Aiznākamais 2018. gads latviešu literatūrai būs īpašs ar to, ka Baltijas valstis nokļūs galveno viesu statusā Londonas grāmatu tirgū, kas tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem šāda veida grāmatniecības notikumiem pasaulē. Tas arī bija par iemeslu britu izdevēju delegācijas nesenajai vizītei Rīgā, kurā viņi dalījās pieredzē ar izdevējiem, rakstniekiem un iesaistītajām institūcijām par to, kā labāk prezentēt un pārdot Latvijas literatūru ārvalstu izdevniecībām.
Lineta Ouena, kuru intervēju pēc viņas semināra Birojnīcā, ir strādājusi tādās prestižās Lielbritānijas izdevniecībās kā Cambridge University Press, Pitman Publishing, Marshall Cavendish un Longman Group, viņa ir nodarbojusies galvenokārt ar literāru darbu izdošanas tiesību pirkšanu un pārdošanu, ir vairāku akadēmisku grāmatu autore. Intervijā viņa atklāj, kāpēc Latvijas rakstniekus ārvalstīs nepārstāv aģenti, kā arī to, kāpēc izdevniecībām joprojām ir liela loma laikā, kad visu iespējams pa taisno publicēt internetā.
Kas bija tas, ko seminārā stāstījāt Latvijas izdevējiem?
Šis seminārs bija paredzēts, lai palīdzētu izdevējiem sagatavoties dalībai Londonas grāmatu tirgū 2018. gadā, kad Baltijas valstis tur būs galveno viesu statusā. Tā būs brīnišķīga iespēja Latvijas grāmatām tapt pamanītām un izdotām ārzemēs. Seminārā es centos dot praktiskus padomus, kā identificēt darbus ar starptautisku potenciālu. Ir ļoti rūpīgi jāizvēlas, kam tieši un kuras grāmatas piedāvāt. Visiem Latvijas izdevējiem ir liela pieredze, pērkot citu valstu grāmatu izdošanas tiesības, taču viņi praktiski nav saskārušies ar savu autoru tiesību pārdošanu.
Kāda šodienas virtuālajā pasaulē ir nozīme šādiem starptautiskiem gadatirgiem?
Tiem ir milzīga nozīme tieši izdošanas tiesību pirkšanā un pārdošanā. Ne visi tirgi gan koncentrējas uz šiem biznesa aspektiem, piemēram, Baltijas Grāmatu svētki vairāk ir orientēti uz literatūras piedāvāšanu vienkāršiem pircējiem, nevis izdevējiem. Taču tādi grāmatu tirgi kā Londonas, Frankfurtes vai Bērnu literatūras festivāls Boloņā fokusējas tieši uz biznesu – radīt citos interesi par savām grāmatām un atrast autorus, kas potenciāli būtu interesanti konkrētas izdevniecības mērķauditorijai. Ir ļoti svarīgi iepazīt citu valstu partnerus aci pret aci, šādi izveidojas sadarbība, kas ilgst daudzu gadu garumā. Virtuālā komunikācija neaizstās šādas tikšanās.
Kā mums būtu jāsagatavojas Londonas izstādei?
Lielākais drauds cilvēkiem bez pieredzes izdošanu tiesību pārdošanā ir neprasme būt gana selektīviem. Šķiet, ka jāizmanto iespēja un jāparāda pilnīgi visiem pēc iespējas vairāk grāmatu. Taču vispirms jāizpēta tirgus, jāsaprot, kurš potenciālais partneris vispār ir atvērts ārzemju literatūras izdošanai un piemērots kādam konkrētam darbam. Jāizvirza prioritātes, kuru valodu tirgi izdevējam ir svarīgākie. It kā angļu valodā runājošā pasaule piedāvā sasniegt ļoti plašu auditoriju, bet reizē šim tirgum ir visgrūtāk kaut ko pārdot. Briti un amerikāņi izdod niecīgu daļu tulkotās literatūras – mazāk nekā piecus procentus –, turpretim Francijā tie ir pat vairāk nekā 40 procentu. Tam ir vairāki iemesli. Mums pašiem ir ļoti plaša grāmatniecības industrija, ASV un Lielbritānija daudz grāmatu pērk viena no otras. Esam aizdomīgi, izvēloties tulkot citu valstu literatūru, sevišķi no tādām zemēm, kas pie mums ir mazāk pazīstamas. Tomēr investīcijas, kas tiks veiktas, ja ieguldīsiet paraugtulkojumu sagatavošanā angļu valodā, būs ļoti vērtīgas cita iemesla dēļ – tas, kas tiek pārtulkots angliski, uzreiz ir pieejams japāņu, ķīniešu un citiem izdevējiem. Tā ir tilta valoda uz daudzām citām iespējām.
