– … no rakstniekiem? Skolas laikos man Vilis Lācis ļoti patika. Īpaši jau Zvejnieka dēls ar Pāvulu galvenajā lomā. Akmeņainais ceļš arī bija foršs.
– Lācis? Nu nē… zinot, ka viņš četrdesmit devītajā gadā parakstījās zem rīkojuma par latviešu izsūtīšanu, es vispār nevienu viņa grāmatu nevaru paņemt rokās.
– Jā, bet tie bija tādi laiki. Neparakstītu viņš, cits to izdarītu. Nebija taču izvēles.
– Nebija? Ja tu tā saki, tad iznāk, ka tu arī parakstītu?
– Es?
Māris Bērziņš savu romānu Nākotnes kalējs izdevniecības Dienas grāmata sērijā Es esmu… ievada ar 10. tramvajā dzirdētu sarunu. Atļaušos teikt, ka Bērziņam ticis sērijas sarežģītākais uzdevums – uzrakstīt par Vili Lāci (1904–1966) – latviešu rakstnieku, daudzu romānu, stāstu un lugu autoru, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes, Latvijas PSR Ministru Padomes, PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētāju.
Viļa Lāča dzimtajā Vecmīlgrāvī joprojām ir Vanadziņa un Edžiņa gatve – ielas, kas nosauktas viņa mazo zvejniekdēlu, bāreņpuiku, vārdā. Par viņu "linu baltajiem matiņiem" un "lielajām zilajām acīm" līdz nelabumam nācās malt daiļrunāšanas konkursā, mācoties Viļa Lāča Rīgas 31. vidusskolā. Māra Bērziņa romāns par Vili Lāci liek aizdomāties, cik tālu savā laikā ielasījos viņa kopotajos rakstos, kas bērnībā vairāk vilināja nevis ar saturu, bet konfekšu papīriņam Vēsma līdzīgo ievākojumu, un ko pati domāju par viņa darbiem. Ko Lācis īsti gribēja pateikt par šo pasauli?
Vai Lāča darbi būtu aizmirstami? Vai – pārlasāmi? Kā šodien taisnīgi izturēties pret Viļa Lāča mantojumu? Māra Bērziņa romāns Nākotnes kalējs ir visai pārliecinoša atbilde. Kā novērtējusi rakstnieka mamma – uzrakstīts ir taisnīgi. ""Pamostos ar riebīgu, bezcerīgu sajūtu, kas jau velk uz depresiju," padomju literatūras izkārtne un politikas marionete Vilis Lācis raksta dienasgrāmatā. Un viņš tiecas pēc rakstīšanas terapijas, kurai pats īsti netic, cerot, ka sirds un sirdsapziņa taps vieglāka, ja arī fiziskās kaites un neapturamo alkohola degradāciju atvairīt neizdosies. Šķiet, ka Māris Bērziņš šo terapiju pāradresējis latviešu tautai. Ar to brašo literatūru, kurā Lācis veikli tiek galā ar raitiem sižetiem, efektīgiem varoņiem, vienkāršu valodu un piemērotiem, viegli maināmiem politiskiem akcentiem, ne Lācim pašam, ne mums nav pieticis, lai kaut ko par sevi saprastu. Šis ir cits žanrs, tas pedantiskās detaļās zīmē aprobežotību un nomāktību. Bērziņš ieskatās tur, kur cilvēks ir iekūlies un grimst purvā, no kura ārā vairs netiks," – iespaidos par romānu Nākotnes kalējs dalās dzejniece Inese Zandere.
Vai izdevās iecerētais?
