Līdz ar izstādi Mēs dzīvosim. Mūsdienu māksla Zuzānu kolekcijā Lāčplēša ielā 101 durvis vērs mākslas centrs Zuzeum ar divām izstāžu zālēm, kafejnīcu, jumta terasi un citām publiski pieejamām telpām. Zuzeum skulptūru dārzā apmeklētājus sagaidīs angļu mākslinieka Tomasa Hausego iespaidīgā izmēra Staigājošā figūra, kura pirms tam ir tikusi eksponēta Somerseta namā Londonā.
Zuzeum ir mākslas kolekcionāru un mecenātu Dinas un Jāņa Zuzānu investīcija Latvijas un visa Baltijas jūras reģiona mākslas infrastruktūrā. Tās mērķis ir popularizēt Latvijas mākslu starptautiskā kontekstā un padarīt pieejamu savas ģimenes kolekciju visplašākajai sabiedrībai. Mākslas centrā ir radītas vairāk nekā divdesmit darbavietu mākslas profesionāļiem un jauniešiem. Tā darbinieki runā latviešu, krievu, angļu, vācu, franču, portugāļu, hindi, pandžabu, holandiešu un dāņu valodā.
Pirms gaidāmās atvēršanas satiekamies ar ekspozīcijas Mēs dzīvosim kuratori un Zuzeum izstāžu vadītāju Ievu Zībārti. Izstādi varēs aplūkot līdz 8. novembrim.
Kāda ir izstādes Mēs dzīvosim ideja?
Iepazīstināsim apmeklētājus ar maz zināmu Zuzānu kolekcijas daļu, kas ir starptautiskā mūsdienu glezniecība, skulptūra un dekoratīvā māksla. Lielākā daļa no tās ir nonākusi kolekcijā pēdējos divos četros gados. Izstādes tituldarbs – vācu mākslinieka Frīdriha Kūnata skulptūra Mēs dzīvosim – pie mums atceļoja tikai vasarā, kad to visi kopā izpakojām un piedzīvojām pirmo satikšanās brīdi Rīgā. Ar darba nosaukumu mēs paužam arī institūcijas un Zuzānu kolekcijas mērķi palikt mākslas scēnā.
Vai Covid-19 ienesa kādas izmaiņas Zuzeum atklāšanas plānos?
Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles kuratore Rebeka Lamarša-Vadela pirms izstādes viss reizē zied vienā no atklāšanas intervijām atzina, ka Covid-19 ir bijis tās līdzkurators. Mēs varam teikt to pašu, jo mums bija iecerēts mākslas centru atvērt maijā ar Krievijas nonkonformisma mākslas izstādi, kuras kurators bija galerists Mihails Ovčarenko no Maskavas un kas noteikto ierobežojumu dēļ netika īstenota.
Kā jūs nonācāt līdz izstādei Mēs dzīvosim?
Es tikko biju sākusi strādāt šajā mākslas centrā un iepazīties ar visu Zuzānu kolekciju. Biju pārsteigta, ka tajā ir ne tikai Entonija Gormlija, Tomasa Hausego, Džefa Kūnsa, bet arī Klēras Taburē, Ellas Krugļanskas, Donnas Huankas un citu jaunākās paaudzes gleznotāju darbi. Es teicu: parādām tos! Priecājos, ka Zuzānu ģimene man uzticēja realizēt šo projektu, kas ir mana pirmā mākslas izstāde. Pirms tam biju veidojusi vairākas arhitektūras ekspozīcijas (2011. gadā Ieva Zībārte saņēma Latvijas Arhitektūras gada balvu par izstādi Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa – I. A.). Jutos ļoti labi, jo tas ir mans formāts, – es saprotu un protu strādāt ar lielām telpām, man ir izstāžu veidošanas pieredze lielās nacionālas nozīmes institūcijās un pilsētvidē.
Cik darbu ir šajā izstādē?
Izstādē ir pārstāvēti četrdesmit trīs mākslinieki ar piecdesmit vienu darbu no Zuzānu kolekcijas. To autori ir no Latvijas, Igaunijas, Krievijas, Vācijas, Francijas, Lielbritānijas, Kamerūnas, Dienvidāfrikas, Indijas, Meksikas un ASV. Viņu veikumu var sākt aplūkot no jebkura skatpunkta. Speciāli neesmu veidojusi izteiktas darbu grupas, lai nebūvētu papildu sienas un ļautu apmeklētājiem iepazīties ar jaunajām izstāžu zālēm, kas no tumšajām naktskluba vajadzībām piemērotajām telpām ir pārtapušas par klasisku baltu galeriju 1100 kvadrātmetru platībā.
