Pirmkārt, šī grāmata lika novērtēt lietas, kuras līdz šim šķita pašsaprotamas. Šis stāsts parādīja šīs slimības otru pusi. Parasti mēs redzam, ka cilvēks saslimst, un vai nu viņš atveseļojas, vai arī ne. Bet kas notiek pa vidu? Kāda būtu sajūta, kad tevī aug kaut kas neprognozējams, tu nevari neko darīt lietas labā un tikai gaidi un ceri uz labāko? Neviens šo sajūtu negribētu izjust, bet Akijai nebija izvēles. Tas bija kā baiļu, aukstu sviedru un neziņas vilnis, kas viņu ievilka sevī iekšā un neizskaloja ārā. Apkārtējie tev var padot tikai peldriņķi, bet tas virs ūdens notur tikai tavu pakausi. Ko izjūt apkārtējie, kuri stāv krasta smiltīs un var tikai iztēloties, kā tas ir zem ūdens? Stāstā tika aprakstīta arī šīs slimības zinātniskā puse un ārstēšanas process, – tā Marta Libeka.
"Tie ir traģiski notikumi, par kuriem ir smagi domāt, runāt, arī lasīt, – grāmatas galvenā varone Akija saslimst ar leikēmiju. Akijas, viņas ģimenes, klasesbiedru un skolotāju pārdzīvojumi atainoti ļoti cilvēciski, bez lieka patosa, bet ar lielu sirsnību un brīžiem pat lietišķi – tā, lai palīdzētu bērniem meklēt atbildes situācijā, kad radušās bailes un jautājumi. Es ļoti gribu, lai visi mani radinieki un draugi ir veseli," – Juris Mančinskis.
"Man ļoti simpatizēja grāmatas galvenā varone Akija, kura, neskatoties uz smago slimību, spēja aktīvi piedalīties klases dzīvē, saglabāja optimismu līdz beidzamajam brīdim. Grāmata izraisīja asaras, tomēr valoda viegli lasāma un saprotama," – Rusanda Ščerbeja.
18. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notika LNB lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2022 svinīgais noslēguma pasākums Lielie lasīšanas svētki, kurā tika suminātas 20 tūkstošu lasītāju visaugstāk vērtētās grāmatas un to autori. Piedalījās 785 bibliotēkas un skolas, arī 67 latviešu diasporas centros 29 pasaules valstīs. Vecuma grupā 11+ bērni savu balvu piešķīra nīderlandiešu rakstnieka Žaka Frīnsa grāmatai Sestklasnieki neraud Ineses Paklones tulkojumā. Rakstnieks ar dzīvesbiedri Terēzi bija ieradies, lai balvu saņemtu personīgi un skatītu savus lasītājus vaigā.
Žaks Frīnss ir Nīderlandē ļoti populārs bērnu grāmatu autors, viņš ir sarakstījis vairāk nekā 90 grāmatu, arī vēstures grāmatas un lugas. Viņš darbojas arī teātrī kā aktieris un režisors. Vairāki Frīnsa darbi ir ekranizēti, arī bērnu žūrijas apbalvotā grāmata Sestklasnieki neraud.
Terēze pievienojās intervijai, lai palīdzētu vīram atrast precīzākos vārdus angļu valodā, un reizēm iesaistījās arī ar savām pārdomām. Tās intervijā saglabāju, jo pēc stundu garās sarunas ir skaidrs, ka bez Terēzes Žaka Frīnsa grāmatas būtu citādas. Nofotografēt abus kopā diemžēl neizdevās.
Gribu pievienot arī savu paldies par jūsu grāmatu Sestklasnieki neraud. Jūsu intonācija ir dziedinoša ne tikai žūrijas bērniem 11+, bet arī pieaugušajiem ar līdzīgu pieredzi.
Man bija ļoti svarīgi izstāstīt šo stāstu. Es negribēju, lai tas būtu tikai drūms stāsts. Vēlējos, lai tajā būtu arī gaisma, vieglums un humors. Tas ir stāsts par Anki, kura bija mana skolniece, kad strādāju par skolotāju. Grāmatā es viņas vārdu pārveidoju par Akiju. Viņa bija spilgta – drosmīga un arī spītīga meitene, ar visai tiešu humoru. Daži puikas sākumā bija pret viņu nejauki, jo nevarēja paciest, ka viņa tik labi spēlē futbolu. Tas bija traģiski, ka viņa nomira. Viņa bija ļoti jauka meitene, un es nemaz negribēju rakstīt šo stāstu, jo vēlējos viņu atcerēties dzīvu.
