Maijā Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) aicināja uz publisku diskusiju par skatuves mākslas izglītības nākotni, kas turpināja projekta Nākotnes skola diskusiju sēriju. Līdzās starptautiskajai pieredzei izskanēja arī mūsu teātra profesionāļu pārdomas par viņu ideālo aktieri (plašāk – jaunākajā Teātra Vēstneša numurā).
Vai un kā būtu jāmainās teātra izglītībai, reaģējot uz XXI gadsimta dzīves stila un uztveres pārmaiņām? Vai mums nemitīgi būtu jāvaicā "vai tas ir teātris?" par visu to nepārtraukti mainīgo daudzsejaino matēriju, ko sauc par laikmetīgo teātri? Ja skatuvi vairs nesaucam par bīni kā Alunāna laikos, varbūt ir pienācis brīdis atzīt, ka teātra terminoloģija ir mazliet atpalikusi no reālajiem teātra mākslas procesiem un laiks to pārskatīt? Un tas nav tikai specifisks teātra zinātnes jautājums.
Šogad LKA absolvē Māras Ķimeles vadītais aktieru un režisoru kurss. Līdz ar nākamo sezonu Valmieras teātra kursu audzinās režisore un Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskā vadītāja Indra Roga. Atjaunot Jaunā Rīgas teātra asinsriti, 2018. gadā uzņemot aktieru kursu LKA, nolēmis arī Alvis Hermanis. Labs brīdis sarunai ar Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās katedras teātra virziena vadītāju Zani Kreicbergu, kura savas pārdomas sāk ar skatuves mākslas izglītības nākotnei veltītās diskusijas konteksta iezīmēšanu.
Zane Kreicberga. Kopš 2015. gada LKA ir iesaistījusies Eiropas Teātra akadēmiju platformā (Platform of European Theatre Academies – PLETA) līdz ar astoņām citām teātra augstskolām no Briseles, Helsinkiem, Māstrihtas, Minhenes, Oslo, Varšavas un Zalcburgas. Esam izstrādājuši divu gadu programmu, kuru laika posmā no 2016. līdz 2018. gadam atbalsta ES programma Radošā Eiropa. Pamatideja – katra skola definē savu vērtību vai specifiku un tad meistardarbnīcu vai kopiestudējumu veidā piedāvā to "kopīgajam katlam". Līdz šim jau realizēti vairāki projekti. Piemēram, no 2016. gada 26. jūnija līdz 1. jūlijam PLETA sāka savas aktivitātes ar vērienīgu kopiestudējumu Odiseja, kas tika izrādīts Starptautiskajā Teātra skolu festivālā ITs Festival Amsterdamā. Katras augstskolas studentu grupa sagatavoja 15 minūšu garu izrādi, sasaistot Homēra aprakstīto Odiseja ceļojumu ar aktuālo bēgļu krīzes situāciju Eiropā un savā valstī un izvēloties konkrētu Odisejas epizodi, ar kuru, viņuprāt, vislabāk iespējams raksturot attiecīgās valsts nacionālo īpatnību. LKA izrādi veidoja režisors Toms Treinis kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas studenti Gerdu Šadursku, un tajā piedalījās Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova dramatiskā teātra aktieru kursa studenti. Astoņas epizodes pārtapa apmēram divu stundu garā izrādē – ceļojumā, kas iepazīstināja skatītājus ne tikai ar jauno mākslinieku vīzijām par šodienas Eiropas procesiem, bet daudz lielākā mērā bija interesants ar dažādo teātra skolu reprezentāciju. Protams, nevar gribēt, lai viens gabaliņš pilnībā ietver katrai skolai raksturīgāko, tomēr bija jāsecina, ka nelielās izrādes diezgan precīzi parādīja teātra izglītības atšķirības dažādās kultūrās.
Un kādu pieeju atklāja Latvijas izrāde?
