Kinoteātrī Splendid Palace tiek demonstrēta Latvijas un pasaules dokumentālā kino klasiķa Herca Franka pēdējā filma Baiļu robeža, kuras līdzproducents Vitālijs Manskis Rīgā viesojās decembrī, kad šis darbs kļuva par atklāšanas filmu vienlaikus divos kinofestivālos – Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā un Manska vadītajā ArtDocFest (Krievija). "Es domāju, mēs ar Hercu Franku bijām pazīstami jau pirms satikšanās Jūrmalas dokumentālistu simpozijos, viņš pats izrādīja vēlēšanos ar mani iepazīties kaut kad 80. gados," saka Vitālijs Manskis.
Jūs viņa acīs bijāt jaunais, daudzsološais dokumentālists?
Nezinu, taču man viņa vēlēšanās iepazīties bija ļoti glaimojoša un patīkama. Kopš tā laika kopā neesam strādājuši, bet tikāmies un pavadījām daudz laika, apspriežot dažādus jautājumus. Arī filmas Baiļu robeža tapšanas laikā, kad es pat vēl nebiju līdzproducents, mēs... nevis sadarbojāmies, tas ir pārāk formāls vārds. Hercs man bieži rādīja uzņemto materiālu, es iepazīstināju viņu ar Mariju Kravčenko, kura kļuva vispirms par viņa palīgu, pēc tam par līdzautori un beigās jau arī viena pati pabeidza filmu, savukārt mana oficiālā dalība filmas projektā dokumentāli tika apstiprināta tikai pēc Herca aiziešanas. Tā ka visu filmas producēšanas darba smagumu iznesa viens pats Latvijas puses producents Guntis Trekteris.
Viņš ir stāstījis, ka šai filmai bijis īpaši grūti atrast finansējumu, jo politiskais fons pārāk slidens un neviens ne Eiropā, ne Krievijā negribēja riskēt.
Jā, un Hercam viņa cienījamā vecumā vajadzēja braukāt pa pičingiem un pierādīt savas filmas tiesības uz dzīvi, tas liecina par viņu kā ļoti stipru un garīgi spēcīgu cilvēku.
Kāpēc jūs Frankam palīgos ieteicāt tieši Mariju Kravčenko? Teorētiski varētu domāt, ka šiem diviem tik atšķirīgajiem cilvēkiem no dažādām paaudzēm ir arī radikāli atšķirīga attieksme pret dokumentālo kino.
Es jums pateikšu godīgi, lai gan varētu arī izdomāt kādu skaistu leģendu. Pirms dažiem gadiem mūsu festivālā ArtDocFest Maša iepazinās ar savu nākamo vīru, kurš dzīvo Izraēlā, un pārcēlās dzīvot pie viņa. Tajā pašā laikā Hercs Franks sāka runāt par to, ka ir noguris, un es jau arī pats zināju, ka viņam nepieciešams palīgs. Un, lūk, te ir jauna, neapstrīdami talantīga režisore, kuras profesionalitāti apliecina iepriekšējās filmas, viņa ir saņēmusi Krievijas galveno nacionālo prēmiju dokumentālajā kino par labāko debiju, un ir skaidrs, ka te veidojas kinomākslinieks.
Iespējams, ja es šo situāciju analizētu hipotētiskāk – teiksim, kurš no visiem planētas Zeme dokumentālistiem būtu vislabākais palīgs Hercam Frankam –, Maša droši vien un pat noteikti nebūtu pirmā kandidāte, bet te bija daudz praktiskāki apsvērumi – Hercs ir Izraēlā, un viņa dodas turp. Izrādījās, ka izvēle bijusi laimīga – Marija Kravčenko ienes filmā jaunās paaudzes tiešumu un skarbumu, savukārt viedi reflektējošais Franks šo skarbumu pastāvīgi apšauba, un rezultātā konflikts kristalizējas vēl skaidrāk. Turklāt Marijai piemīt arī spēja strādāt delikāti – tas, kā viņa filmā parāda Herca aiziešanu, ir augstu vērtējams.
