Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Jānis Peters: Neviens negrib noticēt visļaunākajam

Mēs neesam tik bagāti, lai šķaidītos ar mūsu dzejniekiem kā ar odu asinīm, – dzejnieks Jānis Peters saka pirms savas 75 gadu jubilejas sarīkojuma.

VIDEO: Peters: Neviens negrib noticēt visļaunākajam.

Teātra dienas koncertu Satikšanās es sauktu par literāri muzikālu vakaru, lai gan zinu, ka cilvēki uz muzikāli literārajiem sarīkojumiem nenāk, – dzejnieks Jānis Peters paironizē, gaidot savai 75. jubilejai veltīto Teātra dienas koncertu Satikšanās, kurā skanēs gan viņa dzejas lasījumi, gan Raimonda Paula dziesmas ar viņa vārdiem. "Kamēr gulēju slimnīcā, Edvīns Raups atlasīja manus dzejoļus, kurus pirmajā daļā lasīs Latvijas Nacionālā teātra aktieri. Liela daļa ir no poēmas Nakts pēc tautasdziesmas. Otrajā daļā skanēs mūsu jaunais cikls Latvijas čigānu motīvi. Pagājušajā vasarā uzrakstīju sešpadsmit jaunas čigānu dzejas: gan skumjas, smeldzīgas, gan drastiski humoristiskas. Kivlenieks veido horeogrāfiju, Raimonds saka – būšot krāšņi." Latvijas Nacionālā teātra afišā solīti divpadsmit šādu koncertu – arī aprīlī un maijā.

Pēdējā laikā esat daudz rakstījis?

Šoziem pēkšņi smagi saslimu, biju divas reizes slimnīcā un tikmēr neesmu rakstījis. Tagad gribu apkopot vienā grāmatā visas savas teātra dziesmas kopš jaunības. Man to ir šausmīgi daudz, ap 24 izrādēm visos Latvijas teātros. Atsevišķām dziesmām būs arī notis, kuras sameklēt palīdzēs Juris Vaivods. Bet to es vairs nesaistīšu ar savu t. s. jubileju.

Kāpēc ieinteresējos tieši par čigānu motīviem? Esmu rakstījis dzejoļus par daudzām nācijām: par gruzīniem, armēņiem, ukraiņiem. Raimonds Pauls padomjlaikā Folkloras krātuvē dabūja čigānu melodijas un lūdza mani uzrakstīt vārdus. Liepājas estrādē Pūt, vējiņi! spēlēdams trīs nu jau ļoti zināmās čigānu dziesmas, Raimonds ar viņam piemītošo sarkasmu piebildis: "Dzejnieks ir Jānis Peters, viņš pats ir čigāns." Daudzi tam noticēja, jo tas, ko teica Raimonds Pauls, latviešu tautai likās aksioma. Starp citu, visām šeit dzīvojošajām tautām piemīt arī latviešu mentalitāte. Vietējie krievi šeit nesarunājas tik skaļi kā Maskavā.

Teātra dziesmu tekstu sacerēšana jums sniedz tikpat lielu gandarījumu kā augstā dzeja?

Es sevi uzskatu par dzejnieku, bet nenoraidu popularitāti un slavu, ko esmu iemantojis darbā ar komponistiem. Daudzi tā sauktie teksti ir tīri labi. Liepājas teātrim atmodas gados vajadzēja Trīnes grēkus un Sešus mazus bundziniekus. Kaut arī tās ir komēdijas, pēc fināla dziesmām cilvēki cēlās kājās. Iedomājieties, Blaumaņa komēdija Trīnes grēki ar Ivara Vīgnera mūziku pārvēršas par manifestāciju: "Caur kļavām, caur eglēm, caur bērziem, caur laikiem šī dziesma būs." Šveika dziesmas aizgāja uz urrā, un ļaudis brīnījās, kā tik pacifistiskas dziesmas toreiz vispār varēja parādīties, jo tajā laikā Padomju Savienība vēl karoja Afganistānā. Rakstīju vārdus gan Paula Māsai Kerijai, gan Šerlokam Holmsam. Arī Dekameronam, kam Uldis Stabulnieks uzrakstīja izcilas dziesmas. Piemēram, Laiks, ko viņš pats dziedāja pie klavierēm.

