Kāpēc ir jāšaubās. Intervija ar Kasparu Zvīguli

Nacionālais teātris projektā Tests šosezon laiž gaisā pēdējo eksperimentu – topošā režisora un profesionāla scenogrāfa prasmes jau spilgti apliecinājušā Reiņa Suhanova izrādi Hamlets. Pirmizrāde notiks 12. jūnijā. Darbā, kas tapis pēc Viljama Šekspīra lugas motīviem, ir divi galvenie tēli: Norvēģijas kroņprincis Fortinbrass (aktieris Normunds Laizāns) – Norvēģijas karaļa, kurš miris cīņā ar karali Hamletu senioru, dēls un pārliecināts troņa iekārotājs, un Dānijas princis Hamlets. «Mūžīgais filozofētājs» – tā savu varoni sarunā ar Izklaidi raksturo aktieris un Nacionālā teātra Jaunās zāles kurators Kaspars Zvīgulis.

Šekspīra Hamlets ir viens no visvairāk un dažādāk interpretētajiem tēliem pasaules dramaturģijā. Kura šķautne ir interesējusi jūs?

Ieinteresēja Reini Suhanovu, kurš veiksmīgā kārtā mums iedeva šī darba eksemplāru. Reinis jau pirms tam bija atradis to mūsu stāstu, protams, oriģināldarbā – tie ir Šekspīra teksti, varbūt kaut kur ir iestarpināts kāds parazītvārds vai mainīti vārdi vietām. No izrādes ir palicis Hamlets, viņa tēva gars, kapracis, māte, aktieris un Fortinbrass. Notikumu gaitu virza Fortinbrass – viņu, kā arī pārējos tēlus, izņemot Hamletu, atveido Normunds Laizāns.

Baigi grūti definēt, kas tas ir par piegājienu šai lugai, – nekad tā neesmu aizdomājies par to. Materiālu, ar kuru strādāju, man vienmēr patīk uztvert kā pilnību – meklēt tajā savu eksistenci un problēmas, nemaz nemēģinot iedziļināties tajā, ka tas ir kaut kāds izvilkums no oriģināldarba vai kas cits.

Cik atceros, Hamletam ar Fortinbrasu lugā nav nekādu izvērstu dialogu.

Tieši viens teikums! Doma tāda, ka Norvēģijas princim Fortinbrasam ir tā vajadzība, lai Hamlets novāc savu tēvoci, un viņš izmanto dažādus līdzekļus, lai to panāktu. Savukārt Hamlets – situācijā pēc tēva nāves – ir kaut kādā ziņā godīgs pret sevi un notic tām lietām, šķēršļiem, ar ko viņš sastopas, un ar to visu cīnās, mēģinot tikt skaidrībā, kā rīkoties tālāk.

Izrādes pieteikumā rakstāt, ka tas ir kritisks skats uz savu un citu cilvēku neapmierinātību ar dzīvi. Kā jūs to komentētu?

Ja pārāk neiedziļinoties paskatās Hamleta tēla tekstus, patiesībā – viņš jau neko nedara. Viņš visu laiku filozofē! Tikko kaut ko ātri izdara, tā tūliņ atkal spriedelē tālāk. Mēs šajā gadījumā meklējam jēgu, kāpēc cilvēks šaubās. Mums katram bieži kaut kas it kā «izliekas», bet mēs to noliekam malā – ai, nu izlikās, bet gan jau tā nemaz nav. Savukārt Hamlets tam visam uzreiz pieķeras klāt tā pa īstam. Ja viņam ir šaubas, viņam vajag pārbaudīt, kāpēc tādas ir. Dažbrīd pat mēģinām uz to paraudzīties ironiskā veidā caur tādām mazām lietām. Piemēram, ja viņam tēva gars teic, ka čūska nes kroni projām, viņš tiešām arī domā, ka čūska stiepj to kroni prom, valstij sūdi – karaļa kronis pazudīs! Protams, kamēr tu nonāc līdz tam failam, ka ne jau par to ir runa, bet par kaut ko citu… Ikdienā jau tāpat mēs sēžam, spriežam, filozofējam, un ar to viss arī beidzas.

Darītāju drīzāk simbolizē karstgalvis Fortinbrass.

Viņam ir savi iemesli – viņš zina, ko grib. Cenšas apstrādāt Hamletu no visām pusēm – gan ar tēva garu, gan kā māte. Ja Hamletam ir saruna ar māti, tā ir skarba, nopietna – Hamletam viņai ir jāizskaidro, kā tagad ir, jo viņa neko nezina. Nojausma, ka tas ir Fortinbrass vai mēs to esam par viņu domājuši, pieļauju, ka «atnāks» tikai izrādes beigās vai pat pēc tam.

Vai Reiņa Suhanova režisoriskajā darbībā var manīt scenogrāfisko domāšanu?