Visas Franka filmas, lai arī balstās uz diezgan sensacionālām faktūrām, tomēr paņem nevis ar sensāciju, bet dziļumu. Arī Baiļu robeža nav filma par konkrētu noziedznieku, sievieti un viņu abu bērnu, tas ir tikai modelis, kā sengrieķu traģēdijās. Varbūt mūsu paaudze un vēl nākamā šo filmu skatīsies konkrētā nozieguma kontekstā un domās par konkrētu premjerministru uz konkrēta vēsturiskā fona, taču pēc gadiem 50 vai 100, kad tas viss būs palicis vēsturē, mēs šo filmu skatīsimies kā cilvēka būtības paradoksu modeli. Tāpat kā šodien mēs skatāmies Franka filmu Vecāks par desmit minūtēm un nenodarbinām sevi ar jautājumiem, kas tas par puiku, kā viņu sauc un kādu izrādi viņš skatās.
Starp citu, filma Vecāks par desmit minūtēm manās acīs ir kā tāds etalons – jūs zināt, Svaru un mēru palātā ir metra etalons, kilograma etalons, un man šķiet, šī filma ir dokumentālās kinomākslas etalons.
Kad skatījos filmu Baiļu robeža, mani nodarbināja jautājums, kāpēc nosaukumā izceltas tieši bailes. Manuprāt, visā šajā situācijā dominē pavisam citas emocijas – varbūt mīlestību vēl var apšaubīt, bet apkārtējo cilvēku naids pret abiem varoņiem ir gluži fiziski sajūtams un agresīvs.
Šī mīlestība nevarētu pastāvēt, ja netiktu pārvarētas bailes. Civilizāciju vispār veido divi sabiedrības pamatstāvokļi – brīvības sajūta un baiļu sajūta. Ja man būtu jānosauc tikai viens, es teiktu – protams, bailes. Ja ir bailes, nav brīvības. Lūk, starp brīvību un bailēm eksistē viss pārējais – mīlestība, naids, padevība, viss ir šajā paradigmā. Patiesību sakot, uz bailēm turas visa civilizācija, valsts kā institūcija. Pirmie valstiskie veidojumi bija reliģiskās kopienas, kuru pamatā ir bailes no tā, kas notiks, ja dzīvosi nepareizi. Budisti baidās no nepatīkamas reinkarnācijas, kristieši – no elles, par musulmaņiem nemaz nerunājot.
Es nedomāju, ka cilvēcei būtu vispār jāpārvar jebkādas bailes – tādā sabiedrībā būtu neiespējami dzīvot, sliktāk par jebkuru anarhiju. Filmā Baiļu robeža šis līdzsvars acīmredzami ir pārkāpts.
Vai jūs pirmizrādē sajutāt, kā Latvijas publika uztver šo filmu? Atšķirīgi nekā citur?
Latvijā šai filmai ir diezgan daudz blakusfaktoru, kas it kā novērš uzmanību, piemēram, Herca Franka statuss. No otras puses, Rīgā, apspriežot filmu gan tās tapšanas laikā, gan pēc pirmizrādes, es nejutu tās bažas, kas ir skaidri sajūtamas citās valstīs, kur baidās no tāda stāsta. Piemēram, reiz no kāda diezgan cienījama cilvēka dzirdēju šādu pretenziju – un, ja Breivīks iemīlēsies kādā sievietē un gribēs radīt bērnus, jūs arī filmu taisīsiet?
Es tomēr atļaušos izteikt bīstamu apgalvojumu, jo cenšos pārvarēt bailes runāt to, ko domāju, – šos divus ieslodzītos nevar salīdzināt. Protams, politiska darboņa nogalināšana arī ir slepkavība, tas arī ir noziegums un grēks, taču tas ir ar prātu saprotams – Ichaka Rabīna slepkava bija pārliecināts, ka tādā veidā glābj savu valsti, jo premjerministrs to ved pa nepareizu ceļu. Savukārt Breivīks aukstasinīgi nogalināja milzīgu skaitu absolūti nevainīgu cilvēku, sekojot kaut kādai savai personiskajai idejai, kuru neviens cits vispār nesaprot.
