Vasarā Antans Sutkus svinēja 75 gadu jubileju. Viņš to atzīmēja ar izstādi Viļņas galerijā Vartai – ekspozīcijai meistars bija atlasījis iepriekš neredzētus darbus no sava arhīva. Antans Sutkus aktīvi strādāja no pagājušā gadsimta 50. gadiem līdz XXI gadsimta sākumam. Viņš pārstāja fotografēt ne tikai veselības problēmu dēļ: fotomākslas klasiķis atzīst, ka vairs nespēj atrast savu varoni. Vide ir kļuvusi agresīva: "Cilvēki arvien biežāk vēlas sadauzīt tavu kameru, nevis prasa, lai tu viņus nofotografē."
Interviju KDi Antans Sutkus sniedza Viļņas mākslas gadatirgus ArtVilnius laikā.
Ko ir sarežģītāk uzņemt – pirmo fotogrāfiju vai pēdējo?
Protams, pēdējo. Pirmā fotogrāfija ir kā... bērna ieņemšana. Viens, divi – un ir. Tas ir vienkārši. Savukārt par pēdējo tu nekad skaidri nezini, ka tieši tā būs pēdējā.
Jūs jau sen nefotografējat.
Jā, pagājušā gadsimta beigās sāku atvadīties no fotogrāfijas. Enerģijas kļūst arvien mazāk. Man ir liels arhīvs, un pēdējos gados visu savu laiku es veltu darbam ar arhīvu. Pašlaik man ir interesantāk izvilkt no tā interesantas pusgadsimtu vecas fotogrāfijas nekā uzņemt jaunas. Gribas tajā materiāla daudzumā kaut ko atrast, atdzīvināt to laiku – man tā ir iespēja atgriezties jaunībā un atlasīt vērtīgus kadrus, turklāt es to daru ar šodienas aci, ar šodienas fotogrāfijas konteksta sapratni.
Jegora Jerohomoviča interviju ar fotogrāfu Antanu Sutkus lasi 28. augusta KDi!