Pirms četriem gadiem Rūfuss Veinraits dziedāja Tallinā, uz koncertu atbrauca Rēzija Kalniņa. Mākslinieks toreiz izteica nožēlu, ka klausītāju vidū nav Arvo Perta. Nākamajā trešdienā, 19. martā, mūziķis būs dzirdams klubā Palladium Rīga – ja uz šovu atnāks Raimonds Pauls, Rūfuss neliks Maestro vilties. Būdams nekronēts popmūzikas karalis, viņš savieno elitārismu un šlāgerismu – Rūfuss Veinraits ir bards ar operkomponista ambīcijām. Tos, kuri Rūfusu vēl nekad nav dzirdējuši, gaida jaunatklājuma brīnums un, iespējams, salauzta sirds. Šajā turnejā, kas veltīta tikko iznākušajai labāko dziesmu izlasei Vibrate: The Best of Rufus Wainwright, viņš dzied, spēlējot klavieres un ģitāru. Tikai nedomājiet, ka Rūfuss Veinraits ir kārtējais gaudulīgais dziesminieks. Viņš ir draisks ģēnijs, kura mākslai nav robežu, viņš izpaužas tajā mūzikā, kas aizkustina viņa nemierīgo dvēseli, – tā ir operete, mūzikls, kabarē, folkmūzika, softroks, R&B un džezs.
Jūsu mūzikas fascinejošākā sastāvdaļa ir balss skanējums – neatkarīgi no tā, vai dziesma ir minorā vai mažorā, jūsu balss ir nepanesamu skumju un ilgu pilna. Kāpēc katrs skaņdarbs jums ir kā raudu dziesma?
Mana balss ir ļoti neparasta, es pats to līdz galam neizprotu. Mans tēvs Laudons Veinraits ir lielisks dziedātājs, mana māte Keita Makgerigla bija lieliska dziedātāja, un manas māsas, protams, ir fantastiskas vokālistes. Vienreiz, kad mēs kopā bijām Austrālijā, pie mums kāds pienāca un teica manai māsai Martai Veinraitai: "Ak, Marta, jūs esat satriecoša, izcila dziedātāja." Pēc tam šis cilvēks paskatījās uz mani: "Un tu... Tu vienkārši izklausies pēc Rūfusa." Haha- ha! Tā ir taisnība. Mana balss jums var patikt vai nepatikt, taču neviens nedzied tā kā es – man ir unikāls dziedāšanas stils, tajā ir jūtama opermūzikas ietekme. Mana balss ir zvērs, kas dzīvo savu dzīvi, un es to vēl neesmu ne sapratis, ne pieradinājis.
Jegora Jerohomoviča interviju ar Rūfusu Veinraitu lasi 13. marta KDi!