Pirms trim gadiem uzrakstījusi atlūgumu Latvijas Nacionālajā operā (LNO), kuras soliste bija vairāk nekā 25 gadus, Kristīne Zadovska joprojām dzied repertuāra izrādēs. Viņas daudzveidīgajā repertuārā mirdz arī mecosoprānu sapņu lomas – Karmena, Amnerisa, Fenēna, Olga. Dziedātāja ir publikas iemīļota, visā Latvijā gaidīta Jāņa Lūsēna un citu autoru dziesmu izpildītāja. Viņa tēlojusi arī dramatiskajā teātrī – gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Dailes teātrī.
Apaļajai dzimšanas dienai, kas apritēs 12. martā, veltīta gan trešdien jau nodziedātā Džuzepes Verdi opera Nabuko ar jubilāri Fenēnas lomā, gan īpaši gatavots koncerts, kas notiks Operā 13. martā un atklās dziedātājas talanta daudzpusību. Vakara pirmajā daļā Kristīne Zadovska kopā ar Latvijas Nacionālās operas orķestri un kolēģiem izpaudīsies operrepertuārā diriģenta Ģintara Rinkeviča vadībā. Otrajā daļā, ko diriģēs Jānis Liepiņš, skanēs populāra mūsdienu latviešu vokālā mūzika. Kopā ar jubilāri uz skatuves būs viņas tuvākie kolēģi – Liene Kinča, Sonora Vaice, Samsons Izjumovs un gruzīnu tenors Georgs Onjani. Jubilāre muzicēs kopā ar Daumantu Kalniņu, Zigfrīdu Muktupāvelu, kā arī ģitāristu Aivara Hermaņa, Kaspara Zemīša un Mārča Auziņa trio, Latvijas Radio kora grupu un aktieriem Gundaru Āboliņu, Artūru Skrastiņu un Andri Keišu.
Klišejiski jājautā par jubilejas sajūtu…
Jau tik daudz esmu par to runājusi, ka man vairs tik traki neliekas. Būšu norunājusi nost visas domas, kas vandījās pa galvu. Parunāju ar vienu, ar otru, un domas "kā nu būs?" aizplēn, jo tagad tas jau ir. Un nekas traks tas nav. Pati galvenā jubilejas zelta kleita jau ir gatava un redzama uz visām afišām.
Atceros, kā 45 gadu jubilejā mana māsa un jubilejas koncerta producente Anda Zadovska teica: "O, pamazām jau virzāmies klāt apaļajam ciparam!" Ik pa brīdim iedomājos: ko tas man, dziedātājai, nozīmē? Ja gadījās mazas likstiņas, domāju: to sev varu piedot, man jau tuvojas piecdesmit. Jau parādījās sievišķīgas palaidnības, piemēram, ēšanā. Tad sev noteicu: nē, nē! Ja reiz piecdesmit, tātad jāsaņem sevi arvien vairāk grožos. Mobilizējos, saņēmos. Protams, tas ir saistīts ar skaisto, lielo koncertu. Tas nav bubulis. Vienkārši ir reāls datums, kurā kopā ar mani uz skatuves būs mani domubiedri un līdzgaitnieki. Protams, gatavošanās neiztiek arī bez visādām negaidītām problēmām. Bet kad iznāks avīze?
Intervija tiks publicēta ceturtdien, 7. martā, Kultūras Dienā.
Ļoti labi. Programmiņās ir ierakstīts tenora Andra Ludviga vārds, bet viņš mani piečakarēja, "uzmeta". Tā arī ierakstiet, lai viņam pašam ir kauns. Es paliku bez koncerta sākuma un pirmās daļas fināla…
Iecerēts īpašs sākums?
Tā būs pieskaršanās vienai no manām skaistākajām lomām – Fenēnai Džuzepes Verdi operā Nabuko. Fenēna nav titulloma, taču ir man ļoti zīmīga un gājusi cauri visam manam dziedātājas mūžam. Ar diriģentu Ģintaru Rinkeviču vienojāmies, ka Nabuko grandiozā uvertīra ir ļoti piemērots sākums. Savukārt Ismaila, Fenēnas un Abigailas tercetu koncertatskaņojumā dziedāsim pirmoreiz.