Paskaties, kur te ir scenogrāfiska domāšana – trīs lupatiņas sakarinātas! (Kaspars norāda uz izrādes skatuves iekārtojumu – L. K.) Nē, nē, nē, Reinis ir kruts, viņš uzreiz pieķeras tam, ko tu dari, un tas ir pats trakākais. Piemēram, vienā mēģinājumā viņš ļoti precīzi izstāsta pirmā monologa 10 pagrieziena punktus, tu, aktieris, ieej tajā visā iekšā un visu izdari. Nākamajā dienā atnāc uz mēģinājumu un it kā dari visu to pašu, un pēkšņi viņš jautā: «Bet kāpēc tu neej vairs skatīties uz turieni?» Kā – uz kurieni? Sāc pamazām atcerēties, ka varbūt ko tādu arī esi darījis, taču Reinis tiešām ļoti skaidri pieķeras lietām un pēc tam tās «apaudzē». Nezinu, vai tā būtu scenogrāfiskā domāšana… Reinis vēl tikai mācās režiju, taču ir ļoti labi, ka viņam jau ir savs redzējums par teātri un to, ko viņš vēlas pateikt.

Kopumā pret klasisko dramaturģiju teātra skatītājiem ir ļoti bijīga attieksme. Ko, tavuprāt, mūsdienās būtu jāiesāk ar šiem darbiem?

Kā jau teicu, man patīk pieiet šiem darbiem it kā no jauna – lūk, šis ir tāds Hamlets, un viss, nevis domāt par to, ka Šekspīra oriģinālā taču vēl bija arī Ofēlija un citi tēli. Protams, mums arī ir «būt vai nebūt» monologs, taču absolūti cilvēcīgs un par elementāru lietu, kas tev nav sanākusi, un tagad ir jautājums: «Kā tālāk saglabāt cilvēcīgo cieņu, ja pret tevi tā izturas?» Te nav tādu lielo jautājumu, ko parasti meklē klasikas darbos.

Jaunās zāles projektam, kura kurators tu esi, apritējis nedaudz vairāk par gadu. Kā vērtē šo laiku?

Tas ir neapšaubāmi veiksmīgs. Nesen veicām aptauju, un izrādās, pateicoties sadarbībai ar Latvijas Mobilo telefonu, mēs esam krietni auguši visos aspektos – apmeklētāju skaita, kases ieņēmumu, arī zāles noslogotības ziņā. Cilvēki beidzot zina, ka teātrim šāda zāle ir, ka šeit notiek citādas lietas tādā ziņā, ka mēs atļaujamies eksperimentēt. Ar Lūgšanu resnajai tantei dabūjām galveno balvu Spēlmaņu naktī.

Te mēs varam atļauties jaunajiem režisoriem dot laiku, protams, arī naudu, aktierus un iespēju šeit darboties un paralēli taisīt vēl citus projektus, ko bieži vien teātri vispār neatļaujas darīt.

Vai projektu kūrēšana tev neatņem enerģiju kā aktierim?

Protams, tas paņem. Tas ir milzīgs darbs, kaut vai lai uztaisītu Muzeju naktis vien. Mēs netaisām vienkārši ar domu vēlreiz atrādīt teātri, bet gan ikreiz radīt kaut ko pilnīgi jaunu. Tas prasa spēkus, enerģiju, bet, kamēr tas patīk un tu redzi, ka šī telpa sevi nav izsmēlusi un pagaidām nemaz netaisās, strādāt ir interesanti. Pēc pēdējās Muzeju nakts, kurā mums bija ļoti laba sadarbība ar Eduardu Švānu un Arti Dzērvi, mums radās doma par jaunu lietu, par kuru ir sāktas sarunas. Ir ļoti labi, ka tas var notikt teātrī, jo arī tā ir mākslas lieta. Cilvēkiem ir interesanti sekot līdzi aktualitātēm tieši zālē.

Skatījos šīs sezonas Skroderdienu Silmačos aktieru sarakstā – tevis tur nav.

Jā, manis tur nav.

Toties Jaunajā zālē kopā ar kolēģiem esi sarīkojis Īstos Jāņus, Īstos Ziemassvētkus, Īsto Ziemassvētku koncertu un Īsto teātri. Turpinājums sekos?

Nākamsezon būs arī Īstā bērnība. Pagaidām mums vēl ir ko teikt. Sapratām, ka Īsto teātri spēlēsim arī nākamajā sezonā. Tas ir forši, ka mēs varam tā godīgi runāt gan par mums, gan skatītājiem – par visiem kopā.

Ko paši aktieri no šādām izrādēm gūst?

Tā ir skola pašam sev – tu izdomā uzdevumu, un tev pašam tas arī jāizpilda. Ļoti bieži uz skatuves, sevišķi lielās, tu zini funkciju, kas tev ir jāizpilda, un varbūt tādā reizē tu vairāk strādā mehāniski. Savukārt Jaunajā zālē to vienkārši nevari atļauties, jo tev ir jāizdomā, kā tu eksistēsi tā, lai nemelotu skatītājiem. Te nav aiz kā aizslēpties – gluži kā Aktieru zālē. Tā ir liela pieredze. Piemēram, kopā ar Elmāru Seņkovu veidojot izrādi Gals, aktieri staigāja pa teātri lielām acīm, risināja savstarpējās sarunas – darām šitā, darām tā! Visi uzreiz tik dzīvi – ar jaunu enerģiju.