Manonu Lesko satieku siltā jūnija pēcpusdienā pie Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas. Līdz pirmizrādei ir atlikušas dažas dienas, un tikai pirms stundas Kristīne Opolais feisbukā ievietojusi pirmo fotogrāfiju ar savu kavalieri de Grijē – iekārojamāko tenoru pasaulē Jonasu Kaufmani. Divu minūšu laikā jau bijuši vairāki desmiti like – emocijas virmo ne tikai uz skatuves, bet arī sociālajos tīklos. Fani deg nepacietībā. Džakomo Pučīni Manonas Lesko jauniestudējums ir šīs vasaras galvenais notikums Koventgārdena operā. Gan Kristīne Opolais, gan Jonass Kaufmanis šajā liriskajā drāmā dziedās pirmo reizi. Arī Londonas Karaliskās operas muzikālais vadītājs nekad agrāk nav diriģējis Manonu Lesko.
Kristīne Opolais man parāda kafejnīcu, kurā mēģinājumu starpbrīžos mēdz pasēdēt kopā ar Jonasu Kaufmani – viņi ir sadraudzējušies. Brīvu galdiņu ārā vairs nav, iekšā ir karsti. Dodamies uz tuvējo itāļu saldējuma kafejnīcu: kamēr es sargāju āra galdiņu, Manona Lesko mums nopērk saldējumu un kafiju – paldies viņai! Beidzot apsēdusies, viņa parāda zilumus uz rokām un kājām – kaislības mēģinājumos sit augstu vilni! Režisors Džonatans Kents ir priecīgs, ka viņa rīcībā ir divi fantastiski aktieri un kopā ar viņiem izrādi var veidot izteikti mūsdienīgu un fiziski aktīvu.
Otrdien, 24. jūnijā, Manonas Lesko tiešraidi no Londonas varēs noskatīties kinoteātrī Cinamon Rīgā. Koventgārdena operas repertuārā Manona Lesko ir no 17. jūnija līdz 7. jūlijam – kopumā notiek septiņas izrādes.
Jauniestudējuma intriga – jūsu duets ar Jonasu Kaufmani. Kā jūtaties kopā uz skatuves?
Man šķita, ka tā ir tikai mana sajūta, ka mēs ar Jonasu burtiski ēdam viens otru uz skatuves, – esam tādi mākslinieki, atdodam visu, ko spējam. To pamana arī citi, mūs jau brīdina: "Galvenais, lai teātra sienas izturētu šo spriedzi, jo ir hot! Karsti!" Satikušies divi vulkāni. Mēs visu laiku barojam un uzlādējam viens otru, pēc tam mierinām viens otru. Mūsu enerģija ir tik spēcīga, ka uz skatuves saceļas viesuļvētra, emocijas plūst pāri malām.
Jonass ir kolosāls. Manuprāt, nākotnē viņu gaida operas režisora karjera. Viņš man tik daudz palīdz. Pirmo reizi mūžā man ir tāds partneris uz skatuves, tāds tenors, kuru es uzskatu par skolotāju, no viņa katru sekundi var mācīties. Tu uz viņu skaties un mācies pilnīgi visu. Jonasa dziedāšana vien ir meistarklase. Ja tu esi tuvumā, tā ir fantastika! Es esmu viņam blakus, mums ir dueti – es visu to jūtu, zinu, redzu. Šo to es viņam pajautāju, viņš vienmēr godīgi atbild un palīdz. Ļoti gudrs, silts, sirsnīgs un uzmanīgs cilvēks.
Es esmu ambicioza, un es to neslēpju. Man ir liels gods, ka es piedalos šajā iestudējumā, ka man ir tādi partneri, ka es dziedu kopā ar Jonasu Kaufmani, kurš ir labākais tenors pasaulē. Tas nav PR, viņam tiešām ir viss. Tā ir Dieva dāvana. Viņš ir ļoti vienkāršs cilvēks, var redzēt, ka Jonass neuzskata sevi par kaut ko īpašu, un mani tas fascinē. Kad tu gūsti tādus panākumus, mēdz būt grūti nepacelt degunu bišķiņ augstāk, un jālūdz Dievs, lai tas nenotiktu. Jācenšas palikt vienkāršam cilvēkam, citādi dzīve paiet garām.
