Manā izpratnē tas nozīmē arī Latvijas valsts pastāvēšanas beigas,» viņš saka, uzsverot, ka kultūra plašākajā šī vārda nozīmē nav tikai teātris, māksla un kino, bet gan ļoti sazarots jēdziens. «Likvidējot vienu nozari un samazinot tai budžetu, nācija veic pašnāvības aktu ar savu budžetu plānotāju rokām. Acīmredzot tas nav tikai jautājums par muļķību. Tas ir mērķtiecīgs process.
Bet varbūt (un jācer!) tās ir tikai baumas, nepamatotas aizdomas?
Jau šādu baumu palaišana sabiedrībā ir mehānisms, kā testēt sabiedrību - cik lieliem protestiem tā ir gatava? Kāda veida politiskā protesta formas cilvēki ir gatavi izvēlēties? Vai ar demonstrācijām un spridzekļiem vai tikai ar vienkāršu komentēšanu internetā un diskusijām televīzijā? Tas ir tests, ko politikas veidotāji varbūt mēģina šādā veidā veikt. Droši vien būtu interesanti noskaidrot, uz kādām metodēm Latvijas nācija (ne tikai latvieši) šobrīd ir spējīga? Manuprāt, ir jābūt intelektuālai elitei, kas spējīga protestēt, ne tikai kolaborēt ar varu. Ķīlis LTV raidījumā runāja par 300 000 cilvēku, ar kuriem varam rēķināties, kuriem ir savs viedoklis un kuri nav manipulējama masa. Tas nav maz.
Ar domubiedriem izstrādājot Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas'2014 koncepciju, runājām, ka saknes ir greizajā, stereotipizētajā priekšstatā, kāds Latvijā ir par kultūru vispār. Tas, iespējams, ir iegājies vēl no padomju laikiem: kultūra tiek uztverta kā māksla, kino, mūzika. Bet patiesībā kultūra ir viss, ko ir radījis, apstrādājis cilvēks. Vai tas būtu Mārtiņš Rītiņš ar savu pavārmākslu, vai kā tiek lietota valoda politiskajās ziņās. Tas, kā mēs ģērbjamies un būvējam mājas - kur būvējam un kādas? Man liekas - gan mūsu Kultūras ministrijas struktūra, gan visa valstiskā pieeja ir balstīta stereotipizētajā izpratnē. Tomēr pat jebkura likuma izstrādāšana ir sakņota mūsu kultūrā - saistīta ar vērtību sistēmu, kurā atrodamies. Kultūras ministrijai vajadzētu būt nevis perifērajai ministrijai, kurai budžetu iedala kā pēdējai, bet gan kā pirmajai, izejot no kuras līdzekļu sadalījuma mēs akceptējam un saprotam vidi, kurā dzīvojam. Stereotipiskais priekšstats ir ļoti traumējošs tam, lai te notiktu dzīvi procesi un mēs tos apzinātos. To apstiprina elementāri piemēri. Jebkura televīzijas kanāla ziņās kultūras sižeti vienmēr ir pēdējie, pirms laika ziņām. It kā tas, kas ziņu sižetos parādīts pirms tam, nemaz nebūtu kultūra.
Tas, protams, ir plaša pētījuma vērts, kā šāda kultūras izpratne Latvijā ir izveidojusies. Kad Austrumvācijā (VDR) pētīja politiskās kultūras jēdzienu, vienīgais veids (jo totalitāri autoritārā valstī nebija pieejami adekvāti socioloģiski dati), kā vispār bija iespējams izpētīt sabiedrības noskaņojumu, bija pētīt kultūras procesus. Analizējot to, ko raksta dzejnieki, rakstnieki, kādi kodi ietverti glezniecībā, varēja noskenēt sabiedrības noskaņojumu. Latvijā šādi pētījumi netika veikti. Pieļauju, ka, lasot Ojāru Vācieti vai Imantu Ziedoni, mēs varētu restaurēt padomjlaika sabiedrības noskaņojumu. Bet, kad Universitātē pirms vairākiem gadiem lasīju lekcijas par politisko kultūru un devu studentiem lasīt Ojāra Vācieša dzejoļus, interesantākais bija tas, ka uz jautājumu, kāpēc šie dzejoļi bija, ja ne gluži aizliegti, tad ne īpaši popularizēti, jaunā paaudze vairs nespēja šos zemtekstus uzrādīt. Kultūra padomju periodā strādāja kā politiskā noskaņojuma veidotāja.
