Ģitārista Jāņa Ruņģa klātbūtne ir sajūtama jau vairākus gadus. Reiz, kad vēl nebijām pazīstami, nejauši satikāmies pie Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes, kur atrodas Radio Naba studija, un tāpat uz ielas nopļāpājām gandrīz stundu. Pārsvarā runājām par mūziku. Tas nemaz nenotiek tik bieži, jo liela daļa profesionāļu bez vajadzības par to runā nelabprāt, droši vien uzskatīdami, ka kādreiz no šīs tēmas vajag arī atpūsties, ja tā no aizraušanās un kaislības jau pārtapusi par darbu. Runājām par Latvijas blūza skatuves ilggadējo fanātisko atbalstītāju Dailes Zigi, kuram pateicoties Jānis tolaik bija ticis pie pastāvīgi pieejamas mēģinājumu telpas ar instrumentiem un aparatūru, par ko nebija jāmaksā un kur varēja palikt arī pa nakti vai pagatavot sev ēst, ja esi tāds pa pusei bomzis, kas mūziķu dabai tīri labi piestāv.
Toreiz tā, starp citu, uzzināju arī, ka Jānis nav Pērkona bundzinieka Ikara, bet viņa brāļa – operas tenora Guntara Ruņģa – dēls. Turpmāk ar Jāni esam tikušies dažādās vietās – visbiežāk Kaņepes Kultūras centrā, ko viņš dēvē par vienīgo bāru Rīgā, kur pulcējas visu paaudžu underground cilvēki. Pie kāda stiprāka dzēriena vai zaļā dūma esam pārrunājuši visvisādas lietas – Jānim ir ārkārtīgi daudz, ko teikt, bet ne tajā kaitinoši iedomīgajā uz visiem jautājumiem atbildes zinoša mačo intonācijā, cenšoties uzsvērt savu pārākumu, lai piesaistītu uzmanību. Jāņa intonācija drīzāk liecina, ka viņš jūtas līdz galam nesaprasts, bet par to īpaši nestreso, jo uzskata, ka no tā zaudētājs nebūs viņš, bet drīzāk tie pārējie. Tā ir tāda kā nevis klaji izrādīta, bet uz iekšu vērsta pašpārliecinātība, kas izraisa simpātijas.
Kad Linda Leen pirms pāris gadiem man atsūtīja sava tolaik vēl neiznākušā jaunākā albuma Digital Church ierakstu, pirmais, par ko dziedātājai izteicu komplimentus pēc tā noklausīšanās, bija ģitāras partijas. Linda atklāja, ka tas ir Jānis Ruņģis. Bija gandarījums, ka cilvēks, ar kuru esam sapratušies vārdos, spējis mani uzrunāt arī ar instrumentu, man pat nezinot, ka tas ir viņš. Piecus gadus Jānis Ruņģis spēlējis Eirovīzijas zvaigznes Aminatas pavadošajā sastāvā, bet tas esot pārāk garš un skumjš stāsts. Tāpat kā daudzi citi, ko Jānis iesāk un nepabeidz.
Mūsu sarunā kādas 2018. gada pēdējā mēneša nakts vidū, kuru jau veidojam kā interviju, viņš savu sadarbību ar abām iepriekšminētajām popmūzikas māksliniecēm raksturo kā cīņu ar vējdzirnavām, jo daudzas viņa piedāvātās muzikālās idejas un ieteikumi palikuši nerealizēti kā pārāk avangardiski vai riskanti no komerciālā viedokļa. Aminatai, kuru Jānis raksturo kā ultratalantīgu sievieti ar milzīgu potenciālu, piemēram, esot ļoti laba, sirsnīga un patiesa dziesma latviešu valodā par savu mirušo vectēvu, ko tā arī neviens nav dzirdējis.
Pēdējos gadus Jānis ir pazīstams kā avangarda roka trio Spāre dalībnieks. Nupat iznācis arī soloprojekta Jāņa Ruņģa klātbūtne pirmais albums Ārpus prātus. Šajā nedēļas nogalē – 28., 29. un 30. decembrī – Jānis spēlēs Ainara Mielava pavadošajā sastāvā koncertos Mūzikas namā Daile.
