Jānis Taurens: Jebkurā literatūrā, mākslā un laikmetā var atrast kaut ko nozīmīgu

Konceptuālisms un valodfilosofija? Varbūt atsevišķos gadijumos, bet lielākoties konceptuālisms ir idejas, ideju kalamburi. Bez ironijas nevar iztikt? Ironija kā tāda salkana smaka pārņēmusi lielu pasaules daļu. Drīzāk jau autora ironijas lietošana ir aiz gļēvuma. Kopumā šķiet, ka autors grib par visām varītēm sasaistit savu interesi par valodu ar mākslu un filosofiju. XX gadsimta klasika arī ir vienīgais periods kopš laika sākuma, kad nez kas iekoda dažādu jomu māksliniekiem "pretoties" daiļajam un joprojām tas viss ir nebaudāms. Konceptuālisms "nojauc" atšķirību starp mākslas veidiem tapēc, ka jebkura māksla ir konceptuāla, tikai kādiem kaut kad 20 gs iekoda kaut kas paziņot, ka tas, ko var redzēt ir primitīvāks par to, ko var zināt. Tas, ka ikvienā darbā var atrast kaut ko labu nojauc robežu starp augsto un zemo mākslu? Ikvienā pagalam sūdīgā darbā var atrast kaut ko labu. Ikvienā labā darbā viss ir labs. Jautājums, kurš un kādu labumu tajā sūdīgajā darbā ir ieraudzijis un kapēc tas vairs tapēc nav zemā māksla. Jebkurā miskastē redzīgais un gudrais atradīs kaut ko vērtīgu, labu. Ja autoram pamatā interese ir par valodu, kapēc jāaiztiek māksla, kapēc jāpozicionē sevi kā mākslu pētošu? Rietumi nevis diktē noteikumus, bet nosaka (labākajā gadijumā) tās iespējas, kādas autoram vispār ir attiecībā uz domāšanu vai jebko valodiski izsakāmu. Tiešām tāda iluzija, ka latviešu valoda nav franšīze lielajām valodām, to atšķaidijums? Tas, ka Laķis "nesaprot" Vitgenšteinu ko vispār var izteikt par mākslu un kas ir "saprašanas tradīcija". Te Taurena ironija kļūst par farsu. Formālisma estētika un domāšana konceptuālismā tiek noliegta tikai dažu specifisku autoru darbā un konceptuālismā par formu estētisku formu kļūst idejas, konteksti, teksts un visbeidzot lai kā Taurenam savā konceptuālisma izpratnē negribētos, bet "satura" un "formas" dihotomija ir primitīvākais interpetācijas modelis. Tapēc Latvijā neizslimota slimība ir nespēja veidot daudzveidīgus un bagātus nošķīrumus jebkurā estētiskā darba interpetēšanā.