Tomēr dzeja ir introverta – intīmā vientulībā radīta un vienatnē, klusumā lasāma?

Manu poēmu Nakts pēc tautasdziesmas ir iestudējusi Latvijas Televīzija – šķiet, ar Skrastiņu, Lilitu Ozoliņu un Ģirtu Jakovļevu. Ir arī ieraksts Latvijas Radio. Kad pārbraucu no Maskavas, Harija Petrocka vadībā tapa iestudējums Nacionālā teātra Mazajā zālē, pagrabā. Pirms pieciem gadiem to uzveda divos manos jubilejas vakaros, un parādīja vēl desmit izrāžu. Es pat dabūju Autortiesību bezgalības balvu par poēmas biežo izmantojumu, lai gan komponējis to nav neviens. Mārtiņš Brauns man teica, ka, pēc viņa domām, tas ir labākais, ko esmu uzrakstījis, taču šie dzejoļi esot tik labi, ka tos vairs nevajagot traucēt ar mūziku. Es gan būtu gribējis, lai arī tiem būtu mūzika.

Es sevi uzskatu par dzejnieku. Bet, ja dzejnieks raksta populārām dziesmām, cilvēki viņu sāk uztvert par dziesmu tekstu autoru. Es gan pret šo vārdu stingri iestājos. Ja man šodien saka: "Raimonda Paula dziesma ar Aspazijas tekstu", man tas liekas šausmīgi. Bet tā ir iegājies mūsu leksikā. Varbūt tur vainīgi ir komponisti, kuri bieži lieto šo apzīmējumu. Tomēr Raimonds Pauls saka "dzeja", ja runā par Plūdoni, Raini vai Aspaziju. Krievijā neesmu dzirdējis, ka teiktu "teksts". Saka: slova (vārdi) vai stihi (dzejas). Ja tas ir Jeseņins vai Vozņesenskis, tad ir na stihi. Vozņesenskis bija no tiem, kurus pielūdz. Viņu varēja lasīt stadionā.

Dzeja stadionā… Neiedomājami!

Viņš bija mans labs draugs. Uz to paaudzi mēs varam skatīties dažādi. Varam skatīties noliedzoši, ar Josifa Brodska acīm, bet varam būt arī daudz iecietīgāki. Piemēram, pret Jāni Sudrabkalnu un visiem latviešu pēckara paaudzes dzejniekiem, kuri rakstīja arī ideoloģiski pareizus dzejoļus. Vienīgais izņēmums, kuram mēs, latviešu sabiedrība, esam piedevuši, ir Aleksandrs Čaks. Viņa dzeju mēs iestudējam teātrī, lasām un brīžiem pat pielūdzam viņa personību. Taču Čaks rakstīja tikpat kaislīgus dzejoļus Staļinam, Maskavai un Sarkanajai armijai. Padomju mīnmetējam Katjuša ir veltīta pat vesela grāmata!

Es to stāstu nevis tāpēc, lai pārmestu Čakam, bet tāpēc, ka esmu pret tādu netaisnību. Tāpēc, ka Sudrabkalns nodzīvoja divdesmit piecus gadus ilgāk nekā Čaks, pret viņu tagad ir tādi aizspriedumi? Cilvēki dzird vārdu "Sudrabkalns" un jau redz padomju skolas hrestomātijās saliktos idejiskos "nedzejoļus": Latvju zīle Kremļa tornī… Bet vai tu esi lasījis? Jā, skolā. Bet viņa pirmskara liriku, brīnišķīgās vēstules Klodijai skolā nemācīja. Trīsdesmitajos gados Sudrabkalns bija latviešu dzejas centrā. Viņš tuvināja Rietumu tradīcijai un modernajām strāvām dzeju jaunajā Latvijas valstī, pārzināja franču un vācu liriku. Pirms kaut ko noraida, vajag lasīt. Mēs ar Raimondu Paulu un Valdi Lūriņu mēģinājām parādīt mazu daļiņu Sudrabkalna dzejas izrādē Trubadūrs uz ēzeļa Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Pauls uzrakstīja mūziku dažiem Sudrabkalna lielajai mīlestībai, aktrisei Birutai Skujeniecei, rakstītajiem dzejoļiem. Zīlējām, kas ar šo izrādi notiks. Izrādījās, katra izrāde tika izpirkta. Redz, sāku ar Vozņesenski un aizgāju līdz mūsu dzejniekiem.

