Amsterdamā strādājošā nīderlandiešu dizainere Irisa van Herpena ir viena no oriģinālākajām un nozīmīgākajām modes māksliniecēm pasaulē. Viņa veido haute couture kolekcijas, kurās eksperimentē ar formu, materiāliem un tehnoloģijām. Irisas van Herpenas kolekcijas tiek prezentētas augstās modes nedēļā Parīzē. Savu zīmolu māksliniece nodibināja pirms vienpadsmit gadiem. Viņai izdodas saglabāt neatkarību un radošo brīvību. Irisas van Herpenas radītās kleitas top pēc pasūtījuma un tiek piedāvātas modes nama klientēm. Savukārt veikalos var iegādāties Irisas van Herpenas aksesuārus.
Viņas cienītāju vidū ir aktrises Tilda Svintone un Keita Blānšeta, popzvaigznes Bjorka, Lēdija Gāga, Bejonsē un Grimes. Modes māksliniece veidojusi kostīmus horeogrāfu Sašas Valcas un Benžamēna Milpjē izrādēm. Viņas tērpos ir redzama Skārletas Johansones atveidotā varone režisora Lika Besona zinātniskās fantastikas trillerī Lūsija/Lucy (2014).
Jūs esat veidojusi tērpus baleta izrādēm, Peleass un Melizande ir pirmā opera jūsu biogrāfijā. Kāpēc jums ir interesanti piedalīties teatrālos projektos?
Mani fascinē sadarbības iespējas ar citiem māksliniekiem. Es nodarbojos ar modi, taču iedvesmu smeļos citos žanros – vizuālajā mākslā, dejā, arhitektūrā. Dalība tādā projektā kā Peleass un Melizande iedvesmo mani darbam, turklāt man patīk kādu brīdi atrasties cita mākslinieka galvā – vai tas būtu Sidi Larbi Šerkaui, Damjens Žalē, Marina Abramoviča vai Saša Valca. Es iegūstu jaunu skatījumu uz to, ar ko nodarbojos ikdienā.
Veidojot savas kolekcijas, varu darīt visu, ko vien vēlos. Taču man vienmēr ir interesanti sadarboties ar citiem māksliniekiem un saprast, ko viņi vēlas iegūt no mūsu kopīgā darba. Tas arī ir konceptuāls process, un katrā sadarbības projektā daudz ko esmu iemācījusies, tas viss ir kļuvis par mana darba sastāvdaļu.
Izrādes Peleass un Melizande radošajā komandā jums līdzās ir divi režisori horeogrāfi, māksliniece scenogrāfe, videomākslinieks un gaismu mākslinieks. Kā jums izdodas atrast kopīgu valodu?
Darbs ir bijis jautrs. Es atceros dienu, kad visi satikāmies pirmo reizi. Tas notika Venēcijā. Es biju zinātkāra un vēlējos saprast, kā mums izdosies sastrādāties. Līdz šim esmu strādājusi mazākas radošās komandas sastāvā. Nespēju iedomāties, kāds būs šis process. Taču viss notika ļoti dabiski, tas bija iedvesmojošs kopīgs darbs. Es pat biju pārsteigta! Mēs visi esam pieraduši sadarboties ar citiem māksliniekiem, šāda pieredze ļoti palīdz. Neviens nav centies pārvērst Peleasu un Melizandi par "savu" operu. Tas patiesi ir mūsu kopdarbs.
Kas bija jūsu galvenie iedvesmas avoti, kad veidojāt tērpus Peleasam un Melizandei?
Mani iedvesmoja gan darba simbolisms, gan viss nezināmais, kas ir šajā operā. Tas saskan ar mana pamatdarba būtību – es vienmēr cenšos vizualizēt neredzamo. Veidojot kostīmus izrādei, vēlējos iemiesot to, kas ir "ārpus" Melizandes un citiem varoņiem. To, ko mēs nezinām un varam tikai sajust. Maiga cilvēka āda ir posms, kas savieno Melizandi un dejotājus izrādē. Melizandes mati arī ir ieguvuši interpretāciju tērpos. Vēlējos notvert operas noskaņojumu. Melizande ir vairāk nekā cilvēks, jūs redzat viņas atspulgu citos tēlos. Šajā izrādē to palīdz izpaust arī deja.
