Pirmdien, 11. maijā, plkst. 21.30 pēc Latvijas laika Londonas Vigmora zāles mājaslapā (wigmore-hall.org.uk) tiks demonstrēts franču dziedātājas Mariannas Krebasas un turku pianista Fazila Saja koncerts, kas iemūžināts šā gada 8. janvārī. Ieraksts būs pieejams 24 stundas. Vigmora zāle, iespējams, ir prestižākā kamermūzikas zāle pasaulē. Uzstāšanās tajā ir liels gods jebkuram māksliniekam.
Sensācija Zalcburgā
Marianna Krebasa ir dzimusi Francijas dienvidu pilsētā Bezjē 1986. gada 14. decembrī. Viņa ir studējusi muzikoloģiju, vokālu un klavierspēli Monpeljē konservatorijā, piedalījusies Parīzes Nacionālās operas jauno mākslinieku programmā. 2012. gadā Marianna debitēja Zalcburgas festivālā, kur kopā ar Plasido Domingo dziedāja Georga Frīdriha Hendeļa operas Tamerlans koncertversijā. 2013. gadā Zalcburgas festivālā viņa bija dzirdama Volfganga Amadeja Mocarta operā Lučo Silla, 2014. gadā Zalcburgā viņa atveidoja titullomu franču komponista Marka Andrē Dalbavī operas Šarlote Salomona pasaules pirmizrādē. Par 2017. gada Zalcburgas festivāla sensāciju kļuva Mocarta Tita žēlsirdības jauniestudējums, kurā Marianna debitēja Sesto lomā (par šo unikālo izrādi – nedaudz vēlāk).
Marianna ir dziedājusi Parīzes Nacionālajā un Komiskajā operā, Bordo Nacionālajā operā, Berlīnes Valsts operā, Milānas Teatro alla Scala, Vīnes Valsts operā, Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā, Ņujorkas Metropolitēna operā un Čikāgas Liriskajā operā. Pēdējos gados viņa ir atveidojusi Kerubīno (Mocarta Figaro kāzas), Dorabellu (Mocarta Così fan tutte), Melizandi (Kloda Debisī Peleass un Melizande), Andželīnu (Džoakīno Rosīni Pelnrušķīte), Rozīnu (Rosīni Seviljas bārddzinis), Orfeju (Kristofa Vilibalda Gluka Orfejs un Eiridike), Fantasio (Žaka Ofenbaha Fantasio) un Ariodanti (Hendeļa Ariodante).
Bez puišiem nevar
Mariannas Krebasas ierakstus izdod kompānija Erato/Warner Classics. Dziedātājas pirmais soloalbums Oh, Boy! (2016) ir ierakstīts kopā ar Zalcburgas orķestri Mozarteum franču diriģenta Marka Minkovska vadībā. Tas ir "bikšu lomu" apkopojums – mecosoprānam uz skatuves bieži ir jāatveido jauni vīrieši. Albumā ir iekļautas Mocarta, Šabrjē, Gluka, Guno, Hāna, Masnē, Meierbēra, Ofenbaha un Tomā operu ārijas – gan populāras, gan mazāk zināmas. Šis albums Mariannai Krebasai nodrošināja Gada dziedātājas titulu 2017. gada Francijas prestižāko mūzikas balvu Victoires de la Musique classique pasniegšanas ceremonijā.
Mākslinieces otrais soloalbums Secrets (2017) ir tapis sadarbībā ar pianistu Fazilu Saju. Tā ir izsmalcināta poētisku franču dziesmu izlase. Šī mūzika – Klods Debisī, Moriss Ravels, Gabriels Forē un Anrī Diparks – spēj gan atklāt, gan glabāt noslēpumus. Tajā ir nozīme gan melodijām, gan simbolisma dzejai. Franču repertuārs ideāli piestāv Mariannas Krebasas balsij – viņa sniedz paraugdemonstrējumu, kā dziedāt šīs dziesmas. Albumu noslēdz paša Fazila Saja kompozīcija Gezi parks 3, kas sacerēta Mariannai Krebasai, – skaņraža triloģijas noslēdzošais darbs, kas ir veltīts notikumiem Turcijā 2013. gadā, kad brutāli tika apspiesti protesti Gezi parkā Stambulā.
