Teātrim ir vajadzīgi tie aktieri, kurus pieprasa režisori un kuriem ir lomas. Savukārt aktieri vēlas gan sociālās garantijas, gan drošību par nākotni. Par to, kā abus uzstādījumus savietot un vai tas vispār ir iespējams, žurnāliste Rūta Kesnere (LETA) diskutē ar Dailes teātra direktoru Juri Žagaru, Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītāju Ojāru Rubeni, Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieku kultūrpolitikas jautājumos Uldi Zariņu, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieci Elīnu Celmiņu, Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Edvīnu Krieviņu un Nacionālā teātra ilggadējo aktieri un arodbiedrības vadītāju Egilu Melbārdi.
Viena no pēdējā laika kultūrpolitikas aktualitātēm, kurai ir pievērsuši uzmanību teātru direktori, ir iespējamās izmaiņas līgumos, ko teātri slēdz ar jaunajiem aktieriem. Proti, pašlaik ar jaunajiem aktieriem tiek slēgti terminēti līgumi. Maksimālais terminēto līgumu laiks ir pieci gadi. Pēc tam, ja abas puses vēlas sadarbību turpināt, tiek slēgti beztermiņa līgumi. Teātru direktori vēlas pagarināt laiku, kad ir iespējams slēgt terminētus līgumus. Žagara kungs, kāda ir priekšlikuma būtība, un kāpēc ir nepieciešamas izmaiņas? Vai tās varētu skart arī jau strādājošus aktierus ar beztermiņa līgumu?
Juris Žagars. Ja kāds gribētu, lai izmaiņas tiktu attiecinātas arī uz strādājošiem aktieriem ar beztermiņa līgumiem, tas būtu juridiskais analfabētisms. Ar atpakaļejošu datumu nekādas izmaiņas nav iespējams ieviest. Ja šādi grozījumi Darba likumā jebkad tiks izdarīti, tie tiks attiecināti tikai uz nākotnes līgumiem. Visu teātru direktori ir saskārušies ar problēmu, ka ar aktieriem pēc piecu gadu periodā noslēgtiem atsevišķiem terminētiem līgumiem uzreiz ir jāslēdz beztermiņa līgums neatkarīgi no tā, vai aktieris vēl ir pieprasīts. Mūsu juristi piedāvāja minētās problēmas risinājumu, un mēs, Dailes teātris, to iesniedzām Latvijas Teātra darbinieku savienībā, kas tālāk to iesniedza Kultūras ministrijā.
Kāpēc pašreizējo sistēmu, kurā pēc piecu gadu terminēta līguma ar aktieriem ir jāslēdz beztermiņa līgums, jūs saucat par problēmu?
Juris Žagars. Absolūtā vairākumā profesiju darba devējam ir iespējas un tiesības darbiniekiem definēt rezultatīvos rādītājus, kādi viņam ir jāsasniedz un pēc kādiem kritērijiem tiks vērtēts viņa darbs. Līdz ar to ir tiesisks mehānisms, kā darba devējs var nepagarināt līgumu ar darbinieku, kura sniegums ir nepietiekams. Savukārt aktiera profesijas unikalitāte ir tajā, ka nav iespējams ar objektīviem datiem novērtēt aktiera darba kvalitāti. Nekāda komisija nevar lemt, kurš aktieris ir labs un kurš – ne tik labs. Piemēram, mūziķa vai baletdejotāja sniegums ir objektīvi novērtējams, vienkāršoti runājot, vai nu tu vari nospēlēt tīri, vai nevari, vai vari veikt lēcienu tik un tik augstu vai nevari. Aktierim to nevar izmērīt. Tādējādi vienīgais aktiera snieguma novērtējums ir tas, vai viņš no režisoru puses ir pieprasīts. Ja vairākas sezonas pēc kārtas kādu konkrētu aktieri reti izvēlas lomām, protams, rodas jautājums par viņa noderīgumu teātrim. Aktieru profesija ir izņēmums, kurai nevar piemērot tādus pašus vērtējuma kritērijus kā citu skatuves mākslas profesiju pārstāvjiem.
Kāds ir jūsu minētās problēmas risinājums?
