Intervija tapusi pirms pirmās un vienīgās Daugavas izrādīšanas Valmieras Drāmas teātrī
Normunda Naumaņa pārdomas par šī iestudējuma neiekļaušanu teātra repertuārā var lasīt šeit
Vai esam izslāpuši pēc Daugavas, kā tas bija XX gadsimta pirmajās desmitgadēs, kad Rainis – gluži kā pareģis – savā poēmā pauda noteiktu politisko prasību pēc latviešu valsts patstāvības? Vai 1987. gadā, kad režisora Valentīna Maculeviča iestudētā poēma Daugava ar komponista Mārtiņa Brauna neaizmirstamo mūziku Valmieras teātrī kļuva par vienu no spilgtākajiem trešās atmodas simboliem? "Par to nobalsos skatītājs," ir pārliecināts neatkarīgo un valsts teātru režisors Mārtiņš Eihe, kurš pēc 25 gadiem ir pārņēmis Daugavas stafetes kociņu. Arī XXI gadsimta Daugavā nozīmīga loma būs Mārtiņa Brauna savulaik rakstītajam dziesmu ciklam, ko izpildīs jauniešu koris Sōla (mākslinieciskais vadītājs Kaspars Ādamsons), savukārt aktierus redzēsim gan uz skatuves, gan video, kas veidots mēmā kino estētikā. Līdz ar uzveduma pirmizrādi 21. martā Valmieras teātrī tiks atklāts piektais Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls.
Laikā, kad daudz jaunu cilvēku labprātāk dēvē sevi par kosmopolītiem, jūs samērā bieži strādājat ar latviešu dramaturģiju. Kas jūs motivē?
Ir bieži? Es kaut kā par to nedomāju. Ja to, ko man gribas iestudēt, tajā brīdī arī ļauj iestudēt vai man kaut ko piedāvā un tas sakrīt ar manu domu virzienu – kāpēc ne. Par Latvijas vai latviešu dramaturģiju… Tā tomēr mums ir vistuvākā. Protams, pasaules labākās dramaturģijas lielums ir tas, ka tā ir universāla, taču latviešu dramaturģija ļauj vieglāk runāt ar mums pašiem.
Poēmas Daugava gadījumā, iespējams, cilvēki no malas pat īsti nesaprastu, par ko tajā runa.
Manuprāt, pašu darbu neviens tā īsti līdz galam nesaprot. Tas ir kā viens liels, garš dzejolis bez ārējās dramaturģiskās attīstības, ja nu tikai ar iekšējo. To visprecīzāk ir uztvēris Mārtiņš Brauns un uzrakstījis savā mūzikā. Izrādē ir arī diskusija starp Raini un Kārli Skalbi.
Kā izdomājāt, ka abi jāsaliek kopā?
Man šķita, ka Skalbes parādīšanās varētu būt interesants kontrapunkts, ņemot vērā arī manu skatpunktu uz situāciju, kādā mēs pašlaik dzīvojam. Var pateikt arī citādi: īsti nezināju, ko darīt ar to Raini. Es tagad dauzos! Man šķita, ka tur varētu veidoties sadursme. Arī viņiem pašiem savā starpā bija neliels konflikts saistībā ar dažu tekstu autorību.
Kāpēc devāt priekšroku mēmajam kino?
Man nepatīk, ka aktieri dzied. Es, protams, pārspīlēju, taču tas laikam ir režisora profesijas foršums, ka tev ir iespēja pārbaudīt savas iegribas, un jācer, ka tas attaisnosies. Nav tā, ka šis video ļoti precīzi atbilst vēsturiskajai patiesībai, un, kā man paskaidroja, mēmā kino stilistikas kā tādas vispār nemaz nav – katrs mauc, kā grib, bet kopējais ir tas, ka nav skaņas. Protams, var runāt par atsevišķu režisoru vai aktieru rokrakstu.
