Viņš – paldies Dievam! – ir mazliet tulkots latviski, jo Latvijā ne sevišķi čakli tulko labu literatūru, – tā par savu iepazīšanos ar Nobela prēmijas laureātu Džonu Maksvelu Kutzē saka Pēteris Krilovs, kurš Nacionālajā teātrī ir iestudējis viņa romāna The Master of Petersburg (Pēterburgas pavēlnieks) skatuves versiju – šī romāna galvenais varonis ir izcilais krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis. Spožs literāts, kaismīgs spēlmanis, brīvu uzskatu cilvēks, kas fascinējis daudzas paaudzes. Īpaša loma viņam ir arī režisora un Kultūras akadēmijas profesora Pētera Krilova radošajā biogrāfijā.
Džona Maksvela Kutzē romāna varonis Fjodors Dostojevskis vāc materiālu savam jaunajam darbam. "Tie nav Velni, kas tapa tajā laikā," norāda režisors. Kuram? To varēs mēģināt atminēt Nacionālā teātra OKartes Jaunajā zālē iestudējumā ar nosaukumu Rudens Pēterburgā, kurā galveno lomu atveidos aktieris Ivars Puga.
KDi satikās ar režisoru Pēteri Krilovu, lai parunātu par Dostojevski, mākslinieka atbildību un studentiem.
Kā The Master of Petersburg nonāca jūsu rokās?
Bijušais skolnieks Ģirts Ēcis man atveda šo romānu no Maskavas. Es to izlasīju krieviski, sākotnēji nebija domas to iestudēt. Tad bija sarunas ar teātri, un es pēkšņi iedomājos, ka Kutzē man patīk vislabāk no tā, ko es pēdējā laikā esmu lasījis. Viņš ir viens no visinteresantākajiem dzīvajiem rakstniekiem. Vienu brīdi man tā nepatika visi jaunākie sacerējumi, ka man šķita – ar mani kaut kas nav kārtībā, bet Kutzē mani pārliecināja par to, ka mūsdienās mēdz būt arī laba literatūra.
Turklāt šī romāna uzmanības centrā ir Fjodors Dostojevskis…
Jā, protams, Dostojevskis, kas man ir labi pazīstams materiāls. Es pazīstu "anturāžu", un jāsaka, ka Kutzē ir ļoti prasmīgi uzrakstījis, ļoti labi izpētījis to, kā Dostojevskis ir smēlies materiālu saviem varoņiem no prototipiem, arī to, kas ir par cilvēkiem, kā viņš tos ir ieplūdinājis savos romānos. Kaut gan jāsaka uzreiz, ka šajā darbā sižetiskais grauds ir izdomāts, jo Dostojevska padēls Pāvels nav ņēmis galu tādā veidā kā Kutzē romānā, bet viss pārējais ir tā, kā vajag.
Esat teicis, ka jums vienmēr ir bijusi interese savos darbos runāt par mākslinieka misiju un atbildību? Kā laika gaitā ir transformējušies šie jēdzieni?
No vienas puses, māksla ir rotaļa, bet, no otras, – tā ļoti ietekmē cilvēka prātu un jūtas. Mākslinieks ir bīstama profesija, jo viņš kaut ko var pasniegt tā un var pasniegt citādi – atkarībā no viņa ētiskā uzstādījuma, no viņa atbildības, no viņa mazajiem vai pat lielajiem "svētajiem meliem". Dostojevskis runā par to, ka, ja cilvēce sāk ļoti rūpēties par estētisko, tas norāda, ka tuvojas gals, ja estētiskais prevalē – tā ir milzīga nomaldīšanās.
Mākslinieki uzskata, ka viņu stāvoklis, viņu pienesums dzīvē ir tik ārkārtīgi būtisks, ārkārtīgi cienījams un tā tālāk, bet tas viss, manuprāt, ir jānopelna – būt cienījamam nevis tāpēc, ka tu esi mākslinieks, bet tāpēc, ka tev ir atbildība, ka tu to ētiski un morāli ļoti augstu turi. Ar mākslu var sastrādāt ļoti lielas ziepes un to arī dara, kad nav atbildības.