Bet tagad? Kultūra, mākslas dažādos laikos var būt arī manipulācijas līdzeklis? Par to runā arī kā par patēriņa preci, runā par radošajām industrijām.
Ekonomiskās kategorijās kultūra ir viena no tautsaimniecības nozarēm. Ražojoša tāpat kā kokrūpniecība, kura arī ražo pievienoto vērtību. Tikai tā varbūt ir daudz lielāka nekā kokrūpniecībā, jo nav izmērāma tikai konkrētos skaitļos. Mēs nezinām, cik liela pievienotā vērtība ir Pētera Vaska jaunajai simfonijai. Mēs varam izkalkulēt skaitļos tikai to, cik daudz tā pasaulē tiek atskaņota, pirkta, cik komponists saņem honorāros un cik aiziet nodokļos. Bet tam visam klāt vēl nāk kaut kas cits.
Klausītāji saviļņojumā raud, iekšēji attīrās. Un kad tas sasniedz kritisko masu, varbūt var mainīt sabiedrību?
Gatavojot Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsēta'2014 koncepciju, balstījāmies uz Roberta Ķīla pētījumu Latvija 2030. Viens no aspektiem, uz kuriem viņš norādījis, ir tas, ka mums ir ļoti vāji izteiktas sociālās saites: tas, ka Latvijā šķiet diezgan nesaprotami, ko, piemēram, gleznotājs var darīt kopā ar kādu zemnieku un ko orķestris varētu darīt kopīgi ar betona ražotājiem?
Nu vienīgi mēģināt uzaicināt par sponsoru?
Vēl sliktāk. Manuprāt, tikai uztvert kā potenciālu skatītāju LTV raidījumam 100 g kultūras, kur parāda mākslinieka izstādes sižetiņu 40 sekunžu garumā. Bet faktu, ka cilvēku ceļi viņu darbībā varētu krustoties un starp viņiem ir iespējama sadarbība, no kuras iegūst gan viens, gan otrs, - to mēs izslēdzam.
Ka viņi varētu arī pastāvēt viens par otru?
Domāju, ka cilvēks, kurš audzē zemenes, var būt tikpat radošs kā cilvēks, kurš glezno. Un viņu radošumus savienojot kopā, veidojas kaut kas vairāk nekā divi plus divi ir četri. Šis aspekts mūsu sabiedrībā ir ļoti nepiepildīts. Varbūt Kultūras ministriju vajadzētu likvidēt un būvēt jaunu - ar pavisam citu budžetu un izpratni par kultūru? Bet es neredzu šādu plānu vai ideju. Reformās drīzāk notiek saskaitāmo mainīšana un kāda izslēgšana no spēles.
Kā pats esi noraizējies, ekstrēmajā izdzīvošanas režīmā kultūra ir īpaši apdraudēta. Vispirms drošība, valsts pārvalde, veselības aprūpes kritiskais minimums.
Tās ir klasiskās vajadzību hierarhijas shēmas. Domāt par piedalīšanos regulārā politikas procesā un izmantot savu brīvo laiku šādi cilvēks sāk tikai tad, ja ir drošs par to, kur viņš dzīvo, un ja viņš ir paēdis. Ja šīs elementārās vajadzības nav nodrošinātas, tad viņš nedomā par šiem procesiem. Un tad mums ir tāds vēlētāju aunu bars, ar kuru manipulē, jo viņiem vienkārši nav brīvā laika, lai izglītotos un iesaistītos citās politiskās formās, nevis tikai būt par vēlētāju reizi četros gados. Tas, ka mūsu sabiedrība vēl ir palikusi primāro vajadzību nodrošināšanas līmenī, tiek ļoti veiksmīgi šobrīd izmantots, lai skalotu smadzenes. Metodes, kuras šodien tiek liktas lietā, neatpaliek no Gēbelsa metodēm.