Varbūt jāpārskata visa mūsu kultūras, literatūras vēsture?

Metoties virsū vienam par padomju ideoloģijas dzejoļiem, noklusējam par pārējiem: pēc kara iznāca piecpadsmit latviešu dzejnieku veltījums Staļinam. Piecpadsmit! Dažs labs no viņiem ir sen aizmirsts vai arī vājš pantotājs, bet tur ir arī solīdi vārdi. Jānis Grots, kurš mūsu dzejā ir nozīmīgs kaut vai ar Vēstulēm Solveigai. Arī Mirdza Ķempe rakstīja dzejoļus, no kuriem šodien var novērsties. Bet brīnišķīgie mīlestības dzejoļi, krājums Mīlestība, ko viņa uzrakstīja visdramatiskākajos, cenzētākajos padomju laikos, ir nemirstīgi. Arī Vizma Belševica savu pirmo krājumu rakstīja par valdošo ideoloģiju, pat par Staļinu… Tad jau jebkura tauta varētu izmest no sava literārā mantojuma nepareizos dzejoļus un dzejniekus. Mēs neesam tik bagāti, lai šķaidītos ar mūsu dzejniekiem kā ar odu asinīm.

Nevajag ieslīgt blusu ķeršanā. Imants Ziedonis ir viens no talantīgākajiem dzejniekiem latviešu literatūrā, lai mēs viņam nepārmestu dziesmu Ļeņinam vai dzejoļus par septiņgades izpildi. Mēs visi bijām jauni un dzīvojām ar ideāliem. Paviršā rakstiņā sakarā ar Ojāra Vācieša jubileju dzejnieks traktēts kā bijušo padomju iekārtu slavinošs konjunktūrists. Tas ir nepareizi, jo Vācietis visu rakstīja no sirds, bija pilnīgs ideālists un tieši sava komunistiskā ideālisma dēļ nonāca pie tik traģiskām atklāsmēm savā daiļradē un dzīves uztverē, ko var salīdzināt ar Majakovski. Viņš ir vienīgais no latviešu dzejniekiem, kurš publicējis dzejoļus pret Krievijas impērismu: slavenais Pūt, vējiņi ("nav nekāda put vejini, ir bože carja hraņi"). Viņš ir vērsies pret kolonizāciju: poēmā raksta, ka vakar saticis mazu Trockīti, vai viņš arī komunismā kolonizēs? Ojāru Vācieti kritizēja un lamāja, bet ne jau par tēvzemes vai mīlestības dzejoļiem. Viņu kritizēja par partejiskajiem dzejoļiem, jo viņš no partijas prasīja tos pašus ideālus, kādi viņam – vienkāršam lauku zēnam un pēc tam Rīgas studentam – tika piedāvāti.

Jums arī nācās rakstīt obligātās nodevas varai?