Vispirms ir milzīgs atvieglojums. Visu laiku staigāju pa māju un vaimanāju. Tikai kad biju tuvu nobeigumam, daudzmaz nomierinājos. Tiklīdz 2019. gada pavasarī pabeidzu Aizliegto pianīnu, sāku vākt materiālus, atmiņas par Vili Lāci. Gandrīz gadu lasīju vienīgi viņa darbus, jo iepriekš neko daudz no viņa nebiju lasījis. Mums mājās ir Lāča kopotie raksti, bet mani neviens nemudināja tos lasīt. Skolas laikā, ap 11–12 gadiem, izlasīju Ceļojumu uz Norieta pilsētu. Tolaik man ļoti patika fantastika – Bredberijs, Azimovs, Šeklijs, arī Čapeks. Lāča gabals man ne visai patika. Tad vēl palasīju Pūļa elku, jo tajā vecumā interesējos arī par sportu. Zvejnieka dēlu noskatījos kā filmu, nospriedu, ko es tur vairāk izlasīšu. Nu, viens padomju rakstnieks, tāpat viņi visi melo un izliekas – tāda bija man attieksme. Nezinu, kā literatūras stundās izspruku cauri, bet nekādus spaidus neatceros.
Toties vecuma galā nācās izlasīt visu, dažus darbus vairākkārt. Triloģijai Putni bez spārniem ir trīs versijas, un katra ir diezgan atšķirīga. Pirmā ir publicēta 1931. gadā laikrakstā Sociāldemokrāts. Ulmaņa laikā pēc 1934. gada darbs jau ir stipri izrediģēts. Plānāks vismaz par trešdaļu. Visa Lāča sociālisma propaganda ir izmesta laukā. Padomju laikā viņš to atkal atlika atpakaļ, protams, vēl ar uzviju. Nevar teikt, ka Lācis sociālisma propagandu būtu ielicis tikai padomju laikā. Viņam tā bija tuva kopš agras jaunības. Rakstot Zītaru dzimtu, viņš jau lika iekšā pretpadomju vēstījumus. Speciāli aizsargiem rakstīja lugu Tālais ceļš, kurā koši atspoguļotas čekistu zvērības. Kā vējš pūta, tā Lācis rakstīja. Jūrniekiem jau arī ir jāievēro vēja virziens, citādi uz priekšu netikt.
Romānā esat iekļāvis arī epizodes, kur Lācis ciniskā, teju jautrā bezkaislībā pārraksta savus darbus, acu nepamirkšķinot.
Neesmu vēl pārtraucis par Lāci domāt. Netieku no viņa tik viegli vaļā. Toreiz jau daudziem latviešiem sarkanās idejas bija tuvas, un Vilis tomēr bija strādnieku vidē dzimis un audzis. Samērā loģiski – arī viņam šīs idejas pielipa. Teorijā – viss tur ir skaisti. Taču Lācis bija bijis Sibīrijā no 1917. līdz 1921. gadam un visu ko pieredzējis. Rakstot Putnus bez spārniem, Zītaru dzimtu, viņš rakstīja to, ko pats savām acīm bija pieredzējis… un pa kādam noklausītam stāstam pielika klāt. Ar izdomāšanu no nulles viņš nodarbojās ļoti maz. Pats pirmais viņa romāns – Atbrīvotais zvērs –, arī Norieta pilsēta ir vairāk paša iztēloti darbi. Tie, kurus viņš nerakstīja no savas pieredzes, viņam tik labi neizdevās. Vecajā jūrnieku ligzdā jeb Zītaru dzimtā – tur ir, kā bija patiesībā, – Kolčaka varas darbi, vēsturiski pierādītās baltgvardu un arī čekistu zvērības. Tikai te ir svarīgi, uz ko viņš pie attiecīgās varas – Ulmaņa vai padomju laikos – lika uzsvaru. Tā viņš lavierēja.
Lai arī esat Vili Lāci dziļi izpētījis visā viņa pretrunīgumā, romānā, manuprāt, jums ir izdevies veiksmīgi radīt dzīva cilvēka iespaidu, zem kura dzīves nevar pavilkt rezumējošu spriedumu svītru. Kas, jūsuprāt, bija galvenais iemesls Lāča hameleonismam?
Es domāju, ka apzināts cinisms tas nebija. Lācim bija ļoti spēcīgs izdzīvošanas instinkts. Grāmatā ir viens dialogs, kurā caur cilvēku, kurš sarunājas ar Lāci, paužu savu redzējumu. Viņš vienkārši pielāgojās. Normāls konformisms. Vai tad mūsdienās tā nav? Tikai mums apstākļi nav tik asi un draudīgi. Vai tad nebija tā, ka cilvēks sparīgi vicina sarkano karogu, bet pēc gada jau staigā ar auseklīti pie krūtīm? Tas taču bija tik izplatīti. Lācis vienkārši bija nonācis popularitātes virsotnē un kalpo par etalonu latviešu konformismam.