Man simpatizēja mūsu radošās komandas piegājiens – runāt ļoti konkrēti par to, kā šobrīd bēgļu jautājums tiek uztverts Latvijā, un parādīt situācijas absurdu. Režisors bija izveidojis vairākas epizodes, kurās, piemēram, bēgļu jautājumu apspriež vienaldzīgi Saeimas deputāti komisijas sēdē un visu laiku atliek konkrētu lēmumu pieņemšanu, Kaņepes Kultūras centrā pulcējas bēgļu atbalsta grupa, lai trenētos labvēlīgi uzņemt bēgļus, kuri vēl sazin kad ieradīsies u. tml. Paralēli šīm ainām telpā klīst viens vienīgs bēglis, kurš nemaz negrasās palikt Latvijā, bet ieradies tikai caurbraucot. Nosacītā spēle un vieglas ironijas pieskaņa bija šī priekšnesuma trumpji, kas precīzi pārraidīja radošās komandas izjūtas un attieksmi.
Ko jūs šajā starptautiskajā projektā definējāt kā Latvijas aktieru izglītības trumpjus? Ar ko esam stipri?
Uz citu akadēmiju fona mūsu stiprā puse ir Staņislavska psiholoģiskais teātris. Taču šajā projektā mēs izmantojām to, ka mums pašlaik ir leļļu teātra aktieru kurss, kuram vajag nodrošināt ieskatu dažādās tehnikās. Tā kā viena no sadarbības partnerēm ir Varšavas Teātra akadēmija, kuras filiāle Bjalistokā ir tieši Leļļu un objektu teātra fakultāte, viens no mūsu projektiem LKA festivālā Patriarha rudens būs viņu pasniedzēja vadīta darbnīca, kurā piedalīsies arī pa vienam studentam no pārējām sadarbības skolām. Kā noslēguma notikumu piedāvājām vasaras skolu 2018. gadā Cēsīs, kurā meistardarbnīcas tiks kombinētas ar dažādu augstskolu studentu grupu jauniestudējumu tapšanu Cēsu pilsētvidē. Izrādes apvienos kopīga tēma – Brīvības iela, kas piedāvā vairāku Eiropas valstu nacionālās vēstures pārvērtēšanu mūsdienu globalizētajā pasaulē jaunu mākslinieku interpretācijā. Studentiem ļoti daudz dod iespēja satikties un strādāt kopā, iepazīstot dažādas pieejas. No vienas puses, tas rada satraukumu, vai mēs te neesam iesīkstējuši, no otras puses, tas stiprina pašapziņu un pārliecību, ka var būt dažādi. Visur, kur mēs esam bijuši, mūsu studenti neizskatās sliktāk sagatavoti par citiem, dažreiz – tieši otrādi.
Lūdzu, pakomentē Māstrihtas Teātra akadēmijas profesora Henka Havensa priekšlasījuma Teātris un performatīvais spektrs idejas.
Viņa doktora darba ideja ir, ka teātris šodien jāaplūko plašākā performatīvajā spektrā kā sistēma, kas sastāv no mākslinieciskās, producējošās, izglītības un kultūrpolitikas komponentes un ir noteiktās attiecībās ar kultūras konteksta dinamiku. Viņš uzskata, ka jauno mediju ienākšana neatgriezeniski maina arī mūsu apziņu un tas gribot negribot skar arī teātri. Jautājums ir, vai un kā mēs uz to reaģējam. Pirms 20–30 gadiem mākslas izglītība sagatavoja profesionāļus eksistējošām praksēm, savukārt šodien gan straujās tehnoloģiju attīstības dēļ, kas jaunākajām paaudzēm kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, gan globalizācijas ietekmes dēļ izglītībai jācenšas paredzēt nākotnes vajadzības. Viens no retiem piemēriem, ka izglītības sistēma var būt proaktīva un progresīva un lielā mērā ietekmēt turpmāko teātra praksi, ir Gīsenes Praktisko teātra studiju institūts, kura dibinātāju vidū ir arī vācu teātra zinātnieks Hanss Tīss Lēmans. Gīsenes skolas veidotāji uzdeva jautājumu – vai mākslas izglītības pamatā jāliek meistarības spodrināšana vai domāšanas attīstīšana – un nosvērās par labu domāšanai. Gīsenes skola mācību procesā izteikti stiprināja pētniecisko komponenti un starpdisciplinaritāti, tādējādi lielā mērā ietekmējot mākslinieciskās prakses Eiropā. No šīs skolas nāk, piemēram, tādi Latvijā pazīstami kolektīvi kā Rimini Protokoll un Gob Squad.
