu – tās bija melnbaltās grafikas, man viņas likās tādas kā drusku vecmodīgas, bet Piretai ārkārtīgi patika. Toreiz viņai bija kādi septiņi astoņi gadi. Un galu galā viņa pati kļuva par grafiķi.
Atšķirībā no filmas, kas ir sintētisks mākslas veids – ietilpina attēlu, mūziku, vārdu un kustību –, parasti domā, ka literatūrā autoram ir tikai valoda, kurā izstāstīt stāstu vai izteikt dzejoli. Vai tomēr jūs drīzāk teiktu, ka literatūras materiāls ir daudz plašāks – ietver skanējumu, ritmu, aprakstītos tēlus, krāsas utt., ko autors iesaista drīzāk asociatīvi, iespējams, piemēram, saistībā ar emocijām, kas reiz pārdzīvotas?
Tas ir neapzināts process, ko es nemāku izskaidrot. To varētu salīdzināt ar filmā redzētā pārstāstu, tomēr tas nav pārāk veiksmīgi teikts. Tas ir kaut kas tāds, kas rakstot notiek psihē un ko es nemāku izskaidrot. Kolēģi, kad viņiem uzdod līdzīgus jautājumus, mēdz teikt, ka tas viņiem tiek dots, ka tas nāk vai uzkrīt uz galvas, bet tas nav tas. Acīmredzot ir dažādas skolas ar dažādiem skaidrojumiem. Mēs taču neprotam līdz galam izskaidrot savu domāšanu, to, no kurienes uzrodas dažādas domas. Kaut vai kūku cepot – ko man vēl pielikt klāt? Ļoti daudz kas ir neapzināts. Kūka gan cepta pēc receptes, bet vienalga – reizēm, kad to cep, ārā spīd saule, savukārt citreiz puteņo.
Vai atceraties, kad pirmoreiz sapratāt, ka varat rakstīt?
Tas varēja būt apmēram bērnudārza vecumā. Šajā sakarā pastāstīšu stāstu par savu mazbērnu. Mans visvecākais mazbērns, kuram vārdā ir Juhans un kurš pa pusei ir lietuvietis, dzīvoja kaimiņu dzīvoklī. Tad nu viņš tā pastaigājās starp mūsu dzīvokļiem. Mans vīrs tolaik bija paralizēts, un viņi bija ļoti lieli draugi. Juhans vēl nemācēja rakstīt – rakstīja visādus ķeburus, kā jau bērni to dara, pirms iemācās pa īstam. Viņš nesa tos vectēvam lasīt, bet vectēvs taču ir rakstnieks. Vectēvs ņēma un izlasīja ļoti interesantu stāstu. Juhans bija ārkārtīgi neapmierināts, ka ne tētis, ne mamma nespēja no viņa ķeburiem izlasīt to pašu stāstu. Pašlaik Juhans Braitonā maģistrantūrā studē kino teoriju un vēsturi un viņa jaunākā māsa Laura Tallinā mācās par kinorežisori.