Juris Žagars. Vispirms maza atkāpe. Tajā brīdī, kad es jaunu aktieri pieņemu darbā, pirmajā sezonā viņam var nebūt lielas lomas, jo sadale notiek iepriekš. Pirmā sezona ir ieskrējiena sezona. Otrajā sezonā aktieris sāk saņemt lomas, un viņa jauniestudējumi vēl tiks spēlēti arī trešajā sezonā. Tātad ar jaunu aktieri slēgt līgumu, kas būtu īsāks par trim sezonām, nav loģiski. Ja jaunais aktieris ir lieliski nospēlējis trešajā sezonā, es ar viņu varu noslēgt terminētu līgumu vēl uz diviem gadiem, un viss. Pēc tam ir jāslēdz beztermiņa līgums, bet garantijas, ka viņš joprojām būs pieprasīts, nav. Citās profesijās šāda kārtība labi darbojas, pietiek ar pieciem gadiem "pārbaudes laika", bet ne aktieru gadījumā. To pierāda arī Eiropas prakse – beztermiņa jeb "mūža līguma" statuss iestājas agrākais pēc divpadsmit līdz piecpadsmit gadiem. Mūsu priekšlikums ir, ka arī Latvijā aktieriem "mūža līgums" pienāktos ne agrāk kā pēc divpadsmit gadiem.
Ko pār šādu priekšlikumu saka arodbiedrība?
Edvīns Krieviņš. Mēs tam nevaram piekrist, un, manuprāt, tā būtu aktieru diskriminācija, salīdzinot ar pārējo profesiju pārstāvjiem. Terminētajiem līgumiem ir savas negatīvās sekas, vispirms jau mazākas sociālās garantijas, neziņa par nākotni, jo aktieris nezina, kāda būs alga nākamajos terminētajos līgumos. Es šajā priekšlikumā saskatu daudz negatīva aktieriem. Piekrītu, ka aktiera profesija atšķiras no citām, bet arī aktierim var būt vēlme paņemt hipotekāro kredītu. Terminēta līguma gadījumā, visticamāk, banka atteiks ilgtermiņa kredīta izsniegšanu. Līdz ar to jebkuru izmaiņu gadījumā tomēr ir jāraugās, lai aktieris nebūtu zaudētājs. Arī Latvijas Profesionālo aktieru apvienība ir pret šādām izmaiņām.
Melbārža kungs, vai jūs vēlreiz izvēlētos aktiera profesiju, ja zinātu, ka vismaz divpadsmit gadu būs jāstrādā ar terminētiem līgumiem?
Egils Melbārdis. Laiki mainās, un cilvēki ir ļoti dažādi. Tomēr ir arī kopīgas lietas. Piemēram, nepieciešamība pēc nepārtrauktas noslodzes, kas trenē aktiera radošos muskuļus. Latvijā repertuāra teātri ir tā vieta, kurā (vismaz līdz nesenam laikam) nokļūstot pēc pārbaudes termiņa beigām aktierim ir garantija, ka viņš varēs turpināt šos radošos muskuļus trenēt. Repertuāra teātris savā ziņā pilda arī aktieru aģenta funkciju, nodrošinot trupu ar darbu. Pēdējā laikā gan situācija ir mainījusies, jo toni (lasi: aktieru noslodzi) nosaka režisori, nevis teātris. Es gribētu saprast, kāds ir uzstādījums nākotnē, kāds ir arī Kultūras ministrijas viedoklis, – kāda ir repertuāra teātra vadības funkcija.
Komentējot Žagara kunga teikto par aktiera snieguma kritērijiem – tie ir ļoti subjektīvi. Es esmu teātrī vairāk nekā divdesmit gadu un esmu piedzīvojis daudzas vadības: gan direktorus, gan mākslinieciskos vadītājus. Šis subjektīvisms nereti izpaužas ļoti krasi, un tas ir jūtams, piemēram, nomainoties vadībai. Īstā problēma ir tā, ka aktieriem nav instrumentu, ar ko sevi aizstāvēt. Aktieris ir viena no visatkarīgākajām profesijām.
Tomēr jūs taču neapstrīdēsiet režisora tiesības brīvi izvēlēties, ar kuriem aktieriem viņš vēlas strādāt?