Jonass Kaufmanis ir superzvaigzne, un tas man uzliek papildu atbildību – man ir jātur līdzi! Tad es nodomāju: Dievs žēlīgais, man taču ir titulloma! Otello un Dezdemona – tas būtu vieglāk. Man ir jāpacenšas. Pēdējās desmit dienās es cenšos nedomāt par to, vai man jātur līdzi vai nav, – es strādāju un baudu šo procesu.
Pastāsti par savu varoni šajā jauniestudējumā. Kāda ir tava Manona Lesko?
Manona Lesko ir bīstama un kaislīga pēc dabas. Viņa nav līdzīga Žila Masnē Manonai. Viņa zina, kā pavedināt vīriešus un kā ar viņiem manipulēt. Viņa aizrauj sev līdzi. Mūsu iestudējumā ir ļoti spēcīgs psiholoģiskais moments otrajā cēlienā. Manona Lesko izpilda privātdeju Gerontam, kura mājā viņa dzīvo, Geronts ir tāds izvirtulis, viņš visu uzņem ar videokameru. Es dejoju Gerontam, un tas izvēršas par veselu šovu, kuru skatās veci, bagāti vīrieši. De Grijē arī ir klāt, taču Manona viņu neredz. Tas ir mūsdienīgs iestudējums. Viss notiek kā realitātes šovā, mums apkārt ir videokameras. Mūs uz skatuves visu laiku filmē.
Mūsu dueti ar Jonasu Kaufmani ir kaisles pilni. Tāda sieviete kā Manona Lesko var salauzt sirdi uz visu mūžu. De Grijē ir absolūtā Manonas varā, viņā ir milzīgs seksuālais spēks, un de Grijē neko nespēj izdarīt, viņš viņai piekāpjas. Manona Lesko ir sieviete, kura līdz galam nepieder nevienam vīrietim. Tieši tāpēc viņa ir tik iekārojama, tas vilina un uzbudina. Katrs cenšas viņu pieradināt, taču nesanāk, jo tāda ir šīs sievietes daba. Jā, viņa mīl de Grijē, taču mīlestībai ir dažādas krāsas. Tu vari patiesi mīlēt divus trīs vīriešus vienlaikus, katru – ar savu neatkārtojamu mīlestību, ar savu krāsu, katram pieder daļiņa tevis. Tādas sievietes ir, un viņu dēļ notiek traģēdijas.
Manona Lesko ir sieviete, kura vēlas gan mīlestību, gan bagātību. Tā ir kļūda, ja tu domā, ka vari dabūt gan vienu, gan otru. Tas nav iespējams un nekad nebūs. Nevar būt laimīga attiecībās un bagāta! Dievs ir sakārtojis šo pasauli tā, ka tev ir jāizvēlas. Manona naivi domā, ka to visu var kaut kā sakārtot, ka viņa aizbēgs ar de Grijē, paņemot līdzi Geronta dāvinātās dārglietas.
Jums tiešām iet karsti – tev rokas un kājas ir zilumos.
Jā, mums ir ļoti fiziski aktīvs otrais cēliens. Tajā visu laiku notiek attiecību kārtošana. Mēs esam ievietoti kastē, skatuve vizuāli ir samazināta, tur stāv liela gulta, un es visu laiku apdauzos gar stūriem. Man zilumus noslēpj ar grimu. Arī Jonass ir kaislīgs, viņš mani žmiedz un spiež – ak dievs! Pati mūzika iekvēlina jūtas, mēs tikai ļaujamies Pučīni partitūrai.