Obligāta prasība to darīt bija tiem dzejniekiem, kuriem bija sava biogrāfija jau pirmskara Latvijā. Man pirmskara Latvijā biogrāfijas nav, esmu dzimis 1939. gadā, un tobrīd jaunajiem dzejniekiem nebija jāraksta piespiedu nodevas. Vēlāk viņi kļuva par opozicionāriem. Sudrabkalnam bija biogrāfija. Bija dekadentiski dzejoļi, no kuriem viņš pat mēģināja atteikties, un arī publicistiski raksti par Latvijas valsti, pat par Kārli Ulmani. Trimdā nodrukātajās atmiņās teikts, ka vēl 1940. gadā viņš staigājis pa redakcijām, lietojot izteicienu «padumjā Latvija». Biju vēl pajauns, kad Sudrabkalns nāca uz Rakstnieku savienību un šad tad gribēja iedzert ar jaunajiem konjaku. Bet viņš neaizmirsa, ka viņam jebkuru brīdi kaut ko var pārmest. Viņš bija nervozs, ļoti iebaidīts cilvēks. Mēs nezinām, kas ar viņu 1940. gadā notika. Dienasgrāmatās viņš atklājās kā ļoti traģiska, vientuļa, pašnāvnieciska personība, lai gan bija PSRS deputāts, Centrālkomitejas loceklis. Māris Čaklais 70. gadu sākumā bija sarunājis, ka Jaunušans Nacionālajā teātrī uzvedīs kaut ko no viņa pirmskara dzejoļiem. Sudrabkalns piekrita, bet pēc tam rakstīja vēstuli: nē, mīļais dzejniek, šīs buržuāziskās grabažas un sīkumi jaunajai sabiedrībai nav vajadzīgi, kategoriski iebilstu. Es aicinu lasīt Sudrabkalnu līdz 1940. gadam. Lielo pēckara dzejnieku aizstāvībai gribu teikt, ka viņi bija piespiedu konjunktūristi. Man gan nepatīk politikas jaukšana dzejā. Dzejā tu esi vienkārši pats, ar savu domu.

Jaunības maksimālismā, vērojot morāli salauztos kolēģus, nenāca virsū melnie?

Es visciešāk draudzējos ar Māri Čaklo. Viņš bija mans paraugs. Kaut gan viņš bija par mani gadu jaunāks, viņam jau bija iznākusi grāmata, kamēr es tikai mēģināju rakstīt ideoloģiski pareizus dzejoļus. Paldies Dievam, maz ko nodrukāja. Mirdza Ķempe man atklāja jaunu pasauli. Viņa bija aizrautīga mistiķe, un viņas dzejā misticisms bija jaukts ar marksismu. Viņa brauca pie Andreja Eglīša mātes uz Ļaudonu, mīlēja un atbalstīja patiesos dzejniekus, apraudājās Jauno autoru seminārā, dzirdot tolaik vēl vidusskolnieces Velgas Kriles pirmos dzejoļus. Atceros, ka viņa palīdzēja izkārtot pensiju Liepājas mācītājam, kurš pēc 25 izsūtījuma gadiem atgriezās no Sibīrijas.

Dzejnieka sūtība ir dalīties savā, par reālo skaistākā pasaulē vai asi reaģēt uz mūslaiku pasaules sāpēm?

Amplitūda var būt plaša. Mēs redzam, ka Ojārs Vācietis ir gan sāpju dzejnieks, traģēdiju izteicējs, gan spilgts humora, satīras dzejoļu rakstītājs. Viņš publicējās žurnālā Dadzis ar pseidonīmu O. Vāle, viņš bija tas vālētājs. Bija ko trūkties, kad nodrukāja viņa dzejoli par sevi un mūsu kolēģiem, jo tas bija ļoti asprātīgi. Imantam Ziedonim ir gan skumji dzejoļi (Dziesmiņa par prieku), gan ļoti humoristiski (Arī mazam tārpiņam gribas papriecāties). Savukārt mūsu Valdis Artavs ir tikai humora rakstītājs.

Dzejnieks ir aicināts izteikt pasauli. Tomēr misija un aicinājums – tie ir augsti vārdi. Dzejoļu rakstīšana notiek kā jebkurā normālā darbā, kas jāpadara. Bez pārspriegotas sajūsmas. Bet bez emocijām neko neuzrakstīsi. Ar prātu var iecerēt tikai to, kas ir pasūtīts teātrim. Tur jāuzraksta 12– 20 dziesmu, turklāt kā aktierim jāiejūtas dažādās lomās. Bet nopietnos, mīlestības, emociju dzejoļus, kuri aizkustina arī pašu, gan nevar pasūtīt. Tos var pasūtīt tikai tā sauktā intuīcija, nojauta vai pēkšņi ieskanējusies frāze. Tā vienkārši skan no kaut kurienes. Ja teikšu, ka no debesīm vai Dieva, būšu šausmīgi patētisks. Man ir tikai tā: ieskanas pirmā, otrā vai pēdējā frāze, un no tā arī rakstu dzejoļus.

Kā vērtējat Krievijas un Ukrainas konfliktu? Esat taču strādājis Krievijā un pazīstat šo vidi no iekšpuses.

