Es mēģināju uzrakstīt grāmatu bez jebkādām ambīcijām uz intelektuālismu vai spraigu sižetu. Uzrakstīju to, kas man pašam patika. Ja tas vēl kādam patiktu, tas jau būtu sapņu piepildījums, saka rakstnieks Arno Jundze. Viņš ir arī kultūras žurnālists, literatūras kritiķis, TV raidījuma Nacionālie dārgumi vadītājs, stāstu krājuma Gardo vistiņu nedēļa (2012) un divu bērnu grāmatu autors.
Pirms diviem gadiem, iznākot stāstu krājumam Gardo vistiņu nedēļa, kādā intervijā stāstīji par sirmu kundzīti, kura tev teikusi, ka līdz 65 gadiem vīrieši esot puisīši, pēc tam – veci muļķi. Tu turpināji – puisīši parasti vāra ziepes, bet tev vēl griboties savārīt kaut ko labu. Kā pašam šķiet, ko esi savārījis ar savu pirmo romānu?
Tagad man ir laba sajūta. Biju atvaļinājumā laukos – tur nekādu grāmatnīcu nav –, un atnāca īsziņa – apsveicu ar grāmatu! Tad uznāca absolūts nervu drudzis. Taču ir labi, jo rakstītais mani ir ļoti ilgi nodarbinājis. Ir sajūta, ka tu būtu kaut ko no galvas izmetis ārā, žļirkt! Kā no datora, kad tas vairs neiet, izmet visu ārā, un tas atkal dabū uzrāvienu. Romānu rakstīju desmit gadu. Tajā laikā ļoti daudz strādāju avīzē. Man nebija sapņa, ka gribu būt rakstnieks. Ļoti ilgi tas viss jaucās pa galvu. Sieva nesen sacīja – tu jau kaut ko tādu sāki rakstīt pēc armijas 1987. gadā.
Mani padomju armija tiešām ļoti aizskāra. Tas bija apvainojuši. Cūcīgi, riebīgi. Kaut gan nevaru sūdzēties, ka man personīgi kaut kas slikts būtu noticis. Taču tas ir paņēmis divus gadus manas dzīves, vēl tagad reizēm nevaru nomierināties, jo tā ir pilnīga nejēdzība, nevis vīrišķības skola. Tā mistkaste un idiotisms, alkoholisms un stulbums, kas tur bija, – man tā bija liela iekšēja trauma. Visu laiku gribēju par to uzrakstīt. Man bija kādi 22 gadi. Mēģināju uzrakstīt kaut ko līdzīgu Šveikam. Taču kam vajag otru Šveiku? Pietiek ar vienu.
Kā tas ir – desmit gadu rakstīt? Kā iespējams saglabāt vienotu kamertoni, cilvēks taču mainās?
Slikti tas ir! Šādi rīkoties ir galīgi nepareizi. Vienkārši es nezināju, ka daru nepareizi, un neviens man to neteica. Droši vien, ja man būtu bijusi liela griba dabūt grāmatu ārā ātri, es to būtu uztaisījis.
Undīnes Adamaites interviju ar Arno Jundzi lasi 21. augusta KDi!