Protams, koncerta pirmās – operiskās – daļas noslēgumā ir jāskan Hosē un Karmenas fināla duetam! Līdz ar to bez tenora neiztikt nekā! Paldies Dievam, LNO mākslinieciskā darba koordinatorei Ilzei Sprancmanei izdevās sazvanīt gruzīnu tenoru Georgu Onjani, ar kuru pirms desmit gadiem esmu dziedājusi kopā arī Karmenu. Viņš savā brīnišķīgajā gruzīnu izrunā man teica: "Protams, Kristīn, es pie tevis atbraukšu!" Gan viņš, gan mana mīļā draudzene un skolotāja Liene Kinča tercetu gatavo speciāli šim koncertam.
Georgs sākumā uztraucās, ka to dziedājis ļoti sen, – drošāk būtu, skatoties notīs. Kā tas izskatīsies, ja viņam priekšā būs nošu pults? Es par to vispār neiespringstu. Esmu vērojusi, kā vispār notiek šāda veida koncerti, piemēram, savulaik populārie koncerti Pavaroti un draugi un tie, kuros piedalās Anna Ņetrebko. Bieži pēdējā brīdī dažādu iemeslu dēļ notiek solistu vai programmas maiņa, un dziedātāji, viens otru glābdami, nevar tik ātri kaut ko sagatavot no galvas. Galvenais ir mūzika, kuru mēs izpildīsim, nevis blakusapstākļi. Teicu Georgam: kā būs, tā būs, un koncerta režisoram tas ir jāpārdzīvo. Galvenais ir tas, ka skaisti nodziedāsim.
Krievu mūzika pie mums galā koncertos neskan bieži. Ar Lieni nolēmām nodziedāt Ļizas un Poļinas duetu Už večer (Jau vakars) no Pētera Čaikovska Pīķa dāmas. Pirms tam Samsons Izjumovs nodziedās Tomska dziesmiņu, lai var mūs pieteikt: "Ģevici, krasavici!" ("Meitenes, skaistules!") Ģintars Rinkevičs piekrita, ka šī ir laba kombinācija: Verdi, Bizē un pa vidu krievu mūzika, ko esmu daudz dziedājusi. Domāju, ka daudziem prātā palikusi mana Oļečka ar sārtajiem vaigiem (Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins – I. L.). Ar Sonoru Vaici gatavojam brīnišķīgo Lakmē un Malikas duetu no Deliba operas Lakmē.
Nodziedāšu arī pirmo āriju, ar kuru es debitēju Latvijas Nacionālajā operā. Tā iznāca, ka mana debija LNO notika… Zviedrijā! Vēl pirms Operas remonta pabeigšanas bija brauciens uz Zviedrijas Karalisko operu, kur maestro Aleksandrs Viļumanis mani pilnīgi nesaprotamā kārtā paņēma līdzi. Viņš iedrāzās Mūzikas akadēmijā, kur vēl studēju maģistrantūrā: "Kur ir tā jaunā dziedātāja? Man viņu vajag dzirdēt!" Skolotāja Ludmila Brauna stingri pateica: "Viņa dziedās tikai to, ko es atļaušu!" Tā bija Aklās romance no Amilkāres Ponkjelli operas Džokonda. Ludmila Brauna mani, meiteni no Jaunpils, paņēma savā klasē, kaut arī man nebija nekādas muzikālās izglītības. Es vispār nezināju notis. Viņa manā vietā konservatorijas iestājeksāmenā uzrakstīja solfedžo diktātu, iedeva komisijai un pateica: "Nekādus jautājumus negribu dzirdēt!"
Par skatuves gaitām ir daudz spilgtu atmiņu?