Es vairāk jūtu nekā domāju. Es to pārdzīvoju daudz personiskāk, nekā tas skan sabiedriski politiskajā telpā. Pārdzīvoju tāpēc, ka tā ir zeme, kurā, deviņus gados strādājot par Latvijas vēstnieku, esmu ieguvis daudz draugu, sevišķi mākslinieku aprindās. Diemžēl lielākā daļa jau aizsaukti citā pasaulē. Tie bija Andrejs Vozņesenskis, Bulats Okudžava un Bella Ahmaduļina, kuriem vēstniecībā rīkoju daiļrades vakarus. Arī Čingizs Aitmatovs, kurš bija vairāk maskavietis nekā kirgīzs, lai gan nenoliedza savu musulmaņu izcelsmi. Man ir bezgala skumji, ka šo cilvēku vairs nav. Ko viņi tagad domātu, ja būtu dzīvi? Kurā pusē viņi nostātos? Vai viņi parakstītu vēstuli Krievijas prezidenta atbalstam? Vai viņi protestētu? Vai tikai klusētu?

Es pārnācu no Maskavas brīdī, kad man bija lielas cerības, ka Krievija kļūst par attīstītu, liberāli demokrātisku valsti. Boriss Jeļcins, Mihails Gorbačovs un Aleksandrs Jakovļevs mēģināja atbrīvoties no vēstures važām. Es draudzējos ar Jakovļevu, kurš arī diemžēl ir jau miris. Bija lielu cerību laiks: 1991. gadā pēc puča Jeļcins atzina Latvijas neatkarību. Nebūsim naivi, bez Krievijas prezidenta piekrišanas mēs nebūtu Eiropas Savienībā, jo toreiz pasauli ietekmes sfērās dalīja ASV, Rietumi un jaunā Krievija. Tolaik cieši sadarbojāmies ar ASV vēstniecību, kura pret Baltijas valstīm izturējās diezgan divdomīgi: it kā iestājās par Latvijas brīvību, bet tas bija tikai privātās sarunās. Oficiāli viņi cerēja uz Gorbačova jauno savienību. Varbūt nezināja, ka Padomju Savienība ir tik vāja? Es atstāju Maskavu labā laikā. Ar Putinu neesmu pat sarokojies – atšķirībā no Gorbačova, Jeļcina, Jakovļeva, Ševardnadzes, ar kuriem esmu pat atklāti apspriedis Latvijas neatkarības jautājumus.

Bet kā vērtējat Putina vadītās Krievijas agresīvo ģeopolitiku?

Putins acīmredzot ir sevī sajutis kādu viltus aicinājumu vai no viņa pozīcijām – patiesu izaicinājumu izdarīt kaut ko vēsturiski nozīmīgu Krievijas impērijas labā. Ja nosaucam Krieviju par impēriju un domājam, ka krievu cilvēki apvainosies, tad ļoti maldāmies. Krievu cilvēki būs ļoti pagodināti. Nebūs tikai daži, kā Boriss Grebenščikovs, bet Tabakovs un Mihalkovs – jā! Viņi lepojas ar impērijas statusu, jo šī ir lielvalsts, kuru pazudināja un noslīcināja asinīs boļševiku režīms. Mēs nepazīstam lielo tautu psiholoģiju. Briti un franči tikai ir spiesti uzvesties citādi, jo visas kolonijas zaudējuši, bet atcerēsimies, kā uzvedās Francijas prezidents Šarls de Golls, kad Alžīrija prasīja neatkarību. Viņš bija pret un pat bija spiests patverties kādā aviācijas bāzē. Es nezinu, kas tagad notiks ar Krieviju. Vai tā patiešām jūtas tik varena?

