Alfredam Hičkokam aizdomīgi līdzīgais Kristiāns Boltanskis šogad svinēs 70. dzimšanas dienu. Mākslā viņš allaž ir izmantojis autobiogrāfijas kodus un rekonstruējis savas bērnības atmiņas un situācijas. Kristiāns Boltanskis dzimis Parīzē 1944. gada 6. septembrī, viņa māte okupētajā Francijas galvaspilsētā ilgi slēpa savu vīru – Kristiāna tēvu ebreju, kura saknes ir Odesā, – no vāciešiem. Antisemītismu topošais mākslinieks izjuta bērnības un jaunības gados, skolā bērni viņu saukāja par mazo rabīnu.
Līdz 60. gadu beigām Kristiāns Boltanskis gleznoja, pēc tam pievērsās citām mākslas formām – sāka veidot objektus, instalācijas, filmas, rīkot akcijas un performances. 80. gados viņš kļuva slavens ar vērienīgām instalācijām, kurās izmantotas vecas fotogrāfijas, humpalās pirkti apģērba gabali, atrasti priekšmeti un citi krāmi. Kristiāna Boltanska darbi tika izstādīti Kaseles Documenta, Parīzes Monumenta, Venēcijas biennālē un citās nozīmīgākajās laikmetīgās mākslas skatēs, kā arī muzejos un galerijās visā pasaulē. Katra viņa instalācija ir memoriāls, kolumbārijs, episka poēma. Mākslinieka galvenās tēmas ir holokausts, traumēta vēsture, neatsverami zaudējumi, laiks, atmiņas un aizmirstība, neapstādināmais dzīves un nāves karuselis, fatālu nejaušību ķēde. Tomēr savā darbā autors veikli aizbēg no konkrētības un iedarbina fantāziju – viņu interesē sapņu kolāžas, iedomātas pasaules, mitoloģizēti pagātnes stāsti, galvenokārt ļoti sāpīgi.
Boltanska instalācijas bieži atgādina kapsētu, cietuma vai koncentrācijas nometnes kameru. Dzīvos tur vairs neatrast – tikai viņu pēdas, sirdspukstus, čaulu (apģērbs). To var sajust arī Kristiāna Boltanska izstādē Rīgā Arsenāla Radošajā darbnīcā. Tumšajā telpā paša mākslinieka sirdspukstu ritmā mirgo spuldzīte, pie sienām – melni spoguļi. No augšas nolaižas pakārti cilvēki – biedējoši silueti, melni mēteļi, tukša čaula, kas glabā ķermeņa atmiņas.
Veci apģērbu gabali, fotogrāfijas, nedzīvs ķermenis – tam ir kaut kas kopīgs, uzskata Kristiāns Boltanskis. Cilvēka prombūtne kļūst ne tikai jūtama, bet arī acīmredzama. Mākslinieks veido dažādus arhīvus, katalogus, sarakstus – tas nav tikai holokausta piemineklis, mirušo un dzimušo bilance. Izstādei Rīgā dots nosaukums Sirdspukstu arhīvs – tas ir projekts, kuru Kristiāns Boltanskis kopš 2005. gada īsteno visā pasaulē. Viņš kolekcionē cilvēku sirdspukstus, kuru ieraksti tiek nogādāti Tesimas salā Japānā. Šajā pētījumā aicināts piedalīties ikviens Arsenāla apmeklētājs: turpat Radošajā darbnīcā atsevišķā kabīnē tiks iemūžināts jūsu sirdspukstu 20 sekunžu skaņu celiņš. Šis fails tiks nosūtīts uz galveno serveri Japānas salā; CD ar savu sirdspukstu ierakstu jūs uzreiz saņemsiet par brīvu (2010. gadā notikušajā sirdspukstu ieraksta performancē Londonas galerijā Serpentine visiem interesentiem par disku bija jāsamaksā dažas sterliņu mārciņas).
Franču mākslas zvaigznes izstāde Rīgā, kas ievada Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmu, ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Francijas institūta sadarbības rezultāts. Tās kuratore ir Astrīda Rogule, ekspozīcijas dizaina autors – Martins Vizbulis. Izstāde Arsenālā pulsē Kristiāna Boltansta sirdspukstu ritmā, un mākslinieks uzsver, ka viņa vispateicīgākā publika ir mazi bērni un zīdaiņi, jo sirdspuksti ir skaņa, kuru dzird un pie kuras pierod mazuļi, kad atrodas mātes vēderā.