Šī izstāde ir stāsts par cilvēku un viņa iekšējo pasauli, ko saskatīju daudzos kolekcijas darbos un ko gribētos piedzīvot arī ekspozīcijas apmeklētājiem, jo koronavīrusa pandēmijas laikā noteikto ierobežojumu dēļ esam tik daudz iedziļinājušies sevī un tik daudz izlasījuši un noskatījušies, ka mūsu galvās rosās dažnedažādi jautājumi un dialogs ar sevi vēl joprojām nevienam nav beidzies, tāpēc šī izstāde var palīdzēt atrast atbildes vai domubiedrus ceļā uz tām. Piemēram, amerikāņu gleznotājs Ernans Bass, latviešu mākslinieks Miķelis Fišers, angļu autors Raiens Moslijs, serbu performanču māte Marina Abramoviča un igauņu māksliniece Krisa Lemsalu atklāj emociju un baiļu dimensiju, kas mājo ikvienā no mums.
Ekspozīcijā ir pārstāvēti trīs igauņu mākslinieki, bet nav neviena lietuviešu autora. Izstādes palīdz veikt kolekcijas pašanalīzi un ieraudzīt to jaunā gaismā, lai pēc tam turpinātu papildināt un attīstīt.
Marina Abramoviča savu vārdu pasaules mākslas pasaulē tikko ir aktualizējusi ar savu operas projektu Marijas Kallasas septiņas nāves Minhenē.
Zuzānu kolekcijā ir iekļauta Marinas Abramovičas performances Kliedziens fotogrāfija, kurā ir redzams tas pats skats, kas paveras Edvarda Munka slavenajā gleznā. Šis darbs par savu robežu pārvarēšanu bija Oslo pilsētas pasūtījums par godu norvēģu gleznotāja 150 gadu jubilejai. Marina Abramoviča aicināja tajā iesaistīties vietējos iedzīvotājus un kliegt. Jau pēc tam māksliniece atzina, ka skandināviem ir bijis grūti izpaust emocijas. Kāda sieviete ir trenējusies veselu mēnesi savā automašīnā pa ceļam uz darbu. Mēs ar Dinu un Jāni Zuzāniem arī mēģinājām kliegt šajā izstāžu zālē.
Nebija tik viegli?
Mums izdevās. (Smejas.) Līdzās individuālajiem pārdzīvojumiem viena no izstādes darbu grupām ir veltīta cilvēka mijiedarbībai ar publisko telpu un cilvēkiem tajā. To vidū ir latviešu mākslinieka Artūra Analta instalācija par mazākuma apspiešanu un amerikāņu gleznotāja Vona Spena glezna no viņa sērijas X, kas īpaši aktualizējusies Black Lives Matter kontekstā. Tās iedvesmas avots ir bijusi mākslinieka negatīvā pieredze ar policistiem, kuri bez jelkāda iemesla ir apturējuši viņu un lūguši nostāties pozā ar augšup paceltām rokām un izplestām kājām. Savukārt noslēdzošais eksponāts ir kamerūniešu autodidakta Ažarba Bernāra Ategvas darbs, kurā viņš atainojis ikdienas skatu ar cilvēkiem un tirgotājiem maksas ceļa sākumpunktā. Man bija svarīgi eksponēt šo darbu kā atgādinājumu par to, ka mums ir jāpārvar vientuļā cilvēka komplekss, jo tikai mijiedarbībā ar citiem ir iespējama attīstība, it īpaši pilsētā.
Kas ir redzams mākslas centra otrajā zālē?
Tā ir veidota kā patvērums dabā ar skaņas instalāciju, ko speciāli šai izstādei ir radījusi krievu māksliniece Olga Maksimova jeb Omma. Te ir eksponētas Daces Lielās, Daigas Krūzes un Andra Eglīša ainavas, kā arī vērojams urbānās ainavas motīvs – skandināvu mākslinieku dueta Elmgreen & Dragset peldbaseina skulptūra un vācu mākslinieka Daniela Lergona glezna uz atstarojoša auduma, kas skatītājiem piedāvā neparastu pieredzi, pārvietojoties no vienas vietas uz citu. Līdzās emocijām, ko varam līdzpārdzīvot Sidži Krišnanas pieredzes kuģī un Bronvinas Kacas instalācijā par sapņiem, skatītājs var gremdēties skaņas ainavā, meditēt, piedzīvot mākslu ziemeļu gaismā.
