Džozefs Kaleja ir viens no spožākajiem liriskajiem tenoriem, kurš dzied labākajos operteātros pasaulē. Gaetāno Doniceti, Džuzepes Verdi un Džakomo Pučīni mūzikā viņa balss skan tieši tā, kā ir jāskan klasiskam itāļu romantiskajam tenoram (Džozefs Kaleja ir dzimis Maltā, viņa māte ir itāliete).
Mākslinieka koncerts klasiskās mūzikas festivālā Rīga Jūrmala notiks 17. augustā Dzintaru koncertzālē. Džozefs Kaleja uzstāsies pianista Vinčenco Skaleras pavadībā. Koncerta programmā – Volfganga Amadeja Mocarta, Gaetāno Doniceti, Žila Masnē, Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni, Pētera Čaikovska, Frančesko Paolo Tosti, Rudžēro Leonkavallo un citu komponistu operārijas un dziesmas.
Saruna ar Džozefu Kaleju notika jūlijā Francijas dienvidos, kur Ēksanprovansas operas festivālā viņš dziedāja Džakomo Pučīni Toskas jauniestudējumā.
Kā jūs pats saprotat pēc koncerta vai izrādes – vai tas bija labs sniegums? Kādi jums ir sava priekšnesuma kvalitātes vērtēšanas kritēriji?
Neviens vakars operā nav līdzīgs citam – tā ir skaistākā šīs mākslas īpatnība. Apzinos, ka varu būt labā un ne tik labā formā. Ja man sanāk izdarīt uz skatuves to, ko vēlos, jūtos gandarīts. Ja priekšnesums ir labs, ja māksliniekiem ir izdevies uzbūvēt enerģijas tiltu starp skatuvi un zāli, par to liecina publikas reakcija.
Panākumi ir jāuztver adekvāti, bez eiforijas. Ja jūs to protat, tas nozīmē, ka varēsiet tikt galā ar mazāk veiksmīgām epizodēm karjerā. Jūs nekad neesat tik labs, kā kāds jums mēģina iestāstīt, un jūs nekad neesat tik slikts, kā kāds par jums saka. Tikai pats mākslinieks var saprast, kas ar viņu notiek katrā konkrētajā situācijā, tāpēc ir jāsaglabā veselais saprāts.
Jūs uzstājaties ar vislabākajām partnerēm – esmu dzirdējis jūs Londonā kopā ar Annu Ņetrebko, Berlīnē – ar Soņu Jončevu, Minhenē – ar Anju Harterosu. Kā jūtaties, dziedot ar šīm māksliniecēm?
Kad esat karjeras virsotnē, jūsu partneri ir tāda paša līmeņa mākslinieki. Tā vienmēr ir bauda, ja uz skatuves notiek enerģijas apmaiņa ar Annu Ņetrebko, Soņu Jončevu un Anju Harterosu.
Kuras dziedātājas jūs uzskatāt par īstām dīvām?
Viņu ir daudz – protams, vienīgā un neatkārtojamā Marija Kallasa, Renāta Tebaldi, Džoana Sazerlenda, Mirella Freni, Renāta Skoto un Magda Olivero. Operas vēsturē nekad nav trūcis izcilu soprānu. Mums ir paveicies dzirdēt daudz lielisku, leģendāru mākslinieču, kuras dāvinājušas savu talantu miljoniem klausītāju. No mūsdienu dziedātājām tāda noteikti ir Renē Fleminga, Anna Ņetrebko un Edita Gruberova (par bel canto karalieni uzskatītā slovāku primadonna pavasarī noslēdza savu karjeru operā, taču turpina sniegt koncertus – J. J.). Man ir bijusi laime būt ar viņām uz vienas skatuves. Esmu bieži dziedājis ar Editu Gruberovu – operās Puritāņi, Somnambula, Roberto Deverē un Lučija di Lammermūra.
Izcilu soprānu nekad nav trūcis, taču pasaulē allaž ir tenoru deficīts. Kāpēc?