Šī opera ir šedevrs. Es nesaku, ka tā ir viņa vislabākā opera, jo man ļoti tuvas ir arī Madama Butterfly, Bohēma un Toska – ģeniālas operas! Madama Butterfly es vairāk uztveru kā stāstu par mātes mīlestību, par sievieti, kura upurējas bērna dēļ. Savukārt Manona Lesko ir viena no skaistākajām Pučīni operām par divu cilvēku attiecībām. Izrādes finālā liktenis mūs izsviež uz sabrukuša tilta – varoņiem nav ceļa ne uz priekšu, ne atpakaļ. Es domāju, ka de Grijē beigās nomirst, kaut gan mēs to neredzam un Manona Lesko pirmā aiziet no šīs dzīves. Tomēr diez vai viņš var glābties.
Kādi ir tavi nākamās sezonas plāni?
Es atgriezīšos pie labi pazīstamām lomām. Londonas Karaliskajā operā dziedāšu Madama Butterfly – izrādei, kurā es debitēju uz šīs skatuves pirms trim gadiem, toreiz bija grandiozi panākumi. Arī Minhenē nākamajā sezonā piedalīšos Madama Butterfly vecajā, klasiskajā iestudējumā. Minhenē man atkal būs Tita žēlsirdība un Jevgeņijs Oņegins. Metropolitēna operā Ņujorkā – Bohēma.
Notiks interesanti koncerti: 27. septembrī ar Jonasu Kaufmani dziedāsim Bostonas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanā Andra Nelsona vadībā, 8. decembrī Stokholmā koncertā par godu Nobela prēmijas laureātiem es dziedāšu Tatjanas vēstules skatu.
2013.–2014. gada sezona man bija ļoti grūta, bija daudz jaunu lomu. Es jau sen biju gaidījusi sezonu, kad varēšu dziedāt to, ko jau esmu dziedājusi. Savukārt aiznākamajā sezonā mani atkal gaida jaunas lomas: Minhenē man būs gan Fromentāla Alevī Žīdiete, gan Arrigo Boito Mefistofelis, kurā es dziedāšu divas lomas – Margaritu un Trojas Helēnu.
2015.–2016. gada sezonā mēs atkal satiksimies ar Jonasu Kaufmani Manonas Lesko jauniestudējumā Metropolitēna operā. Es arī atveidošu Tatjanu Londonas Karaliskajā operā. Esmu sapratusi, ka vairs nespēju un nevēlos tēlot tādu lomu kā Jenūfa. Pati būdama māte, psiholoģiski es to nevaru izturēt. Madama Butterfly – jā, taču Jenūfa – nē. Es nevaru pakļaut sevi tādām ciešanām, es taču dziedu ar sirdi. Visu, ko dziedu un tēloju, uztveru personiski. Man par to nesen izvērsās diskusija ar leģendāro Renātu Skoto: viņa uzskata, ka tam nav nozīmes, visi pārdzīvojumi ir jāatstāj mājās, jo dzīve un skatuve ir divas dažādas pasaules. Es tam nepiekrītu.
Es tagad nedziedu pārāk daudz. Es ļoti rūpīgi izvēlos lomas, lai tās atbilstu manas balss iespējām. Es nespēju uzstāties visur, kur mani aicina. Labāk neuzņemties vairāk darba nekā pēc tam atcelt izrādes. Es egoistiski atstāju laiku ģimenei un meitiņai. Viņa jau visu saprot un runā, visu uztver caur vecākiem, caur ģimeni, tādā vecumā bērnam ir jābūt kopā ar vecākiem pēc iespējas biežāk. Man ir svarīgi, lai nākotnē man būtu kaut nedaudz laika, ko es varēšu veltīt meitai. Viņa bieži ceļo ar mani.
2014.–2015. gada sezonā Andris Nelsons kļūs par Bostonas simfoniskā orķestra galveno diriģentu un muzikālo vadītāju. Vai jūs pārcelsieties uz dzīvi Bostonā?