Daudzi no izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem gleznu uz audekla izmanto kā scenogrāfiju performancēm, arī šajā zālē dažādās glezniecības tehnikas ir daļa no kopīgās scenogrāfijas. Es ļāvu mākslai mijiedarboties ar telpu un telpai ietekmēt mākslu. Telpiskā pieredze šajā izstādē un, piemēram, Zuzeum pagalmā ir svarīga.
Cik bieži mainīsies izstādes?
Pašlaik plānojam divas ekspozīcijas gadā (abās zālēs) – pavasara un rudens sezonā. Ziemas mēnešos būs pauze, vismaz sākumā, kad telpas tiks piedāvātas izīrēšanai, jo mums kā privātam mākslas centram ir jādomā par ienākumu avotiem, lai nopelnītu līdzekļus šīs struktūras uzturēšanai. Tāpat arī Zuzānu kolekcijas darbi tiks eksponēti mākslas centra publiskajā telpā. Turpināsim tos deponēt arī uz citām izstādēm un mākslas institūcijām. Pašreiz Zuzānu kolekcija ir pārstāvēta vismaz desmit ekspozīcijās, tostarp Varšavas Modernās mākslas muzejā, kur ir aplūkojami divi Vijas Celmiņas darbi.
Vai ir gaidāmas arī mākslinieku personālizstādes?
Mums ir vairāki mākslinieki, kuri ir pelnījuši personālizstādes un skaitliski ir daudz pārstāvēti Zuzānu kolekcijā. Strādājam pie Zentas Loginas un performanču mākslinieka Andra Grinberga daiļrades izpētes un izstādes un citiem projektiem.
Vai ir zināms, kāda izstāde sekos pēc Mēs dzīvosim?
Pašlaik esam situācijā, kurā ir jāspēj būt elastīgiem. Varam kalt plānus par nākamo un aiznākamo gadu, bet koronavīrusa pandēmija pierādīja, ka vienā brīdī viss iepriekš prognozēti svarīgais var kļūt nesvarīgs ne tikai māksliniekiem, bet arī mākslas institūcijām. Mums ir jābūt spējīgiem reaģēt uz notiekošo pasaulē, jo nav jēgas veidot izstādes, kuras konkrētajā brīdī nevienam nav vajadzīgas.
Vai varat ieskicēt kopējās izstāžu programmas aprises?
Primāri gribam maksimāli izrādīt Zuzānu kolekciju šeit un citviet, bet tajā pašā laikā veidot jaunus kontaktus un uzņemt pie sevis māksliniekus, kuratorus un citus mākslas pasaules pārstāvjus no dažādām valstīm, bet visam ir jāļauj ritēt savu gaitu, jo neko nevar paredzēt – kā notika ar Krievijas nonkonformisma mākslas izstādi, kuru mēs plānojām parādīt šī gada maijā, bet visdrīzāk parādīsim tikai 2022. gadā.
Ko Covid-19 pandēmijas katalizators izgaismoja mākslas institūciju darbībā Latvijā?
Šis laiks bija pierādījums tam, ka kultūra Latvijā neapstājās, tā spēja transformēties un pielāgoties esošajai situācijai. Paskatieties kaut vai uz nozīmīgākajiem festivāliem – Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli, Homo Novus, Cēsu mākslas festivālu, Survival Kit un citiem, kuri bija spiesti mainīt programmu un reducēties līdz lokālajam ar lokālajiem spēkiem. Vai tāpēc tas ir sliktāk? Es tā neteiktu.
Cēsu mākslas festivāla direktors Juris Žagars pirms tā atklāšanas uzsvēra – vairāk nekādu tiešraižu internetā!
Tā ir dzīvā pieredze, pēc kuras ir paspējuši noilgoties mākslas cienītāji gan attiecībā pret vietējo, gan starptautisko mākslu, tāpēc ceru, ka pašreizējos ierobežotās pārvietošanās apstākļos mūsu izstāde būs sava veida brauciens uz Berlīni, Parīzi, Londonu vai Ņujorku, ko piedāvājam veikt tepat Rīgā.
Kā Zuzeum sevi pieteiks reģionālā un vēl plašākā starptautiskā mērogā?
Jau pirms mākslas centra atvēršanas esam uzņēmuši kolekcionārus, kuratorus, mākslas centru un citu institūciju pārstāvjus no Lietuvas un Igaunijas, kuri uzmanīgi seko līdzi mākslas notikumiem šajā reģionā un kuri ir izmantojuši savu vasaras atvaļinājumu un iespēju pārvietoties Baltijas burbulī. Viņi piesakās, brauc, un mūsu starpā veidojas kontakti.