Egils Melbārdis. Ziniet, tas ir diskutabls jautājums. Režisori ne vienmēr pārzina aktiera spējas. Turklāt pie vienas vadības ir vieni galvenie aktieri, pie citas šie aktieri nomainās – un ne jau tāpēc, ka būtu kļuvuši sliktāki. To ir piedzīvojis arī Nacionālais teātris, mainoties dažādām vadībām, un vienīgais, kas pasargājis aktierus, ir beztermiņa līgums. Tas ir jautājums par repertuāra teātra un trupas nozīmi.
Rubeņa kungs, kā jūs saredzat šo situāciju, un kā jūs rīkojāties gadījumos, kad kādi aktieri ilgstoši nebija noslogoti?
Ojārs Rubenis. Šai situācijai ir divas puses. Viena puse ir tā, ka Latvijas Teātra darbinieku savienība aizstāv savus biedrus – gan teātrus, gan teātru darbiniekus. Līdz ar to es aizstāvu aktierus, kuriem ir jādzīvo, jāizpaužas un jāattīstās. No otras puses, atbildot uz jautājumu, – es kā bijušais direktors nepietiekami noslogoto aktieru gadījumus risināju tikai sarunās, arī ar sava veida spēli ar režisoriem. Jāatzīst, ka man paveicās, jo manā laikā nebija ne skandālu, ne tiesvedību. Tomēr man ir bijušas situācijas, kad es stundām esmu runājis ar aktieriem, kuru attīstība ir apstājusies, un ir redzams, ka tālāk nekā vairs nebūs.
Kopš manas vadības ir pagājuši divpadsmit gadi, šie aktieri vēl joprojām ir teātrī, tikpat kā neko nespēlē, un faktiski teātrim viņi ir jāuztur. Jautājums, kā to risināt, ir sarežģīts, bet tas ir Kultūras ministrijas uzdevums. Es jau divus gadus uzstāju – diemžēl ministrija pretojas –, ka ir jāizstrādā teātra likums, kurā būtu paredzētas visas būtiskās lietas, ne tikai līgumi. Teātra likumā būtu jādefinē gan valsts, gan nevalstisko teātru uzdevumi un funkcijas, jādefinē, kas ir pašdarbības teātri, jānorāda finansējuma avoti. Ja Kultūras ministrija – un plašāk valsts – vēlas, lai mums būtu stabili teātri, kas nodrošina kultūras attīstību, ministrijai šīs problēmas būtu jārisina. Ja lielajiem teātriem tiks pateikts, ka štatā var būt, piemēram, četrdesmit aktieru, direktori tos izvēlēsies, tas būs trupas kodols, bet pārējie aktieri tiks piesaistīti no malas. Taču tādā gadījumā ir jābūt garantētam valsts finansējumam, lai gan štata, gan ārštata aktierus varētu uzturēt.
Vēl viens aspekts – ja aktierim ir beztermiņa līgums, viņš var atļauties būt paviršs, kavēt mēģinājumus, lietot alkoholu. Turklāt beztermiņa līgumi neveicina konkurenci, un tas nav veselīgi. Taču gribu uzsvērt, ka, ieviešot terminētos līgumus, pilnīgi noteikti ir jārisina jautājums par aktieru sociālajām garantijām, kas jau ir valsts uzdevums. Tas ir kopējais kultūrpolitikas jautājums.
Egils Melbārdis. Ir ļoti svarīgi, kas ir ierakstīts līgumā. Beztermiņa līgums paredz, ka aktieris ir teātra rīcībā sešas dienas nedēļā. Mums gada laikā, vienas sezonas laikā, štata aktieriem bija jāielec 36 svešās lomās, aizstājot kolēģus. Beztermiņa līgumos netiek uzrādīts ne izrāžu skaits, kurās aktierim sezonas laikā būs jāspēlē, ne mēģinājumu skaits, ne lomas lielums. Manuprāt, terminētu līgumu gadījumā no aktieru puses būs pieprasījums zināt, par ko mēs šo līgumu slēdzam, – cik lomu, cik mēģinājumu utt. Ir viegli teikt, ka trīsdesmit gados aktierim vēl ir visas iespējas pārkvalificēties. Taču pašreizējie beztermiņa līgumi izslēdz iespēju aktierim iegūt papildu profesiju vai saglabāt kādu blakus darbu. Tam vienkārši neatliek laika.
