Leonīds Bažanovs ir viens no autoritatīvākajiem, cienījamākajiem mākslas zinātniekiem, mākslas vēsturniekiem un kuratoriem Krievijā. Jau 20 gadu viņš vada Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centru. Leonīds Bažanovs labi pārzina procesus Latvijas mūsdienu mākslā, viņš ilgstoši darbojas topošā Laikmetīgās mākslas muzeja starptautiskās ekspertu komisijas sastāvā un piedalās darbu atlasē muzeja kolekcijai.
Pērn septembrī Rīgā jūs apmeklējāt izstādes ...lai gadījums kļūtu par notikumu... atklāšanu. Ekspozīcija iepazīstināja ar ABLV Bank veidoto kolekciju topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam. Kādi ir jūsu iespaidi?
Kolekcija ir pārliecinoša un kvalitatīva. Man būtu prieks, ja to varētu paradīt arī Maskavā. Ir izdots grezns katalogs, tāpēc būtu likumsakarīgi, ja izstādei būtu turpinājums ārpus Latvijas – ne tikai Maskavā, bet arī citās pilsētās, iespējams, mūsu institūcijas tīklā. Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centram ir septiņas filiāles ārpus Maskavas. Šogad mēs atvērsim ļoti labu izstāžu zāli Ņižņijnovgorodā, projektu ir izstrādājis lieliskais arhitekts Jevgeņijs Ass. Notiek ēkas rekonstrukcija Kaļiņingradā. Mūsu centrs ir pārstāvēts arī Sanktpēterburgā, Vladikaukāzā, Jekaterinburgā, Tomskā un Samarā. Es ceru, ka nākamgad sāksies jaunās Valsts laikmetīgās mākslas centra ēkas būvniecība Maskavā; konkursā uzvarēja Īrijas arhitekti. Tagad mums ir pavisam maza izstāžu zāle – 400 kvadrātmetru –, jaunajā kompleksā būs 45 000 kvadrātmetru.
Pēc kādiem principiem, jūsuprāt, jāveido Laikmetīgās mākslas muzeja krājums Latvijā?
Šajā procesā vienīgā iespēja izvairīties no jebkādām domstarpībām profesionālajā kopienā ir izveidot starptautisku ekspertu komisiju – tā jau ilgstoši strādā un atlasa darbus topošajam muzejam. Tajā ir speciālisti no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Somijas un Vācijas. Gribas, lai kolekcijā būtu pārstāvēta patiešām kvalitatīva laikmetīgā māksla, taču visi profesionāļi saprot, ka Latvijas finanšu iespējas nav neierobežotas un iegādāties laikmetīgās mākslas līderu darbus pašreizējos tirgus apstākļos ir gandrīz neiespējami. Par tiem prasa kolosālu naudu, kas ne vienmēr ir pamatoti. Cenas ir pārāk augstas, tirgū notiek finansiālas manipulācijas, lai neteiktu – spekulācijas. Summas ir neprātīgas. Vēl pirms 25 gadiem cenas bija daudz zemākas, pieejamākas.
Līdzīga problēma ir arī mums, jo mēs arī veidojam savu kolekciju. Kolēģi man saka – jāveido šaura, lokāla kolekcija, jo sasniegt Pompidū centra un Tate Modern līmeni mums tik un tā neizdosies, tāpēc jāsakrāj pēc iespējas vairāk vietējo autoru darbu. Man nešķiet, ka tas ir labākais risinājums. Jā, vajag akcentēt pašmāju laikmetīgo mākslu, taču tai jābūt ievietotai, aplūkotai un analizētai starptautiskā kontekstā, līdzās citu valstu laikmetīgās mākslas līderu darbiem.