Esat radījis romānam interesantu formu – Krievijā slimnīcā satiktā psiholoģe ierosina Lācim nodarboties ar terapeitisko rakstīšanu, un tādējādi Vilis Lācis it kā pats atklāj un analizē savu dzīvi. Kā jūs nonācāt pie šādas ieceres?
Kā tieši un kurā brīdī, precīzi neatceros. Daudz ko biju izlasījis un uzzinājis par Lāci, un man gribējās izstāstīt visu Viļa Lāča dzīvi, bet sapratu, ka tas ir tāds apjoms, ka varētu sanākt trīs grāmatas. Daudz ko neesmu apskatījis, ko gribējās aplūkot. Biju iecerējis aprakstīt arī viņa pēcnāves dzīvi, bet man vairs nebija spēka. Biju izpumpējies un izžmiedzis sevi līdz pēdējai pilītei. Visi 30. gadi, agrā bērnība, vairāk par radošo darbību, attiecības vēl ar citiem cilvēkiem – un vēl par daudz ko varētu rakstīt. Bet ir visādas robežas – laika robežas, paša spēka robežas, gribas robežas, arī grāmatas izmēram ir robežas. Protams, arī par Emīliju Benjamiņu varēja, lai gan to man īsti negribējās. Domāju – savulaik par viņu jau rakstīja Laima Kota. Kad jau biju iesācis rakstīt, sāka filmēt seriālu par Benjamiņu. Atviegloti nopūtos – būs citi, kas par Benjamiņu izstāstīs. Tāpēc man ir tikai viena neliela epizode. Viss nav aptverams. Varēja rakstīt, piemēram, romānu, kā Lācis saraksta kādu no saviem romāniem. Arī skopos dienasgrāmatas ierakstus varēja attīstīt ļoti plaši. Iztēle un pieejamo faktu daudzums būtu ļāvis tekstam plesties un plesties.
Dienasgrāmatu Lācis sāka rakstīt 1941. gadā, īsi pēc kara sākuma. Tur bija viens ieraksts no slimnīcas. Viņš raksta sausi, un tad pēkšņi viens teikums – kā tagad derētu simts gramu konjaka! Tas man likās tik cilvēcīgi, ka liku to par sākumpunktu. Ienāca prātā, ka viņš varētu nodarboties ar rakstīšanas terapiju. Kaut kas tāds, lasot Lāča darbus un salīdzinot ar biogrāfiju, nāk prātā. Putni bez spārniem kā etalons, kur viņš vienkārši raksta savu pieredzi – vietas un laiks sakrīt ar viņa paša CV. Sākumā viņš ir mēģinājis pats kaut ko izfantazēt – Atbrīvotais zvērs ir tāds fantastikas romāns par balto vielu, kuru var ļoti viegli saražot no jūrmalas smiltīm un ar kuru var pabarot visus cilvēkus. Beigās izrādās, ka nav nemaz labi, ka visi ir viegli tikuši pie ēdiena, bez strādāšanas. Bet vispirms Lācis saraksta noveli Sieviete un ar to iet pie Upīša. Sarunās ar Upīti viņš nonāk pie atziņas, ka viņam nav nekas šausmīgi jāizgudro un jāizfantazē. Mans pieļāvums ir tāds, ka Upīts jau redz, ka Lācim tas pārāk labi nepadodas, un iesaka viņam izmantot savu pieredzi. Tieši par strādnieku vidi tajā laikā neviens īpaši neraksta, un Lācis vienkārši literāri apraksta savu dzīvi.
30. gados Vilis Lācis piedzīvoja fenomenālu popularitāti, viņam radīja pat īpašu izdevniecību Kaija, bet kritika palika skeptiska. Kā jūs tagad, izlasot vienkopus visus Viļa Lāča darbus, komentētu viņa darbu literāro vērtību?