Juris Žagars. Piedod, bet tā nav. Es savulaik biju krietni noslogots aktieris Dailē, tomēr paspēju gan filmēties, gan vadīt Cēsu koncertzāli un vēl savu biznesu. Teātris nepadara aktieri par vergu. Līdztekus es gribētu uzdot uzdevumu Krieviņa kungam. Iedomājieties situāciju: esat teātra direktors, jums ir 42 štata aktieri un konkrēts algu fonds. Daži aktieri pēdējās trijās sezonās nav nospēlējuši neko, bet teātris viņiem turpina maksāt algu par neko nedarīšanu. Jums kā teātra direktoram liktos, ka viss ir kārtībā?
Edvīns Krieviņš. Tāda situācija ir tāpēc, ka pārāk liela vaļa aktieru izvēlē tiek dota režisoriem.
Juris Žagars. Piedodiet, bet atļaušos teikt, ka šāds uzstādījums balstās absolūtā nezināšanā. Valsts teātriem dod līdzfinansējumu, lai mēs kalpotu sabiedrībai. Tas nozīmē, ka mums ir jārada labas izrādes, uz kurām nāks skatītājs. Izrādes rada režisori kopā ar aktieriem, nevis direktori. Mēs attiecīgi režisoriem prasām veidot labas izrādes. Režisors mums prasa brīvas rokas aktieru izvēlē. Neviens režisors neparakstīs līgumu, kas paredz, ka viņam ir jāņem konkrēti aktieri, ja viņš nebūs ar tiem mierā.
Kāds ir Kultūras ministrijas redzējums šajā situācijā?
Uldis Zariņš. Ja būtu vienkāršs risinājums, mēs jau sen to būtu piedāvājuši. Kultūras ministrija ir valsts kapitāldaļu turētāja valsts teātros, tāpēc mums ir jāraugās, lai to darbība spētu sasniegt noteiktos finanšu un nefinanšu rādītājus. Pusi no sava budžeta teātri nopelna paši, līdz ar to tiem ir jāspēj darboties ekonomiski pamatotā veidā. Te mēs atbalstām Žagara kungu, ka mums jādod iespēja teātriem darboties efektīvi. Taču Kultūras ministrija pārstāv visu teātra nozari, tāpēc ir izveidota Teātru konsultatīvā padome, kurā mēs jautājam nozares viedokli. Būtu nepareizi, ja ministrija ar administratīvām metodēm uzspiestu vienu vai otru risinājumu. Ministrija var virzīt tādas iniciatīvas, par kurām ir vienojusies visa nozare.
Taču nozare pašlaik nav vienota. Teātra direktoru un arodbiedrības redzējums atšķiras.
Uldis Zariņš. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pašlaik mēs nevaram piedāvāt labu risinājumu. Jāuzsver, ka Kultūras ministrijai ir pienākums rūpēties par visu radošo personu sociālo aizsargātību un nodrošinājumu. Pagājušā gada oktobrī mēs saņēmām Latvijas Teātra darbinieku savienības vēstuli, kurai pielikumā bija Žagara kunga vēstule ar viņa izklāstītajiem priekšlikumiem. Savukārt Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšlikums bija izveidot teātra likumu. Tā ka pašlaik Kultūras ministrijā ir šie divi priekšlikumi. Mēs konsultējāmies ar saviem juristiem, kas pateica, ka nevar ar grozījumiem Ministru kabineta noteikumos mainīt Darba likuma normas, līdz ar to grozījumi būtu jāveic Darba likumā. Kultūras ministrija šo jautājumu apsprieda ar Labklājības ministrijas Darba tiesību departamenta pārstāvjiem, un izkristalizējās, ka daudzas normas nosaka ne tikai nacionālā likumdošana, bet Eiropas regulējums.