Pirmo reizi no malas skatoties filmai Daudz laimes, jubilāre! atlasīto materiālu, brīžiem pat neticami, cik daudz ir bijis. Laimīgā kārtā tas ir nofilmēts, pat mana pirmā Karmena, ko dziedāju Operā, – iestudējums Gunta Gailīša režijā, kurā Hosē bija Kārlis Zariņš. Pēc Operas remonta, lecot tajā iekšā, nekādas mēģināšanas nebija, neviens ar karoti mizanscēnas mutē nelēja. Lielo skatuves dekorāciju man parādīja tikai izrādes dienā: rečitatīva laikā jātiek lejā pa šīm kāpnēm! Uzkāpusi augšā, domāju: ak kungs, tas nav iespējams! Nāciens no tabakas fabrikas lejā pa kāpnēm bija kādi divi metri. Un vēl bija jālaiž virsū Hosē baltais balodis. Taču putns aizlidoja uz Valsts prezidenta ložu un izdarīja to, kas jāizdara. Toreiz sapratu, ka te nav nekādi joki.
Traumējošs pārbaudījums vai pamatīgs rūdījums?
Rūdījums. Sākumā likās, ka nekad mūžā nevarēšu, bet pēc nogājiena pa augstajām trepēm sapratu, ka uz skatuves spēšu izdarīt pilnīgi visu, ko vajag. Tas daudzkārt pierādījās dzīvē: esmu dziedājusi Karmenas habaneru guļus, sēdus, dejojot – kā vajag.
Jubilejas programmas pirmajā daļā tomēr dziedāšu segidilju, jo habanera tiks interesantā veidā apspēlēta koncerta otrajā daļā – savienojumā ar Raimonda Paula mūziku izrādei Atjautīgā aukle. Tas būs interesants gadījums, turklāt kopā ar pašu Maestro Raimondu Paulu, orķestri, Latvijas Radio kori un Latvijas Nacionālā baleta solistu Raimondu Martinovu. Esmu baleta fane. Bieži stāvēju lielās skatuves aizkulisēs, ar asarām acīs klausoties smeldzīgi skaisto Gulbju ezera tēmu.
Būs latviešu habanera?
Tā mēs to saucam. Aukles dziedājumā ir teksts: "Ar gadiem kapitāls mans zudis", bet mūsu versijā: "Ar gadiem kapitāls nav zudis." Nomainot vienu vārdu, pilnībā mainās dziesmas jēga. Un "ja es mīlu – piesargies".
Esmu mecosoprāns. Dievs mani ir apveltījis ar ekskluzīvo balss kategoriju, kurā var dziedāt ne tikai Karmenu, Amnerisu un valdnieces, bet ir iespēja arī kārtīgi izdziedāties raksturlomās, atveidot visādas «tjotkas». Rosīni un Mocarta operu "tjotkām" obligāti ir kāds grūts duets un ārija. Mums, mecosoprāniem, ir paveicies, ka varam kārtīgi izdziedāties arī tā saucamajās otrajās lomās. Tās ir ļoti skaistas – kā Fenēna un Olga. Trešā plāna lomās vienmēr būs kāds konkrēts, zīmīgs uzdevums. Tas vienmēr būs kāds īpašs stāsts, kas "atmiekšķē" operas notikumus. Ir jābūt labā formā, lai nodziedātu komisko Bertas āriju Rosīni Seviljas bārddzinī. Ar rečitatīviem cauri netiksi. Iedziedāt mazās, gaidošās frāzītes nemaz nav tik vienkārši. Titullomā ir daudz laika izpausties izrādes gaitā, bet te – mazītiņš dziedājums, kurā tu iznāc, nodod ugunis un aizej.
Ar tādu sajūsmu stāsti par operu, bet kāpēc iesniedzi atlūgumu?
Pie tā noveda apstākļu komplekts. Tobrīd, vēl direktora Andreja Žagara laikā, mums bija milzīga slodze, atalgojums bija neadekvāti mazs, un man jau bija tiesības iet izdienas pensijā. Bija blīvs repertuārs, solisti bieži mainījās, un mēs nezinājām, kas būs jādara tuvākajās dienās. Maniem dvīņiem Magdalēnai un Ādamam vēl nebija desmit gadu, bet mūsu auklīte, kura viņiem bija no sešu mēnešu vecuma, dabūja citu darbu. Mammai jau sāka buksēt sirsniņa. Nevar tikai mūžīgi domāt: iešu projām, iešu projām… Ir jāspēj pieņemt lēmumus. Tas attaisnojas, palīdz sakārtot dzīvi un dzīvot pilnvērtīgāk.