Tāpēc, ka jūs reti atradīsiet dziedātāju, kuram tenors ir dabisks, nevis mākslīgi "konstruēts" balss tips. Dabisks, normāls balss tips vīrietim ir baritons. Sievietei dabisks balss tips ir soprāns, daudz retāk ir sastopams mecosoprāns un kontralts. Labus tenorus atrast ir grūti, viņu nav daudz.
Visos operteātros pieprasījums pēc tenoriem ir ļoti liels. Pašlaik esat savu vokālo spēku pilnbriedā. Vai tas uzliek papildu atbildību? Vai izjūtat spiedienu un paaugstinātas gaidas?
Spiediens un atbildība ir jūtama vienmēr, bet man pirmām kārtām ir jāizcīna cīņa pašam ar sevi. Izaicinājumus un prasības es izvirzu sev pats. Kāpēc? Tāpēc, ka zinu savu potenciālu. Zinu, uz ko esmu spējīgs. Ja man neizdodas to parādīt, jūtos neapmierināts un saniknots. Iemesli var būt dažādi – alerģija, saaukstēšanās, parastas cilvēciskas emocijas. Varbūt esmu sastrīdējies ar draudzeni vai mammu. Tas viss atstāj iespaidu uz balsi, jo tas ir instruments, kas ir manī iekšā. To ir grūti pasargāt no jebkādas ietekmes. Var apēst nesvaigas zivis vai jūras veltes – un viss, tu neesi savā labākajā formā.
Piemēram, vasarā Ēksanprovansā mums ir jācīnās ar karstumu: skatītāju zālē temperatūra ir plus 28 grādi, uz skatuves – vēl piecus sešus grādus vairāk. Mēs esam kostīmos, gaismas apžilbināti, tek sviedri… Šādos apstākļos dziedāt nav viegli. Tas kaitina, jo neļauj īstenot savu potenciālu!
Vai karjeras pirmsākumos jums bija grūtāk vai vieglāk? Vai jutāties brīvāk nekā tagad?
Kad biju jauns, es kāpu uz skatuves un ne par ko nedomāju. Man vēl nebija vārda, nebija reputācijas – es gāju un dziedāju. Nebija ko zaudēt, varēju tikai iegūt. Arī tagad varu daudz ko iegūt, bet nu jau ir ko zaudēt. Ja slikti nodziedu izrādi vai koncertu, cilvēki uzreiz sāk runāt: "Džozefam ir problēmas!" Visiem patīk aprunāt māksliniekus, visiem patīk baumas. Turklāt mūsdienās klausītāji, izmantojot viedtālruņus un citas ierīces, ieraksta visas izrādes un koncertus. Tas ir papildu spiediens uz dziedātājiem – katru reizi tev ir jāizpaužas par visiem simt procentiem, bet tas taču nav iespējams.
Mēs no vēstures zinām, ka leģendārajiem Enriko Karūzo un Benjamīno Džilji bija neveiksmīgas dienas, mēneši un pat gadi, bija laiks, kad viņi neuzstājās, un pēc tam atgriezās labākā formā nekā pirms tam. Tas pats notiek tenisā un futbolā. Jūs nevarat cerēt, ka Krištianu Ronaldu un Lionels Mesi katrā spēlē gūs sešus vārtus. Viņiem ir tehnika un talants, lai to izdarītu, taču tas nav iespējams katrā mačā. Kāpēc? Tāpēc, ka esam cilvēki.
Kā jūs rūpējaties par savu balsi?
Daudz jāatpūšas, daudz jāguļ. Labi un veselīgi jāēd, jārūpējas par veselību. Nav jādzied repertuārs, kas neatbilst balsij. Nav nekādu noslēpumu! Mums ir daudz kopīga ar sportistiem. Dziedāšana savā ziņā ir atlētiska nodarbe.
Vai jums profesijā joprojām ir daudz sapņu?
Brīdī, kad pārstāj sapņot, tu pārstāj dzīvot. Protams, man ir sapņi profesijā. Man ir sapņi ārpus profesijas. Gribu dzīvot ilgi, gribu redzēt, ka mani bērni kļūst par atbildīgiem, mīlošiem pieaugušiem cilvēkiem un audzina savus bērnus. Sapņoju par laimīgu un siltu dzīvi ģimenē. Sapņoju, ka nezaudēšu draugus. Sapņoju, ka varēšu dziedāt visaugstākajā līmenī tik ilgi, cik ļaus veselība.
Kuras jaunas lomas plānojat iekļaut repertuārā?
Pašlaik uz mana galda ir Amilkāres Ponkjelli Džokondas partitūra. Šajā operā debitēšu 2020. gada vasarā kompānijas Opera Grange Park jauniestudējumā Sari Lielbritānijā. Pēc dažiem gadiem plānoju dziedāt Manriko lomu Trubadūrā, Radamesu Aīdā, Kalafu Turandotā. Tas viss būs ļoti interesanti.
Mana draudzene varētu mani nogalināt par šādu salīdzinājumu, taču katra jauna loma ir kā jauna mīļākā. Tu atvadies no iepriekšējām un esi pārņemts ar jauno. Šī jaunā mīlestība var tevi sāpināt, taču tā var arī iedvesmot. Tāpēc ir svarīgi mācīties jaunas lomas!
Vai jums karjerā bieži ir nācies riskēt?
Esmu uzņēmies plānotu, aprēķinātu risku, taču karjerai un balsij bīstamu – nekad.
Ko nozīmē uzņemties aprēķinātu risku?
Ļoti ātri iemācīties kādu lomu. Iekļaut repertuārā kādu partiju, par kuru esmu brīdināts, ka tā man nepiestāvēs, bet realitātē tā der kā uzlieta, piemēram, Gabriēles Adorno loma operā Simons Bokanegra, ko 2020. gada pavasarī atkal dziedāšu Ņujorkas Metropolitēna operā.
Vai pašreiz opermākslai ir labvēlīgs laiks?
Par šo tēmu varam diskutēt stundām ilgi. Nē, šis nav opermākslai labvēlīgs laiks. Tā piedzīvo nopietnu krīzi, galvenokārt Ziemeļamerikā. Ar krīzi operā ir kā ar globālo sasilšanu – cilvēki cenšas izlikties, ka tā nenotiek, taču tas ir neapstrīdams fakts. Krīze ir saistīta ar dramatisku auditorijas sarukšanu.
Nākotnē tā būs milzīga problēma arī Eiropā. Pagaidām tā vēl nav skaidri jūtama, bet, ja mēs pamatīgi neinvestēsim kultūrā un izglītībā, no grūtībām neizdosies izvairīties. Tāpēc man ir jauno mākslinieku atbalsta fonds Maltā un Lielbritānijā. Mēs cenšamies palīdzēt tik daudziem jauniešiem, cik iespējams. Finansējam izglītības programmas, piešķiram stipendijas, veicinām interesi par mākslu. Ja nebūs šādas palīdzības, ja neizvirzīsim šādas prioritātes, ja neakcentēsim kultūras svarīgumu un nepieciešamību, cilvēki tikai spēlēs PlayStation, ņemsies ar saviem viedtālruņiem un aipadiem, kultūra un māksla viņus interesēs arvien mazāk.
Ziemeļamerikā jau tagad neizdodas aizpildīt operteātru zāles, pat ja izrādēs dzied spožākās zvaigznes. Eiropā situācija ir nedaudz cerīgāka, jo mūsu izglītības sistēma mākslas jomā ir labāka. Taču to nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu lietu, par to ir jācīnās katru dienu un jāaizstāv kultūras un mākslas loma sabiedrībā. Svarīgākais ir izglītība skolās, jo interese par klasisko mūziku un mākslu ir jāiepotē agrā bērnībā, pēc tam būs grūtāk. Kā visas labas lietas dzīvē, klasiskā mūzika prasa laiku – ir vajadzīgs ilgs laiks, lai to apgūtu un spētu pienācīgi novērtēt.
Par spīti visām problēmām, šķiet, ka vidējais dziedāšanas līmenis operteātros pasaulē nekad nav bijis tik augsts kā pašlaik – solistu sniegums visur ir ļoti kvalitatīvs. Vai jūs tam piekrītat?
Domāju, ka operdziedāšanas līmenis vienmēr ir bijis augsts. Diez vai tagad tas ir augstāks nekā pagātnē. Varbūt pašlaik mēs izrādām lielāku cieņu pret partitūrām, operās tiek pieļauts mazāk saīsinājumu, tās tiek atskaņotas bez kupīrām – atbilstoši komponistu iecerēm. Jāatceras, ka pirms simt gadiem un senāk vēl nebija izplatīta popmūzika un visi klausījās operu, gāja uz teātri. Es neesmu noskaņots pesimistiski, taču esmu pārliecināts, ka mums ir jāstiprina izglītības sistēma, jāveicina bērnu un jauniešu interese par mūziku, citādi nākotnē zāles būs tukšas.
Operzvaigznēm joprojām ir daudz kaislīgu fanu, kuri katru vakaru gaida dziedātājus pie operteātru un koncertzāļu durvīm, fotografē viņus, dāvina ziedus un dāvanas.
Jā, tā ir, taču būsim reālisti – šie cilvēki izmirs. Lielākoties šie fani ir cilvēki gados. Mums ir jāiesēj sēkla, lai aizstātu viņus ar jauno paaudzi. Jāsāk ar izglītību. Mēs Eiropā visu laiku dzirdam par kultūras finansēšanas samazinājumu – to nekādā ziņā nedrīkst pieļaut.
Latvija vienmēr ir bijusi slavena ar savu mūzikas izglītības sistēmu, tāpēc mums ir daudz spožu mākslinieku. Jūs esat dziedājis kopā ar Maiju Kovaļevsku, Marinu Rebeku un Kristīni Opolais.
Jā, viņas ir brīnišķīgas kolēģes. Vai māsas Balanas ir no Latvijas? Čelliste Margarita Balanas ir mūsu Lielbritānijas fonda Drake Calleja Trust stipendiāte, ieguva balvu konkursā, un mēs viņu atbalstām jau vairākas sezonas. Margarita aizraujoši stāsta par savu dzimteni, kopā ar māsu – vijolnieci Kristīni Balanas – viņa uzstāsies manā labdarības koncertā Maltā. (Fonda Drake Calleja Trust stipendiātu vidū ir daudz Latvijas jauno mūziķu, kuri ir studējuši Apvienotajā Karalistē un citviet Eiropā, – pianiste Antoņina Suhanova, vijolnieki Lāsma Taimiņa un Roberts Balanas, tenors Mārtiņš Šmaukstelis, flautiste Renāte Sokolovska – J. J.)
Akordeoniste Ksenija Sidorova piedalījās mana albuma Amore (2013) ierakstā. Tāda ir mana saikne ir Latviju, līdz šim neesmu bijis jūsu valstī, taču pazīstu Latvijas mūziķus. Jūsu cilvēki ir atvērti, patiesi, dzirkstoši un enerģijas pilni – līdzīgi mums, kas ir auguši Vidusjūras reģionā.
Kādas ir jūsu intereses ārpus mūzikas? Kā pavadāt brīvo laiku?
Man patīk ceļošana, staigāšana, kāpšana kalnos, laivošana, niršana, makšķerēšana. Mani interesē ūdens pasaule, akvāriji, suņi, kaķi un citi dzīvnieki. Man patīk gatavot – zivis, gaļu, pastu. Esmu speciālists grilēšanā. Es gatavoju gardākos kartupeļus frī pasaulē. Kolekcionēju vīnus, esmu Sentemiljonas vīnu fans.