"Jāņa Šipkēvica kāzās viņa krusttēvs Mielavs piedāvāja Matīsam (Matīss Čudars – Jāņa grupas biedrs no trio Spāre – U. R.), kurš tur spēlēja zaļumballi, savākt viņa pavadošo grupu. Sākumā bija domāts, ka spēlēšu basu, bet tomēr tā būs giča. Piedziedāšu arī bekvokālus un spēlēšu klavieres dziesmā Viss notiek pa īstam – tādu primitīvu Bēthovena sonāšu tipa motīvu. Ar katru mēģinājumu satuvināmies, un varētu būt potenciāls, ka radīsies arī kaut kas jauns, bet pagaidām tās ir vecas dziesmas jaunās skaņās. Man vienmēr ļoti patikušas vecās versijas, bet Mielavam tās gan jau ir apnikušas," saka Jānis.
Soloalbuma ievadā Ielūdzu tu aicini cilvēkus uz Jāņa Ruņģa klātbūtni, bet klātbūtne jau ir, kad tu pats tiecies būt kaut kur klāt, nevis aicini uz klātbūtni. Vai tas liecina par tavu pasīvo raksturu, ka tu gribi, lai tevi nāk un ņem, nevis ka tu pats sevi piedāvā?
Tu esi viens no retajiem cilvēkiem, kurš to uztvēra kā vadlīniju. Klātbūtnes koncertos es drīzāk gribu, kā tu teici, lai cilvēki ņem un sūc no manis. Tie koncerti bieži ir bijuši tādi, pēc kuriem es kādu laiku negribu vairs redzēt cilvēkus un runāt ar viņiem. Pēc tā, cik intīmi un personīgi esmu rādījis sevi uzstājoties.
Man vārds "klātbūtne" ir tik daudznozīmīgs! Kas ir klātbūtne? Es nezinu. Mēģinu to saprast. Zinu, ka tas ir ilgtermiņa projekts. Neatkarīgi no tā, vai palikšu viens vai mainīsies cilvēki manā dzīvē apkārt. Otrā bērna māte Anna mani nepazina, redzēja, ka afišā rakstīts Jāņa Ruņģa klātbūtne, un nezinot, kas es esmu, pirmā asociācija bija, ka viņa nāk uz kāda pazīstama miruša cilvēka dziesmu koncertu. Izrādās, dzīvs cilvēks ar oriģinālmūziku.
Un rezultātā – bērns.
Jā, rezultātā bērns. Precīzi. Par to miršanu – mēs ar tevi domājam nedaudz citādās kategorijās: tas, kas citam miris, mums joprojām būs dzīvs.
Ja sadalām vārdu "klātbūtne" divās daļās, būtne ir kaut kāda dzīva radība. Šajā vārdā tas ir process, norise, nevis kāds, ko tu vari paņemt aiz rokas vai matiem. Šīs vārdu spēles turpinās arī albuma nosaukumā – Ārpus prātus.
Tas ir ārpus manas saprašanas, kā tas radās. Ja tu redzi vizuāli, ka lielākā daļa burtu ir gandrīz vienādi, tas daļēji ir psihedēlisko sēņu trips. Arī sirds, kas ir uz Didža Bardo veidotā albuma vāka. Nevis ierastā sirsniņas forma, kas ir kā dibens, bet medicīniskā sirds.
Ārpus prātus varētu būt arī vārda "ārprāts" skaidrojums.
Gatis Zaķis (albuma ieraksta inženieris – U. R.) par dziesmu Ē teica, ka viņam tas atgādinājis grupu Ārprāc, ko raksta ar "c", – tur bija Edgars Liepiņš –, kaut man nebija nekādu asociāciju ar to.
Arī Zig Zag sākumā bija nosaukums rprāc ar "c" galā.
Nopietni? Jurītis no Zig Zag bija man bērnudārzā Čiekurkalnā muzikālais audzinātājs – viņš nāca, sirsnīgi patusēja ar bērniem kopā, spēlēja savu giču un dziedāja. Pats neatceros, bet vecāki stāsta, ka es esot teicis, ka gribu dziedāt un spēlēt tā kā Jurītis. Tikai vēlāk uzzināju, ka ir tāda grupa Zig Zag.
Man šķiet, ka pirmo reizi es redzēju tevi Piena festivālā.
Tu biji arī agrāk. Pulkvedī. Es parasti novēroju savus klausītājus. Tu toreiz sēdēji pie bāra un runāji ar Tomu Auniņu.