Negribu viņu vērtēt kā literatūrzinātnieks, to arī nepratīšu. Godīgi sakot, man ne visai, jo ar šodienas acīm tas viss šķiet stipri vecmodīgi. Tie sakāpinātie pozitīvie tēli un vēl sakāpinātāki negatīvie. Daudz kas ir mūsdienu uztverei pārlieku pārspīlēti – patētika, sarkasms. Ja nebūtu jāraksta šī grāmata, Lācis tā arī paliktu nelasīts.
Skolā vajadzētu mudināt lasīt?
Domāju, neko daudz nevajadzētu, bet vispār iepazīstināt ar Lāci derētu. Pastāstīt par viņa darbiem, un tad lai skolēni paši izvēlas – lasīt vai ne. Lielai sabiedrības daļai viņš joprojām ir ļoti nozīmīgs, un daudzi Lāci uzskata par ļoti labu rakstnieku. Lācis ir cēlies no strādnieku vides un rakstīja par cilvēkiem, kas viņam bija apkārt, līdz ar to guva plašu masu atzinību. Jo lielākā sabiedrības daļa arī ir strādniecība. Ja viņš rakstītu par salonu dzīvi, diez vai tie, kam ar to nav nekāda sakara vai pat šķiriski riebjas, to lasītu. No vienas puses, Lācis bija dzimis un audzis vidē, kurai viņš vēlējās celties pāri, – viņam gribējās sasniegt kaut ko vairāk. Viņš centās izrauties no tās vides. No otras puses, ja Lācis nebūtu šajā strādnieku un zvejnieku vidē un nebūtu rakstījis par šiem cilvēkiem, viņš arī neiegūtu tādu popularitāti. Neesmu pētījis, bet šaubos, ka, piemēram, Anšlavu Eglīti lasīja tā pati sabiedrības daļa, kas jūsmoja par Lāci. Protams, intelektuāļi par viņa darbiem smīkņāja. Domāju, ka Lāča lielā popularitāte radās arī no tā, ka viņa literārā izteiksme bija vienkārša un viegli uztverama. Lielākā sabiedrības daļa, kas nav ļoti daudz lasoša un kam galvenais ir sižets, nevis forma, tieši to vēlējās. Lācis vinnēja ar vienkāršību. Pēc tam viņam bija dažas atkāpes – Cilvēki maskās un citi mēģinājumi rakstīt psiholoģiskāk, sarežģītāk, bet tie tik raiti nesanāca un tikpat lielus panākumus neguva.
Populārākie darbi ir tie, kuros Lācis ņem prototipus un notikumus no dzīves. Viss Zvejnieka dēls sastāv no vieniem prototipiem. Tāpat arī Zītaru dzimta. Viņš pats ir Janka. To Lācis pats ir atzinis. Igauņu tulkotājs Abens Lācim reiz jautājis, vai viņš sevi vairāk uzskata par Oskaru. Lācis atbildējis, ka nē – drīzāk jau viņš ir Voldis no Putniem bez spārniem un Janka no Zītaru dzimtas. Tā arī ir. Ja salīdzina viņa biogrāfiju, Janka un Voldis tajā pašā laikā dara tās pašas lietas, ko Vilis Lācis. Tas man atviegloja dzīvi. Manuprāt, mēs, rakstnieki, apzināti vai neapzināti, bet ieliekam sevi savos darbos. Cits rafinētāk un maskētāk, cits – atklātāk. No malas šķiet, ka Lācis savas izglītības vai rakstura īpašību dēļ kaut kā neredzēja, ka ir diezgan tieši uzrakstījis par sevi. Varbūt domāja, ka, nosaucot sevi citā vārdā, ir ļoti nomaskējies. Sāku izpēti, lai noskaidrotu, ko citi par Lāci saka, bet viņš jau pats savos darbos gandrīz visu par sevi pasaka.
Tomēr jūsu romāns radīja iespaidu par Vili Lāci kā par visai noslēpumainu, psihologiem un psihoterapeitiem dziļi pētāmu personību.
Mēs jebkurš būtu dziļi pētāma personība. Par katru var pateikt vispārīgās frāzes, ka viņš bija daudzšķautņaina vai pretrunīga personība. Mēs visi esam daudzšķautņaini un ar iekšējām pretrunām.