Ir viedoklis, ka produktīvāk ir ieguldīt lielāko daļu pieejamo līdzekļu viena vai dažu autoru popularizēšanā. Piemēram, norvēģi tā esot darījuši ar Justeinu Gorderu. Kā izdarīt izvēli, kuri būs šie autori?
Šķiet, jūs vairāk domājat daiļliteratūras autorus, bet arī ārpus prozas ir daudz grāmatu ar starptautisku potenciālu. Piemēram, pavārgrāmatas, ceļojumu literatūra, foto un mākslas grāmatas. Grāmatu tulkošana un nezināmu autoru izdošana ir dārga un riskanta, tāpēc izvēlētajam darbam jābūt ļoti īpašam, kaut kam tādam, kas konkrētajam tirgum piestāv un ir saprotams arī lokāli. Es darbojos mācību un akadēmiskās literatūras laukā, kurā atšķirībā no daiļliteratūras fokuss nav vērsts uz autoru, bet saturu. Šajā tirgū ir milzīga konkurence – piemēram, ja man ir grāmata par ekonomiku, es, piedāvājot to vācu izdevējiem, konkurēju ar visiem angļu un amerikāņu kolēģiem, kuri arī raksta par šādām tēmām. Tas ir ļoti atšķirīgi no bērnu bilžu grāmatu, zinātniskās literatūras vai pieaugušo romānu izdošanas.
Nezinu, vai pareizais ceļš ir ieguldīt visu naudu vienā daiļliteratūras autorā. Drīzāk jāsaprot, uz kāda tipa literatūru izdevējs koncentrējas. Dažas lietas dabiski aiziet labāk par citām, piemēram, bērnu grāmatām šajā ziņā ir lielāks potenciāls nekā pieaugušo romāniem. Ir darbu kategorija, kas varētu tikt uzskatīta par pārāk latvisku, citvalstu auditorijai pārāk nesaprotamu. Vienkārši jāatrod tas, kas spēj aizķert starptautiska izdevēja iztēli.
Es saprotu, ka Lielbritānijā ar grāmatu tiesību starptautisko tirgošanu galvenokārt nodarbojas izdevniecības?
Tas ir atkarīgs no žanra. Akadēmiskās un mācību literatūras tiesību pārdošana tiešām ir izdevēju darbs, un viņiem ir speciāli departamenti, kas ar to nodarbojas. Masu literatūras tirgū ir nozīme tam, vai rakstnieku pārstāv literārais aģents. Pieprasītākos autorus pārstāv aģents, kurš darbojas kā biznesa menedžeris, palīdzot gan noslīpēt darbu, gan tirgojot un aizsargājot tā izdošanas, ekranizēšanas un citas tiesības.
Lielbritānijā atšķirībā no Latvijas grāmatu popularizēšanai ārvalstīs nekāda valsts atbalsta nav.
Lielbritānijā nav, bet esmu dzirdējusi no kolēģa, ka Skotijas un Īrijas literatūra gan tiekot subsidēta.
Toties Latvijā nav literāro aģentu, bet izdevniecības nav ieinteresētas pārstāvēt savus autorus starptautiski, jo tas nav izdevīgi. Tāpēc šis process ir atkarīgs no valsts institūciju darba un tulkotāju vai autora personīgā entuziasma. Kāda šādos mazas valsts apstākļos būtu ideālā forma, lai stimulētu darbu tulkošanu un pārdošanu?
Ir labi, ja ir valsts atbalsts, taču nevar likt ārvalstu izdevējam izvēlēties kādu darbu tikai tāpēc, ka ir pieejams finansējums tā tulkošanai. Ir jānovērtē grāmata, un jājūt, kāds ir tās potenciāls. Gandrīz visās Eiropas valstīs funkcionē valsts atbalsta mehānisms darbu tulkošanai un popularizēšanai – frančiem, nīderlandiešiem, skandināviem utt. Šāda veida atbalsts var būt izšķirīgi svarīgs brīžos, kad izdevējs vēlas darbu izdot, tomēr šaubās, vai tas neradīs finansiālus zaudējumus.