Mākslai ir ne tikai tūlītēja aktualitāte un vērtība – pat novatoriskākā un radikālākā daiļrade ir balstīta noteiktā vēstures kontekstā. Laikmetīgajai mākslai ir ne tikai savs 25 gadu dzīves cikls, tai ir arī ilga priekšvēsture. Bez visa tā, kas noticis XX gadsimta sākumā, laikmetīgā māksla diez vai būtu laikmetīga. Šai priekšvēsturei ir jābūt nolasāmai un saprotamai skatītājiem, kuriem mēs veidojam kolekciju. Turklāt gan Latvijā, gan Krievijā ir ar ko lepoties mākslas vēstures ziņā.
Kāda jūsu skatījumā ir Latvijas laikmetīgās mākslas priekšvēsture?
Latvijas laikmetīgās mākslas saknes ir sazarotas – tas nav burkāns, bet liels koks. Tur Gustavs Klucis ir kaimiņos Aleksandram Drēviņam, kaut gan viņi ir pilnīgi dažādi, un šī daudzveidība ir jūtama arī Latvijas mūsdienu mākslā – tajā ir gan konceptuālās, radikālās mākslas tendences, gan 70. gados balstītās emocionālās ekspresijas līnijas. Diapazons ir plašs, un tas ir labi, jo priekšstats, ka viens vai otrs nacionāls atzars mākslā aprobežojas tikai ar vienu stilistiku, ir nepamatots. Jebkura nozīmīga, attīstīta nacionālā māksla mūsdienu pasaulē piedāvā pilnu tendenču diapazonu – tās ir racionālas un emocionālas izpausmes, metafizika, kā arī sholastiska, sausa interese par zinātnes atklājumiem, izeja ārpus mākslinieciskās kultūras un virzīšanās uz civilizācijas telpu, politikas, dizaina, sociālo attiecību telpu un tā tālāk. Latvijas mākslā tas viss ir klātesošs.
Kā Latvijas laikmetīgā māksla izskatās un iederas pasaules kontekstā?
Tā iederas, tomēr es nedomāju, ka būtu jāapgalvo, ka Latvijas laikmetīgā māksla ieņem līderpozīcijas un ir nozīmīga visai pasaulei. Tas pats attiecas uz Krievijas mākslu. Mēs bieži sitam sev pie krūtīm un lielāmies, ka esam lielvalsts. Esam gan, taču krievu māksla nebūt nav svarīgākā pasaules kontekstā. Jāņem vērā vēl viens aspekts: pasaules laikmetīgās mākslas artikulācija, kritika un teorētiskā apzināšana ļauj secināt, ka nacionālais lepnums māksliniecisku parādību vērtēšanā ne vienmēr ir efektīvs. Dalīšana nacionālajos paviljonos, kā tas notiek Venēcijas biennālē, jau sen ir pagātnē. Jaunas, daudz piemērotākas un aktuālākas vērtēšanas un kritikas sistēmas noved pie tā, ka laikmetīgās mākslas izpausme var notikt jebkur pasaulē – Āfrikā, Austrālijā, Polinēzijā, Mongolijā, Austrumeiropā. Tāds jēdziens kā "nacionālā skola" arī ir novecojis. Tas nozīmē, ka arvien svarīgāka kļūst spilgta personība. Sākums vienmēr ir personība. Katrīna Neiburga savos darbos ir ne mazāk nozīmīga kā jebkurš cits mākslinieks pasaulē.
Mūsu patriotiskajam, nacionālajam lepnumam ir jākorelē ar mākslinieka personisko centienu reālo novērtējumu. Ja nacionālajā kultūrā ir šādas personības, tas ir lieliski. Viņu varētu būt nedaudz. Dažreiz pietiek ar vienu.
Jāatceras, ka pasaules konteksts sākas ar tuvākajiem kaimiņiem, ar tuvāko reģionu. Aplūkojiet Igaunijas un Lietuvas mākslu – mentāli tā ir pavisam cita nekā Latvijā, taču šie kontrasti jums palīdz saprast sevi un savu mākslu. Atšķirības izgaismo ļoti svarīgas kulturālas īpašības, kas ir svarīgas gan skatītājiem, gan speciālistiem. Sevis apzināšanās procesā Latvijas mākslai ir nozīmīgs arī Ziemeļeiropas reģions, Krievija un tālāk – visa pasaule.