Kuras Viļa Lāča rakstura pretrunas jūs romānā nodarbināja īpaši?
Interesēja īpašības, kas man ir svešas. Lācis ir ļoti noslēgts. Man savukārt patīk papļāpāt. Varbūt neesmu šausmīgi sabiedrisks, bet, ja ar kādu runājos, varu vārīties diezgan ilgi. Esmu arī atklāts. Varu par sevi izstāstīt ļoti daudz, pat par daudz, bet Lācis – pilnīgi otrādi. Visu laiku domāju, kā to visu var noturēt iekšā. Taču atrodu arī kopīgo. Īpaši tas parādās Cilvēkos maskās. Viņš kā literāts grib gūt sabiedrības atzinību, arī es to gribu.
Visi grib. Kaut kāda godkāre mums visiem ir. Tomēr viņam nepatīk visu laiku stāvēt starmešu gaismā. Man arī nepatīk. Lācis nebija tāds, kurš līda visur pa priekšu un zīmējās. Cik darba pienākumi lika, tik arī bija spiests stāvēt tribīnēs un teikt runas. Lācim noteikti pievērsa uzmanību vairāk, nekā viņš pats vēlējās.
Jūsu romānā Vilis Lācis jau atrodas tajā dzīves posmā, kad viņš gribētu tikt prom no jebkurām starmešu gaismām, bet vairs neizdodas.
Nu jā, padomju varai vajadzēja, lai viņš tur sēž. Latvieši Lāci kaut kā dīvaini uztvēra. No vienas puses, viņš bija krievu pusē, no otras puses – tā kā tautā iemīļots rakstnieks, arī mūsējais. Tad jau nav tik traki. Cilvēki bija apjukuši, nezināja, kā pret viņu izturēties. Protams, bija "Lāča mednieki", bet bija arī tādi, kas skatījās caur pirkstiem. Cilvēku uzskati bija dažādi. 1940. gadā Viļa Lāča pirmais amats bija iekšlietu ministrs, inteliģences aprindās runāja – ā, Lācis, tas tak mūsējais! Viņam pat zvanīja aizsargi no apriņķiem un ziņoja – Lāča kungs, mūsu apkaimē ir aktivizējušies komunisti un žīdi. Jo viņi domā, ka Vilis Lācis ir viņu pusē, viņš tak sarakstījis Tālo ceļu, kur koši attēlojis komunistu zvērības. Kā to var salikt kopā? Bija liels apjukums.
Inesei Zanderei Rīgas Laikā 2003. gada novembrī bija lielisks raksts Tautas Lācis, kurā viņa fiksē šo jūsu minēto apjukumu: "Vai Vilis Lācis ir viens, vai arī viņi tomēr ir divi un pastāv katrs par sevi?" Vilis Lācis žurnāla Kapitāls rīkotajā aptaujā ir minēts izcilāko latviešu vidū līdzās Ēvaldam Valteram, Vairai Vīķei- Freibergai un Raimondam Paulam, un Vilis Lācis 1949. gada martā parakstīja LPSR Ministru padomes lēmumu Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR. Vai jūs, rakstot romānu, izjutāt misiju savest kopā šos divus "tautas Lāčus" vienā reālā cilvēkā?
Misijas apziņas man nav nekādas. Savest kopā? Nē, es viņu neesmu pat sadalījis. Nav ko likt kopā. Kā nu pratu, centos iejusties Lāča ādā. Mēs varam ļoti shematiski iziet cauri – jaunais Vilis Lācis ir saindējies ar komunisma idejām, salasījies Nīči, grib būt slavens rakstnieks, grib būt pirmais, viņš ir mērķtiecīgs – visu laiku skaita mantru – ja es gribu, tad es varu. Ar apskaužamu uzcītību viņš ienāk literatūrā un kaut ko arī sasniedz. Paralēli strādā ostā un darbojas arodbiedrībā. Ne jau velti Lācim partijas stāžu iedeva no 1928. gada – ļoti aktīvi darbojās arodbiedrības valdē, rakstīja rakstus un laboja citiem runas. Kā noprotu – viņš ar sirdi un dvēseli bija par vienlīdzību un taisnīgumu. Bija jau arī nevienlīdzība. Sociālā nodrošinātība strādniekiem nebija tāda kā tagad – bezdarbnieku pabalsts, pensijas un tamlīdzīgi. Lācim un citiem strādniekiem bija iemesls būt neapmierinātiem. Sibīrijā viņš jau bija saistījies ar čeku, ne pārāk nopietni, bet bija. Lācim bija arī ļoti lieli mazvērtības kompleksi, kas brīžam pārgāja lielummānijā. Piederība vai vismaz saistība ar tādu organizāciju ceļ pašapziņu un liek justies labāk.