Tāpēc, kad mums kaut kur Eiropā uzdod šo provocējošo jautājumu, es varu ar pārliecību atbildēt – es nekad mūžā neuzņemtu filmu par Breivīku, un arī Hercs to nedarītu. Taču jautātāji acīmredzot nesaprot šo būtisko atšķirību.
Baiļu robeža bija atklāšanas filma arī jūsu festivālā ArtDocFest, kas 2014. gadā nonāca īpašā situācijā. Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis teicis – Manska antipatriotisko izteikumu dēļ vairs nevienu viņa projektu valsts nefinansēs. Ko jūs tādu pateicāt?
Es esmu veicis zināmu revīziju visā tajā, ko vien kādreiz esmu runājis, un tā ir taisnība, ka mēdzu izteikties kritiski par mūsu valsts aktuālās politikas jautājumiem, tomēr nekā pretvalstiska manos izteikumos nav. Vēl vairāk, es uzskatu, ka tā arī ir visvalstiskākā nostāja, ja cilvēks spēj brīdināt valsti no ieslīgšanas haosā un iespējamā krahā, bezjēdzīgā izolācijā no ārpasaules, jo šī izolācija nenesīs neko citu kā tikai demokrātisku brīvību apspiešanu.
Esmu pārliecināts, ka valstiski tikpat svarīgi ir pasniegt roku mūsu kolēģiem Ukrainā, paziņojot viņiem, ka ne visa Krievija ir slima un ne visa Krievija ir gatava ar uguni un zobenu ielauzties viņu teritorijās. Kādam šodien ir jāpasaka tādi vārdi, kas mums ļaus rīt atgriezties pie mierīgas līdzāspastāvēšanas. Ja tagad visi runās par to, ka ukraiņi ir fašisti un Krima mūsējā, ar ko tad vēlāk vispār varēs sarunāties?!
Pateikšu godīgi – man šobrīd Krievijā ir ļoti nekomfortabli, tomēr man nemaz nav bail. Es esmu pārliecināts, ka šis ir vienīgais veids, kā es varu pastāvēt, – es nevaru runāt citādi, es pat nevaru klusēt, nevaru noslēpties un domāt – nu, es jau par jums visu zinu, bet tomēr labāk paklusēšu, lai varētu no Medinska naudu dabūt. Šodien klusēšana ir nodevība.
Un vēl vairāk – ar to, ka runāju, es iedvešu ticību daudziem cilvēkiem. Mūs cenšas iznīcināt, bet mēs turpinām festivālu, lai gan valsts finansējuma atņemšana Krievijā nozīmē daudz vairāk nekā Eiropā. Te varbūt, ja nav valsts naudas, var atrast sponsorus, bet Krievijā šāda situācija nozīmē pasludināšanu ārpus likuma.
Attiecīgi reaģē arī iespējamie partneri – tikko ministrs paziņoja, ka festivāls valsts naudu nesaņems, tā Pēterburgas kinoteātrī vienā mirklī "sabojājās" visa tehnika un jums atteica sadarbību.
Protams, un tas nav vienīgais gadījums. Es nemaz negribu runāt par to, kādu problēmu virteni nes līdzi šis ministra paziņojums. Tomēr galu galā mēs neesam vieni, mums taču ir vēl, piemēram, telekanāls Doždj, kuru gan tāpat cenšas iznīcināt, un decembrī tas sāka raidīt no savu līdzstrādnieku dzīvokļiem, jo no redakcijas telpām viņi ir izdzīti. Mēs kopā ar kanālu rīkojām mūsu pēdējo gadu filmu televīzijas festivālu ar apspriešanu tiešajā ēterā, un es tieši pirms mūsu sarunas Rīgā noskatījos raidījumu ļoti labā kvalitātē. Šajā raidījumā tika apspriesta Kirila Tuši filma Hodorkovskis (2011; Rīgā demonstrēta Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā – K. M.), un sarunā piedalījās gan režisors, gan pats Hodorkovskis, kurš stundas laikā izstāstīja savu –Krievijas nākotnes politiskā darbinieka – ētisko doktrīnu. Citos apstākļos viņš par to varbūt nerunātu, bet festivāla filma pamudināja uz šādu diskusiju.