Jums tik smalki ir izdevies parādīt, ka dziļā izmisumā un bezspēcībā rodas arī skaistas un labas lietas: līdzjušana Akijai visiem – gan bērniem, gan skolotājiem – liek pieaugt, mainīties un dalīties ar savām cilvēcīgākajām īpašībām.
Jā. Es daudzus gadus esmu bijis skolotājs. Man bija ļoti svarīgi, lai mana klase būtu kopā, lai skolēni atbalstītu cits citu. Es runāju ar viņiem, negribēju, lai manā klasē bērni būtu nelaimīgi. Es vēlējos, lai viņi uz skolu nāktu ar prieku. Lai skola būtu vieta, kur tu vēlies būt. To es vēlējos uzrakstīt arī šajā grāmatā. Kad Anke saslima ar leikēmiju, es vairākas reizes ar vairākiem klasesbiedriem devos pie viņas uz slimnīcu. Mēs kopā piedzīvojām daudz jauku brīžu, un viņas draugi man teica, lai es uzrakstu par to grāmatu. Arī Anke jokojās – jā, vareni, es kļūšu slavena! Tomēr viņa beigās nomira... Tad, kad es satiku Ankes mammu, viņa vaicāja, vai es rakstīšu grāmatu. Es teicu – nē. Bet viņa teica – jūs apsolījāt! Tad es nolēmu rakstīt. Iesāku daudzas reizes, bet man nekas nesanāca. Tas bija tik skumji un grūti. Pēc septiņiem gadiem es dažas lietas pamainīju – meitenes un arī viņas klasesbiedru vārdus. Arī sevi nomainīju pret skolotāju sievieti. Es jau biju rakstījis par skolu un klases dzīvi, un Sestklasnieki neraud arī principā ir šāds stāsts.
Teicāt, ka septiņus gadus nevarējāt iesākt rakstīt Ankes stāstu. Vai grūtāk bija psiholoģiski vai meklējot piemērotākos izteiksmes līdzekļus, īsto intonāciju?
Ļoti svarīgi bija iegūt zināmu distanci, mainot vārdus. Daudzas situācijas, kas ir grāmatā, ir īstenībā notikušas, bet daudzas, protams, mainīju, jo tas ir literārs stāsts, nevis reportāža. Es atmetu to, kas varētu būt interesants vecākiem un klasesbiedriem, bet lasītājiem – ne pārāk.
Bērniem ir radītas arī populārzinātniskas grāmatas par onkoloģiskajām slimībām. Jūsu grāmata ir daiļliteratūra, un, lai arī stāsts ir par to, kā Akija ārstējas no leikēmijas, šķiet, stāsts pirmām kārtām nebūt nav par slimību. Kā jūs pats to uztvērāt?
Jā, es arī Ankes vecākiem teicu – kad jūs lasīsit grāmatu, jūs daudz ko atpazīsit, bet tajā būs arī lietas, kas nav notikušas, tāpēc ka man ir jāizstāsta stāsts. Septiņdesmit pieci procenti ir īstenība, es izmantoju to, ko biju piedzīvojis. Lielākais kompliments, ko saņēmu no meitenes vecākiem, bija – jūs dažas lietas esat uzrakstījis citādi, bet mēs tajā tik labi atpazinām savu meitu. Tas bija tiešām liels kompliments. Visgrūtākās bija pēdējās dienas slimnīcā, kad bijām aizgājuši ar dažiem Ankes labākajiem draugiem. Viņa bija intensīvās terapijas nodaļā, un pie viņas nelaida vairs klāt. Viņu varēja redzēt tikai caur stiklu. Anke vairs nespēja runāt. Tas bija ļoti smagi, taču es arī nevēlējos, lai grāmatā būtu pārāk daudz melodrāmas. Stāsts pats par sevi jau ir gana dramatisks. Viņa mums tikai vārgi pamāja ar roku. Es gribēju to vēlāk ierakstīt grāmatā.