Man liekas, ka mana mūzika albumā ir diezgan vienkārši saprotama. Vismaz manai ausij un sirdij. Tas atnāca dabiski. Citreiz ir tā, ka tu gaidi kaut ko no līdzcilvēkiem un draugiem, kuriem esi palīdzējis no visas sirds, bet saņem to no cilvēkiem, no kuriem neko tādu negaidi. Bija ļoti patīkami, ka Edgars Šubrovskis feisbukā tā mīlīgi uzrakstīja – sirsnīgi un trāpīgi.
Parasti šādas simpātijas ir abpusējas. Tev arī Hospitāļu iela un Manta patīk?
Ne vienmēr tas ir abpusēji. Biju ļoti pārsteigts, ka Jānis Aišpurs no The Sound Poets man reiz pateica, ka viņam patīk Spāre… Viss, ko darījis Šubrovskis, man bija ļoti paticis līdz tam brīdim, kad reiz nejauši tikāmies un viņš mani aicināja spēlēt ģitāru grupā, kas tad vēl neeksistēja. Es teicu – jā. Pēc tam viņš vairs nedeva ziņu, un tad radās ansamblis Manta. Tomēr bez manis. Taču es viņu kā mākslinieku nenormāli cienu – Šubrovska teksti un vēstījums, ko viņš nodod savās dziesmās, ir ārpus manas saprašanas. Tā nav plastmasas popmūzika.
Atkal jau kaut kas ārpus prātus.
Jā. Kāpēc ir tā sirds un melnais fons, kaut arī tā ir Didža ideja? Es uzskatu sevi par ticīgu cilvēku – saistu sevi ar dažādām reliģijām un ticībām –, kurš paklūp daudzās dzīves situācijās, bet kuru interesē viss lielais kopums.
Tu pats paklūpi, vai reliģijas paklūp tavās acīs?
Gan viens, gan otrs variants. Kad satiec tādu cilvēku kā Imants Daksis, liekas, ka satiec agresīvu kristiešu budistu. Ja es būtu teologs, nodibinātu jaunu reliģisko kustību – agresīvs kristiešu islāma budists, piemēram. Tu sasūc informāciju no visiem kopumiem, bet ne jau reliģijā un tās tekstos ir problēma, bet interpretācijā. Kā cilvēki uztver to – cik tev tīra vai samaitāta sirds ir. Sirds ir muskulis, bet arī smadzenes. Nekad nebūtu tam ticējis, bet zinātne ir pierādījusi, ka sirds var domāt. Tev nav smadzenes tikai šeit vai tavā pincītī – tās ir arī šeit.
Tā jau mēdz teikt – sirds vēlas, sirds liek, bet burtiski jau tas nav.
Atkal jāsaka – man tas ir gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Sirds ir spējīga domāt. Cilvēki tam netic, bet sirdī reāli ir smadzenes.
Tu domā, sirds var arī pieņemt lēmumus?
Jā, absolūti! Arī burtiskā veidā, bet tie lēmumi, ko sirds pieņem, nebūs tik racionāli kā smadzeņu pieņemtie vēsie un sausie lēmumi – tas ir tik, tu esi tas, es esmu tas, bizness ir bizness, galds ir galds. Sirds ir tāda cimperlīgāka, vairāk uz emocijām balstīta, komplicētas smadzenes.
Zeme ir plakana vai apaļa?
Ne viens, ne otrs. Iedomājies basketbola bumbu, uz kuras uzsēdies virsū. Tāda ir zeme. Esmu tajā daudz iedziļinājies un sastrīdējies ar daudziem cilvēkiem. Varētu par to runāt bezgalīgi, bet labāk nevajag, jo mēs noteikti sastrīdētos. Kad cilvēks pirmo reizi bija uz Mēness? Kāpēc cilvēki līdz 2018. gadam tur nav atgriezušies, kaut tehnoloģijas ir attīstījušās? Tagad tiek gatavoti komerciāli ceļojumi uz Marsu. Neviens nav bijis uz Mēness piecdesmit gadu, bet tagad lidosim uz Marsu? Kāpēc?
Droši vien interesanti. Tāpat kā es esmu bijis pusotru mēnesi Meksikā, bet ilgi neesmu bijis Latgalē.
Man bija divu nedēļu pieredze Latgalē divatā ar tēvu, kuru es ļoti mīlu, bet viņš man ir darījis pāri tajā pašā laikā, lai audzinātu manī raksturu.
Tēvs, būdams operdziedātājs, ir gribējis, lai arī tu dziedi?