Tas mums deva brīvību izteikties un mazliet paironizēt pašiem par sevi. Mēmais kino netraucē mūzikai. Dziedās koris Sōla vai daļa no tā, pats Mārtiņš Brauns pavadīs uz klavierēm, un man šķita, ka nebūtu forši, ja mūzika kļūtu pakārtota. Tam visam klāt, protams, būs aktieri arī uz skatuves – tas nebūs tikai videoteātris.
Ir gana skaidrs, kāpēc Daugava bija vajadzīga XX gadsimta otrajā desmitgadē un 80. gadu nogalē, bet šodien?
To mēs redzēsim, vai tā ir vai nav vajadzīga. Par to nobalsos skatītājs ar savu nākšanu vai nenākšanu. Es netaisos moralizēt vai dot kādas atbildes, bet zināmā mērā palūkoties – vai mums šodien kaut ko vajag vai nē. Droši vien tāpēc arī taisu teātra izrādes, jo citādi nemāku izskaidrot, ko īsti esmu vēlējies pateikt.
Reiz teicāt, ka viena no tēmām, kuru jums patīk risināt teātrī, ir brīvība. Šo darbu tā skar visai cieši.
Daugavā brīvība ir vairākos slāņos. Viena brīvība ir tā, ko izcīnīja Latvijas Brīvības cīņās, otrs slānis – nācijas fiziskā brīvība no citas valsts iekārtas, kas tika izcīnīta 90. gados. Tad jau vienmēr paliek tā brīvība, kuru mēs visvieglāk pazaudējam, un man liekas, ka tas visbiežāk notiek tieši šodien. Brīvība būt pašiem. Mēs, ieskaitot mani, šausmīgi ātri kļuvām par tādiem, kuri daudz ko ir gatavi atdot no savas brīvības, lai tikai būtu labs komforta līmenis.
Par to izrādē netiek runāts, taču mēs atdodam daļu savas brīvības arī drošības vārdā. Piemēram, novērošanas kameras. Tas ir jautājums, vai es gribu, lai visu laiku kāds mani redz. Taču, ja tā nav, es varu apdraudēt savu veselības stāvokli, ejot cauri tumšam tunelim. Tas attiecas uz daudzām lietām – arī uz cilvēkiem, kas aizbrauc projām. Viņi ir gatavi atdot brīvu iespēju dzīvot savā zemē un attīstīties tikai tāpēc, ka grib dzīvot labāk, nekā patlaban tas šeit ir iespējams.
Rainis reiz runāja par pūli, kas jāpārvērš tautā. Kā jums šķiet, mēs pašlaik dzīvojam kā pūlis vai tauta?
Nezinu, varbūt Dziesmu svētkos mēs esam tauta, taču lielā daļā gadījumu, manuprāt, mēs esam pūlis. Drīzāk pat visu sadzīvisko lietu vergi. Iznāk jaunais iPhone – visiem vajag jauno iPhone. Mēs esam pūlis patēriņa priekšā – neko nedomājam, vienkārši skrienam līdzi tam, kam skrien visi pārējie līdzi. Ne ar ko neatšķiramies no berberiem Sahāras tuksnesī, kuri arī sapņo par plazmas televizoru vai jaunu džipu. Tā ir šī laika kopējā iezīme.
Samērā nesen izskanēja atsevišķas iebildes pret valsts himnas vārdu "laid mums tur laimē diet" adekvātumu, tika apspriesta arī iespēja par himnu pasludināt Mārtiņa Brauna dziesmu Saule, Pērkons, Daugava. Kādi, jūsuprāt, būtu īstie spēka vārdi himnai?
Cik saprotu, himnām ļoti svarīga ir uzbūve, un mūsu himna precīzi atbilst šiem noteikumiem, savukārt Saule, Pērkons, Daugava neatbilst šiem principiem. Ja runājam no spēka viedokļa, jā, man personīgi šķiet, ka Saule, Pērkons, Daugava ir spēcīga. Neviens jau neliedz – ja ļoti vēlamies, varam dziedāt to gabalu, kad gribas.