Vēlreiz atkārtoju: mēs nepazīstam krievu cilvēku psiholoģiju – sabiedriski politisko un intīmo. Es neaizstāvu, bet saku: ir imperiālas tautas. No tā izdziedēti ir tikai zviedri. Lietuviešu dzejnieks, poēmas Mindaugs autors Justins Marcinkevičs, Bulgārijas kalnos kopā ar mani dzerot vīnu, dusmojās: poļi mums izjauca visu vēsturi! Impērijas sajūta ir ļoti spēcīga, un ir pazemojums, ka impērijas vairs nav. Pietiek palasīt krievu filozofu Berdjajevu, kurš uzskatīja, ka Krievija ir "tautu māte", kurai jābūt ļoti labai un humānai pret jebkuru impērijā dzīvojošo tautu. Acīmredzot Putins un šie cilvēki, kuri auro Maskavas televīzijās, jūt pazemojumu par krievu flotes lepnuma – Sevastopoles – zaudējumu un līksmo par tās atgūšanu. Vajadzēja rīkot leģitīmu referendumu.

Bet ne jau tādu, kurā karaspēka klātbūtnē varēja balsot pat "tūristi" no svešas valsts!

Tas ir scenārijs… Diez ko par to saka Gorbačovs? Neesmu dzirdējis. Klusē? Viņu neinteresē? Es gribu ticēt, ka vismaz Jeļcins to neatbalstītu, tāpat arī Aleksandrs Jakovļevs, kura vadībā PSRS Tautas deputātu kongresā tika denuncēts Ribentropa–Molotova pakts. Man ir žēl, ka Krievijas pirmā demokrātija ir apspiesta, noklususi vai mirusi.

Redzot agresora apetīti, ir jābaiļojas par Latviju?

Ja gribētu atbildēt pareizi, es teiktu, ka mēs esam NATO un Eiropas Savienībā. Piektais paragrāfs NATO līgumā ir, taču es joprojām neticu lielajām spēlēm. Lielās spēles vienmēr var tikt pārspēlētas kaut kam par labu. Eiropas Savienība pašreiz demonstrē diezgan lielu bezspēku un samiernieciskumu. Krievijas medijos redzu lielu tautas piekrišanu, bet nezinām, cik liela ir opozīcija tautā. Mihalkovs parakstīja vēstuli Putina atbalstam, bet viņa brālis Končalovskis – pret. Tātad pat vienā ģimenē domā dažādi. Nezinām arī, cik Latvijas krievu vai cittautiešu ir pret šo Krievijas soli Krimā un cik latviešu ir par – slēpti. Redzēsim, kā viss izvērtīsies. Domāju, ka Krievijas prezidents ir uzdevis krieviem pašiem grūti atrisināmu jautājumu. Viņš spēlējas ar nācijām.

Vēl pirms pāris gadiem Krievijā bija vērienīgi masu protesti pret Putinu…

Bet es neizslēdzu, ka cilvēki, kuri ir pret Putinu, atbalsta Krievijas teritoriju paplašināšanu un ir par impērijas laimības atjaunošanu. Tāpat padomju laikā sajaucām visus padomju režīma un boļševisma kritiķus ar cilvēkiem, kuri ir par nacionālo republiku brīvību. Absolūti nē. Daudzi zvērināti antikomunisti un antiboļševisti ir par Krievijas monarhijas varenību. Tas ir jāzina. Nezinu, vai briti, franči, spāņi vai portugāļi arī sapņo par Lielbritānijas, Francijas, Spānijas un Portugāles varenību. Viņi taču valdīja pār visu pasauli, un viņu valodā joprojām runā daudzās citās valstīs.

Kad strādāju par vēstnieku, man bija jālavierē. Tagad gribu teikt, ka es nosodu šādu neleģitīmu Krievijas akciju. Es mājās to pārdzīvoju un pārdomāju. Es varu pat naktīs pamosties, pie sevis nodoties analīzei un iedomāties daudzus savus draugus – ko viņi tagad domātu? Daži varbūt zārkā apgrieztos otrādi.

Pēdējā laikā atkal uzstājīga kļuvusi pretestība latviešu valodai krievu skolās. Kā risināt situāciju?