Es ļoti mīlu savu salu Maltu. Tā ir unikāla vieta. Tur dzīvo mana ģimene un bērni. Manai meitai Klārai ir piecpadsmit gadu, dēlam Šandru – trīspadsmit.
Kuras jūsu lomas viņiem patīk vislabāk?
Manu bērnu iecienītākās operas ir Bohēma, Toska un Makbets. Viņi ir ļoti muzikāli. Klāra komponē, viņai ir talants sacerēt dziesmas, Šandru spēlē klavieres.
Kādā intervijā esat minējis, ka ikviens tenors, dziedot dušā, ir nepārspējams Otello.
Tā tas ir! Ceru kādreiz to nodziedāt uz skatuves.
Koncertos jūs izpildāt ne tikai operārijas, bet arī populāras neapoliešu dziesmas. Kādas ir jūsu attiecības ar šādu – vieglāku – repertuāru?
Dažas no šīm dziesmām ir sarežģītākas nekā ārijas. Tā ir burvīga mūzika, un man gribas iepriecināt klausītājus ar melodijām, kuras viņiem ir labi pazīstamas.
Kuri jūsu atveidotie varoņi jums pašam šķiet vissimpātiskākie savu cilvēcisko īpašību dēļ? No kuriem jūs varētu kaut ko mācīties?
Man patīk Rikardo no Masku balles un dzejnieks Rūdolfs no Bohēmas. Taču es Rūdolfa vietā pacenstos atrast darbu, lai glābtu Mimī dzīvību. Man patīk gleznotājs Kavaradosi no Toskas, taču es rīkotos gudrāk, lai Skarpija mani nenoķertu. Dzejnieks Hofmanis no Hofmaņa stāstiem ir neprātīgs savos mēģinājumos atrast ideālu mīlestību.
Vai šie skatuves tēli kaut kādā mērā ir ietekmējuši jūsu raksturu un personību?
Es gribētu teikt – nē, taču, visticamāk, pareizā atbilde būtu – jā. Kaut kādā ziņā visi personāži ir atstājuši uz mani iespaidu.
Ko kopumā jums ir devusi mūzika un teātris, kam esat veltījis vairāk nekā pusi savas dzīves?
Tas viss mani ir padarījis par interesantāku cilvēku. Es apceļoju pasauli un profesionāli dziedu uz teātra skatuves kopš 19 gadu vecuma. Man ir 41 gads. Pašlaik manu vienaudžu vidū nav neviena cita opermākslinieka – ne vīrieša, ne sievietes –, kura karjera bez pārtraukuma ilgtu 22 sezonas.
Kāds ir jūsu izturības noslēpums?
Neatlaidība, veiksme… Kas vēl? Smags darbs, intensīvs mācīšanās process, pareizie cilvēki blakus. Laba sirds un raksturs.
Vai operas pasaulē ir grūti saglabāt labu raksturu un nesamaitāties?
Jā, bieži notiek lietas, kas var tevi padarīt par niknu, varbūt pat riebīgu cilvēku, bet tas neatbilst manam raksturam un tam, kā vecāki mani ir audzinājuši. Viņi ir izaudzinājuši pozitīvu, sirsnīgu čali.
Vai draudzējaties ar citiem tenoriem?
Man ir ļoti labas attiecības ar Vitorio Grigolo un Pjotru Bečalu, taču uzturēt tās nav vienkārši, jo mēs reti redzamies – tenori nesatiekas vienā izrādē.
Vai konkurence ir sīva?
Cilvēkiem patīk domāt, ka mēs konkurējam savā starpā, viņiem patīk salīdzināt balsis… Man tas nav aktuāli. Mans vienīgais konkurents esmu es pats. Es gribu būt tik labs, cik vien spēju. Ticiet man, tas tiešām ir tik vienkārši. Mans darba grafiks ir pilns, man ir vairāk piedāvājumu, nekā es spēju pieņemt. Maniem kolēģiem zvaigznēm ir tāpat.