Disks Secrets 2018. gadā ieguva britu žurnāla Gramophone balvu kā labākais vokālais soloalbums. Ar šo programmu Marianna Krebasa un Fazils Sajs ir uzstājušies Zalcburgas festivālā, Milānas Teatro alla Scala, Parīzes Elizejas lauku teātrī un Hamburgas Elbas filharmonijā. Albuma Secrets materiāls ir arī Londonas Vigmora zālē notikušā koncerta pamatā.
Apvērsums sevī
Par pagrieziena punktu Mariannas Krebasas karjerā ir kļuvis iepriekš pieminētais Mocarta Tita žēlsirdības jauniestudējums 2017. gada Zalcburgas festivālā. Izrādi veidoja divi mākslinieki novatori – pārsvarā Krievijā dzīvojošais grieķu diriģents Teodors Kurendzis un amerikāņu režisors Pīters Selarss. Mocarta dzimtenē iestudētā Tita žēlsirdība pārsteidza gan ar neordināru skanējumu, gan ar daudzslāņainu, daudznozīmīgu koncepciju. Operas partitūra tika atbrīvota no rečitatīviem, kurus rakstījuši Mocarta asistenti, un papildināta ar trim citiem Mocarta darbiem – Lielo mesu Do minorā, Adagio un fūgu Do minorā un Masonu sēru mūziku.
Izrādes darbība tika pietuvināta mūsdienām – tā risinās terora aktu un karu satricinātā multietniskā pasaulē. Tajā valda tumšādainais līderis Tits (Pīters Selarss velk paralēles ar Nelsona Mandelas likteni), savukārt bēgļi ir baltie, viņus kontrolē policija. Mariannas Krebasas atveidotais Sesto ir terorists, kura uzdevums ir nogalināt Titu. Dziedātājas sniegums hipnotizēja publiku un arī kritiķus.
Teodoram Kurendzim un Pīteram Selarsam izdevās gan aktualizēt, gan ritualizēt operu, kas vēsta par sacelšanos, piedošanu, cerību, iecietību, humānismu un empātiju. Režisors uzsvēra, ka Mocarts šajā darbā parāda ceļu no autokrātijas uz demokrātiju. Savukārt diriģents norādīja: "Žēlsirdība ir iekšējā apvērsuma rezultāts, tas ir vajadzīgs, lai mainītu pasauli uz labu." Iestudējums zelta burtiem ir ierakstīts Zalcburgas festivāla jaunākajā vēsturē.
Intervijā KDi Marianna Krebasa neslēpa, ka šī izrāde ir mainījusi viņas dzīvi.
Jūsu karjera ir cieši saistīta ar Zalcburgas festivālu, kurā debitējāt 2012. gadā. Savukārt jūsu zvaigžņu stunda atnāca 2017. gada festivālā, kad pirmo reizi dziedājāt Sesto Tita žēlsirdības jauniestudējumā. Izrāde kļuva par sensāciju. Kā jūs tajā jutāties?
Man par to ir tik daudz ko teikt! Ar ko lai es sāku? Pirmais, kas tagad ienāk prātā, ir tikšanās ar režisoru Pīteru Selarsu un diriģentu Teodoru Kurendzi. Šī izrāde ir viens no aizraujošākajiem, emocionālākajiem notikumiem manā karjerā. Darbs ar Pīteru Selarsu vienmēr ir ļoti īpašs, to zina visi, kas ar viņu jebkad ir strādājuši. Tie, kas nav ar viņu strādājuši, to nevar iedomāties. Viņš lūdz dziedātājiem just to, ko jūt viņu atveidotie varoņi.
