Diriģēt Londonas simfonisko orķestri ir kā vadīt Ferrari – īsts enerģijas sprādziens, saka Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas muzikālais vadītājs un galvenais diriģents sers Antonio Papāno. Rīgas festivāla atklāšanas koncertā 27. maijā Latvijas Nacionālajā operā viņš diriģēja Londonas simfonisko orķestri.
Antonio Papāno atzina, ka viņam ir liels prieks jau otro reizi uzstāties Rīgā, kur viņš pirms trim gadiem muzicēja ar Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestri. Grodā un izsmalcināti saskanīgā Ludviga van Bēthovena Vijoļkoncerta interpretācija kopā ar solistu Nikolaju Znaideru un emocionāli dziļi saviļņojošais Edvarda Elgara Otrās simfonijas lasījums vēlreiz apliecināja Londonas simfoniskā orķestra izteiksmes plašo kapacitāti – no viegla atsperīguma, pat gaisīguma un pārsteidzoši ātras reakcijas visfiligrānākajās detaļās līdz tembrāli dziļam, tumši piesātinātam skanējumam. "Es zinu, ka šis orķestris spēj visu," preses konferencē teica Antonio Papāno.
"Pirmoreiz ar šo orķestri tikos 1997. gadā, kad studijā Abbey Road ierakstījām Džakomo Pučīni operu Bezdelīga. Mans pirmais žests bija ļoti enerģisks, un es nekad neaizmirsīšu, kā atsaucās orķestris. Tas bija kā vadīt visizcilāko sporta auto, kā braukt ar Ferrari. Enerģija un muzikalitāte, kas piemīt šī orķestra skanējumam, diriģentam ir īsta bauda," stāstīja Antonio Papāno. Kopš tās reizes viņš ar Londonas simfonisko orķestri muzicē gandrīz katru gadu.
Komentējot vieskoncerta programmas izvēli, diriģents priecājās, ka Bēthovena Vijoļkoncerta solists Nikolajs Znaiders ir fantastisks mūziķis, kurš dziļi izprot šo skaņdarbu: "Turklāt viņš arī pats ir diriģents – tā iznāk, ka uz skatuves ir divi diriģenti." Edvarda Elgara Otrā simfonija, lai gan Eiropā to neatskaņo bieži, ir ļoti nozīmīgs, emocionāli piepildīts darbs – "ārēji spēcīgs, bet iekšēji trausls, vārīgs, un tajā jūt dziļas skumjas".
"Kā jau zināt, es dzīvoju opernamā – Londonā – un labi pazīstu šo atmosfēru," sacīja Antonio Papāno. Viņš atzina, ka Latvijas Nacionālās operas akustika ir par sausu simfoniskās mūzikas koncertiem. "Taču tā tas ir gandrīz visos vecajos šāda stila opernamos. Arī Itālijā – tāpēc, ka agrāk operizrādēs cilvēki vēlējās dzirdēt arī vārdus, saprast, par ko dzied. Simfoniskajiem koncertiem šī akustika nav ideāla, toties katram opernamam ir savs gars, atmosfēra, kas atsver akustikas trūkumus. Es jau jūtu, ka jūs gribētu, lai es pasaku, ka Rīgā vajadzētu uzcelt koncertzāli," diriģents diagnosticēja gaisotni preses konferences telpā.
Kā jūs vērtējat kultūrpolitiku savā un operas žanra dzimtenē?
Itālijā es operas nediriģēju, esmu to darījis vienīgi Milānas La Scala. Es vadu Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestri. Manuprāt, operteātru līdzšinējo problēmu sakne ir kombinācijā: par daudz naudas un slikts menedžments, ar to domāju ne tikai nekompetenci, bet arī to, ka teātru mākslinieciskā, muzikālā un izpilddirektora starpā nav saskaņas. Viņi nespēj un negrib sadarboties, bieži nostājas cits pret citu, un sekas vienmēr ir katastrofa. Politisku apsvērumu rezultātā izraudzītajiem vadītājiem bieži nav nojēgas par to, kā darbojas operteātris.