Pēc izstādes atklāšanas mākslinieks sniedza interviju KDi.
Jūsu darbs, kas izstādīts Rīgā, nav jauns – tā ir iepriekš rādītās un citur pasaulē redzētās instalācijas modifikācija. Kāpēc neradījāt Rīgai 2014 kaut ko pilnīgi jaunu?
Dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pēdējo gadu es biju ļoti aizņemts. Otrkārt, mani darbi ir kā simfonijas, partitūras. Es tās varu spēlēt atkal un atkal, un katru reizi sanāk kaut kas cits. Darbs ieskanas citādi un negaidīti. Katru reizi notiek transformācija. Piemēram, Sirdspukstu arhīva instalā cijā, kas skatāma Rīgā, pirmo reizi iekļauti mēteļi. Arī skatītāji aicināti atskaņot manu partitūru, man ir nepieciešama viņu līdzdalība. Esmu dzirdējis, ka Rīgā nenotiek pārāk daudz laikmetīgās mākslas izstāžu, tāpēc es vēlos iesaistīties sarunā ar publiku un runāt par kaut ko mums visiem labi pazīstamu un ļoti emocionālu. Citreiz mani darbi ir drūmāki, sarežģītāki, nežēlīgāki. Rīgā ikviens var atnākt uz izstādi un ierakstīt savus sirdspukstus, kas digitālā formātā tiks nosūtīti uz Japānu, – tas ir kā sapnis. Visās kultūrās sirdspuksti ir dzīves simbols, dzīves skaņa. Ekspozīcijā Arsenālā ir divas daļas – tumšā telpa, kurā skan mani sirdspuksti, ir manas kapenes. Savukārt gaišajā telpā tiek ierakstīti izstādes apmeklētāju sirdspuksti arhīvam.
Kas ir nāves skaņa?
Klusums. Dzirdot sirdspukstus, jūs nevarat neaizdomāties par to, ka kādā brīdī tie apklusīs. Tā arī būs. Tā ir dzīves daļa. Manu instalāciju jūs varat interpretēt dažādi: no vienas puses, tā ir dzīvi apliecinoša. No otras – skumju pilna. Skaistajā, brīnišķīgajā Tesimas salā glabājas 90 000 cilvēku sirdspukstu ieraksti, daudzi no viņiem jau ir miruši, taču viņu sirdis turpina dzīvot šajā projektā. Klausoties šos ierakstus, jūs vēl asāk sajutīsiet nevis cilvēka klātbūtni, bet to, ka viņa vairs nav. Tādas pašas emocijas izraisa vecas fotogrāfijas. Mēs mājās glabājam fotoalbumus, un tos var aizstāt ar sirdspukstu ierakstiem.
Sanāk, ka jūsu māksla ir ļoti muzikāla.
Es vienmēr saku – cilvēki ir nevis manu darbu priekšā, bet iekšā. Ja jūs stāvat manas gleznas priekšā, jūs esat gleznas daļa. Savā ziņā apmeklētājs kļūst par spoku, par garu izstādes telpā. Līdzīgi iedarbojas arī mūzika: kad jūs dodaties uz koncertu vai klausāties mūziku mājās, jūs to neredzat, taču tā ir visapkārt, un jūs esat tās varā. Jūs to jūtat. Man ir svarīgi, lai mākslas darbs izraisa emociju – kāda tā būs, ir atkarīgs no katra cilvēka, no viņa pieredzes, viņa gatavības un vēlmes saprast to, ko viņš redz un jūt. Jebkurā gadījumā skatītājs kļūst par darba daļu. Es negribu izklausīties pretenciozs, taču mana māksla aizkustina cilvēkus daudzās pasaules malās. Tā uz viņiem iedarbojas fiziski. 2010. gadā Parīzes Grand Palais ciklā Monumenta es izveidoju lielu, nozīmīgu ekspozīciju Personnes/Cilvēki – tā tika atklāta janvārī, Parīzē bija neierasti auksts laiks, un es aizliedzu ieslēgt apkuri izstāžu zālē. Aukstums, temperatūra kļuva par instalācijas sastāvdaļu.
Kā top jūsu darbi? Kā piedzimst idejas?