Darba procesā vienmēr ir jābūt gatavam uztvert un pārraidīt šīs emocijas. Ir jāsajūt tas, kas ir jāspēlē. No dziedātājiem tas prasa daudz enerģijas, taču rezultātā sniedz milzīgu gandarījumu. Pēc mēģinājuma ir sajūta, ka tikko esi izdarījis kaut ko patiešām būtisku. Tas ir iemesls, kāpēc esmu šajā profesijā. Pītera Selarsa izrādēs visi elementi saplūst kopā – mūzika, teātris, teksts, režija, noformējums, vēstījums. Šim kopumam ir dziļa jēga. Tita žēlsirdībā mēs runājam par svarīgām lietām. Man ir sajūta, ka izrādes vēstījums ir pat spēcīgāks, nekā Mocarts to bija iecerējis.
Pīters Selarss ir sirsnīgs cilvēks, viņš ar visiem apkampjas, viņš zina visu izrādē iesaistīto – gan mākslinieku, gan tehniskā personāla – vārdus. Viņš rūpējas par katru. Katru dienu Zalcburgā viņš mums teica: "Esmu laimīgs, ka esat šeit. Paldies jums. Mēs visu darām kopā." Solistu ansamblī bija apvienojušies dziedātāji no visas pasaules: sers Vilards Vaits ir dzimis Jamaikā un dzīvo Lielbritānijā, Žanīna Debika ir no Trinidādas un Tobāgo, Golda Šulca ir no Dienvidāfrikas, Rasels Tomass ir no ASV, Kristīna Ganša ir no Austrijas, es esmu no Francijas.
Kādas ir jūsu atmiņas par sadarbību ar diriģentu Teodoru Kurendzi šajā iestudējumā?
Biju daudz dzirdējusi par viņa personību un darba metodēm, ka viņam ir ļoti precīzs priekšstats par to, ko viņš vēlas panākt. Biju uztraukusies, ka neiekļaušos viņa sistēmā. Izrādē piedalījās viņa orķestris un koris musicAeterna, ko Teodors izveidojis Permas operas teātrī Krievijā. Viņa zīmogs ir jūtams visā, ko viņš dara ar šiem māksliniekiem. Taču jau pirmajā mēģinājumā es biju patīkami pārsteigta un pilnībā pārliecināta par diriģenta redzējumu.
Parasti esmu ļoti neatkarīga un rūpīgi izturos pret savu dziedāšanu, cenšos pasargāt to no ārējas iejaukšanās. Varu mēģināt darīt to, ko man lūdz, esmu atvērta idejām un piedāvājumiem, taču dziedāšana ir mana lieta, un man gribas darīt tā, kā pati uzskatu par nepieciešamu. Ar Teodoru viss notika ideāli, jo man patīk izaicinājumi, un viņš mani izaicināja burtiski katrā Sesto frāzē, bet tas nebija kaitinoši, tieši pretēji. Tas bija interesanti, un rezultāts runāja pats par sevi. Pēc katra mēģinājuma bija sajūta, ka vēl nekad neesmu dziedājusi Sesto āriju kā šoreiz. Balss skanēja arvien labāk, un viss kļuva arvien labāks. Tā bija pacilājoša sajūta. Mūsu attiecības ar Teodoru bija abpusēji cieņpilnas. Starp mums notika ideju un enerģijas apmaiņa. Tas jau ir ļoti daudz! Jutos lieliski.
Tita žēlsirdība pārsteidza gan ar muzikālo lasījumu, gan ar vēstījumu.
Jā, vēstījumam ir liela nozīme. Šajā operā ir runa par vardarbību un piedošanu, kā arī par to, ko nozīmē būt cilvēkam. Mans varonis šajā interpretācijā ir terorists, un man sākotnēji bija sarežģīti iedomāties Sesto kā teroristu, pat ja tas atbilst viņa rīcībai operas libretā. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā bieži notiek terora akti – gan Francijā, gan citur. Man vajadzēja just empātiju pret savu tēlu, un šī opera atgādina, ka lietas nav tikai melnas un baltas. Šī doma atspoguļojās arī izpildītāju sastāvā, kurā bija dažādas ādas krāsas dziedātāji.