Vai angļu autoram ir viegli atrast sev aģentu Lielbritānijā?
Mums ir teiciens: "Katram iekšienē snauž neuzrakstīta grāmata, bet lielākajai daļai tur arī būtu jāpaliek." Patlaban ir ļoti viegli pašam pārdot savus darbus – tostarp gadās arī labas grāmatas, bet lielākā daļa ir nekam nederīga, jo nav izgājusi normālu atlases procesu. Piemēram, Greja 50 nokrāsas sākās kā pašas autores izdota grāmata, taču tad to pamanīja un savās rokās pārņēma profesionāls izdevējs. Tas, protams, nenozīmē, ka tāpēc tā kļuva par labu grāmatu, tomēr spēja nopelnīt ļoti daudz naudas.
Kvalitātes filtra procesam ir liela nozīme, lai pasaule netiktu pārsātināta ar sliktiem tekstiem. Sevišķi bīstama pašdarbība ir akadēmiskajā un mācību literatūras žanrā. Arī zinātnes žurnālos publikācijām vispirms ir jāiziet cauri lielam revīzijas procesam, un tikai paši labākie tiek pie iespējas sasniegt lasītājus. Aģentūras parasti ļoti uzmanīgi izvēlas klientus, piemēram, manas draudzenes aģentūra Londonā sāk jaunu sadarbību tikai ar diviem autoriem gadā. Katrā autorā ir jāiegulda liels laiks un pūles, palīdzot uzlabot rakstīšanas stilu, noslīpējot sižeta līniju un tikai tad piedāvājot darbu izdevējiem. Tāpēc daudzi angļu un amerikāņu izdevēji nemaz neņem pretī materiālus, ko nepiedāvā aģents, jo uzskata to par lieku laika tērēšanu.
Mana akadēmiskās literatūras izdevniecība saņem aptuveni 2000 manuskriptu gadā, no kuriem lielai daļai nav pat ne mazākā sakara ar to, ko mēs vispār izdodam. Piemēram, kāds vectētiņš atsūtījis stāstu par to, kā viņam gājis Otrajā pasaules karā. Aģents nekad neko tādu nepiedāvātu.
Šķiet, gandrīz nevienam latviešu autoram nav aģenta. Latvijas vai vismaz Baltijas mērogā būtu iespējams izveidot šādu aģentūru?
Tas ir jautājums, par ko runājām arī seminārā. Tirgus mērogs nav pietiekams, lai vismaz sākumposmā ar to būtu izdevīgi nodarboties. Izdevējiem ir jāpieņem lēmums, vai viņi to ir gatavi darīt paši, algojot darbinieku, kurš ar to nodarbojas vismaz pusi darbalaika. Šis bizness nenotiek vienkārši tāpat, un cilvēki neklauvē pie izdevniecības durvīm, lai apjautātos, vai var iegādāties kāda nezināma autora darba izdošanas tiesības. Tas ir liels administratīvais darbs, kurā jāiegulda laiks un resursi. Aģentu peļņa ir atkarīga no projekta veiksmes. Starp daudzām relatīvām neveiksmēm pēkšņi gadās veiksmes stāsts, taču tas parasti nenotiek ātri un bez pūlēm.
Vai kādai Latvijas vai Lietuvas grāmatai ir vismaz teorētiska iespēja kļūt par pasaules mēroga bestselleru?
Tas ir miljons dolāru vērts jautājums. Kurš būtu domājis, ka Harijs Poters piedzīvos tādu masveida psihozi? Šī grāmata ir tulkota 69 valodās, ieskaitot latīņu un klasisko grieķu valodu. Tas ir stāsts, kas notiek internātskolā, un tas ir izdots valstīs, kurās neeksistē šāda skolu sistēma. Tas ir fantastiski! Un kurš būtu gaidījis tādu skandināvu kriminālo romānu popularitāti?
Vai skandināvi neieguldīja līdzekļus, lai tas šādi izvērstos?