Tas notiek, kad es nedaru neko. Jo mazāk strādā, jo labāk sanāk. Man ir problēma – es daudz ceļoju, man ir daudz izstāžu, taču tas nav darbs. Man darbs nozīmē gulēt gultā un gaidīt. Kad es vēl strādāju par pasniedzēju, es vienmēr teicu studentiem: tas, ko jūs varat darīt, ir gaidīt un cerēt. Gaidīt brīdi, kurā kaut kas, iespējams, varētu notikt. Cerēt, ka šis brīdis kādu dienu pienāks. Taču tas ir tik sarežģīti – nedarīt neko. Mēs visu laiku kaut kur skrienam, ar kaut ko ņemamies, mēs pieceļamies no rīta, ejam uz tikšanos, mēģinām nenokavēt lidmašīnu. Jums laikus ir jānodod raksts savam izdevumam. Mums visiem ir tik daudz ko darīt. Ja mēs būtu patiesi saprātīgi, mēs paliktu gultā un gaidītu.
Kāds ir bijis ilgākais laiks, kamēr gaidījāt idejas atnākšanu?
Dažreiz tie ir seši astoņi mēneši. Godīgi sakot, man nemaz nav tik daudz ideju.
Vai tas jūs uztrauc?
Gaidot ideju, tev jābūt tukšam un gatavam to uzņemt. Es varu ieraudzīt kaut ko stulbu televīzijā, tas mani sagrauj, un pēc kāda laika man rodas ideja. Tu vari pat nestrādāt katru dienu, taču tev jābūt savam darbam iekšā. Nav obligāti ķerties pie otas uzreiz pēc pamošanās, taču svarīgi domāt par mākslu no rīta, kad pamosties, un vakarā, kad ej gulēt. Mākslā jābūt iekšā, jābūt iekšā savos uzdevumos un jautājumos, kurus tu vēlies uzdot.
Māksla – tā ir jautājumu uzdošana un emociju sniegšana. Tu uzdod jautājumu, taču nesniedz atbildi. Būdams gleznotājs, tu sniedz emociju – tu runā nevis vārdos, bet tēlos, krāsās, tu dalies atklāsmēs, sajūtās un smaržās. Tas, ko daru es, nav tālu no tā, ko dara filosofi, taču viņi izmanto vārdus, bet man ir cita valoda, un es katram cilvēkam cenšos sagādāt emocijas. Man māksla nenozīmē skaistuma meklējumus. Mākslai nav sakara ar skaistumu. Es to nemeklēju.
Kāpēc?
To, protams, var darīt, taču tas nav svarīgi. Galvenais ir uzdot jautājumu un runāt vizualitātes valodā. Rezultātā, protams, var sanākt skaisti, tomēr tas nav ne nosacījums, ne priekšnoteikums. Jums ir jāatrod labākais, piemērotākais vizuālais veids, kā uzdot savu jautājumu.
Kādi jautājumi jums pašlaik ir aktuāli?
Mani interesē viss, kas ir saistīts ar nejaušību, varbūtību un gadījumu (Kristiāns Boltanskis izmanto vārdu "chance"; tāds arī bija viņa ekspozīcijas nosaukums – Chance – 2011. gada Venēcijas biennālē Francijas paviljonā – J. J.).
Pašlaik es veidoju vairākus darbus, kas veltīti šai tēmai. Jūs esat tas, kas jūs esat, tāpēc, ka jūsu vecāki nodarbojās ar mīlestību tieši tajā konkrētajā laikā. Vienu sekundi vēlāk – un jūs būtu pavisam cits cilvēks. Uz to var skatīties dažādi. Varbūt tas tā bija lemts, rakstīts zvaigznēs, ka jums bija jāpiedzimst un šodien mani jāintervē. Ir arī cita versija – tā ir apstākļu sakritība, sagadīšanās, ka mēs šeit esam satikušies. Tā mēs nonākam pie reliģijas un ticības jautājuma. Ja jūs esat reliģiozs, jūs ticat liktenim un tam, ka mums bija lemts satikties. Es neesmu reliģiozs, es domāju, ka mūsu tikšanās ir nejaušība. Negaidīts notikums.
Ja rīt es nomiršu lidmašīnā ceļā uz Parīzi, kāds teiks: "Tas bija viņa liktenis nomirt lidojumā no Rīgas uz Parīzi." Savukārt es to uztveru kā sagadīšanos – kāds nolēma uzaicināt Boltanski uz Rīgu, un viņš negaidīti piekrita, jo pirms gada, kad viņš šeit ieradās pirmo reizi, viņam iepatikās Rīga. Tā ir nejaušību ķēde. Mani fascinē šie jautājumi. Nejaušība vai liktenis?