Sākumā kontrasts bija milzīgs: piecus vakarus pēc kārtas noplosījos Operas festivāla izrādēs, un te pēkšņi – klusums. Četrus mēnešus dzīvoju mājās kā pelēka pele un gatavoju ēst. Drīz parādījās darbi, un viss harmonizējās. Viss mainās, viss plūst. Atlūgumu uzrakstīju brīdī, kad darbu sāka jaunā Operas vadība. Kopš tā laika esmu ārštata soliste. Vienreiz pusgadā kādu izrādi nodziedu.
Toties kopā ar komponistu Jāni Lūsēnu esat apbraukājuši visus Latvijas stūrīšus. Radošais ritenis turpina griezties?
Protams. Es allaž kaut ko daru, dziedu, un liktenis man vienmēr ir piespēlējis laimīgas lozītes. Piemēram, tiklīdz ar producenti Andu Zadovsku izšķīrāmies par jubilejas koncertu Operā, Liepājas simfoniskais orķestris piedāvāja vasaras nogalē dziedāt Verdi Rekviēmu. Tas taču ir katra mecosoprāna sapnis! Esmu Rekviēmu dziedājusi jau senāk, bet notis jau biju nolikusi visdziļākajā plauktā. Šaubījos: vai es to vēl varu? Šis ir visaugstākās grūtības pakāpes skaņdarbs, mecosoprānam ir jādzied ļoti daudz, un mana balss ir mainījusies. Tiklīdz uzzināju, ka diriģents būs Ģintars Rinkevičs, vairs nedomāju. Piekritu: kas būs – būs! Viņa vadībā Operā esmu izdziedājusi savas visskaistākās un nozīmīgākās lomas.
Piezvanīju savai draudzenei un vokālajai pedagoģei Lienei Kinčai. Viņa teica: tu nemaz nedomā atteikt! Trīsreiz nedēļā braucu no laukiem uz Rīgu. Bija šausmīgs karstums: nu nevar padziedāt! Tad vismaz runājām. Nemitīga domāšana dziedātājam ļoti palīdz. Kad Rinkevičam vaicāju, vai mans jubilejas koncerts varētu būt jūsu orbītā, viņš teica: "Ņemot vērā, cik labā formā esat, es atbraukšu!"
Koncerta turpinājums būs izteikti latvisks?
Skanēs latviešu mūzika, un šīs daļas muzikālais vadītājs ir Juris Vaivods. Man ļoti patīk dziedāt latviski. Tas ir tāds kaifs! Pirmo reizi mūžā dziedāšu kopā ar Daumantu Kalniņu: Juris Vaivods ir "izracis" pirms daudziem gadiem rakstītu Jāņa Lūsēna dziesmu ciklu Kā maigi dzelošs rožu krūms solistiem, korim un kamerorķestrim, ko toreiz dziedāja Igo, Zigfrīds Muktupāvels un Dita Kalniņa. Es ļoti mīlu Jāņa skaistās, liriskās dziesmas par dzimtenes mīlestību. Šis būs veltījums novadiem – Kurzemei, Latgalei un Vidzemei. Apsolu, ka šis cikls rudenī kaut kur atskanēs vēlreiz, un tad tajā būs arī mana dzimtā Zemgale.
Programmā ir arī Zigmara Liepiņa dziesmas un fragmenti no melodrāmas Parīzes Dievmātes katedrāle, kurā dziedāju Gudulas lomu. Komponista dēls, mazais Jānītis, kurš toreiz vēl bija skolēns, bieži nāca līdzi mammai Mirdzai Zīverei uz izrādēm. Jānītim pret mani bija sirsnīgas simpātijas. Kad nācu lejā pirms Gudulas ārijas, viņš jau bija priekšā: "Labvakar, Kristīne, es jūs jau gaidīju!" Es vēroju, kā Jānis aug, un nu savā jubilejas reizē loģiski likās pateikt: "Labvakar, Jāni! Šovakar es tevi gaidu!" Piezvanīju – vai viņš ir ar mieru šajā avantūrā mesties?