Tāpēc mēs darām to, ko mēs darām, – lai valsts izārstētos un nekļūtu par to, par ko tā šobrīd gatavojas kļūt. Labi, Krievija varbūt nekad nebūs demokrātijas paraugs, tās ir krievu fundamentālās problēmas, bet varētu vismaz noturēties uz robežas, aiz kuras sākas karš, agresija un totāls ļaunums, turklāt brīvības iznīcināšana arī pašiem savā valstī.
Cik taisnības ir baumām par to, ka ArtDocFest varētu pārcelties uz Rīgu, ja Maskavā un Pēterburgā neviens vairs neuzdrošināsies ar jums sadarboties? Runā, ka jūs pats arī jau pa pusei dzīvojot Rīgā.
Jā, es patiešām šobrīd plānoju daudz intensīvāku darbu Rīgā un noteikti te strādāšu, jo Rīgā ir komfortablāk, ievērojami lētāk, tomēr tikpat profesionāli. Situācijā, kad esmu atstumts no Krievijas valsts finansējuma, nav nekādas loģikas sēdēt Maskavā un ciest.
Runājot par festivālu, situācija ir mazliet sarežģītāka, jo festivālu es rīkoju ne jau tāpēc, ka man vienkārši gribas kaut ko organizēt. Es to daru tāpēc, ka ļoti labi saprotu – tāds festivāls ir nepieciešams, es zinu, tieši kam tas ir vajadzīgs un kāpēc. Šīs filmas ir jārāda cilvēkiem Krievijā, nevis Latvijā, kur jūs jau tāpat dabūjat redzēt daudz vērtīgu lietu.
Es esmu gatavs Rīgā risināt dažādas problēmas, tai skaitā arī lokālas, piemēram, es ļoti skaidri redzu, ka Latvijā vienas valsts teritorijā patiesībā pastāv divas valstis. Vienā pusē latvieši, otrā – tā sauktie krievi, kur ietilpst arī ukraiņi, baltkrievi, kazahi, – vienalga kas. Tāda sajūta, ka staigā pa vienām un tām pašām ielām, bet vieni otrus neredz. Runā, ka satiekoties tikai Rīgas Dinamo spēlēs – es vēl ne uz vienu neesmu bijis, bet noteikti aiziešu. Lūk, šīm divām valstīm es ļoti gribētu palīdzēt apvienoties.
Taču tas ir lokāls uzdevums, savukārt es esmu globālu problēmu risinātājs. Lūk, mani draugi pārcēlās uz Rīgu kā vesels redakcijas kolektīvs un radīja ziņu aģentūru Meduza. To es labi saprotu – viņi šeit dara darbu, kas nav iespējams nu jau totalitārajā Krievijā, sauksim lietas īstajos vārdos. Viņi tagad strādā Eiropā, Eiropas likumdošanas aizsardzībā, un veido alternatīvu, brīvu un neatkarīgu ziņu aģentūru Krievijas publiskajai telpai – to viņi nemaz neslēpj.
Lūk, ja es atradīšu kādu mehānismu, kas man ļautu, dzīvojot Rīgā, strādāt arī Krievijas labā – nu nezinu, rīkot šeit festivālu un vest skatītāju karavānas no Krievijas... Šobrīd tas viss ir tikai ideju līmenī, bet es noteikti zinu, ka organizēšu festivālu gan Rīgā, gan Maskavā, tikai mēs vēl nezinām, kas tur notiks 2015. gada rudenī, – varbūt Krievijā būs jau izsludināts karastāvoklis, bet varbūt būs cits prezidents...
Nu, ja Krievijā būs cits prezidents, jums nebūs laika festivālam, jūs taisīsiet filmu par Putina aiziešanu – tā esat solījis žurnālistiem, kas jums atgādināja iepriekš uzņemtās filmas par Gorbačovu un Jeļcinu. Tas bija joks, vai arī jums tiešām būtu interesanti tādu filmu uzņemt?
Filmu par Putina aiziešanu es noteikti uzņemšu un viņa piekrišanu nekādā gadījumā neprasīšu.
Vēl jūs esat teicis, ka Krievijā šobrīd dokumentālā kino veidošana ir nevis mākslinieciska, bet pilsoniska rīcība.