Jūs taču neticat liktenim.
Jā, es neticu, bet man nav atbildes uz jautājumu – vai man tam jātic. Kāpēc man būtu jātic? Šobrīd es tam neticu, jo es ticu nejaušībai.
Tas nozīmē, ka neticat Dievam?
Neticu. Vismaz ne tādā veidā, kādā tas ir pieņemts. Pat ja Dievs ir, viņam par mums nav nekādas daļas.
Kāpēc jūs tā domājat?
Es pieļauju, ka dabā ir kaut kāda konstrukcija, struktūra, sistēma… Nākamgad Čīlē es īstenošu lielu ieceri, tas būs darbs tuksnesī, kurā ir sausākais klimats pasaulē. Tur ir milzīga observatorija, no kuras jūs varat vērot miljoniem zvaigžņu, to skaits ir neaptverams. Es jau runāju ar zinātniekiem, kuri tur strādā. Es ticu, ka ir dzīve ci tās galaktikās, mums tā ir nezināma. Es ticu nevis Dievam, bet tam, ka pastāv daudz lielāka konstrukcija, kas ietver visu mums nezināmo. Es neticu tam, ka kaut kur ir vīrs ar garu bārdu un viņš saka: kristieši, jūs neuzvedaties labi, tāpēc nonākat visās tajās situācijās, kurās nonākat. Pat ja Dievs ir – lai gan es nezinu, ko tas nozīmē –, viņa rīcību var salīdzināt ar to, ko darām mēs, kad esam mežā un mūs aplipina insekti. Mēs tos nositam, un ne jau tāpēc, ka mums ir kaut kas pret insektiem.
Vai jūsu dzīve ir laimīgu sakritību pilna?
Jā, man dzīvē vienmēr ir veicies.
Kāds ir bijis laimīgākais brīdis jūsu dzīvē?
Brīdis, kad es kļuvu par mākslinieku, jo tas man bija ļoti svarīgi. Ja tu esi mākslinieks un spēj aizkustināt cilvēkus, kuri ir tālu no tevis, tas ir vienreizēji. Piedodiet, ka tas atkal varētu izklausīties pretenciozi, taču es allaž jūtos tik saviļņots, kad dodos tālā braucienā – uz Austrāliju vai Rīgu – un satieku cilvēkus, kuri saka: es pazīstu jūsu darbu, un tas man patīk. Šādos brīžos es jūtos laimīgs.
Vēlos uzdot personisku jautājumu. Jūsu sieva Anete Mesažē arī ir ļoti ievērojama māksliniece, ieguvusi 2005. gada Venēcijas biennāles Zelta lauvu par ekspozīciju Casino Francijas paviljonā. Kā jūs sadzīvojat kopā?
Mums katram ir sava darbnīca. Pēdējo reizi viņa viesojās manā darbnīcā pirms trim četriem gadiem. Viņa nekad neapmeklē manu izstāžu atklāšanas, es neapmeklēju viņas vernisāžas. Ja viņa nopērk kādu grāmatu, viņa to tur noslēpumā un man neko nestāsta. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam sadzīvot. Taču dažkārt mēs arī satiekamies! Ja divi mākslinieki ir kopā, katram ir strikti jānodala savs darbs.
Kas tad jums ir kopīgs?
Dzīve! Katru svētdienu mēs kopā ejam uz tirgu.
Marina Abramoviča pašas izstrādātajā Mākslinieka dzīves manifestā raksta: māksliniekam vajadzētu vairīties iemīlēties citā māksliniekā. Ko jūs domājat par šo apgalvojumu?
Man būtu absolūti neiespējami iemīlēties cilvēkā, kurš nav saistīts ar mākslu, mākslas kritiku. Ja jūs vēlaties saglabāt attiecības un jūsu dzīvesbiedre arī ir māksliniece, jums ir jābūt gatavam uzbūvēt zināmas sienas, barjeras un nedzīvot kopā visu laiku. Ziniet, mana dzīve nav normāla. Mums nav bērnu. Mūsu situācija nav tāda kā citās ģimenēs, kur dzīvesbiedri atnāk mājās pēc darba, gatavo vakariņas, pavada laiku ar bērniem.
Savā mākslā jūs strādājat ar vēsturi un atmiņām. Vai jūsu paša vēsturē ir tādi fragmenti, kurus jūs vēlētos izdzēst?