Man patīk Zalcburgas festivāla atmosfēra. 2017. gada programmu pirmo reizi veidoja festivāla jaunais intendants Markuss Hinterheizers, visi runāja, ka sākas jauna ēra festivāla vēsturē. Tita žēlsirdība iezīmēja Pītera Selarsa atgriešanos Zalcburgā, kur agrāk viņš bija iestudējis daudz spilgtu izrāžu. Mēs visi jutāmies vienoti, mūs spārnoja pārliecība, ka darām kaut ko īpašu.
Vai šī pieredze ir kaut ko mainījusi jūsu priekšstatos par mūziku un skatuves mākslu, jūsu pieeju darbam?
Pirmkārt, es zināju, ka nekad nedziedāšu Sesto kā agrāk. Otrkārt, es uzdevu sev jautājumu: kā pēc šīs pieredzes es atgriezīšos savā dzīvē, dziedāšu citas lomas, piedalīšos citos iestudējumos? Kas notiks, ja vairs nebūs tādas jūtu intensitātes? Šāds darbs dziedātājam un aktierim ir dāvana. Tas baro gan vokālo, gan aktiermeistarību. Tas ir mērķis, uz ko tiekties. Zalcburgā daudz ko iemācījos.
Šis darbs mani ir mainījis, tas ir mainījis manu mūzikas redzējumu, jo Teodors Kurendzis ir ļoti spontāns savās izpausmēs. Toreiz Zalcburgā viņš negaidīti sarīkoja improvizētu koncertu Svētā Pētera baznīcā. Teodors teica: mums būs koncerts draugiem, vai tu varētu, lūdzu, atnākt un nodziedāt kopā ar mums? Es biju pārsteigta, bet piekritu. Mēs nodziedājām fragmentus no Mocarta Lielās mesas Do minorā, koris izpildīja fragmentus no Henrija Pērsela Indijas karalienes.
Tita žēlsirdība ir pirmā izrāde, kurā es pati raudāju, dzirdot, kā koris dzied Kyrie. Tajā dziedājumā bija viss... Emocijas bija ļoti spēcīgas.
Gan Zalcburgas festivālā, gan Milānas Teatro alla Scala esat dziedājusi kopā ar Plasido Domingo Hendeļa operā Tamerlans. Kādi ir jūsu iespaidi par šo sadarbību?
Plasido Domingo nenoveco! Viņš joprojām ir fantastiskā formā. Zalcburgā dziedājām Tamerlanā 2012. gadā, Milānā – 2017. gadā. Plasido Domingo ir pieticīgs un uzmanīgs, viņš atnāk uz mēģinājumu un ir ļoti vienkāršs, mīļš.
Vai jautājāt viņam kādu profesionālu padomu?
Nē, man nekas nav jāprasa – es vienkārši uz viņu skatos. Labākā mācība ir vērot, kā viņš strādā un dzied uz skatuves, kā viņš izturas pret kolēģiem ārpus skatuves un starpbrīžos. Plasido Domingo vienmēr ir laipns, vienmēr atbalsta. Kad satikāmies La Scala, mēs apspriedām nākamo iespējamo projektu. Viņš skatās uz priekšu un grib strādāt. Tā ir vislabākā mācība, ka var pavadīt tik ilgus gadus uz skatuves un joprojām gūt tik lielu baudu no darba, būt laimīgam, ka ir iespēja dziedāt.
2014. gada Zalcburgas festivālā jūs dziedājāt titullomu Marka Andrē Dalbavī operas Šarlote Salomona pasaules pirmizrādē. Vai jūs interesē arī laikmetīgā mūzika?
Mani interesē repertuāra dažādība. Mēs dzīvojam XXI gadsimtā, mums ir jāsadarbojas ar saviem laikabiedriem komponistiem un jāturpina radīt operas. Dziedāt laikmetīgo mūziku ir labs uzdevums pēc Hendeļa un Mocarta. Tā ir jaunas valodas apgūšana. Vokālistiem ir nepieciešams līdzsvars. Ja mākslinieks visu laiku dzied vienu un to pašu, viņš iestrēgst un rodas spriedze. Ir svarīgi attīstīt savu vokālo tehniku, mainīt repertuāru un dziedāt dažādos veidos. Tikai tā var atrast līdzsvaru, kas ir ļoti individuāla lieta. Es nedziedu pārāk daudz smagu repertuāru, izvēlos dažādus komponistus un projektus, lai vienā sezonā prātīgi sabalansētu koncertus ar orķestri, kamermūziku un operu.