Es gribētu pieminēt gadījumu, kad itāļu operdziedātāja Eiropas Savienības Tiesā bija iesūdzējusi Itālijas valsti par to, ka ar viņu piecu gadu laikā vairākkārtīgi bija slēgti terminētie līgumi, bet viņa to uzskatīja par pastāvīgu nodarbinātību. ES Tiesa lēma par labu minētajai operdziedātājai. Līdz ar to pašlaik mēs neesam nopietni virzījušies uz priekšu nedz ar Žagara kunga priekšlikumu, nedz ar potenciālo teātra likuma izstrādi. Igaunijā Teātra likums darbojas tāpēc, ka tur atšķirībā no Latvijas teātri ir nevis valsts kapitālsabiedrības, bet valsts nodibinājumi. Vēl viena lieta – mēs nevaram aiziet uz Saeimu ar likumu, kurā ir viens punkts par aktieru nodarbinātību. Pašlaik neesam saņēmuši priekšlikumus, kas vēl bez aktieru nodarbinātības varētu būt likumā. Savukārt, ja mēs Darba likumā mainītu terminēto līgumu maksimālo garumu, tas attiektos uz visiem terminētajiem līgumiem visās profesijās, ne tikai aktieru, un tad mēs atvērtu kārtīgu Pandoras lādi. Ir arī jāsaprot, ka specifiski aktieriem nebūs nekādu īpašu sociālās aizsargātības mehānismu. Tie ir un būs vienādi visiem strādājošajiem, kuri nodarbināti uz darba līguma pamata.
Ko par iespējamām izmaiņām saka Labklājības ministrija kā Darba likuma turētāja?
Elīna Celmiņa. Teorētiski saruna par to, ka beztermiņa līgums iestājas vēlāk nekā pēc pašlaik noteiktajiem pieciem gadiem, ir iespējama, taču tie tad nebūs grozījumi Darba likumā, jo tie attiektos uz visiem nodarbinātajiem.
Tas nozīmē, ka teorētiski to varētu atrunāt teātra likumā?
Elīna Celmiņa. Jā. Jo Darba likumā noteiktie pieci gadi ir panākti ciešā sadarbībā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, tas tagad nebūtu maināms. Es arī gribētu vērst uzmanību, ka starp terminētajiem līgumiem ir jābūt vismaz 60 dienu pārtraukumam, kas netiek ieskaitīts vidējā izpeļņā, jo par to laiku neviens nemaksā. Tātad aktierim, ar kuru paredzēts slēgt vairākus terminētos līgumus, jārēķinās, ka starp tiem būs divu mēnešu pārtraukums jeb tukšais periods. Tātad aktieris, ar kuru teātris vēlas slēgt atkārtotu terminēto līgumu, divus mēnešus tiek atstāts nepamatotā dīkstāvē. Ja kādā nozares likumā regulējumu vēlas mainīt, šāda diskusija ir leģitīma, taču ir jāņem vērā ES direktīvas prasības, ka termiņam ir jābūt samērīgam un darbinieks netiek izmantots, un nenotiek savdabīga līdzekļu taupīšana. Turklāt terminēto līgumu pagarināšana līdz divpadsmit gadiem neatrisina problēmu, ka aktieris nav noslogots, piemēram, desmit vai piecus gadus pirms pensijas.
Juris Žagars. Mani priekšlikumi ir vērsti uz to, ka minēto divpadsmit gadu periodā teātris var pārliecināties, ka konkrētais aktieris tam būs permanenti vajadzīgs.
Uldis Zariņš. Mēs jaucam kopā dažādus tematus, no kuriem daži ir problēmas, bet daži ne. Vispirms jau šajā kontekstā mēs nerunājam par darba disciplīnas neievērošanu, kas ir viegli risināma problēma. Cita lieta ir terminēto līgumu pagarināšana, lai tiktu skaidrībā ar jaunajiem aktieriem. Šādu normu mēs teorētiski varētu iestrādāt teātra likumā. Taču jebkurā gadījumā pēc nosacītajiem padsmit gadiem būs jāslēdz beztermiņa līgums. Un, ja aktieris nebūs noslogots beztermiņa līguma laikā, tāpat viņu atlaist nevarēs. Tā ka šī problēma tik un tā nebūs atrisināta ar terminēto līgumu pagarinājumu. Līdz ar to varbūt īstā problēma ir nevis terminēto līgumu termiņš, bet līguma nosacījumi, lai arī beztermiņa līguma gadījumā leģitīmi uzteiktu darbu aktierim, pēc kura vairs nav pieprasījuma.