Komunistiskā partija bija aizliegta, un strādnieku arodbiedrība lielā mērā bija kā tās legālā filiāle. Lācis, lai arī rakstīja Ulmani slavinošus rakstus, regulāri ziedoja naudu politieslodzītajiem komunistiem un neatkāpās no tā.
Ārēji – bučoja Benjamiņai roku. Lai gan arī Jaunākās Ziņas bija dīvains izdevums, kas ļoti koķetēja ar padomju sūtniecību. Jaunāko Ziņu redaktors Pēteris Blaus bija čekas aģents, tas ir pierādīts. Viļa Lāča brālēns Elmārs Briedis viņam Ulmaņa laikos teicis – tu varētu vairāk rakstīt par mūsu lietu, Lācis atbildējis – bet tad jau mani neviens nedrukās! Varbūt Lācis domāja, ka viņš visus veikli apmāna kā labais spiegs. Pienāca 1940. gads, un viņš uzplauka, bet esmu pārliecināts, ka, sākoties represijām, viņš jau sāka vilties. Kad tikko bija ienākuši krievi, viņš vēl Zvejnieka dēla režisoram Vilim Lapeniekam teica – tu neuztraucies, pie mums būs daudz labāk nekā Krievijā! Mēs viņiem ātri vien aiziesim priekšā. Mums būs daudz labāks sociālisms.
Grāmatā ir pieminēts, ka viņš pats atzīstas, cik naivs bijis. Un tad viņš nokļūst tur, kur viņš nokļūst. To, ka Latvijā būs varas maiņa, Lācis pa saviem ar čeku saistītajiem kanāliem zināja jau krietni agrāk. Bet viņš savu vietu jaunajā iekārtā bija iedomājies citādi – ka varētu būt kāds teātra direktors – kā savulaik Jānis Akuraters – vai arī strādāt kādā izdevniecībā. Lācis nebija iedomājies, ka viņu ieliks tādos posteņos, bet viss viņa tēls un sabiedrības attieksme pret viņu bija tik ļoti izdevīga PSRS vadībai, ka to nedrīkstēja neizmantot. Arī Lietuvā un Igaunijā literāti tika pie varas. Igauņu marionešu valdības vadītājs Johanness Varess-Barbaruss nošāvās 1946. gadā, viņš neizturēja. Lietuvietis Justs Paļeckis laikam dzīvoja un kalpoja līdzīgi kā Lācis.
Nevaram nerunāt par faktu, ka Viļa Lāča paraksts ir zem daudzām Latvijas sabiedrisko un politisko darbinieku apcietināšanas un deportācijas pavēlēm un ar viņa "svētību" uz Sibīriju 1949. gadā izsūtīja 10 000 ģimeņu. Ko, jūsuprāt, viņš domāja, juta šajā brīdī un pēc tam?
Domāju, tas bija smags brīdis, bet viņš varēja atrast visādus attaisnojumus. Ja es neparakstīšu – cits parakstīs. Ja es neparakstīšu – mani nošaus. Ja es neparakstīšu – iznīcinās manu ģimeni. Visādi. Līdz pat ciniskiem attaisnojumiem, kurus īsti nepieļāvu, bet teorētiski arī tādi varētu būt. Nu kas tad tur notiks? Nu labi – viņi aizbrauks padzīvot citā vietā un atbrauks atpakaļ. Tāpat kā es esmu Sibīrijā dzīvojis. Negribu pateikt neko pārprotamu, bet varbūt Lācis nodomāja – kad mēs 1917. gadā aizbraucām uz Sibīriju, bēgdami no kara, tad jau neviens par mums tur nerūpējās. Deva zemi, tas tiesa, bet, cik nu varēji sapelnīt, tik bija. Tu biji brīvs, varēji iet strādāt, varēji iet zagt, varēji visādi darīt, tu biji brīvs cilvēks, bet tev neviens nepalīdzēja. Nezinu, ko Lācis zināja un ko – ne.