Jā, jā, jā, visu laiku. Es kādu laiku dziedāju vīru korī Frachori, kur viņš ir vokālais pasniedzējs. Tas bija forši. Kora diriģents ir Andrejs Mūrnieks, kurš ir mūsu ģimenes draugs. Nekad mūžā neesmu sastapis erudītāku cilvēku. Viņš sarakstījis vairākas grāmatas par kultūras vēsturi un ir izaudzinājis latviešu lielāko ģēniju – diriģentu Andri Nelsonu, kuram viņš ir patēvs, kaut pats Andrejs kā diriģents ne tuvu nav tik izcils – viņš ir tāds intelektuāli kokains.
Tas, man šķiet, ir vislielākais piepildījums, ja kāds, ko audzini, kļūst labāks par tevi. Tu turpinies jau labākā versijā.
Tā ir. Tas ir normāli.
Tu esi dziedājis, spēlējis klarneti, bet pie ģitāras tā ilgāk pieturies.
Mēģinu, bet sāk kļūt garlaicīgi, un tad sāku spēlēt citus instrumentus, lai izaicinātu citus apvāršņus. Es varu uzspēlēt ne vien ģitāru, bet arī kontrabasu un elektrisko basu, esmu mācījies spēlēt klavieres, varu uzspēlēt tās un arī ērģeles, un visādus melodramatiskus instrumentus.
Spārē tu spēlē tikai basu.
Jā, un piedziedu bekvokālus. Sanāk arvien labāk, jo mēs sākam trenēties dziedāt vairāk – tas ir foršs veids, kā izlādēt sevi, kā izrādās.
Tu man reiz teici pēc koncerta Omas briljantā, ka Spāre tev ir veids, kā izlādēties no tā džeza, kas ikdienā jāspēlē.
Tagad jau džeza man ir aizvien mazāk, bet pirms diviem gadiem gan bija sakrājies par daudz. Spāres albums Masa patiešām ir tapis bez iepriekšējas runāšanas – vienkārši sanāc ar džekiem spēlēt mūziku. Būs vai nebūs. Un izrādās, kādā brīdī ir. Kāds mūziķis, arī kritiķis, teica, ka arī viņš tā varētu – padžemot un pēc tam piemeklēt dzejoļus. Bet, lūdzu! Es to uztveru kā skaudību.
Vai piekrīti, ka tad, kad zini, kā vajag, tu zaudē spēju radīt kaut ko interesantu?
Jā. Tā ir taisnība. Man viens no iemīļotākajiem dzejniekiem, cik nu daudz esmu mēģinājis lasīt, ir Aivars Neibarts jeb Ņurbulis, kuru uzskatu par tīras formas ģēniju. Neibartu neinteresēja, ko un kā vajag un ko cilvēki par viņu domā, viņš vienkārši bija laimīgs. Jā, viņš mēdza iedzert par daudz, taču ir atstājis fundamentālu vērtību literatūrā, dzejā, jaunu vārdu izveidē. Man albumā ir dziesma Dies’ ar viņa tekstu, bet es nevaru pierādīt, ka tas ir Ņurbuļa sarakstīts.
Kur tu to dzejoli ņēmi?
Tētis kaut kad sen iedeva krājumu ar Ņurbuļa dzeju. Man bija tāds depresīvs noskaņojums. Nakts. Sāku lasīt, uzdūros uz šī dzejoļa un, vēl neizlasījis to līdz galam, paņēmu telefonu, nospiedu ieraksta pogu un to nodziedāju – dzejolis bija tik ritmiski pateicīgs! Pagāja kādi mēneši, un man no šīs dziesmas bija bail, jo likās, ka tai būtu jāskan episki – ar kori, orķestri un timpāniem, bet es esmu pārāk jauns un nepieredzējis, lai kaut ko tādu darītu. Esmu izpētījis visus pieejamos Neibarta dzejoļus un šo neesmu atradis. Nekur! Arī Neibarta sieva neatzina, ka tas ir viņa dzejolis. Tas Ņurbuļa dzejoļu krājums arī ir pazudis, kaut neatceros, ka būtu to nesis kaut kur ārā, kādam devis vai noslēpis. Nevaru pierādīt, ka tas ir Neibarta dzejolis, bet es neticu, ka pats varētu uzrakstīt tik ģeniālu tekstu. Varbūt es to izdarīju sapnī? Varbūt tas viss bija sapnis?
Elijah