Bet visi šie jautājumi – arī tie, kas izskanēja saistībā ar neseno valsts karoga dedzināšanu vai papīrgrozā izmestajiem karodziņiem pēc gājiena, – tādā valstī, kādā mēs pašlaik dzīvojam un kā mēs katrs pret to izturamies, ir liela liekulība. Patiesībā mums ir diezgan vienalga, kas notiek ar šo valsti un zemi, bet mēs cepamies par kaut kādām muļķībām. Daudz svarīgāk ir interesēties par cēloni, kas ir pamudinājis tos cilvēkus dedzināt karogus, samest miskastē, aizbraukt no valsts vai nemaksāt valstij nodokļus.
Kur tā griba, prasme kaut ko risināt un iedziļināties palikusi?
Izglītības un kultūras trūkumā. Tas ir vienīgais, kas var kaut ko mainīt, – es domāju, izglītība kā veids, kā spēt sevi realizēt, un tam jau nav jānotiek kaut kādā vienā virzienā. Tas, ko tagad visu laiku bazūnē: mūža izglītība, spēja pēc kaut kāda laika pārkvalificēties. Ir jābūt izglītotam, lai saprastu, ka tu to vari izdarīt. Ir daudz piemēru, ka cilvēki, kuri netiek strādāt vienā konkrētajā profesijā, aiziet bojā, jo nespēj sevi realizēt citādi.
Jūsu radošās apvienības Nomadi mājaslapā lasīju, ka skolām, bibliotēkām piedāvājāt izrādes, dokumentālās filmas un pat lekcijas par mākslas un izglītības sadarbību radošākas mācību vides veidošanā.
Mēs tur dauzījāmies, mēģinājām un darījām, bet tādā lielākā nogrieznī man tomēr gribas taisīt izrādes. Pagājušajā vasarā ar Nomadiem bijām Anglijā, uztaisījām kopprojektu, ko šeit, Latvijā, esam nospēlējuši pusotru reizi. Tas ir teātris, ko var izmantot skolās kā mācību instrumentu. Ja, piemēram, Kultūras akadēmija studentiem kaut ko tādu mācītu, tad tiem, kas vēlāk nekļūst par profesionāliem aktieriem teātrī, būtu iespēja izmantot šo profesijas instrumentu, piedāvājot kvalitatīvu produktu skolām. Tas ļautu skolēniem paskatīties uz pasauli citādi, taču šajā ziņā mūsu izglītība ir nekvalitatīva – bez tās profesijas, ko apgūsti, izglītība nepiedāvā saprast vēl arī citas lietas.
Tad jau jums ir īpašs rūpests, kā izglītot savus bērnus.
Pie Toma un Lailas (Mārtiņa audžubērni – L. K.) izglītības es blakus nestāvēju, jo viņi jau bija lieli. Laila šogad beidz bakalaura studijas Nīderlandē programmā Liberal arts. Tās ietvaros ir jāmācās filozofija, kāds no eksaktajiem priekšmetiem un viens kultūras priekšmets pēc izvēles. Students iegūst vispārēju priekšstatu par pasauli un tālāk var mācīties, kur vien vēlas.
Toms šogad beidz Rozīšus, viņš ir izlēmis vismaz tagad nemācīties tālāk un iet strādāt – tas arī nav nekas slikts. Laila pati atrada stipendijas un mācās, bet Toma gadījumā vienīgā skola, uz kurieni viņš gribētu braukt, maksā šausmīgi dārgi, tāpēc viņš uztaisa pauzi un mēģina saprast, vai tiešām to grib. Viņš nodarbojas ar stop motion animāciju.
Mazais bērns… Ja nebūs normālas skolas, mācīsim paši. Pašlaik viņa apmeklē Balto skolu Valmierā, kas savā ziņā ir alternatīva izglītība. Toms un Laila pamatizglītību ieguva Jūrmalas Alternatīvajā skolā.