Es nedomāju, ka tas ir naudas nopelns. Īstā ažiotāža sākās tad, kad atsevišķi romāni tika izdoti angļu valodā. Tie uzreiz kļuva daudz pieejamāki arī citu valodu tirgiem. To izdarīja izdevējs, kam jau ir bijusi pieredze ar skandināvu literatūru, – viņš angliski izdevis arī Pētera Hēga darbus.
Grāmatas ir jātulko no svešvalodas uz savu dzimto valodu. Kā mēs varam vairot to cilvēku skaitu, kuri vispār ir spējīgi tulkot literatūru no latviešu uz savu dzimto valodu?
Man nav atbildes uz šo jautājumu. Ja vēsturiski ir izveidojušās ciešas attiecības starp divām valstīm vai tās ir zemes, kurās konkrētā valoda tiek mācīta skolās, tas noteikti ir vienkāršāk. Citādi tā tiešām ir problēma.
Kā valstij būtu jāatbalsta savi rakstnieki radošajā procesā?
Angļu rakstnieks vidēji pelna mazāk par 11 000 mārciņu gadā, kas Lielbritānijas apstākļos ir pilnīgi nekas, tāpēc viņiem paralēli ir kāds cits darbs vai ienākumu avots. Protams, ir arī autori, kuri ar rakstīšanu pelna milzu naudu. Izdevēji var atbalstīt savus autorus, aicinot uz publiskiem lasījumiem un rīkojot autorvakarus. BBC radio ir daudz raidījumu par grāmatām – recenzijas, grāmatu lasījumi, apskati. Tādā veidā sabiedriskais radio cenšas veicināt literatūras patēriņu. Televīzijā toties vairāk parādās cilvēki, kuriem iznākuši memuāri, kurus visdrīzāk viņi nav rakstījuši paši. Citādi radošā procesa nodrošināšanai nav oficiāla valsts atbalsta.
Jūs konsultējat Lielbritānijas Neatkarīgo izdevēju asociāciju. Pastāstiet, kāda mūsdienās ir neatkarīgo izdevēju loma.
Lielbritānijā ir divas asociācijas – viena ir lielā izdevēju asociācija, kas pastāv vairāk nekā simt gadu. Tai ir ļoti ietekmīga lobija balss. Piemēram, Mārgaretas Tečeres laikā tika panākts nulle procentu PVN grāmatām, un Lielbritānija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kurā tā ir. Tagad mēs strādājam pie tā, lai šādu pašu nodokļa likmi panāktu arī elektroniskajām grāmatām. Asociācija pārstāv industriju Eiropas Savienības (ES) kontekstā, sniedzot konsultācijas, ja ir nodoms pieņemt kādu jaunu direktīvu grāmatniecības jomā. Piemēram, agrāk autora darbus bez saskaņošanas nevarēja izmantot ātrāk kā 50 gadu pēc viņa nāves, taču asociācija panāca, ka tagad tie ir 70 gadi. Dažkārt ES nāk klajā ar priekšlikumiem, kas asociāciju neapmierina, piemēram, piedāvāt visu mācību literatūru bez maksas; tas būtu liels trieciens izdevējiem.
Neatkarīgā izdevēju asociācija apvieno aptuveni 600 tiešām mazu izdevniecību – daļā no tām ir tikai viens darbinieks vai arī viens darbinieks ar suni. Visu mūžu esmu strādājusi lielajās izdevniecībās, tāpēc tagad darbu ar neatkarīgajām izdevniecībām jūtu kā svaiga gaisa malku. Šie izdevēji ir ļoti drosmīgi, draudzīgi un pašaizliedzīgi. Atceros, kādā konferencē, kurā viņi iepazīstināja ar saviem jaunākajiem darbiem, sēdēju blakus pavecākam pārim. Viss, ko viņi abi izdeva, bija grāmatas par kodēm – reizi divos gados. Dārgas, ar daudz ilustrācijām, aptuveni 80 mārciņu par grāmatu. Dažus mēnešus vēlāk pusdienoju ar draugiem no universitātes, kuriem stāstīju par šo gadījumu, un viņi atbildēja – jā, mēs pērkam katru eksemplāru! Ja esi ieinteresēts kodēs, tev ir jānopērk visas. Šādiem izdevējiem ir ļoti maza, taču uzticama fanu bāze.
Kā atrast līdzsvaru – izdot kvalitatīvu literatūru un neciest finansiālus zaudējumus?