Kas to nosaka – iekšējā atbildības sajūtas esamība vai neesamība?
Protams, arī laikmets ietekmē – katrā no tiem ir kaut kāds pasūtījums, vajadzība – par to vajag runāt, to vajag izcelt, – un bieži vien mākslinieki nokļūst ideoloģiska pakalpiņa lomā. Nav tālu jāmeklē: padomju vai vispār totalitārisma māksla jau vienmēr kaut ko apkalpo, ja tā ir lojāla totalitārismam. Es nedomāju, ka šodienas Latvijā tā nebūtu aktuāla lieta, tāpat totalitārisms spīd "cauri maisam". Diezgan daudzi gribētu ņemt varu pār citiem, pār domāšanu, un būs mākslinieki, kuri būs gatavi to apkalpot.
Arī savā jaunākajā dokumentālajā filmā Kad lietus un vēji sitas logā 2 jūs runājat par šīm lietām?
Tā iznāk, jo tur ir par padomju laikiem, KGB un tādām lietām – tur, protams, it kā pats Dievs ir licis par to runāt, bet es nedomāju, ka tas viss pāriet līdz ar kāda režīma beigām, tas vienmēr ir – vairāk vai mazāk, kā vīruss.
Dostojevskim jūsu pedagoga biogrāfijā ir īpaša loma, jo visi jūsu vadītie aktieru kursi ir beiguši studijas ar kādu no šī rakstnieka darbu iestudējumiem. Kāpēc tāda izvēle?
Tas tāds nedaudz – es ceru, ka labā nozīmē, – pižonisms. Tas sākās ar Velniem (ar P. Krilova vadīto Daugavpils teātra kursu – I. A.) un panesās. Dostojevska darbi ir ārkārtīgi pateicīgi no dialogu viedokļa, viņš raksta tā, ka tos spēlēt ir interesanti, veselīgi, un viņš ir psiholoģiski precīzs, dziļš, gudrs. Pat tad kad taisījām nopietnus, traģiskus darbus, mēs smējāmies vārtīdamies, Dostojevskis ir ārkārtīgi asprātīgs. Viņa vārdu spēles pat ne sevišķi labos tulkojumos latviešu valodā ir spīdošas.
Man jāsaka, ka Kutzē ir diezgan adekvāti uzrakstījis, varbūt angliski ir drusku stīvāk, bet ir ļoti labs krievu tulkojums, tāds bagāts. Lasi, un šķiet – o, krievu literatūra! Es apbrīnoju šo rakstnieku no Dienvidāfrikas, kurš nāk no zemeslodes otras puses, bet par Pēterburgu uzrakstījis tā, it kā tur būtu dzimis. Savukārt no policijas motīva, kas Dostojevska darbos šur tur ieskanas, Kutzē ir izveidojis ļoti foršu izmeklēšanas līniju. Cepuri nost!
Kas jūs pašu visvairāk saista Dostojevska personībā?
Es par to cenšos nedomāt – man nepatīk, ka mākslu interpretē pēc tās radītāja psihoanalīzes kritērijiem: kaut ko uzzini par viņu, izdari secinājumus, kāds viņš ir cilvēks, un arī mākslu interpretē no šī viedokļa. Man tas šķiet aplami, kaut arī atdalīt to nevar, jo bērnības traumas, kompleksi, pārdzīvojumi atstāj iespaidu uz visu cilvēka dzīvi. Man Dostojevskis ir tuvar to, ka ir ļoti labs psihologs. Lasi un jūti – tas ir tik dziļi izprasts, precīzi atainots, un tici, ka to, ko Dostojevskis raksta, viņš pazīst līdz mielēm.