Nē, nē, nē, es nespēju iedomāties, ka es varētu pārcelties uz Ameriku. Mans grafiks nākamajās sezonās ir sadalīts galvenokārt starp trim teātriem – Londonas Karalisko operu, Bavārijas Valsts operu Minhenē un Metropolitēna operu Ņujorkā. Parādās arī koncerti. Iespējams, būs izrādes Vīnes Valsts operā, kaut gan izskatās, ka būs traģiski ar laiku. Man nav laika! Es varētu braukt uz Losandželosu, Sanfrancisko, un kur vēl tik es nevarētu dziedāt! Taču es to nevaru iedomāties. Ja man nebūtu bērniņa un ģimenes, es laikam tā arī dzīvotu, taču saprotu, ka diemžēl ir jāsaka "nē".
Vēl pirms diviem gadiem aģents piedāvāja mani daudziem lieliem operteātriem pasaulē ar piezīmi – kamēr vēl nav par vēlu, vajadzētu kaut ko saplānot. Ja teātru darbiniekiem, kuri ir atbildīgi par dziedātāju atlasi, ir laba intuīcija, viņi jūt un saprot – jā, labāk sākt sadarbību laikus. Ja intuīcijas nav, viņi atbild – nē, nē, paldies, mēs vēl pagaidīsim. Tad jau viss, vairs nesanāk. Man varbūt gribētos būt visos teātros, kuros vēl neesmu uzstājusies, taču es saprotu, ka tas vairs nebūs labi man. Protams, ja sezonas būtu saplānotas agrāk, varbūt es vēl varētu tur aizbraukt. Žēl, ka nav iespējas iepazīties ar publiku citās pilsētās, citās valstīs, bet nu nevar dzīvē paspēt visu.
Nav noslēpums, ka operzvaigznēm sniegt koncertus ir finansiāli daudz izdevīgāk nekā piedalīties izrādēs.
Ja tu esi pieprasīts dziedātājs, tu vari dziedāt tikai koncertus. Katrs izvēlas to, kas viņam ir ērtāks. Es pēc būtības esmu aktrise, man vajag teātri, man vajag būt uz skatuves iestudējumā. Es varbūt neesmu tik interesanta koncertos, es esmu interesantāka lomā. Sniegt koncertus ir vienkāršāk, it īpaši, ja ir turneja. Tev maksā labu honorāru, tomēr tev no tā honorāra ir jādzīvo. Lielpilsētas ir ļoti dārgas, tu taču nevari dzīvot Londonā vai Ņujorkā kādā pagrabā. Mums vajag vietu, kas būtu tuvu teātrim. Londonā es dzīvoju triju minūšu gājiena attālumā no Koventgārdena operas.
Operdziedātāji, kuri uzstājas visā pasaulē, nekad nav mājās. Viņiem nav māju. Varbūt vienam tas patīk, taču citam ir svarīgi sajust māju atmosfēru. Es katrā dzīvoklī, kurā apmetos, vienmēr nopērku kaut ko savu – vismaz svecīti, salvetītes vai gultas pārvalku. Man vajag kaut ko savu, lai es varētu justies kā mājās. Mums nav māju!
Man visvairāk sāp sirds, ka meitiņas nav man blakus, taču pirms atbildīgas pirmizrādes man ir nepieciešama milzīga koncentrācija, man vajag izgulēties. Uzreiz pēc pirmizrādes Londonā es gaidu viņu atpakaļ, un visu vasaru pavadīsim kopā. Mēs būsim Minhenē, Rīgā, Lucernā un Vīnē.
Vai nejūti, ka tu kā māksliniece attālinies no Latvijas?
Jā, es nesen par to aizdomājos. Arvien vairāk dziedātāju atgriežas, pietuvinās Latvijai, bet es attālinos. Es nezinu, kāpēc. Tā sanāk. Es mēģināšu kaut ko darīt lietas labā, jo es zinu, ka cilvēki mani gaida. Es domāju par tiem klausītājiem, kuri nevar atbraukt uz manām izrādēm ārzemēs. Patīkami, ka nākotnē arvien biežāk manas izrādes varēs skatīties tiešraidē kinoteātros.