Lielākā daļa, protams, gribētu abus. Daudzas labas grāmatas nav finansiāli veiksmīgas, bet izdevējam pašam sniedz apmierinājumu un uzlabo reputāciju. Dažas grāmatas ir diezgan briesmīgas – kā Greja 50 nokrāsas –, taču gūst ievērojamus finansiālos panākumus. Dažkārt šajā nozarē vērojams, ka izdevēji piedzīvo vilšanos un aiziet no lielām kompānijām, lai dibinātu savas mazākas izdevniecības. Vairāku gadu laikā viņiem izdodas izveidot veiksmīgu uzņēmumu, reputācija pakāpeniski aug, un nākamais solis ir, ka viņus pārpērk līdzīga kompānija, kādu šie izdevēji pirms tam paši ir pametuši. Es vienmēr esmu mazliet bēdīga šādās reizēs, sevišķi, ja tas ir cilvēks, kuru pazīstu. Uzdodu jautājumu: "Kas notika ar tavu neatkarību?" Saņemu loģisku atbildi: "Man izteica piedāvājumu, kam nespēju atteikt."
Jūs jau minējāt jaunus veidus, kā mūsdienās var publicēt savus darbus, – ir internets, blogi, elektroniskās grāmatas. Kā tas ir ietekmējis industriju?
Cilvēki tagad paši var publicēt savus darbus. Liela daļa vēlas, lai šādā veidā viņus pamana tradicionālie izdevēji ar lielākiem naudas un jaudas resursiem. Ķīnā bija kompānija, kas sāka publicēt grāmatas tikai mobilajos telefonos. Veiksmīgākos tiešām pamanīja īsti izdevēji, kuri pārņēma šos autorus un izdeva viņu darbus taustāmā formā. Interneta apstākļos tiek izdots daudz grāmatu, kuras visdrīzāk pirms tam nekad netiktu publicētas, liela daļa no tām ir patiešām sliktas. Šis process vismaz apmierina konkrētā indivīda radošo instinktu. Savukārt izdevēja lielākais bieds ir doties pusdienās un izdzirdēt jautājumu: "Es domāju rakstīt grāmatu, ko tu man varētu ieteikt?" Sevišķi, ja tas ir cilvēks, kurš nekad iepriekš nav rakstījis.
Internets ir stimulējis ļaušanos aicinājumam būt par rakstnieku, visiem sāk šķist, ka viņi var un prot rakstīt. Problēma ir filtrēšanas process – tas prasa daudz laika. Agrāk, kad uz izdevniecībām tiešām tika sūtīti manuskripti pa pastu, tie kaudzē stāvēja stūrī un kādam praktikantam tika dots uzdevums tos brīvā brīdī caurskatīt. Patiesībā šādā ceļā ir radušies daudzi bestselleri. Tagad izdevniecības ar pašu autoru sūtītajiem manuskriptiem neapgrūtinās pat praktikantus.
Pieaugošo vēlmi kļūt par rakstnieku var saprast – ne visi prot radīt mūziku vai gleznot, taču rakstīt var jebkurš. Ikvienam ir sajūta, ka viņš varētu izdot arī grāmatu.
Es negribētu teikt, ka šis instinkts ir jāslāpē, bet tādā veidā rodas daudz kas arī tiešām slikts...
Protams!
Un daudz kas tiešām slikts tiek publicēts. Esmu pārdevusi arī sliktu grāmatu tiesības, bet nekad neesmu ticējusi, ka tās ir labas. Dažkārt esmu tās pārdevusi, vairākkārt pārprasot: "Vai tiešām vēlies to pirkt?"
Izklausās pēc sirdi plosoša darba. Tāpat kā pārdot savu mašīnu, zinot, ka tā ir jauka, bet briesmīgā stāvoklī.
Pirms vairākiem gadiem mums bija grāmata, kurā bija jauna teorija par to, ka Šekspīrs nemaz nevar būt savu darbu autors. Es to izlasīju, un tā bija pilna ar kļūdām, pilnīgi neticami. Es to smejoties pieminēju krievu kolēģim, kurš paziņoja: "Es gribētu to redzēt!" Vēlāk pēc eksemplāra saņemšanas viņš man atbildēja: "Tā ir briesmīga, bet es to varētu pārdot." Viņam tas arī izdevās.
Aldis