Opera ir īpaša, universāla valoda, kurā varam izteikt vairāk nekā tikai mirkli šeit un tagad, tas ir kaut kas daudz varenāks. Vizuāli to izpaust nav tik vienkārši. Operas izrādē ir svarīgs līdzsvars starp visiem elementiem. Manam darbam ir jābūt ieguldījumam kopdarbā, taču tas nav stāsts par kostīmiem, horeogrāfiju vai scenogrāfiju. Tas ir visu elementu apvienojums, un visi radošās grupas dalībnieki to apzinās.
Jūsu tērpos apvienojas organiskums, 3D tehnoloģijas un zinātniskā fantastika. Vai tos ir viegli valkāt?
Viss ir atkarīgs no konkrēta tērpa. Viens ir konceptuālāks nekā cits. Protams, kostīmiem, kurus veidoju dziedātājiem un dejotājiem, ir jābūt ērtiem, tie nedrīkst ierobežot kustības.
Jūsu radītie tērpi allaž izskatās futūristiski. Vai, veidojot haute couture kolekcijas, jūs aizdomājaties par to, ka šiem apģērbiem ir jābūt valkājamiem, funkcionāliem?
Šādi apsvērumi nav mana darba atskaites punkts. Es nekad neveidoju skices, uzreiz sāku strādāt, izmantojot manekenu un drapējot audumu un dažādus materiālus ap to. Kad siluets ir gatavs, tas tiek pielaikots cilvēkam – tā varu būt es vai kāds cits manā darbnīcā Amsterdamā. Ķermenis tērpā sāk kustēties, un mēs turpinām ar to strādāt. Tādējādi doma par kustību un komfortu vienmēr ir klātesoša, taču tā nav primāra. Tā ir daļa no procesa, bet nav mērķis.
Kurā darba posmā izmantojat datoru?
Dators ir tikai viena procesa daļa. Tas ir instruments – tāds pats kā adata un diegs. Izrādes Peleass un Melizande kostīmu radīšanā datoram ir bijusi liela nozīme. Flāmu operas kostīmu nodaļā pirmo reizi strādāja speciālists, kurš bija atbildīgs par failu veidošanu un visu, kas ir saistīts ar digitālajiem risinājumiem. Melizandes kleitu un dejotāju kostīmu piegrieztnes tika veidotas ar lāzeru. Šajā procesā ir nepieciešams dators, un faili tika sūtīti uz kompāniju, kura izgatavoja tērpus. Taču pats par sevi dators nav dizaina procesa sākumposms.
Es atklāju jūsu darbu, pateicoties dziedātājai Bjorkai, kura ir iecienījusi jūsu veidotos tērpus.
Man ir patīkami to dzirdēt.
Cik svarīgi ir tas, ka zvaigznes izvēlas jūsu radītos kostīmus?
Tas ir būtiski, jo tā notiek personalizācijas process un tērps, pateicoties valkātājam, nonāk pasaulē, kuru es nespēju iztēloties. Radot kostīmu, esmu savā pasaulē. Kad tērpu uzvelk Bjorka, viņa to ienes savā pasaulē. Viņa piešķir manam darbam pavisam citu redzējumu, un tas ir svarīgi. Es nevēlos saglabāt pilnīgu kontroli pār saviem darbiem. Valkātājs maina un transformē manis radītos tērpus – tā tam arī jābūt. Tērps sāk dzīvot tikai tad, kad cilvēks to valkā un ienes savā unikālajā pasaulē.
Informācija: www.irisvanherpen.com
Par operas Peleass un Melizande izrādi lasiet šeit
Interviju ar mākslinieci Marinu Abramoviču lasiet šeit