Ingrīda Sokolova rakstījusi, ka 1940./41. gadā Vilis Lācis ir teicis, ka ar represijām neko labu nevar panākt, jo tas jau tikai vairo tautas naidu pret varu. Protams, iedzen arī bailes. Kad cilvēks baidās, viņš ir kā lēmēts, nav gatavs pretoties. Tāpēc komunisti lika uzsvaru uz baiļu iedzīšanu. Te Lācis nonāk pretrunās. No vienas puses, ja Lācim cilvēks ir simpātisks, viņam liekas, ka nevajag tā sodīt, bet, ja ir kāds bagāts un varbūt nepatīk pēc izskata, tad šo gan vajag izsūtīt. Es domāju, ka par Benjamiņu viņš viennozīmīgi bija gandarīts. Benjamiņas izturēšanās arī neraisīja simpātijas. Domāju, ka par daudziem viņš parakstījās ar vieglu roku, par daudziem – ar smagu, sakoda zobus – tā vajag. Varbūt pāris nedēļu Lācis bija jaunā amata eiforijā, bet viņam ātri atvērās acis. Kaut kādus attaisnojumus Lācis visu laiku atrada. Es domāju – viņš visu laiku mocījās pretrunās. Un nevienam neko nestāstīja, visu turēja pie sevis, varbūt izņemot sievasbrāli Voldemāru Kalpiņu, ar kuru labprāt sēdēja, runājās un noņēma stresu ar konjaciņu.
Romānā lielu akcentu liekat uz slimību pastāvīgo klātbūtni Viļa Lāča dzīvē. Vēl viens kontrasts – šķiet, īsts spēka mitriķis, jūras vilks, bet tik slimīgs…
Man neizdevās uzzināt, cik viņš īsti bija garš. Bet tad lasu, ka Lācis ir nokrities svarā un viņam ir kādi 62 kilogrami. Man ir 1,82 m un 72 kilogrami, un es jau esmu riktīgi tievs, bet Lācis nekad tik tievs nav izskatījies. Viņam vaigi vienmēr ir diezgan apaļīgi. Tāpēc, es domāju, viņš tomēr bija mazāka auguma. Vienkārši visi bija īsi, un uz pārējo fona Lācis izskatījās pārāks. Visticamāk, viņam daudz vairāk par 1,70 m nebija.
Romāna beigas ir spēcīgas. Vilis Lācis saņem anonīmu nolādējuma vēstuli, kas sākas ar vēlējumu: "Lai jums slikta diena! ", un novārdzināts staigā "garas pastaigas" pa savu pagalmu. Cilpa savelkas. Šķiet, ka jūs neaicināt just Lācim līdzi, bet nevēlaties arī kaunināt un sodīt, atstājat to augstāku spēku ziņā, pats kā rakstnieks paliekot cilvēcības zonā.
Lācis jau arī bija tikai cilvēks. Cilvēks var izdarīt tikai to, ko viņš spēj izdarīt, ko viņš uzskata par labu un pareizu. Mums no malas viņa rīcība var izskatīties nepareiza, bet citādi viņš neprata. Vēl tas izdzīvošanas instinkts, kas lika visu laiku iekšēji mocīties un ciest. Un pat pēc Staļina nāves, kad represijas vairs nebija tik nežēlīgas, tā arī nepienāca brīdis, kad viss ir tik tālu līdz kaklam, ka vairs nevar izturēt, ka jāceļas kājās un skaidri jāpasaka – viss, es vairs negribu, esmu vīlies padomju iekārtā. Tā kā Eduards Berklavs, kuru pēc tam izsūtīja, bet cieņu un godu viņš saglabāja. Lācis baidījās no soda, baidījās no pretinieku izsmiekla, baidījās zaudēt labklājību, tāpēc arī turpināja kalpot. Vēlme fiziski izdzīvot Lāča dvēselei nenāca par labu.