Mūsu sākotnējais mērķis ir kļūt par nopietnu spēlētāju Baltijā un jau pēc tam iet tālāk, un iet tālāk mēs varam, tikai sadarbojoties ar citiem. Vieniem pašiem no tik nelielām valstīm ir grūti, tāpēc ir nepieciešams izveidot ļoti stipru iekšējo resursu Baltijas līmenī. Daudz ko varētu palīdzēt Rail Baltica izbūve, kas Rīgu, Tallinu, Viļņu, Helsinkus un Varšavu savienotu ar pārējo Eiropu. Tas būtu milzīgs ieguldījums kultūras nozarē, jo ļautu daudz vieglāk īstenot starptautisko sadarbību.
Ar ko mākslas centrs Zuzeum būs īpašs?
Mēs esam īpaši ar lielāko privāto Latvijas mākslas kolekciju pasaulē, kurā ir vairāk nekā divdesmit tūkstošu dažādu žanru mākslas darbu no XIX gadsimta beigām līdz mūsdienu mākslai, strauji pieaugošo starptautisko mākslas darbu skaitu un apmeklētājiem draudzīgu vidi, jo tieši tā veido lielu daļu no jebkuras mākslas institūcijas apmeklējuma pieredzes.
Esam sakārtojuši vienu novārtā atstātu burvīgu Rīgas centra nomali (Zuzeum publiskās telpas un interjera dizainu veidojis birojs Annvil – I. A.). Ceru, ka jaunā pilsētas vadība novērtēs potenciālu, ko sniedz mākslas institūcijas, un izveidos pilsētā ērtu transporta infrastruktūru, kas savienos stratēģiski svarīgus kultūras objektus ar cilvēku dzīvesvietām un mācību iestādēm. Ļoti sagaidu, ka pie mums atvedīs veloceliņš.
Kāda ir jūsu ieejas biļešu politika?
Mums ir trīs ieejas maksas kategorijas: pilnas cenas biļete pieaugušajiem par pieciem eiro, puscenas biļete studentiem un pensionāriem un Zuzānu ģimenes ieguldījums – bezmaksas ieeja bērniem un jauniešiem līdz astoņpadsmit gadu vecumam.
Augsta bezmaksas latiņa.
Es to traktēju kā vidējo izglītību. Vēlamies, lai vecāki neatstātu bērnus mājās tikai tāpēc, ka visiem ir jāmaksā par biļetēm un ģimenei tas sanāktu pārāk dārgi. Ir svarīgi bērniem rādīt mākslu. Tā ir bijusi ļoti nozīmīga manis pašas bērnības pieredze. Pateicoties tam, ka mēs ar vecākiem un klasi apmeklējām izstādes un šķirstīju mākslas grāmatas, es ieinteresējos par to un arī mans profesionālais ceļš ir veidojies saskarsmē ar mākslu, arhitektūru un dizainu. Tas ir kaut kas tāds, kas attīstās agrā vecumā, it īpaši pusaudžu gados...
...kad viņi vairs neiet kopā ar vecākiem.
Ja cilvēkam šajā dzīves periodā ir jāizšķiras par to, kā viņš tērēs savu nelielo kabatas naudu, visdrīzāk, izstādes apmeklējums nebūs pusaudža prioritātes augšgalā, tāpēc esam radījuši situāciju, kurā māksla nevar palikt otrajā plānā, jo viņš uz šejieni var nākt un skatīties izstādes par brīvu. Ļoti gaidām pusaudžus un ceram, ka viņi šeit jutīsies labi, jo mākslas centrā strādā vairāki darbinieki, kuri paši tikko ir beiguši skolu.
Vai jūs varētu pastāstīt par Zuzeum pasākumu programmu?
Mākslas centra izstāžu programmu papildinās ekskursijas, lekcijas, meditācija, kino un dīdžeju vakari, bet mēs to neveidojam pēc kaut kādiem noteiktiem kanoniem – pēc tā, kā ir pieņemts vai kā tam vajadzētu būt. Gribam paturēt prātā fleksibilitāti un adaptēšanās spējas, tāpēc es šo pasākumu programmu saucu par apmeklētāju vadītu programmu. Piedāvāsim viņiem izstādes un telpas, bet ļausim apmeklētājiem pašiem pateikt mums priekšā, ko viņi sagaida no citām aktivitātēm.
Informācija: zuzeum.com