Pārsvarā ir jauni aranžējumi – ar orķestri. Būs arī lielais pārsteigums kopā ar manu vīru Andri Keišu un draugiem aktieriem Artūru Skrastiņu un Gundaru Āboliņu.
Beidzot saņēmos nodziedāt dziesmu Ķiršu lietus, jo, manuprāt, tā ir pieaugušai sievietei dziedama, tik īpatnēji viegla un vienlaikus sentimentāla. Un tad, kad koncertā visi sačukstēsies, vai tiešām nebūs Lūsēna Mazu brīdi pirms, kuru kopā ar Ingu Pētersonu esam dziedājuši daudzās Latvijas baznīcās, – būs!
Kardinālos lēmumus nenākas nožēlot?
Nenožēloju. Tagad man ir kaut kāda garantija, ka neatkarīgi no tā, esmu vesela vai slima, man un bērniem nauda pārtikai tomēr būs. Varu izvēlēties dziedāt vai nedziedāt. Varu būt kopā ar bērniem. Viņiem jūnijā būs 12 gadu. Tagad es pati eju uz skoliņu pakaļ Magdalēnai. Ne ar ko nav salīdzināms mirklis, kad atskan viņas priecīgais kliedziens: "Mamma!" un viņa skrien lejā pa trepēm. Pirmo reizi dzīvē esmu iepazinusi un izbaudu tik patiesu beznosacījumu mīlestību. Viņai nevajag neko, tikai ieraudzīt mammu un tēti.
Magdalēna piedzima ar trisomiju un mācās speciālajā skolā, viņas brālītis dams – Rīgas centra humanitārajā vidusskolā. Viņam ir sācies īstais pusaudžu laiks, taču viņš visu laiku bijis mans vislielākais palīgs. Tas, ka Magdalēna jau raksta ar lielajiem drukātajiem burtiem, ir milzīga darba rezultāts, arī dama nopelns. Viņš ir mazs, sirsnīgs, līdzjūtīgs vīrietis. Esmu pārliecināta, ka viņš būs ar tikpat labu sirdi kā viņa tētis.
Beidzot vari mazliet uzelpot?
Varu. Ar Magdalēnu jau daudz ko var sarunāt, un ikdienas sadzīve kļūst vieglāka. Tagad jau varu uz divdesmit minūtēm izskriet kaut līdz aptiekai. Atgriežoties no Maskavas, kur viens no diviem ievērojamiem ārstiem izrakstīja veselu kaudzi zāļu, atceļā lidmašīnā pieņēmām lēmumu zāles tomēr nedzert. Senāk cilvēki ar veselības problēmām vienkārši nekur nebija redzami. Tagad viņi var iznākt ārā, sabiedrībā. Viņi vairs nav izolēti. Vienu brīdi man bija doma doties mācīties un strādāt kādā speciālajā skolā, taču sapratu, ka es taču jau strādāju ar savu bērnu. Tas ir darbs visu cauru dienu.
Kāds bija tavs spilgtākais piedzīvojums Operā?
Ļoti labi atceros fantastisko ballīti manā 30 gadu dzimšanas dienā. Dejojām pa palodzēm Meladzes dziesmu pavadījumā! Agrākos laikos ballītes bija foršākas. Bohēmu mums ierādīja vecākie kolēģi – Lilija Greidāne, Nikolajs Goršeņins, Samsons Izjumovs, Dace Volfarte, Viktors Svetovidovs. Visi – traki, pilnasinīgi cilvēki. Viņi piekodināja: "Tev, mazais, jābūt uz ballīti." Reiz mani paņēma par solisti līdzi uz Liepāju. Biju pārsteigta, kad par to saņēmu nelielu naudiņu. Nolēmu to ievest mammai un lūdzu, lai mūsu busiņš atceļā iebrauc Jaunpilī. Mēs visi tur kārtīgi izdejojāmies un iztrakojāmies, jo Jaunpils pilī notika diskotēka.