Vai multidisciplinārisms izglītībā neriskē nonākt pie zināmas virspusējības un viduvējības it visā, kad beigās esi "multitalants", kurš īsti talantīgi tomēr neprot neko?
Tas tā var būt. Esmu redzējusi Gīsenes skolas studentu darbus, kas raisa šādas bažas. Jābūt ļoti spēcīgam talantam, lai attaisnotos šī pieeja un nerastos iespaids, ka mākslinieki nepietiekami pārvalda noteiktas prasmes. Tāpēc viens no man būtiskākajiem jautājumiem, strādājot pie skatuves mākslas programmu attīstības LKA, ir – kā rast līdzsvaru starp mūsu spēcīgo tradīciju un nepieciešamiem jauninājumiem. Kā ne tikai apkalpot pastāvošo teātra sistēmu Latvijā, bet, iespējams, arī provocēt tajā pārmaiņas, lai māksliniekiem būtu iespējams strādāt dažādos veidos un realizēt dažādas pieejas, ne tikai repertuāra teātriem raksturīgās. Māstrihtas Teātra akadēmija vairāk nekā pirms 10 gadiem līdztekus tradicionālajām aktiera un režijas mākslas programmām atvēra jaunu – performances programmu, kurā tiek sagatavoti nevis aktieri un režisori, bet gan starpdisciplināri orientēti skatuves mākslinieki, kuri spēj realizēt savas idejas dažādos formātos, nereti iesaistot jauno mediju tehnoloģijas. Mūsu kontekstā diez vai būtu nepieciešama atsevišķa programma, taču jādomā, kā dažādot gan aktieru, gan režisoru apgūstamo metožu paleti.
Kādas pārmaiņas nākotnē varētu skart LKA aktieru izglītības sistēmu?
Ar Eiropas Teātra akadēmiju platformas (PLETA) kolēģiem daudz runājam par to, kas ir šībrīža vajadzības, uz ko mums jāfokusējas nākamajā sadarbības attīstības posmā. Mēs sev jautājam, kādā veidā savstarpēji bagātināt dažādo akadēmiju izglītības pieeju, lai ieguvēji būtu nākotnes mākslinieki. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka jābūt dažādībai. Tradicionāla pieeja un eksperiments mākslā viens otru neizslēdz, tie var pastāvēt līdzās un katrs sasniegt savu auditoriju. Sarežģītākas attiecības starp šīm pusēm veidojas izglītībā, jo ierobežotajā mācību procesam atvēlētajā laikā jāizšķiras par atbilstošāko stratēģiju. Piemēram, režisori Valters Sīlis un Elmārs Seņkovs ir daudz eksperimentējuši ar veidiem, kā top izrāde, ar aktiera funkcijām tajā. Viņi ir ieguvuši diezgan klasisku režijas izglītību, bet tad, kad viņi iznāca ārā no akadēmijas, viņu prasības pret izrādes tapšanas procesu un aktieri bija citas. Valteru no sākta gala ir interesējis procesā jaunradīts teātris (devised theatre), kura pamatā nav vis gatava dramaturģija, bet visi elementi tiek kopīgi veidoti mēģinājumu procesā. Akadēmijā viņam neviens to nemācīja, bet tagad neredzu nevienu iemeslu, lai procesā jaunradītu teātri kā metodi neiekļautu mācību plānā, jo tā ir pieeja, kas kļūst arvien populārāka arī pie mums. Tā attiecas ne tikai uz režisoriem, bet arī aktieriem un pārējo radošo komandu, tās praktizēšana attīsta prasmi sadarboties kolektīvā un palielina ikviena dalībnieka patstāvību un atbildību kopējā rezultāta sasniegšanā.