Topošā muzeja kolekcijā ir Dmitrija Gutova, Oļega Kuļika un mākslinieku grupas Siņije nosi/Zilie deguni darbi. Kā jūs raksturotu viņu lomu un vietu šajā krājumā?
Es balsoju par katru no viņiem, taču šo autoru izvēle nebija mana iniciatīva. Viņu vārdi pārstāv dažādas tendences Krievijas mākslā pēdējos 20 gados. Ekspertu komisija izskata arī citus piedāvājumus. Mēs meklējam iespējas iegādāties Olgas Černišovas darbus, taču viņai, tāpat kā citiem māksliniekiem, ir līgumattiecības ar galerijām un darbu cenas ir atkarīgas no situācijas tirgū. Es ceru, ka ar laiku Krievijas māksla šajā kolekcijā būs pārstāvēta arvien plašāk.
Krievijā laikmetīgo mākslinieku loks nepaplašinās pārāk ātri, izglītības šajā jomā mums tikpat kā nav. Taču parādās ne tikai jauni mākslinieki, dažreiz aktualizējas arī vecmeistaru daiļrade. Piemēram, tagad ļoti aktuāls ir kļuvis Igors Šelkovskis. Viņš ir dzimis 1937. gadā, kopš 1976. gada dzīvo un strādā Francijā. Šelkovska nozīme tiek pamatota ne tikai ar pirmā neatkarīgā krievu laikmetīgajai mākslai, literatūrai un filosofijai veltītā žurnāla А–Я/A–Ja izdošanu Parīzē 70. gadu beigās– 80. gadu sākumā, bet arī ar viņa paša mākslu, savdabīgu un interesantu.
Mana darbība Valsts laikmetīgās mākslas centrā ir saistīta ar jaunu vārdu atklāšanu, katru gadu mēs rīkojam konkursu Inovācija – tajā vienmēr parādās interesanti autori. Taču es domāju, ka Laikmetīgās mākslas muzejā Latvijā ir jābūt pārstāvētiem arī 70. gadu paaudzes māksliniekiem. Protams, Iļjas Kabakova darbu cenas ir neiedomājamas, tomēr būtu vērts iegādāties vismaz viņa grafiku. Ievērības cienīgi ir Mihails Roginskis un Ēriks Bulatovs. Ļoti interesantas, pašlaik aktīvas mākslinieces ir Anna Žoludja un Irina Nahova, kura tikko saņēma Kandinska prēmiju un nākamgad pārstāvēs Krieviju Venēcijas biennālē.
Venēcijas biennālei veltījāt diezgan skarbus vārdus, taču visi joprojām tur cenšas nokļūt.
Jā, taču šie centieni drīzāk ir ārpusmākslas aktivitātes. Tā ir sociāla stratēģija, tā ir pieņemts – piedalīties Venēcijas biennālē. Tas ir raksturīgs olimpiskajām spēlēm, nevis kultūras praksei. Visvairāk tur cenšas nokļūt mākslas dīleri un menedžeri. Māksliniekiem un kuratoriem tas ir svarīgi no karjeras viedokļa – tas ir tāpat kā aizstāvēt zinātņu doktora disertāciju. Taču tas nav tik būtiski, Venēcijas biennāle mākslas kopienā jau sen tiek uzskatīta par liekulības gadatirgu, un daudz lielāku cieņu izraisa izstādes Manifesta, Documenta un citi starptautiski mākslas forumi. Venēcijas biennāle ir visvecākā, būt pārstāvētiem tajā daudziem ir goda lieta. Latvijai tā ir viena no retajām iespējām parādīt savu mākslu starptautiskajā arēnā. Protams, tāpēc tajā ir jāpiedalās, un Latvija to dara pārliecinoši. 2013. gada Venēcijas biennālē Latvijas ekspozīcija bija viena no labākajām – tas ir mans un citu profesionāļu viedoklis. Kopumā interesantus projektus tur varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Latvijas ekspozīcija bija iespaidīga, dziļa, ar izteiktu nacionālo akcentu. Laikmetīgajā mākslā ir pieņemts runāt par urbānām parādībām, savukārt Kaspars Podnieks savā darbā uzsvēra provinciālu, lokālu parādību un lauku garu. Tieši tas atstāja neizdzēšamu iespaidu, jo mūsdienās jaunie mākslinieki ļoti ātri apgūst stereotipus un standartus – laikmetīgajā mākslā ir savs paņēmienu komplekts, viņi to izmanto un veikli runā šajā laikmetīgajā valodā. Tā varētu būt konceptuālās mākslas valoda, ģeometrisku darbu valoda, instalāciju veidošanas valoda un tā tālāk. Latvijas izstāde Venēcijā demonstrēja, kā var savienot laikmetīgo valodu un tehnoloģijas ar provinciālām stratēģijām, vieliskumu, ar savas lokālās esamības akcentēšanu. Tas ir tas, kā visvairāk pietrūkst un ko profesionālā kopiena meklē visā pasaulē – Irānā, Sudānā, Marokā, Austrālijā un Austrumeiropā.
Jūsu centrs ir valsts struktūra. Cik brīvi jūs jūtaties savā darbībā pašreizējos politiskajos apstākļos?
Es vienmēr esmu juties brīvs, vienmēr esmu kultivējis sevī brīvības sajūtu neatkarīgi no tā, vai esmu valsts dienestā vai ne. Mans princips: ne jau es eksistēju, lai kalpotu valstij, bet valsts ir funkcija, kas palīdz man kā pilsonim. Galu galā valsts aparāts, kas pieņem lēmumus, ir pilsoniskās sabiedrības algotie menedžmenta darbinieki. Cita lieta, ka pilsoniskā sabiedrība Krievijā nav pietiekami labi attīstīta, tāpēc valsts diemžēl atļaujas rīkoties patvaļīgi un atrauti no šīs neattīstītās pilsoniskās sabiedrības, taču es ceru, ka korekcijas tomēr būs.
Sociālpolitisko kolīziju laikā mums ir jādara tas, ko darām, jo tieši tā ir sabiedriski nozīmīga darbība. Mēs aizstāvam savu brīvību – radošo, ideoloģisko, morālo. Skaidrs, ka cilvēce nav pasargāta no katastrofām. Neviens nevar garantēt, ka mūs gaida tikai gaiša nākotne un mēs ejam nepārtraukta pastāvīga progresa virzienā, diez vai kāds pieaugušais tam svēti tic. Jā, pašlaik mums tiek atgādināts, ka dzīvojam sarežģītā pasaulē un daudzas problēmas nav atrisinātas, mēs pat neesam pietuvojušies to atrisinājumam.
Kādi ir jūsu centra nozīmīgākie projekti un izstādes tuvākajā laikā?
15. maijā tiks atklāts Starptautiskais mediju mākslas festivāls, šis ir Krievijas un Lielbritānijas sadarbības gads, tāpēc festivālā būs daudz britu mākslinieku. No 26. jūnija līdz 10. augustam notiks IV Maskavas starptautiskā jaunās mākslas biennāle, kuru Valsts laikmetīgās mākslas centrs rīko kopā ar Maskavas Laikmetīgās mākslas muzeju. Tās tēma šogad ir Laiks sapņot. Biennāles kurators ir mākslas kritiķis un teorētiķis Deivids Eliots no Lielbritānijas. Šis forums ir nonācis viedokļu krustugunīs – vieni aicina to boikotēt, citi raujas piedalīties. Tas būs spilgts notikums, jo jaunie mākslinieki uz sociālpolitiskiem procesiem reaģē visasāk.