Jautrākais piedzīvojums Operā laikam bija, kad reiz pirms Fenēnas ārijas izrādījos ieslēgta savā ģērbtuves "kabatiņā". "Matjugaļņikā" – teātra iekšējā mikrofonā – dzirdot, ka tuvojas mana mūzika, ātri uzlieku galvā pērļu kroni, veru durvis, bet tās ir ciet! Ko lai dara?! Zvanīšu uz skatuvi, bet nedarbojas iekšējais telefons. Atrāvu logu uz ielu – tur pīpēdami pļāpāja divi jaunieši. "Vai runājat latviski? Čaļi mīļie, ja neaizskriesiet ap stūri un nepateiksiet dežurantam, lai no ugunsdzēsējiem paņem 303. atslēgu un atslēdz durvis, es netikšu uz savu iznācienu." Ko? Kas? Viens no puišiem aizsteidzās, bet atgriezās, aizmirsis ģērbtuves numuru. Kad no nepareizās puses izskrēju uz skatuves, diriģents Normunds Vaicis jau trešo reizi atkārtoja orķestra ievadu. Priekšā bija Goršeņins milzīgajā Zakarijas apmetnī. Viņš uzmundrinoši čukstēja: "Galvenais – elpo!"
Esmu Andreja Žagara laiku dziedātāja. Viņš mūs ierāva dinamiskā virpulī. Manā atmiņā viņš palicis gaišs, smaržīgs, aizrautīgs un varens. Kas pats to nav piedzīvojis, nekad nesapratīs to lielo darbu, kurā visi bijām savienoti, skrējām un darījām.
Gribētos dziedāt un būt uz skatuves simt gadu?
Nē, simt gadu negribu dziedāt. Esmu tev jau reiz teikusi: ja tu gadu gaitā nerakstītu par mūziku mūsu mazajā Latvijā, mans vārds daudziem paslīdētu garām. Mūsu Operā esmu dziedājusi vairāk nekā 25 gadus. Man te ir bijušas lielas, skaistas lomas, taču ir kaut kāds iemesls, kāpēc mani izvēlas nepieminēt. Tētis, liels mūzikas mīļotājs, brīnījās: kāpēc tev nav nevienas balvas?! Visu šo gadu laikā vienīgā publiskā atzinība, kuru esmu saņēmusi, bija Spēlmaņu nakts balva (par zviedru Karmenu). Tā ir mana vienīgā skaistā balva un publiskā atzinība, par kuru visvairāk priecājās mani vecāki. Bet nevis mana teātra vai mūzikas balva. Atskatoties domāju: diez kāpēc tā? Izvērtējot savus darbus un skatoties uz notikumu gaitu teātrī, tas šķiet dīvaini.
Kad LNO sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile atsūtīja manu lomu sarakstu, teikšu atklāti – man pašai mute palika vaļā! Tas nevis sāp, bet vienkārši ir tas, kā man nav. Arī kādreizējā cieņa un pielūgsme pret māksliniekiem sabiedrībā ir zudusi. Vienīgi Krievijā ap vārdu "mākslinieks" (krieviski – "artist") vēl virmo zināma nostalģija. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka tagad mēs visi nepārtraukti esam pieejami – YouTube, sociālajos tīklos, medijos. Var skatīties telefonā, pat braucot tramvajā. Taču savā laikā Jāni Zāberu un Kārli Zariņu varēja ieraudzīt, tikai sagaidot viņus pie teātra dienesta durvīm, pirms mākslinieks iesēžas savā Volgā.
Priecājos, ka mūzikas pasaule, kurā paralēli darbam Operā jau gadiem esmu darbojusies kopā ar Jāni Lūsēnu, Ingu Pētersonu un citos projektos, man ļāvusi tuvoties publikai neskaitāmos Latvijas dievnamos un kultūras namos. Lūk, tur ir sajūta, ka esam ļoti gaidīti. Laukos cilvēki tik daudz nesēž feisbukā, viņiem koncerts ir notikums. Šogad arī Jānim Lūsēnam ir apaļa jubileja, un es dziedāšu viņa jubilejas koncertos. Mūsu sadarbība nekur nepazudīs. Vienkārši ir jāvingro, jādzied, jāelpo.
Kristīne Zadovska
Jubilejas koncerts LNO 13.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18–45
Paldies!
janis
Endzelīns