Dzīve uz katra soļa parāda pretrunas. Ziņās parāda diezgan vecu cilvēku mītiņu pie Izglītības ministrijas, taču sabiedriskajā transportā pārsteigts redzu, cik daudzi krievu jaunieši runā ļoti labā latviešu valodā. Ieejiet bankās. Jaunas, koptas krievu sievietes sēž kā lelles un ar mani runā spožā latviešu valodā. Tie, kuri grib saistīt savu nākotni ar karjeru Latvijā, mācās latviešu valodu. Tie, kuri negrib mācīties, varbūt domā strādāt par krāvēju. Vajadzētu veikt aptauju, bet tas laikam būtu politnekorekti, un mēs labi zinām, kādas būs atbildes. Diemžēl arī televīzijas diskusijas tagad ir tik neinteresantas, jo tiek aicināti viena uzskata cilvēki. Mazliet saplēšas tikai par prezidenta sēdēšanu Gazprom ložā. Vajag aicināt cilvēkus ar īsti pretējiem uzskatiem, tad arī būtu ko skatīties. Kādā diskusijā Maskavā Žirinovskis reiz iešļāca savam pretiniekam glāzi ūdens sejā.

Domāju, ka Latvijā daudzi iemācīsies latviski, bet daudzi nemācēs ilgus gadu desmitus. Arī pirmās brīvvalsts laikā daudzi to neprata. Diemžēl mēs nerādām pozitīvo, kas saistījis Latviju ar Krieviju. Aizmirstam arī par pirmskara Latvijas krievu studentu korporācijām. Daudzus no viņiem 1940. gadā izsūtīja, bet daudzi joprojām darbojas emigrācijā. Dzejniece Velta Toma man reiz stāstīja: vai zini, mums Toronto ir dāmu klubs, kur dzer kafiju no Kuzņecova tasītēm un krievu valodā lamā boļševismu. Un zini, kas tās ir? Bijušās Latvijas armijas virsnieku sievas. Kad vēl biju vēstnieks, daži bijušie leģionāri lūdza palīdzēt dabūt vīzas uz Latviju Krievijā dzīvojošajiem pēctečiem.

Reiz nejauši iekļuvu ļaužu straumē, kas 9. maija vakarā ar Krievijas karogiem rokās atgriezās no Uzvaras pieminekļa. Jutos, kā nonākusi Krievijā.

Padomju laikā, pastaigājoties pa Ļeņina ielu, es arī tā jutos. Un, kad 1992. gadā iebraucu no Maskavas, es uz ielas sapratu, kas ir neatkarība. Neatkarība ir tā, ka tev pretī nāk tikai savi cilvēki. Ne tikai latvieši, arī Latvijas krievi. Bet tie ir savējie. Tā nav anonīma masa, kas katru rītu izgāžas no zaļā vilciena sastāva un dodas sirot pa Rīgas veikaliem (labākajā gadījumā), bet sliktākajā gadījumā paliek te uz dzīvi, iedzenot vietējos iedzīvotājus no trim istabām vienā, sadalot tualeti un pieprasot kopēju vannu. Neatkarība ir tur, kur ir kontrolēta migrācija, iebraukšana un ir leģitīmas robežas. Es esmu optimists, taču gribu visu, arī pasaules asiņaino vēsturi, redzēt kopsakarībās. Paldies Dievam, ka ir Eiropas Savienība. Tā ir neticama institūcija. Neviens nevarēja pat nosapņot, ka triju valstu veidota ekonomiska ogļu un tērauda asociācija pāraugs par politisku Eiropas Savienību. Tas ir pasaules brīnums, ka vienā kopīgā ūnijā var būt bijušie asiņainākie ienaidnieki: ka poļi var dzīvot vienā savienībā ar Vāciju un Vācija – ar Franciju. Esmu arī kritizējis mūsu pārāk lielo pakļaušanos direktīvām un draudošo federalizāciju, bet tagad es saku: lai Dievs svētī Eiropas Savienību. Tā ir liela iecietība, pasaules vēsturē neredzēts akts. Bruņoti risināt jautājumus nozīmētu trešo pasaules karu, kas jau tā ir sācies ar terorismu visā pasaulē. Cilvēki pašreiz spēlējas ar uguni, un neviens negrib noticēt visļaunākajam.

Teātra dienas koncerts Satikšanās
Latvijas Nacionālajā teātrī
5.IV plkst. 18, 6.IV plkst. 12 un 18, arī 11.IV, 29.IV, 5.V un 13.V  

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja