Ar izrādi Dzimta 6. augustā dots starts ikgadējai Valmieras teātra viesizrāžu sesijai Rīgā. Meieru uz skatuves varēs redzēt trīs rīdziniekiem atvestajās izrādēs. Jaunākā no tām ir Sarkans – stāsts par pasaulslaveno mākslinieku Marku Rotko. Tajā aktieris atveido gleznotāja asistentu Kenu. "Varbūt viņš ir pats velns, kas irdina Rotko titāniskos uzskatus," par savu varoni spriež Meiers. "Izrādē ir kāda brīnišķīga vieta, kad jautāju Rotko: "Tātad māksliniekiem būtu jāknapinās?" Viņš atbild: "Jā, māksliniekiem būtu jāknapinās. Visiem, izņemot mani." Lūk, brīdis, kurā es palīdzu Rotko pašam sevi iedzīt strupceļā."
Vari aprakstīt iespaidu, kādu atstāja Rotko darbi, kas rosināja interesi par lugu Sarkans? Pats Rotko taču ir teicis, ka cilvēki pie viņa gleznām pat mēdzot raudāt.
Nu, lūk, kaut kas tāds. Izveidojas tieša un emocionāla, ļoti personīga saikne. Ir taču atšķirība, vai ej gleznai garām un tikai sasveicinies vai notiek saruna un no tās iegūsti kaut ko pāri ikdienišķajam. Tās pat nebija Seagram murālijas (tās ir lugas Sarkans centrā – aut.), kas mani visvairāk uzrunāja, bet pirms viņa klasikā perioda tapušās multiformas – ļoti enerģētiski krāsu laukumi. Tie strādā kā nepieradinātas emocijas. Abstrakcija dod tik daudz variāciju tam, ko vari ieraudzīt, ka, iespējams, tieši tas "izsit korķus". Rodas mulsums. Viņa gleznas negribot liek domāt par nāvi.
Iestudējumā Sarkans Londonā (teātrī Donmar Warehouse – aut.) skatītājiem tika radīta ilūzija, kā šie darbi varēja tapt.
Jā, ļoti naturālistiski, bet mēs gājām prom no tā, ka tiek rekonstruēta darbnīca, notiktu šķiešanās ar krāsu, gleznošana. Tas kaut kādā ziņā būtu vulgāri, jo nekādā veidā nevaram pretendēt uz to, ka varētu uzgleznot darbu ar tādu pašu enerģētiku. Mēs ar Tāli (Tālivaldis Lasmanis – aut.) gan izgājām visu gleznotāja ikdienas netīro darbu ciklu. Paši likām rāmjus, vilkām audeklu, gruntējām, krāsojām un skatījāmies, kā krāsas sadzīvo kopā un mainās, bet man liekas, ka uz skatuves nav nepieciešama īsta skārda bundža ar krāsu iekšā. Es nedomāju, ka skatītāja fantāzijai tas dos vairāk nojausmas par to, kā tapa Rotko gleznas, it īpaši, ņemot vērā, ka lielākoties viņš sēdēja un domāja par tām. Varbūt pati gleznošana nemaz nebija tik mītiski sarežģīta, kā gribas domāt, bet tā noteikti ir sarežģītāka nekā tad, ja mēs vienkārši uz skatuves pindzelētu.
Elīnas Gulbes interviju ar Valmieras teātra aktieri Mārtiņu Meieru lasi 7.augusta KDi!