Tas ir attaisnojies?
Protams! Laila pēc tam ar ļoti labiem rezultātiem iestājās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un bija pilnīgā šokā par to, cik viņas klasesbiedri ir ierobežoti savā konkrētajā zināšanu laukā. Vēl viens puisis atnāca no Rīgas Doma kora skolas, viņam arī bija daudz plašāks skatījums uz pasauli.
Mums visa izglītības sistēma ir virzīta uz elitārismu, uz to – ja tu neesi labākais, tad tu esi sūds. Visas punktu sistēmas, viss ir balstīts tikai uz to.
Kā vērtējat Roberta Ķīļa izglītības reformas plānus?
Es domāju, ka viņam ir tikpat daudz kļūdu un neizdarību, cik pārējiem, taču viņš mēģina kaut ko mainīt. Par to runājam arī izrādē Daugava, ka mēs esam gatavi: lūdzu, lūdzu, dari kaut ko, kamēr tas neskar mani. Tikko tas skar mani, tā – uzredzēšanos!
Tajā pašā Nīderlandē piecus gadus vari būt profesors skolā, un pēc tam viss mainās – tev nekas nav nodrošināts uz mūžu. Tas piespiež arī pasniedzējus turpināt izglītoties, attīstīties un domāt tālāk. Manuprāt, augstskolu un universitāšu Latvijā ir jūra par daudz. Un cik no tām ir kvalitatīvas, un cik no tām vienkārši iegūsti diplomu vai subsidētās valsts vietas? Zinu vairākus draugus, kas ir iestājušies nesaprotamās fakultātēs. Jautāju: "Kāpēc?" – "Nu kā – par budžetu!"
Ko sakāt par saviem diplomiem?
Esmu paņēmis studiju pagarinājumu maģistrantūrā Kultūras akadēmijā, neko daudz nevaru komentēt. Domāju, ka ir ļoti daudz lietu, ko tur varētu uzlabot – kaut vai saistībā ar viesprofesoru piesaisti. Brīdī, kad stājos maģistrantūrā, man bija diezgan skaidrs, kāds varētu būt mans maģistra darbs, un būtu interesanti, ja es pats varētu sastādīt savu mācību programmu, kā tas ir daudzās universitātēs. Pats izvēlētos mācību priekšmetus, nevis mācītos pēc gatavas programmas, kurai nav gandrīz nekāda sakara ar to, ko es gribētu rakstīt maģistra darbā vai pēc tam doktorantūrā.
Otrs, kas man traucē, ir tas, ka nevaru atļauties vienkārši studēt – man ir jāstrādā. Ja taisu izrādes, man nav laika mācīties. Ar to arī viss beidzas.
Atgriežoties pie teātra, vai šogad turpināsiet rīkot teātra festivālu bērniem un jauniešiem Nomadi?
Domāju, ka šovasar būs pēdējais, jo gribu pāris gadu pievērsties tikai teātrim. Bet droši vien tā nesanāks! Kaut kādu brīsniņu ar to ņemies, peries, peries, un ir tādi psihie, kas tā var ņemties pilnīgi visu mūžu, neredzot nekādu rezultātu, es tā nevaru. Man arī ir egoistiskas vēlēšanās, kuras gribas piepildīt.
Lielai daļai cilvēku, ar kuriem esam saskārušies, patiesībā nemaz neinteresē bērnu un jauniešu auditorija. Daudziem šķiet, ka tie, kas taisa izrādes bērniem, to dara, jo nemāk taisīt izrādes pieaugušajiem vai kaut kā tamlīdzīgi. Manuprāt, šī attieksme atstāj iespaidu arī uz citiem – nezinu tādus, kas daudz iestudētu izrādes bērniem. Jaunie – tie, kam pašiem ir bērni, – darām to egoistisku iemeslu dēļ, lai var aizvest savus bērnus uz kvalitatīvām izrādēm.
