Alfredam Hičkokam aizdomīgi līdzīgais Kristiāns Boltanskis šogad svinēs 70. dzimšanas dienu. Mākslā viņš allaž ir izmantojis autobiogrāfijas kodus un rekonstruējis savas bērnības atmiņas un situācijas. Kristiāns Boltanskis dzimis Parīzē 1944. gada 6. septembrī, viņa māte okupētajā Francijas galvaspilsētā ilgi slēpa savu vīru – Kristiāna tēvu ebreju, kura saknes ir Odesā, – no vāciešiem. Antisemītismu topošais mākslinieks izjuta bērnības un jaunības gados, skolā bērni viņu saukāja par mazo rabīnu.
Boltanska instalācijas bieži atgādina kapsētu, cietuma vai koncentrācijas nometnes kameru. Dzīvos tur vairs neatrast – tikai viņu pēdas, sirdspukstus, čaulu (apģērbs). To var sajust arī Kristiāna Boltanska izstādē Rīgā Arsenāla Radošajā darbnīcā. Tumšajā telpā paša mākslinieka sirdspukstu ritmā mirgo spuldzīte, pie sienām – melni spoguļi. No augšas nolaižas pakārti cilvēki – biedējoši silueti, melni mēteļi, tukša čaula, kas glabā ķermeņa atmiņas.
Jūsu darbs, kas izstādīts Rīgā, nav jauns – tā ir iepriekš rādītās un citur pasaulē redzētās instalācijas modifikācija. Kāpēc neradījāt Rīgai 2014 kaut ko pilnīgi jaunu?
Dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pēdējo gadu es biju ļoti aizņemts. Otrkārt, mani darbi ir kā simfonijas, partitūras. Es tās varu spēlēt atkal un atkal, un katru reizi sanāk kaut kas cits. Darbs ieskanas citādi un negaidīti. Katru reizi notiek transformācija. Piemēram, Sirdspukstu arhīva instalācijā, kas skatāma Rīgā, pirmo reizi iekļauti mēteļi. Arī skatītāji aicināti atskaņot manu partitūru, man ir nepieciešama viņu līdzdalība. Esmu dzirdējis, ka Rīgā nenotiek pārāk daudz laikmetīgās mākslas izstāžu, tāpēc es vēlos iesaistīties sarunā ar publiku un runāt par kaut ko mums visiem labi pazīstamu un ļoti emocionālu. Citreiz mani darbi ir drūmāki, sarežģītāki, nežēlīgāki. Rīgā ikviens var atnākt uz izstādi un ierakstīt savus sirdspukstus, kas digitālā formātā tiks nosūtīti uz Japānu, – tas ir kā sapnis. Visās kultūrās sirdspuksti ir dzīves simbols, dzīves skaņa. Ekspozīcijā Arsenālā ir divas daļas – tumšā telpa, kurā skan mani sirdspuksti, ir manas kapenes. Savukārt gaišajā telpā tiek ierakstīti izstādes apmeklētāju sirdspuksti arhīvam.
Jegora Jerohomoviča sarunu ar Kristiānu Boltanski lasi 23. janvāra KDi!