Jūsu pirmais soloalbums Oh, Boy! (2016) ir veltīts "bikšu lomām" dažādu komponistu operās. Vai jums joprojām patīk tēlot uz skatuves zēnus?
Man tas vienmēr patiks. Dažreiz nav vienkārši pārslēgties no puišu lomām uz sieviešu lomām. Iestājas tāds kā apjukums, un man atkal ir jāatrod sievišķīgas izpausmes. Man patīk spēlēt zēnus. Tie ir sarežģīti raksturi, parasti viņi ir heroiski varoņi, kuri uz skatuves ir ļoti aktīvi. Man ir daudz jākustas, jāskrien un jābučojas. Kerubīno izlec pa logu, Sesto ir nepārtrauktā kustībā. Kad tēloju meitenes, tā biežāk ir attieksme un noskaņojums, nevis fiziska aktivitāte un darbība.
Viena no interesantākajām lomām, ko esat dziedājusi pēdējos gados, ir Melizande Kloda Debisī operā. Vai, atveidojot šo varoni, arī sevī meklējat ko līdzīgu viņas noslēpumainajam raksturam?
Man tas noteikti piemīt, tāpēc esmu priecīga dziedāt Melizandi. Savam otrajam soloalbumam Secrets (2017) esmu atlasījusi repertuāru, kas ir intīms un juteklisks. Es vēlējos ne tikai runāt par sievietēm, bet centos arī savienot muzikālo materiālu ar to, ko pati jūtu. Tie ir darbi, kuri mani saviļņo un pasaka man kaut ko būtisku. Piemēram, Gabriela Forē Mirāžas – šīs četras dziesmas man atgādina, ko jūt Melizande. Meitene ieskatās ūdenī, runā par dārzu naktī – tas ir ceļojums sievietes prātā. Var arī teikt – ikviena cilvēka prātā, tā ir skaista introspekcija. Albumā Secrets ir iemūžināta nomierinoša, sievišķīga programma.
Kas tie ir par noslēpumiem, par kuriem jūs dziedat?
Klausītājs var uzburt savu stāstu, savu sižetu. Mana pirmā doma bija apkopot poētisku materiālu, kurā stāstniece ir sieviete. To var attiecināt arī uz Fazila Saja komponēto vokalīzi Gezi parks 3, kas noslēdz albumu. Tā ir kā atmiņa par to, kas ir noticis Gezi parkā. Jūs to dzirdat kā Turcijas balsi, tā ir ļoti sievišķīga melodija. Tagad, mazliet distancējoties, es neteiktu, ka pārējos albuma skaņdarbos runā sievietes, taču skaidrs, ka tie nav zēni. To lai katrs izdomā pats. Tieši tāpēc man patīk Debisī dziesmas ar Pola Verlēna dzeju: tā nav meitene, kas runā šajās poētiskajās rindās, taču tā varētu būt. No otras puses, mēs zinām, ka tas ir Verlēns, kurš ar mums runā. Piemēram, dziesma La mer est plus belle que les cathédrales vēsta par jūru, un es esmu augusi pie Vidusjūras. Kad dzirdu šo dziesmu, tā mani vienmēr uzrunā.
Debisī man ir ļoti tuvs komponists. Kā pianiste esmu daudz spēlējusi viņa mūziku. Interesanti, ka dziesmā L'échelonnement des haies moutonne à l'infini var dzirdēt, ka viņš to komponējis vilcienā, domājot par savu sievu Mariju. Klavieru partijā ir dzirdams vilciena ritms. Man pašai vislabāk patīk klausīties mūziku, braucot vilcienā vai atrodoties kustībā, tā ir skaista brīvības sajūta. Tas ir laiks, lai padomātu par lietām, kuras bieži neatklājam nevienam citam. Tos var uzskatīt arī par noslēpumiem.