Juris Žagars. Mūsu ierosinājums, ka kritērijs ir tikai viens: vai nu aktierim režisori dod lomas, vai ne.
Egils Melbārdis. Reizēm pieprasījums pēc aktiera nav saistīts nedz ar viņa formu, nedz profesionalitāti, bet tikai un vienīgi ar subjektīviem faktoriem, un Darba likums ir instruments, kas mūs šādos gadījumos pasargā. Piemēram, mūsu teātrī problēma ir tā, ka aktieri gados ir deficīts. Savukārt reģionālo teātru problēma ir, kā noturēt aktieri štatā.
Ojārs Rubenis. Valstij būtu jānodrošina adekvāts finansējums, lai valsts teātri varētu uzturēt stabilu trupu, jo neviens lielais teātris nevarēs izdzīvot, ja tam nebūs stabilas trupas. Problēma ir tā, ka teātriem ir jāapmierina visa štata ēstgriba. Normāla finansējuma apstākļos neviens teātra direktors netieksies atbrīvoties no ļoti talantīgiem aktieriem. Taču slikti ir tas, ka pašlaik direktoriem nav iespējas šo trupu "patīrīt". Atkārtošos – štata vietu skaits ir ierobežots. Lai kādu pieņemtu, ir jābūt vakancei.
Celmiņas kundze, kādas pašreizējā Darba likuma kontekstā ir iespējas trupu "patīrīt"?
Elīna Celmiņa. Manuprāt, tomēr ir jāmēģina atrast kritērijus aktieru snieguma izvērtēšanai. Iespējams, risinājums varētu būt nenoslodze noteiktā laika periodā.
Juris Žagars. Diemžēl nē. Mēs, ejot ar šādu kritēriju uz tiesu, esam zaudējuši. Es gribētu piebilst par tālāko. Profesionālo teātru nozare ir konceptuāli vienojusies, ka ir problēma un jāmeklē risinājums, liela loma te ir Kultūras ministrijai. Mūsu lūgums un aicinājums būtu meklēt risinājumu. Iespējams, ir jāveido darba grupa, kurā būtu juristi, kas domātu, kā var šo problēmu atrisināt.
Žagara kungs tikko teica, ka nozare ir vienojusies, ka ir problēma. Vai arodbiedrības ieskatā arī ir problēma, kas ir jārisina, vai gluži otrādi – ir jāsaglabā status quo?
Edvīns Krieviņš. Es piekrītu, ka aktieru profesijai ir īpašs statuss. Taču mēs uzskatām, ka aktierus nedrīkst diskriminēt attiecībā pret citām profesijām un ir jānodrošina sociālās garantijas. Piemēram, nosakot, ka nākamajā terminētajā līgumā darba alga nedrīkst būt zemāka par iepriekšējā līgumā noteikto. Runājot par terminētajiem līgumiem, manuprāt, pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, vai cilvēks der vai ne. To arī atspoguļoja Eiropas Tiesas lēmums.
Precizēšu – vai arodbiedrība ir gatava diskutēt, ar kādiem nosacījumiem ir pagarināms terminēto līgumu slēgšanas laiks, vai minētie pieci gadi ir jūsu sarkanā līnija?
Edvīns Krieviņš. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc aktierim būtu jābūt sliktākā situācijā nekā citas profesijas pārstāvim. Mans viedoklis – pieci gadi ir pietiekams laiks terminētam līgumam. Tā uzskata visa Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrība.
Zariņa kungs, kāda būs Kultūras ministrijas turpmākā rīcība situācijā, kad nozare ne tikai nav vienota, bet arodbiedrība arī kategoriski iebilst pret izmaiņām?
Uldis Zariņš. Mēs esam gatavi virzīties uz priekšu ar teātra likumu, ja tam ir saturs un nav tikai viens punkts par aktieru nodarbinātību. Taču mums ir svarīgi ar nozari vienoties, kāds ir šā likuma mērķis. Ir jāsanāk kopā Teātra konsultatīvajai padomei un jāizveido darba grupa. Līdztekus būtu jāraugās, kā tiesiski risināt situāciju, kad aktieris ilgstoši nav noslogots.