Kā šajā kontekstā vērtē notikumus, kuri pēdējā laikā skar Latvijas vadošos žurnālistus un medijus? Kratīšana Ilzes Naglas mājās, pēkšņā TV5 ziņu redaktora atlaišana, Kārļa Streipa nedienas ar LTV vadību, mediju īpašnieku un pārvaldes maiņas, politiski tendenciozā «diskusija» Tautas deklarācija katru dienu LNT?
Komerctelevīzijas pelna naudu, un politiskie spēki meklē veidu, kā izvērst savu pirmsvēlēšanu kampaņu. Tas ir biznesa plāns. Nelaime ir tā, ka biznesa plāns tiek slēpts. Un, ja tas tiek slēpts, tad ir jautājums - kā vārdā? Manuprāt, politikas veidošanas process nenozīmē veidot politiku slepeni. Tas tikai raisa aizdomas, kāpēc šiem cilvēkiem tas jādara tik slēptā veidā, kā tas šobrīd katru vakaru redzams LNT kanālā. Tur nav rakstīts, ka tas ir apmaksāts politiskās reklāmas raidījums, kaut gan kritiskās domas trūkums tur ir acīmredzams. Ievelkot šajos tīklos dažus sabiedrībā cienītus cilvēkus, kuriem ar to nav nekāda sakara - tie nav godīgi spēles noteikumi. Man kā vērotājam tas izraisa pretīgumu. Bet kā cilvēkam, kurš ir studējis politikas zinātni, man tas liek domāt par ļoti rafinētu politiskās sistēmas izveidi, kurai vairs nav atlikuši citi veidi kā cīnīties, kā tikai melojot un šādi cenšoties parādīt, ka mēs esam pavisam citi, nekā jūs domājat.
Vai meli un tiem sekojošais vispārējas neticības fenomens sabiedrībā jau nav visaptveroši? Izshēmotas un nesodītas afēras. Vārdu nesakritība ar darbiem. Patiešām, kam lai tic?
Socioloģija uzrāda, ka cilvēki neuzticas mūs pārstāvošās demokrātijas institūtiem (parlamentam, politiskajām partijām). Bet viņš jau netic neiedziļinoties. Viņš vienkārši neuzticas. Paradoksālākais šajā situācijā man šķiet tas, ka šajā vēlēšanu kampaņā neticība tiek izmantota kā resurss. Tie, kuriem netic, saka: «Mēs arī esam kopā ar jums, kuri netic,» kļūstot par daļu no viņiem. Tas ir ļoti absurds teātris. No vērotāja viedokļa ir interesanti redzēt, ar ko tas beigsies. Jo kaut kas tāds kā atbildības uzņemšanās jau neeksistē.
Ja nu Latvijā notiekošais jāskata visas Eiropas civilizācijas krīzes, varbūt pat norieta kontekstā?
Man nešķiet, ka mēs būtu Eiropas vērtību sistēmas dzīvi apliecinoša valsts. Mēs vēl aizvien esam ļoti jauna demokrātija ar visām no tā izrietošajām sekām. Lai mēs sasniegtu Eiropas kultūras novecošanās līmeni, vispirms ir jābūt par šīs kultūras daļu arī visos citos līmeņos. Gan tajā, kā mēs strādājam, gan kā atpūšamies, kā pelnām naudu, cik esam čakli vai slinki. Un šajā ziņā es nedomāju, ka varam runāt par Eiropas kultūras norietu Latvijā. Tā būtu pārāk liela spekulācija. Es arī nedomāju, ka Eiropas kultūra ir kaut kas tāds, kā šeit nav bijis. Mēs esam eiropeiska valsts, un tāda bijām pat padomju valsts ietvaros. Ir interesanti, ka divdesmit gados, kopš Latvija atkal pastāv kā neatkarīga valsts, padomiskās sekas ir jūtamākas, nekā tas bija pirms pieciem vai desmit gadiem. Laikam ejot, vajadzētu izaugt jaunai paaudzei, kas nāk ar citu vērtību struktūru, taču vecie padomju attiecību modeļi vēl aizvien tiek pārnesti uz mūsdienām.