Jā, turklāt nevis sazin kādu politisku filmu uzņemšana, bet vienkārši normāla dokumentālā kino radīšana.
Vai tā ir, ka Krievijā šobrīd viss uzmanības vērtais dokumentālais kino ir konfliktā ar varu un top kaut kur trimdā vai vismaz bez valsts naudas? Uz to vedina jūsu izteiciens, ka Krievijā ierēdņi uztraucas, jo viņu arsenālā ir tikai angažēta propaganda; nav talantīga kino, kas pierādītu varas apgalvojumus, ka Krievijā viss ir lieliski. Tā teikt, Hitleram vismaz bija Rīfenštāle...
Taisnība, režīms tiešām, lai arī atvēl diezgan daudz naudas dokumentālā kino atbalstam, nesaņem vai nevar saņemt kaut ko daudzmaz talantīgu, kas iekļautos propagandas doktrīnas paradigmā. Tāpēc varas pārstāvji pasūta televīzijā kaut ko pēc formas līdzīgu, bet bezkaunīgi prastu – tad jau nacistu Žīds Ziss bija daudz kinematogrāfiskāks par visām šīm Protesta anatomijām un tamlīdzīgiem izstrādājumiem. Tas ne tikai nav kino, tur pat profesionālā līmeņa nav, nerunājot par talantu. Viss, kas ir kaut cik talantīgs, uzreiz sāk reflektēt ar dzīvi, kas reāli ir mums apkārt, un automātiski nonāk pretrunā ar varas ideoloģiju, kas šo realitāti sterilizē.
Varbūt izklausīsies pārdroši, bet man šķiet, ka Latvijas dokumentālajam kino mazliet pietrūkst šīs opozīcijas varai. Kā savulaik teica jaunais un dumpīgais režisors Aiks Karapetjans – Vācijā vai Francijā dokumentālisti vienmēr ir opozīcijā valdībai un reaģē uz katru nesaprātīgu rīcību, bet Latvijā mēs esam pārāk bailīgi un varai neērtām tēmām nemaz neķeramies klāt.
Tā ir taisnība, es to redzu. Latvijas sociālās problēmas ir nopietnas tikai salīdzinājumā ar Eiropu. No Krievijas situācijas raugoties, jums te ir pilnīga idille un miers. Tomēr šādas problēmas es redzu, taču tikai dzīvē, nevis Latvijas dokumentālajā kino. Toties šādas tēmas es atrodu Igaunijas dokumentālistu darbos, igauņi ar visu savu iedzimto melanholiju tomēr izrādās daudz karstāki puiši.
Kāpēc tas tā ir, man vēl jāpadomā, lai gan šeit, Rīgā, man lielākā mīkla nav latvieši – ar jums man nav nekādu "bāzes konfliktu", un mēs sadzīvosim ļoti labi. Vislielākais noslēpums man ir Latvijas krievi, lūk, tos es vispār nesaprotu, lai gan, protams, nekādā gadījumā nevispārinu, visi krievi Latvijā nav vienādi. Man tas šķiet pašsaprotami – ja tev te ir tik ļoti slikti, tevi pazemo un moka, nu tad brauc projām, jolki palki! Bet ne, ieķērušies savu elektrisko krēslu rokturos un mokās gadiem ilgi!
Festivāla laikā man gadījās saruna ar vienu krievu žurnālistu, un, kamēr viņš mani intervēja, es neviļus sāku intervēt viņu. Un šis puisis pēkšņi saka – jā, mēs lieliski saprotam Donbasa iedzīvotājus un viņu vēlēšanos cīnīties par savām tiesībām, jo, ja viņi neuzvarēs, ar viņiem izdarīs to pašu, ko izdarīja ar mums Latvijā... Nu, to es gribētu saprast, ko gan tādu jūs ar viņiem te esat izdarījuši – naktīs asinis dzerat? Principā man būtu ļoti interesanti par šo tēmu uzņemt filmu – vai tā ir neizbēgama impēriskās domāšanas trauma, kas līdz mūža galam nav izārstējama kā tādas fantoma sāpes amputētā rokā?