Kāda bija Ankes klasesbiedru reakcija, kad viņi izlasīja grāmatu?
Viņi to atpazina. Pirms desmit gadiem, kad pēc šīs grāmatas tika uzņemta filma, notika radiopārraide, kurā tika sapulcināta kopā visa mūsu klase. Klasesbiedri stāstīja par Anki un visiem šiem notikumiem, tas bija ļoti iespaidīgi.
Terēze Frīnsa. Un arī emocionāli.
Žaks Frīnss. Anke nomira 1991. gadā, un radiopārraides laikā viņas klasesbiedri jau bija divdesmitgadīgi pieaugušie. Viņi ārkārtīgi spilgti un precīzi atcerējās tā laika notikumus. Es to visu klausījos citā telpā, viņi nezināja, ka es arī to dzirdu. Tāda bija raidījuma veidotāju iecere, ka es pievienošos pašās beigās kā pārsteigums. Es sēdēju ārpusē un klausījos. Viņi par mani runāja tik sirsnīgas lietas, ka atceros – man pār vaigiem tecēja asaras. Un tad mani beigās iesauca iekšā. Man joprojām ar daudziem skolēniem ir tuvas attiecības. Sarakstāmies feisbukā, reizēm viņi apciemo mani arī mājās. Tas ir brīnišķīgi.
Vai jūs kā skolotājs bijāt līdzīgs skolotājam Jāpam un skolotājai Īnai?
Jā, tas esmu es, mans stils, kā mācīt, bija līdzīgs. Kad strādāju par skolotāju, man bija visādas radošas idejas – klauvēt pie galda un teikt "klusu" nebija mana vienīgā metode.
T. F. Bet tie nebija tikai joki un dauzīšanās. Skolēniem bija jāpadara arī savs darbs.
Ž. F. Skolā es novēroju daudz ko, kas mani iedvesmoja rakstīt. Es ilgu laiku biju skolotājs, un man bija ļoti svarīgi, lai mana klase būtu kopā un atbalstītu cits citu. Es runāju ar bērniem, jo negribēju, ka manā grupā kāds ir nelaimīgs. Es vienmēr viņiem teicu – uz skolu ir jānāk ar prieku. Tai ir jābūt vietai, kur jums gribas būt. Man vairāki skolotāji Latvijā ir teikuši, ka šeit nav tik tuvas attiecības starp skolotājiem un skolēniem. Ir lielāka distance.
T. F. Frīnsa grāmatās skolotāji vairāk līdzinās tēvam, kurš dod padomu. Viņi ir atvērtāki un pieejamāki.
Ž. F. Man ir svarīgi, lai bērni man uzticas, jo viņiem visu dienu ir jāpaliek kopā ar mani. Vienu, divus, trīs gadus. Vēl vairāk. Ļoti svarīgi, lai skolotājiem būtu labas attiecības ar bērniem.
Abās jūsu latviešu valodā izdotajās grāmatās – Skolotājs Jāps var visu un Sestklasnieki neraud – jūs spilgti parādāt, cik liela nozīme un ietekme bērnu dzīvē ir skolotājam. Viņš ne tikai iemāca noteiktas formulas, bet arī iet ar bērniem kopā cauri dzīves situācijām, kurās ne vienmēr pašam ir gatavas atbildes.
T. F. Jā, tas ir sākums cilvēka augšanai. Skolotājs ieliek stingrus pamatus.
Ž. F. Jā.
Kāda ir jūsu skolas laika pieredze? Vai jums arī bija Jāpam un Īnai līdzīgi skolotāji?
Ž. F. Nē, nepavisam. Mani skolotāji bija daudz stingrāki. Man nav pārāk labas atmiņas par savu skolas laiku. Pamatskolā nebija nekāda prieka. Tikai tad, kad jau gāju vidusskolā, man bija daži tuvi skolotāji. Mana mīlestība pret vēsturi nāk no vidusskolas vēstures skolotāja.
Man ļoti patika, kā jūs rakstāt par brīvību un tiesībām pieļaut kļūdas. Un tas attiecas gan uz bērniem, gan pieaugušajiem. Visiem piemīt mazi trūkumi un lempības. Neviens nav nevainojami perfekts. Cik svarīga jums pašam ir šī tēma?