Tagad viss mainās uz labo pusi, tikai ir jāsaprot, ka Itālijā viss notiek ļoti lēni. Muzikālo iestāžu vadītāji un arodbiedrība sapratuši, ka ir jāstrādā kopā. Beidzot tiek veicināta privātās naudas piesaiste, bet tas ir grūti, jo Itālijā, izņemot Milānu, nav sponsoru piesaistes tradīciju. To diemžēl nav arī Romā.
Kā izvērtusies sadarbība ar Latvijas dziedātājiem, kuri piedalījušies jūsu diriģētajos iestudējumos Koventgārdena operā?
Ierodoties Latvijā, aizsūtīju īsziņu Aleksandram Antoņenko: "Vai esi Rīgā?" Tenors atsaucās no Parīzes un novēlēja izbaudīt viņa skaisto pilsētu. Ar Latvijas dziedātājiem esmu ticies vairākos iestudējumus. Aleksandrs Antoņenko dziedāja galveno lomu Maskanji operā Zemnieka gods un Leonkavallo Pajaci. Notika izrādes tiešraide, un mēs ierakstījām DVD. Aleksandram piemīt liels iekšējais spēks. Viņš jau pirmajā reizē bija fascinējošs Kanio, šī loma viņam nākotnē būs ļoti nozīmīga. Protams, nevaru aizmirst, kā pirms dažiem gadiem iestudējām Verdi Otello!
Pirms diviem gadiem Kristīne Opolais titullomā Pučīni operā Manona Lesko dziedāja kopā ar Jonasu Kaufmani. Šī izrāde arī tika pārraidīta kinoteātros, iznācis DVD. Viņa ir ļoti dabiska, īsta Pučīni dziedātāja. Kristīne ļoti ātri visu saprot, viņai ir fantastisks instinkts, liela enerģija. Viņa ir skaista sieviete, kas ir būtiski Manonas lomai.
Kas pieredzējušajam maestro sakāms par to, ka Kristīne Opolais paplašina repertuāru un vairs nevēlas, lai viņu uzskatītu tikai par Pučīni dziedātāju?
Es priecājos to dzirdēt, jo uzskatu, ka ir diezgan bīstami dziedāt tikai Pučīni, jo viņa operas ir ekstrēmi emocionālas. Madama Butterfly un Manona Lesko prasa milzīgas emocijas, daudz enerģijas. Dziedātājiem ir svarīgi atrast repertuāra līdzsvaru, lai balss nenogurtu pirms laika, kā dažreiz šajā profesijā gadās.
Kā jums pašam ir ar baiļu trīsām, kad atrodaties orķestra un klausītāju priekšā? Orķestris un nikna publika var būt diriģenta bieds?
Ja atskaņojat Verdi Parmā, jums tiešām ir jābaidās. Esmu tur diriģējis vienu reizi mūžā, viss beidzās labi. Publikai vienmēr ir savas gaidas. Cilvēki Itālijā vēlas, lai itāļu mūzika skanētu dabiski. Klausītāji La Scala alkst dzirdēt itāļu mūziku tā, kā viņi to iztēlojas. Nav svarīgi, vai tas ir labi vai slikti. Daudzi orķestri var būt diriģentam ļoti bīstami, it īpaši, ja neesi muzikāli sagatavojies vai gluži cilvēciski neesi nobriedis stāties orķestra priekšā. Tas ir pārbaudījums, tests. Ja tu izdzīvo, vari strādāt tālāk un tas vairs nebaida un neskar.
Man ļoti patīk mēģinājumu process, taču šim darbam ir mērķis – publiskais izpildījums, kurā cenšamies paust savas idejas. Tāpēc kontakts ar auditoriju ir ļoti būtisks. Ir jāsaprot, ka esam devēji, nevis cilvēki, kuri ir iegrimuši savā lauciņā.