Vai Vilim Lācim, jūsuprāt, bija brīži, kad viņš būtu varējis piecelties un nesodīts aiziet?
Nesodīti nevarēja aiziet. Viņš ar daudziem čekistiem arī cieši draudzējās. Iedomājieties, ka jūs ar kādu esat draugos un pēkšņi sakāt – nē, es eju prom no jūsu kompānijas, es tomēr jums vairs nepiekrītu. Tiešām!? Beidz! Tu taču pats teici un runāji, ka tas viss ir labi, un tagad mūs nodod?! Stulba situācija. Paskaties, ko tu pats esi rakstījis! Kādas ir tavas grāmatas un runas! Tu ko! Tas taču ir smieklīgi!
Visas savas grūtās, smagās domas, emocijas Lācis turēja dziļi iekšā, kamēr tās pārvērtās slimībās. Šādu somatizācijas procesu arī mediķi atzīst. Pēc dienasgrāmatas ierakstiem Lācis parādās kā cilvēks, kuram gandrīz nemaz nav dzīvesprieka. Bet, ja nav dzīvošanas prieka, tad arī miesa ļimst. Pēc sevis zinu.
Ārkārtīgi skumja dzīve. Pieci dēli, visas iespējas, bet beigās viss radošais spēks un mērķtiecība pacelties pāri tēva ierādītajai sadzīviskajai pieticībai aizgājuši pa kaut kādiem maldu ceļiem…
Nenormāli skumja, bet viņš arī pēc dabas bija no skumjajiem tipiem. Mīlēja skumt un kritizēt. Neapmierināts ar daudz ko uz pasaules. Viņam gribējās sasniegt kaut ko labāku, bet nebija izpratnes – kā. Jau rakstot es mēģināju īsi noformulēt, kāds viņš bija, un joprojām mēģinu, bet tā īsi, pāris teikumos man neizdodas. Katru reizi pasaku kaut kā citādi, un vienmēr sanāk vienpusīgi. Vienā intervijā pateicu, ka, 1940. gadā kļūdams par iekšlietu ministru, viņš bija muļķis. Bet ne jau gluži muļķis. Vienkārši Lācis neizvērtēja, kur viņš lien, godkāre aizmigloja acis. Iekūlās. To var tikai nožēlot. Ja cilvēks ir iepēries tādos sūdos, atvainojos par izteicienu, tad ko sliktu vēl par viņu teikt. Viņš pats sevi ievilka purvā, no kura nespēja izkulties. Pats sevi sodīja.
Ar ko Nākotnes kalēja rakstīšanas process atšķīrās no Svina garšas? Abi skar sarežģītus vēstures tematus.
Ar šo bija daudz grūtāk. Svina garšā man bija svarīgs tikai vēsturiskais fons, pārējo visu varēju izdomāt. Daudz rakstīju no sevis. Svina garšā liku iekšā savas vērtības. Toties te visu laiku bija jāiejūtas Lāča ādā un jāmēģina viņu izprast. Un, lai saglabātu veselo saprātu, atkal vismaz uz nakti jācenšas atbrīvoties no viņa klātbūtnes. Un no rīta atkal jālien iekšā. Turklāt ar Lāci vien nepietika – vajadzēja iepazīt citus cilvēkus, kas viņam bija apkārt. Viņus arī es nevarēju izdomāt. Tādā ziņā rakstīt Nākotnes kalēju bija daudz grūtāk. Sapratu arī – ja godīgi rakstu par Lāci, diez vai lasītājs varēs sasniegt tādu līdzpārdzīvojumu, kāds Svina garšā rodas pret Matīsu. Vilim Lācim nav viegli no visas sirds just līdzi. Varbūt kādā atsevišķā vietā kas tāds var raisīties, bet cita epizode tev atkal liek mainīt attieksmi. Kā nu kuram, bet sajūta var būt arī smaga un nepatīkama. Un katarses tur nav.