Ja ieklausāmies tajā, ko Debisī dziesmās pauž Bilitis un Ravela dziesmās – Šeherezade, tās ir ļoti personiskas, noslēpumainas emocijas. Es varu par to domāt, jo pavadu daudz laika vienatnē, tā ir šīs profesijas specifika.
Vai jums pašai ir daudz noslēpumu?
Vai man ir lieli noslēpumi? Nē. Man ir savi noslēpumi, tāpat kā visiem. Nav tā, ka man par kaut ko būtu kauns vai es justos vainīga, bet tas ir kaut kas personisks, ko paturu sev. Neatklāju visu, taču man šķiet, ka es cilvēkiem varu dot daudz. Man saka – es neprotu melot, visu var redzēt manās acīs.
Kāpēc par savu partneri albuma Secrets ierakstam un koncertiem esat izvēlējusies pianistu un komponistu Fazilu Saju?
Nezinu, vai es viņu izvēlējos vai viņš izvēlējās mani, vai universs izvēlējās mūs savest kopā. Mūsu tikšanās notika, pateicoties Brēmenes festivālam, kas atkārtoti vēlējās uzaicināt gan mani, gan Fazilu. Savukārt viņam bija ideja sacerēt balādi Gezi parks orķestrim, klavierēm un mecosoprānam. Brēmenes festivāls viņam ieteica mani. Fazils ir ļoti atvērts, viņš tam piekrita. Godīgi sakot, mani tas pārsteidza. Ja es būtu komponiste, es izvēlētos rakstīt māksliniekam, kuru labi pazīstu. Esmu pateicīga Fazilam, ka viņš man uzticējās. Tas pats notika, kad Marks Andrē Dalbavī Zalcburgas festivālam komponēja operu Šarlote Salomona. Zalcburgā viņam teica: mums ir šis franču mecosoprāns, viņa ir lieliska, vai jūs par viņu kaut ko zināt? Marks Andrē paklausījās manus ierakstus YouTube un teica "jā".
Kopā ar Fazilu Saju vairākas reizes koncertos ar orķestri esam atskaņojuši Gezi parku. Mums iepatikās sadarboties. Fazils piedāvāja ierakstīt albumu, viņu interesē darbs studijā. Tā esam vienojušies iemūžināt franču dziesmas, jo Fazils mīl Ravelu un Debisī. Pēc tam viņš parakstīja līgumu ar ierakstu kompāniju Warner Classics, ar kuru strādāju arī es. Tā bija ideāla apstākļu sakritība.
Ko Fazils Sajs, būdams citas kultūras pārstāvis, ienes jūsu kopīgajā daiļradē?
Noklausieties Ravela Šeherezadi un pasakiet man! Kad strādājām ierakstu studijā, es brīžiem jutos kā zilonis porcelāna veikalā: Fazils sāka spēlēt ievadu, tas bija tik skaisti, ka man bija bail sabojāt to brīdi un izjaukt burvestību. Gan Teodoram Kurendzim, gan Fazilam Sajam ir kas kopīgs – viņi ir mākslinieki, kuriem patīk uzstāties klausītāju priekšā. Šis ir neatkārtojams, maģisks process, kurā mūzika atdzīvojas, un tas notiek tieši šajā brīdī. Viņi prot radīt koncertmirkļa intensitāti. Tas ir īpašs talants.
Fazils mīl improvizēt, tas ir jūtams viņa sniegumā. Viņš nekad neizpilda vienu takti identiski. Fazils spēj radīt atmosfēru. Viņa spēle ir krāsu pilna, dažreiz viņš spēlē pat pārāk spilgti un spēcīgi. Šķiet, ka Fazilam patīk izzināt klavieres arī kā sitaminstrumentu, jo tāds tas arī ir. Viņš nebaidās spēlēt mežonīgi un traki, ja tajā brīdī viņš tā jūtas un tas piestāv skaņdarbam.
Man ļoti patīk mūzika, ko Fazils komponē. Mani saista Austrumu un Rietumu motīvu mijiedarbība. Man sagādā baudu koncerti, kuros uzstājamies kopā ar orķestri. Esmu iepazinusies ar turku mūziķiem, kuri spēlē cītarai līdzīgu instrumentu kanūnu un niedres flautu neju. Viņu muzicēšana mani apbur.