Šīs vasaras festivālam esam aizrunājuši trīs ārzemju izrādes. Par latviešu izrādēm vēl strīdamies. Nav jau tāda baismīgi milzīga piedāvājuma. Valsts teātros principā nav ko izvēlēties, jo visas izrādes tiek spēlētas uz lielās skatuves – ne mēs varam to atļauties, ne tas ietilpst mūsu konceptā. Paliek neatkarīgie un leļļu teātris.
Jūsu balsī maz optimisma.
Nu, tā ir kultūrpolitika. Valsts teātriem naudu dod valsts. Valsts nevar teikt, ko tiem taisīt, taču varbūt var teikt, ko mēs vēlētos redzēt. Kāpēc pieaugušajiem ir izvēle visās iespējamās zālēs, bet bērniem un jauniešiem katrā teātrī pa vienai izrādei gadā lielajā zālē? Esmu to teicis miljoniem reižu. Uz kādas bāzes radīsies jauna publika teātrī? Tas ir kultūrpolitikas jautājums – definēt, ka ir jābūt virknei lietu, ko bērns iegūst izglītības ceļā.
Jūs teicāt, ka turpmāk gribētu vairāk iestudēt izrādes…
Ne vairāk, bet kvalitatīvāk. Negribu taisīt piecas izrādes gadā.
Valsts teātros vai savos Nomados?
Ja mēs ar Nomadiem turpināsim darboties, vairs netaisīsim izrādes ar domu tās pēc tam kaut kur pārdot. Mums nav tādas kapacitātes, un mēs arī nemākam pārdot. Esmu staigājis pa skolām, piedāvājis – tas nevienu neinteresē, ja nav kaut kādas personīgas saistības. Viss beidzas ar: "Jā, jā, mēs jums atzvanīsim." Nākamie projekti būs vienreizēji, tā kā Atmiņu istabas (starpnozaru mākslas projekts – L. K.) – konkrētā vietā un uz noteiktu laiku, kas būs atkarīgs no formāta. Gluži kā ar klasiskās mūzikas koncertiem.
Tas, ko es vēlos, ir samazināt intensitāti un atstāt laiku domāšanai, lai var taisīt divas trīs izrādes gadā. Vai tā varēs – nezinu.
Ik pa laikam uzplaiksnī diskusijas par valsts un neatkarīgo teātru finansēšanas modeļiem. Kāda sistēma, jūsuprāt, būtu ideāla?
Šiem teātriem ir pilnīgi dažādas funkcijas. Tas, ka šobrīd Ģertrūdes ielas teātris un Dirty Deal Teatro pārtop par repertuārteātriem, ir viņu izvēle, bet nedomāju, ka tā ir neatkarīgo teātru dziļākā būtība. Tas ir saistīts ar to, ka viņiem vienīgajiem ir telpas. Modelis, ka ir neatkarīgie teātri un lielie valsts teātri, ir OK, tikai jābūt precīzi sadalītām funkcijām un finansējumam. Valsts teātriem par savu finansējumu ir jācīnās Kultūras ministrijā, nevis jāprasa Kultūrkapitāla fondam. Manuprāt, Kultūras ministrijai būtu jācīnās kopā ar teātriem par šo finansējumu Finanšu ministrijā vai Ministru kabinetā, nevis teātriem jāpierāda Kultūras ministrijai, ka ar pašreizējo valsts finansējumu tie nevar funkcionēt kā normāli teātri – tiem ir jāpelna, un tas savā ziņā kropļo tirgu, neļaujot Latvijā normāli ienākt arī komercteātrim.
Ir trīs dažādas sfēras: komercteātri, kuri varētu funkcionēt un nedaudz arī funkcionē ar Jāņa Lūsēna muzikālajām izrādēm un stand-up, valsts teātris, kurš pilda konkrētas valsts pasūtījuma funkcijas, radot kvalitatīvu mākslas darbu, un neatkarīgie teātri, kuros var ārdīties uz pilnīgu ārprātu.