Man bija ļoti dīvaina bērnība. Kad biju jaunāks, man nācās cīnīties ar savu bērnību, konfrontēt to. Tagad es apzinos, ka bērnība ir daļa no manis, no tā cilvēka, par kuru esmu izveidojies, pateicoties tieši šādai bērnībai. Mēs nevaram noliegt vai norobežoties no kādas daļas sevī. Katrs no mums ir cilvēks ar pagātni, un pagātne ir tepat mūsos. Tāpēc mēs šeit arī esam.
Kāpēc uzskatāt savu bērnību par dīvainu?
Tas ir garš stāsts. Piemēram, es pirmo reizi mūžā gāju pa ielu viens pats 18 gadu vecumā.
Kāpēc? Jums bija bail?
Jā, jaunībā es biju nedaudz traks.
Vai joprojām tāds esat?
Diemžēl jau mazāk. Esmu drusku traks, taču ne pārāk. Māksla mani izglāba.
2013. gada nogalē Parīzē es apmeklēju divas lieliskas franču mākslinieku izstādes – Filipa Pareno ekspozīciju Tokijas pilī un Pjēra Īga retrospekciju Žorža Pompidū centrā. Vai jūs jūtat saikni ar šiem jaunākas paaudzes māksliniekiem?
Viņi vairs nav tik jauni. Jā, savā ziņā mēs esam tuvu cits citam. Filips Pareno un Pjērs Īgs ir ļoti labi mākslinieki, taču es neteiktu, ka tā ir franču māksla. Mums ir jārunā nevis par nacionālo piederību, bet par individualitātēm. Mākslā visu nosaka individualitāte. Es neticu, ka ir tāda parādība kā franču māksla vai latviešu māksla.
Mans draugs mākslinieks Bertrāns Lavjē pirms dažiem gadiem organizēja izstādi, kurā tika uzaicināti piedalīties mākslinieki, kurus sauc Marta un Mārtins. Tie ir ļoti izplatīti vārdi gan Francijā, gan ASV, gan Lielbritānijā. Izstāde apvienoja abstrakcionistus, konceptuālistus, impresionistus un citus māksliniekus no dažādām valstīm. Par atlases kritēriju tika izvēlēts autora vārds, kāpēc ne? Man šķiet stulbi rīkot franču mākslas vai latviešu mākslas izstādi. Jākoncentrējas uz personībām.
Tā ir nejaušība, ka Pjērs Īgs, Filips Pareno un es esam francūži. Es nedomāju, ka to, ko mēs darām, var apzīmēt ar vārdu savienojumu "franču māksla". Mēs nenodarbojamies ar franču mākslu. Es vairāk jūtos vācietis nekā francūzis.
Kā tas ir iespējams?
Manā darbā ir vairāk ekspresionisma. Es bieži strādāju Vācijā, man tur ir daudz draugu. Mana sapņu zeme ir Centrālā Eiropa. Mani iemīļotākie mākslinieki ir vācu horeogrāfe Pīna Bauša un poļu mākslinieks un teātra režisors Tadeušs Kantors. Es vairākas reizes esmu viesojies Polijā, man tur ir bijušas izstādes. Pirmo no tām es nosaucu Comeback/Atgriešanās. Patiesībā tā nebija nekāda atgriešanās, taču man bija tāda sajūta. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc man patīk Rīga, – es šeit labi jūtos. Mans vectēvs ir no Odesas.
Vai esat tur bijis?
Nē. Vienreiz mēs nokļuvām diezgan tuvu Odesai, taču mans tēvs nevēlējās tur braukt. Es arī vairs neesmu tik pārliecināts, vai gribētu tur doties. Lai Odesa paliek kā sapnis, fantāziju vieta.
Bez kurām lietām jūs nespējat iedomāties savu dzīvi?
Drīzāk tie ir cilvēki, nevis lietas un objekti. Ģimene. Draugi. Draudzenes. Mani brāļi Parīzē. Man nerūp objekti. Es bieži ceļoju, un man patīk nakšņot viesnīcās – tajā anonīmajā, bezpersoniskajā vidē. Es nekad neko neesmu kolekcionējis, pat gleznas ne. Manās mājās gandrīz nekā nav. Ziniet, ko man tiešām vajag? Katru rīt lasīt laikrakstu Le Monde. Tagad internets ir visur, un ar to nav nekādu problēmu, lai kur es arī būtu. Le Monde no rīta – tas ir viss, kas man vajadzīgs.
Kristiāns Boltanskis
Personālizstāde Sirdspukstu arhīvs
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 20. aprīlim