Pirmo kamermūzikas koncertu kopā ar Fazilu sniedzu 2017. gada vasarā Zalcburgas festivālā. Tas bija labākais koncerts, kādu jebkad esmu sniegusi. Uz skatuves jutu saikni ar Fazilu un mūziku, jutu viņa enerģiju. Mēs atļāvāmies uzņemties risku.
Kas tas bija par risku?
Tas tomēr ir Zalcburgas festivāls, kaut gan publika tur ir ļoti atvērta un uztver dažādu mūziku. Biju nedaudz uztraukusies, jo piedevās nolēmām izpildīt Summertime lieliskā transkripcijā. Fazils man teica: "Tu mierīgi vari improvizēt!" Esmu operdziedātāja un varu improvizēt, varu dziedāt džezu un popdziesmas. Man nav bail, taču atļauties darīt to Zalcburgā, noslēdzot koncertu, kurā skanējis Debisī, Ravels un Forē, tomēr ir riskanti. Fazils mēģināja mani pārliecināt: "Mēs vienkārši spēlēsim mūziku, viss būs kārtībā. Tas būs skaisti un jautri, klausītājiem patiks. Par ko tu uztraucies?" Es viņam uzticējos, un mēs to izdarījām.
Kuros brīžos jūtaties vislaimīgākā – mēģinājumos, uzstājoties vai pēc koncerta vai izrādes?
Uzstāšanās laikā. Taču labi jūtos arī mēģinājumos – man patīk strādāt komandā, patīk radīšanas atmosfēra, sadarbība ar kolēģiem, mēs varam jokot. Tie ir brīži, kad varu pieļaut kļūdas un būt brīva. Varu justies brīva arī uz skatuves publikas priekšā – ja zinu, ka esmu labā vokālajā formā, jūtu saikni ar teātri un apzinos, ka labi spēlēju. Gadās sajust, ka mūzika saslēdzas ar režiju, balss lido un es patiešām esmu brīva. Ir sajūta, ka tā ir gandrīz improvizācija, viss notiek dabiski, un es spēju sevi parādīt no vislabākās puses.
Esot uz skatuves, atceros katru sekundi. Es precīzi varu pateikt, kurā vietā esmu kļūdījusies, kurā brīdī bija labi un kurā brīdī – ne pārāk. Kad uzstājos, daudz kas notiek gan galvā, gan ķermenī, gan visapkārt. Man ir jāatceras režija, mūzika, dažreiz arī dziedāšanas tehnika, taču visbiežāk tā ir kā došanās uz rotaļlaukumu. Man nav bail no skatuves, un principā es cenšos nedomāt pārāk daudz. Eju un skatos, kas tur notiek.
Kuri dziedātāji jūs visvairāk iedvesmo?
Frederika fon Štāde – viņas balss, tembrs, tehnika un repertuārs. Šķiet, ka viņa vienmēr ir dziedājusi ar smaidu. Viņa ir mana iemīļotākā Kerubīno lomas atveidotāja. Mani iedvesmo tas, ko ir darījusi Režīna Krespēna, kā viņa ir dziedājusi Hektoru Berliozu, Anrī Diparku un franču kamermūziku, kā viņa ir veidojusi koncertprogrammas.
Anna Ņetrebko ir izcila, jo uz skatuves allaž ir brīva. To nevar nepamanīt, un tas iedarbojas uz klausītājiem. Viņai ir apbrīnojama tehnika: lai kur zālē jūs atrastos – tuvu orķestra bedrei vai tālu balkonā –, jūs viņu vienmēr labi dzirdēsiet. Man patīk daudzi dziedātāji, taču man nav raksturīgs fanātisms, un nevaru apgalvot, ka kāds mākslinieks ir mans vienīgais favorīts.
Londonas Vigmora zālē notikušais koncerts būs skatāms šeit.
Informācija: www.mariannecrebassa.com, www.warnerclassics.com