Varbūt to var salīdzināt ar objektīviem fiziskajiem procesiem dabā: spēcīgai centrbēdzei sasniedzot zināmu robežu, virziens mainās…
Par to domāju, strādājot pie Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas. Mans atskaites punkts sadaļā Brīvības iela bija tāds, ka pirmais, ko darām, mainoties politiskajai varai, ir - aizkrāsojam ielu nosaukumus. Domājot, ka tādā veidā mainīsies politiskā sistēma. Bet politiskā sistēma nav tikai ielu nosaukumu nomaiņa. Tas ir visvienkāršākais veids, kā sevi apmānīt. Patiesībā tas notiek vairāku paaudžu nomaiņas procesā. Tāpēc man likās interesanti varas maiņas būtību izspēlēt kā vienas ielas stāstu.
Kā tu to esi iecerējis?
Šī 15 kilometru garā iela pēdējo 150 gadu laikā ir piedzīvojusi vismaz piecus dažādus nosaukumus, sākot no Aleksandra bulvāra līdz Ādolfa Hitlera ielai, Ļeņina ielai un Brīvības ielai. Vienā laika periodā kādu tās daļu sauca arī par Revolūcijas ielu, Lielo Smilšu ielu un arī par Vidzemes šoseju. Bet šīs laikmetu zīmes šodien uz Brīvības ielas neatrodam vai neatpazīstam. Cēloņi ir dažādi. Viens ir tas, ka, mainoties politiskajai varai 1991. gadā, mēs centāmies noslēpt un aizmirst visu padomisko. Ātri aizkrāsojām uzrakstus uz mūriem, novācām Ļeņina pieminekli, lai nerēgojas un neatgādina sāpīgo pagātni. Tas ir pretēji tam, ko šodien varam redzēt Berlīnē. Tur varam atrast gan zīmes, kas liecina par šīs pilsētas nacisma periodu, gan par pilsētas sociālistisko pagātni, gan par sadalīto Vāciju un arī par ķeizarisko Vāciju.
Nebūsi taču tur uzgājis Hitlera ielu?!
Nē. Bet laikmeta zīmes redz tajā, kā tiek saglabāta arhitektūra, pieminekļi un ikdienas kultūra. Berlīnē var atrast kafejnīcas, kuras izskatās tieši tā, kā tās izskatījās Austrumberlīnes laikā. Mani Berlīnē ļoti fascinē tas, ka Kārļa Marksa ielā atrodas kinoteātris Internazional, kas būvēts 70. gados un izskatās tieši tāpat kā tolaik. Tā nav nekāda Plaza, nav nekāds daudzzāļu kinoteātris, un apkārt ir padomjlaiku blokmājas, kur kinoteātra atrašanās vieta tagad kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai kinoteātri. Šīs ēkas, vietas un zīmes komunicē kā vēstures procesa liecības. Mums tas iztrūkst. Mēs neesam diskusijā ar dažādiem vēsturiskajiem periodiem un uzskatiem, kādi cilvēkiem bijuši. Tāpēc Rīga - Eiropas kultūras galvaspilsēta' 2014 projektā Brīvības iela gribam šādu diskusiju iedzīvināt. Kaut arī mākslīgā veidā, mazliet nodarboties ar sabiedrības inženieriju. Ne tikai lai mums būtu uz brīdi interesantāk dzīvot, bet arī tāpēc, lai mēs neveidotos par nāciju bez pagātnes. Jo pagātne ir acīmredzama, un es pazīstu daudzus jaunus cilvēkus, kuri runā par Otro pasaules karu tā, it kā tas būtu noticis tikai vakar.
Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas devīze ir Force Majeure - nepārvarama vara, šoreiz uzsverot pozitīvo kultūras varu?