T. F. Protams, tā mēs mācāmies.
Ž. F. Es saprotu tā, ka skolotājs ir tas, pie kura var nākt, un viņš paskaidros tik, cik vajadzēs, tādā veidā, kā bērnam ir nepieciešams. Es saviem skolēniem mācīju, ka uzdot jautājumu nav muļķīgi, par to nav jākaunas. Tu vari jautāt atkal un atkal. Tev man ir jāuzticas, ka es tev palīdzēšu. Bet manā bērnībā šādu attiecību starp skolotājiem un skolēniem nebija. Pamatskolā es rakstīja stāstiņus, bet man piemīt disleksijas paveids. Skolotāja atdeva atpakaļ burtnīcu, kas visa bija sasvītrota sarkana, un teica – tas ir jauks stāsts, bet pārāk daudz kļūdu, tas nav labs. Kad man bija astoņi deviņi gadi, es piedalījos stāstu konkursā, kurā labākajam stāstam bija paredzēta balva. Toreiz es iedevu kādam izlabot kļūdas un dabūju balvu. Terēze arī ir ļoti laba kļūdu labotāja.
T. F. Ne jau tāpēc tu mani apprecēji? (Abi smejas.)
Vai jūs, Terēze, arī esat profesionāli saistīta ar literatūru?
Es daudzus gadus strādāju grāmatu veikalos dažādās vietās Nīderlandē.
Ž. F. Mēs viens otru satikām grāmatu veikalā.
T. F. Jā. Amsterdamā.
Ž. F. Viņa ir mana lielākā atbalstītāja un arī galvenā kritiķe.
T. F. Esmu pirmais cilvēks, kurš lasa manuskriptu un norāda, ka kaut kas nav labi. Pasaku, ka ir par garu vai vajag kaut ko izņemt.
Piedalījāties Lielajos lasīšanas svētkos – Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas noslēguma pasākumā –, kur bērnu žūrija vecumā 11+ jūsu grāmatai Sestklasnieki neraud piešķīra balvu. Kādi ir jūsu iespaidi par piedzīvoto pasākumā?
Ž. F. Es biju ļoti iespaidots. Tie bija tik lieli svētki! Bērnu žūrijas darbs Latvijā ir ļoti labi organizēts. Bērniem ir jāizlasa piedāvātās grāmatas, jāizsaka savas domas par tām, un tad katrā vecuma grupā trīs labākās tiek apbalvotas. Man šķiet, tulkotāja Inese Paklone manu grāmatu ir ļoti labi pārtulkojusi, jo bērnu reakcija bija ārkārtīgi dzīva. Izklausījās, ka viņi ir uzķēruši to, ko esmu gribējis pateikt. Tulkotājai ir izdevies pārraidīt manus nodomus – humoru, emocijas, kuras, kā jau teicu, negribēju, lai būtu pārāk smagas.
T. F. Bija arī mazliet skumji, jo šī ideja par bērnu žūriju oriģinālā nāk no Nīderlandes, bet mums pašiem šī tradīcija ir iznīkusi. Bet Latvijā tā joprojām ir dzīva tik brīnišķīgā veidā! Nīderlandē bērni grāmatas "tiktokā" tagad vērtē, tās pat nelasot, tas ir kaut kas pilnīgi cits.
Vai jums ir kāds priekšlikums, kā uzturēt dzīvu vēlmi lasīt mākslīgā intelekta laikmetā?
T. F. Domāju, ka labākais padoms ir vienkārši lasīt klasei priekšā.
Ž. F. Un radīt iespēju bērniem skolā pašiem lasīt. Skolās vajadzētu būt labākām bibliotēkām, lai bērniem nebūtu jālasa grāmata, kas viņiem nepatīk, lai viņi var atnākt un droši izvēlēties tādu, kas patiešām uzrunā. Mani skolēni nāca pie manis un teica, ka viņiem grāmata nepatīk. Tad mēs meklējām, kamēr atradām īsto. Skolēniem katru dienu kādas 20 minūtes vajadzētu mierīgi lasīt, un reizē ar viņiem – arī skolotājam. Sākumskolā vissvarīgāk ir sākt lasīt ar prieku – tas ir galvenais. Ir jāpalīdz bērniem atklāt dažādus stāstus, ko viņi var lasīt. Piemēram, es lasīju bērniem par viduslaikiem. Vienlaikus es viņiem rādīju un stāstīju arī par dažādām lietām, un mēs aizgājām arī ekskursijā uz kādu pili. Un tad teicu, ka jums ir jāizlasa grāmatā tāda un tāda lapaspuse, jo nākamajā stundā es jums par to vaicāšu. Ja bērniem nemaz nav lasīšanas pieredzes, ir sarežģīti. Uzdevums lasīt viņiem liekas kaut kas briesmīgs. Es biju skolotājs 25 gadus un centos skolēniem dot dažādas iespējas būt labākiem cilvēkiem.