Latvijas Nacionālajā operā tu vairs nedziedāsi?
Šī tēma ir ļoti svarīga. Man tas bija emocionāls moments, kad Andrejs Žagars atstāja Operas direktora amatu. Īstenībā es tajā brīdī teicu – diez vai es vēl kādreiz dziedāšu Operā. Doma bija tāda, ka visdrīzāk es vairs neuzstāšos LNO. Tam nav nekāda sakara ar to, ka jaunais teātra vadītājs ir Zigmars Liepiņš.
Mans lēmums ir saistīts ar to, ka pēdējos divus gadus, kad es dziedāju LNO, tas notika tikai tāpēc, ka es nespēju atteikt Andrejam. Viņš mani vienmēr ir mācējis pierunāt, viņš allaž ir bijis entuziasma pilns un braucis uz manām izrādēm. Es gribēju pateikties Andrejam par viņa atbalstu. Man bija un ir par ko viņam pateikties. Mums ir sava vēsture. Andrejs vienam var būt labs un citam slikts. Man viņš bija labs, man viņš bija arī slikts, taču tā ir sanācis, ka viņš man parādīja ceļu, iedeva iespēju un daudz ko iemācīja. Par to joprojām esmu viņam pateicīga. Es negribēju un nevarēju aizmirst teātri, kurā esmu izaugusi, un to cilvēku, kurš mani izaudzinājis.
Mani vairs nekas netur LNO, tas nav tāpēc, ka tur pie varas ir viens vai otrs cilvēks, bet tāpēc, ka man nav kopīgas vēstures ar šiem cilvēkiem. Es viņiem novēlu visu to labāko, un es nevaru teikt, ka es nekad mūžā... Vai es tiešām esmu teikusi, ka nekad mūžā vairs neuzstāšos LNO? Es šaubos. Katrs pasniedz informāciju tā, kā viņam ir izdevīgāk. Es teicu, ka šaubos, vai es tur kādreiz dziedāšu un vai man atradīsies laiks. Rīgā man ir ģimene, un mājās gribas atpūsties. Ja tu ej uz operu un tur jūties kā mājās, nevis tā, ka esi spiests strādāt, – tā ir pavisam cita lieta. Šobrīd man tur vajadzētu strādāt, jo es vairs nejutīšos kā mājās. Es vairs nevaru tur atnākt un justies kā bērns ģimenē – Latvijas Nacionālajā operā daudz kas ir mainījies. Mainās cilvēki, mainās atmosfēra.
Zigmars Liepiņš atbrauks uz Manonu Lesko Londonā, mēs ar viņu tiksimies. Es domāju, ka mēs atradīsim iespēju organizēt kādu īpašu koncertu vai koncertuzvedumu Rīgā, varbūt es atvedīšu sev līdzi kādu fantastisku kolēģi. Par to ir jārunā. Es pārzinu savu kalendāru, un tas ir pilns. Ja es mājās esmu četras nedēļas gadā, es nevaru aizņemt šo laiku ar darbu.
Kāds varbūt domā: uzstāties mājās – tā ir tāda haltūra. Tā nevar būt! Klausītāji no tevis gaida simt procentu atdevi un vēlas redzēt tavu profesionalitāti. Es nekad neatļaušos kāpt uz skatuves Rīgā ar domu: "Lai viņi ir laimīgi, ka es vispār esmu atbraukusi!" Tas man neder, tad labāk es nedarīšu neko. Ja es saņemos, es visu izdaru simtprocentīgi. Taču neaizmirstiet, ka es Rīgā esmu dziedājusi visilgāk (no mūsu zvaigznēm, kas ieguvušas pasaules slavu – J. J.), un, ja kāds to nebija pamanījis, tā nav mana problēma.
Manona Lesko
Tiešraide no Londonas Karaliskās operas
Kinoteātrī Cinamon t/p Alfa 24.VI plkst. 20.45
Biļetes EUR 12,09