Es uz viņu skatos kā uz cilvēku, kuram uzticos pilnībā. Nevaru teikt, ka es viņu dievinu, agrāk – jaunībā – man Dostojevskis pat ne īpaši patika. Vēlāk ielasījos un sapratu, ka viņa darbos ir ļoti daudz veselīgas ironijas, cilvēku izpratnes un ka man tas patīk. Man vispār patīk, ka cilvēki ir gudri, ka viņi daudz zina par saviem sugas brāļiem. Viņi var būt nepatīkami, un kā cilvēks Dostojevskis bija nešpetns, bet kāda citiem daļa?!
Cik man ir bijis studentu – it īpaši aktieri –, kuriem es saku: es nelaboju jūsu kļūdas, es laboju jūsu vecāku kļūdas. Tas, kas jums nesanāk, kas jums traucē labi spēlēt, ir jūsu vecāku vaina, tas, ko viņi nav jums iedevuši vai jūsos ir sabendējuši, man tagad ir jālabo, lai jūs būtu brīvāki, atklātāki.
Un to ir grūti izdarīt...
Protams, jo cilvēks kā psiholoģiska substance izveidojas ļoti agrā bērnībā, pēc tam notiek tikai mazas mutācijas.
Vai izjūtat atbildību par saviem studentiem arī tad, kad viņi beidz mācīties?
Esmu konstatējis, ka tas ir diezgan neproduktīvs pasākums, jo dzīve ir dzīve un es nevaru par visiem rūpēties – tas ir viens, bet otrs – bieži vien ir tā, ja par daudz rūpējas, cilvēks paliek nedaudz nedrošs un infantils, ir vajadzīgs iemest upē, lai peld. Ir cilvēki, kuri labi izkuļas, ir cilvēki, kuri sabrūk, ir cilvēki, kuri tikai ar laiku iemācās peldēt.
Runājot par jūsu kinorežijas studentiem, varbūt var viņiem iemācīt kaut kādus izdzīvošanas pamatus, kas ļautu nepazust arī pēc studiju beigām?
Mēs nodarbojamies ar filmu mākslas izglītību ar tik spartāniskiem, tik nabadzīgiem līdzekļiem, ka es nezinu, vai kāds cits kādā citā valstī to varētu darīt. Mēs rūpējamies, lai tie cilvēki, kuri mācās, saprastu, ka ir augstā māksla, ka ir ļoti svarīgas amata lietas, kas ir jāpārzina. Vai viņi to varēs realizēt? Bieži vien ne. Es tagad ar izmisumu sekoju tam, ka mūsu bijušajam studentam Renāram Vimbam, kuram ir ļoti labs scenārijs, visu laiku nedod naudu tāpēc, ka tiek uzskatīts, ka viņš ir par jaunu.
Pēc diplomdarba – īsfilmas Riebums – jūs esot piezvanījis savam studentam Aikam Karapetjanam un teicis, ka viņam ir laiks domāt par pilnmetrāžas filmu. Vai jums pašam ir tāds cilvēks, kas piezvanītu un dotu padomus?
Es jau esmu vecs, man drīzāk piezvanīs un pateiks, ka man ir laiks neko nedarīt – pietiek, taču man ir bijušo audzēkņu loks, ar kuriem man ir siltas attiecības, un, kad mēs satiekamies, vienmēr ir vienas asinsgrupas sajūta.
Pēteris Krilovs
Dzimis 1949. gadā Rīgā
Kino un teātra režisors
Latvijas Kultūras akadēmijas profesors kopš 1998. gada
Strādājis Daugavpils teātrī par aktiermeistarības pedagogu (1988–1993) un māksliniecisko vadītāju (1993–1996)
Iestudējis teātra izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, Liepājas teātrī, Dailes teātrī, Valmieras Drāmas teātrī, Nacionālajā teātrī un Latvijas Nacionālajā operā
Starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo novus dibinātājs
***
Rudens Pēterburgā
Nacionālā teātra OKartes Jaunajā zālē
3., 4., 8.VI plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 10