Taču Force Majeure ir arī vulkāni, dažādas citas dabas katastrofas un karš. Tieši 2014. gadā apritēs simtgade kopš Pirmā pasaules kara sākuma. Britu vēsturnieks Normens Deiviss grāmatā Eiropas vēsture, kuru Latvijā pērn izdeva Jumava, pauž uzskatu, ka Baltijas valstīm Pirmais pasaules karš ir beidzies tikai 1991. gadā. Jo tā sekas bija cēlonis nākamajam - Otrajam pasaules karam, kas savukārt izraisīja to pasaules kārtību, kuras rezultātā Latvija zaudēja savu neatkarību, ko atguva tikai 1991. gadā. Tāpēc likumsakarīgs likās mūsu Brīvības ielas vēstures stāsts ar varu attiecībām un kariem. Gribam, lai šis stāsts kļūtu par dzīvu diskusiju objektu.
Manuprāt, vajadzīga provocējoša diskusija. Nevis cilvēkam, kas pasaka kaut ko kritisku par latviešiem, sūtīt virsū Drošības policiju. Tad tas kļūst par farsu, kura rezultāts var būt divas tendences. No vienas puses, cilvēki baidīsies kritizēt, jo domās, ka pie viņiem var ierasties Drošības policija vai viņus var ielikt cietumā. Tas var izraisīt bremzes. Arī žurnālistu vidū. No otras puses, mēs redzam, ka provokācija ir forma, kas labi strādā Latvijas sabiedrībā. Mēs varētu to izmantot daudz vairāk.
Tāpēc būs «pieminekļu kari»? Skan intriģējoši.
Man ļoti patika Aigara Bikšes akcija pagājušogad ar Ļeņina pieminekļa vietā uzstādīto piepūšamo zilo lelli. Tas izraisīja asas politiskas diskusijas, vai tā drīkst zaimot. Man pašam tā bija viena no retajām reizēm, kad, ejot pa Rīgu, sajutos priecīgs, ka varam atļauties šāda veida provokācijas. Māksla nezaimo. Tā izraisa diskusiju. Tā ir komunikāciju forma. Ceru, ka arī Rīgas - 2014 laikā tiks izraisīta diskusija. Mums pat radās provokatīva ideja gada ietvaros atjaunot vēsturiskos nosaukumus dažādos Brīvības ielas posmos.
Nav par traku?
Mūsu studijā pašlaik Dāvis Sīmanis strādā pie filmas par Jesaju Berlinu un Sergeju Eizenšteinu, lai saprastu, kā vienā un tajā pašā Rīgas sociālajā vidē apmēram vienā laikā piedzima divi XX gadsimta ģēniji, kuri pirmoreiz satikās 1946. gadā un ideoloģiski bija aizgājuši diametrāli pretējos virzienos. Viens kļuva par vienu no pasaulē izcilākajiem liberālisma, brīvības filozofiem, bet otrs bija viens no galvenajiem padomju ideologiem kinematogrāfiskā formā.
Cik izšķiroša nozīme tajā mūsu Rīgai?
Tas arī ir filmas stāsts, ko Dāvis grib atrisināt: kāds Rīgai ir sakars ar ģēniju? Izrādās - vairs nekāda. Varbūt arī citiem cilvēkiem (arī ne ģēnijiem) - nav. Daudzas izcilās personības notiek tikai tad, kad aizbēg no dzimtenes. Tas nav tikai mans vērojums. Kad mācījos Berlīnē, literatūrzinātnes profesors norādīja, ka lielākā daļa Nobela prēmijas laureātu literatūrā savus izcilos darbus radījuši trimdā, ārpus savām mītnes vietām. Man liekas, par Austrumeiropas mūziķiem varam teikt to pašu: gruzīnu komponists Gija Kančeli dzīvo Antverpenē, Sofija Gubaiduļina dzīvo pie Hamburgas, igaunis Arvo Perts - Berlīnē. Lielie izņēmumi ir Vasks, Pendereckis, Gureckis. Varbūt līdzīgi tam, kā izteicies Josifs Brodskis par Pēterburgu, mēs arī esam kurla province pie Baltijas jūras? Savukārt Vāgneram tomēr bija jāatbrauc uz Rīgu, lai kaut kas sāktos!