Ko jūsu izpratnē nozīmē rakstīt bērniem? Lai gan, protams, tikpat labi augstvērtīgās bērnu grāmatas var lasīt arī pieaugušie. Un tomēr – vai jums nav bijusi vēlēšanās uzrakstīt kādu romānu pieaugušajiem?
Domāju, ka tas sākās jau bērnībā, kad sāku rakstīt mazus stāstiņus. Vidusskolā es rakstīju skolas avīzei un arī dažādas ludziņas skolas teātrim. Novēroju, ka skolas dzīve piedāvā tik dažādas tēmas, jo tā ir kā mazs sabiedrības modelis. Nolēmu, ka man par to ir jāraksta. Tas bija pats sākums. Mana pirmā grāmata Briesmīga skola ar brīnišķīgu klasi ir par jaunu skolotāju, kuram pārmet, ka viņš ar bērniem esot pārāk brīvs. Šī grāmata uzreiz piedzīvoja panākumus. Līdz tam uzskatīja, ka skolas tēma literatūrā nav interesanta. Rakstnieki biežāk rakstīja par brīvdienu piedzīvojumiem. Parādīju, ka arī skolas dzīvē ir daudz interesantu notikumu, un bērniem tas ļoti patika. Uzrakstīju vēl vairākas grāmatas par skolas dzīvi.
Mana pirmā grāmata bija bērniem apmēram 9–11 gadu vecumā. Mūsu bērni tad bija mazāki, un viņi bija mazliet dusmīgi, ka tā nav grāmata viņiem. Tad es uzrakstīju par mūsu kaķi.
T. F. Žakam ir grāmatas dažādiem vecumiem. Piemēram, kad mūsu mazbērnu aizrāva baznīcu zvani, Žaks uzrakstīja grāmatiņu par tiem. Mums dzīvoklī bija trīs pendeļpulksteņi, tie arī mazbērnu ļoti saistīja. Žaks mūsu mazbērnu priekam pārtaisīja arī klasiskās pasakas.
Vai jūs rakstāt visu laiku? Tas jums ir arī dzīvesveids?
Jā, tā ir. Es daudz braucu uz skolām, lai tiktos ar bērniem un stāstītu par grāmatām. Joprojām eju arī uz Ankes slimnīcu lasīt priekšā.
Vai, jūsuprāt, ir kādas tabu tēmas, par kurām nav iespējams rakstīt?
Es domāju, ka var rakstīt pilnīgi par visu. Jādomā ir tikai par to, kāpēc tu gribi to rakstīt. Man, piemēram, ir grāmata bērniem par eitanāziju, kas Latvijā ir aizliegta. Vectēvs ir nedziedināmi slims un ir izvēlējies eitanāziju, taču līdz tam viņš ar mazdēlu vēlas vēl visu ko piedzīvot, piemēram, doties ceļojumā ar velosipēdiem uz atrakciju parku, kas līdzīgs Disnejlendai, un izbraukt amerikāņu kalniņus, ko viņš nekad dzīvē nav darījis. Visi ir šausmās un mēģina viņu atrunāt, taču vectēvs paliek pie sava, jo viņam vairs nav atlicis daudz laika, varbūt kādi seši mēneši, un viņš vēlas to visu vēl piedzīvot. Vectēvs saka: "Es negaidīšu, kamēr kļūšu par dārzeni!", un viņš slepeni ar mazdēlu tomēr dodas šajā sapņu braucienā. Viņi ir kopā vairākas dienas, ceļā daudz sarunājas, un mazdēls pēkšņi saprot sava vectēva izvēli.