Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Patīk, un viss. Intervija ar rakstnieku Pēteri Bankovski

Mani ne tik daudz interesēja tas, ko kolekcionāri sakrāj, bet tas, kāpēc viņi to dara, – saka Pēteris Bankovskis, kurš pirmais mēģinājis izsekot kolekcionārisma vēsturei Latvijā.

Kolekcijas rodas un izzūd, kolekcionāri tāpat. Tomēr kolekcionēšana ir neatņemama sociālās dzīves parādība, jo īpaši eiropeisko kultūrnorišu lokā. Pateicoties šai parādībai, tapuši daudzi jo daudzi pasaules muzeji, kā izcilākie, tā mazāk pazīstamie. Kolekcionārismam kā cilvēka iedabai piemītošam fenomenam pēdējā gadsimta laikā veltīts krietns skaits monogrāfiju un zinātnisku rakstu. Uz jautājumu, kāpēc cilvēki kolekcionē, mēģina atbildēt vēsturnieki, sociologi, muzejzinātnes speciālisti, psihologi, psihiatri un ekonomisti, – tā raksta nesen kā izdevniecībā Neputns iznākušās grāmatas Palimpsests. Ieskats kolekcionārisma vēsturē Latvijā autors Pēteris Bankovskis.

Palimpsests ir Latvijā pirmais plašākais ieskats lokālās kolekcionēšanas vēsturē, specifikā, kontekstos, darbā akcentēti vairāki būtiski kolekcionēšanas aspekti, uzzinām par atsevišķām savulaik izcilākajām kolekcijām, par to saturu un likteni. Vienpadsmit nodaļās autors aplūko kolekcionārisma vēsturi, sākot no tā pirmsākumiem Latvijas teritorijā, izsekojot kolekcionārismam vācbaltiešu pilīs un muižās, Latvijas Republikā starpkaru periodā, pēckara trimdas sabiedrībā, Latvijas PSR un visbeidzot mūsdienu Latvijā.

Grāmatai autors devis nosaukumu Palimpsests (atkārtoti izmantots pergaments). "Rakstīt par kolekcionārismu nozīmē darināt palimpsestu. Kolekcijas, ja vien tās nenonāk muzejos (un pat tad), izzūd vai saplūst ar citiem krājumiem, iespaidi, ko laikabiedri guvuši no konkrētā priekšmetu kopuma konkrētā vidē, pagaist nebūtībā vai kā fosilijas kaut ko aptuvenu pauž avīžziņās, memuāros un citā literatūrā."

Lasītājiem, kuri nav profesionāli mākslas vēsturnieki, grāmatas nodaļas Atkarība? Slimība? un Patīk, un viss, kurās par savu kolekcionēšanas dziņu krāšņiem epitetiem Bankovskis ļauj izteikties dažādu gadsimtu kolekcionāriem, pieļauju, varētu būt vienas no saistošākajām nodaļām.

Kategorisks ir bijis beļģu kolekcionārs Alēns Servē: "Viņi ir traki un jukuši. Visi kā viens! Viņi ir ļoti savādi." Savukārt profesionāli psihiatri norāda, ka būtiski ir saskatīt atšķirību starp veselīgu, normatīvu kolekcionēšanu un patoloģisku vākšanu. 

Pats autors ir radījis ko definīcijai līdzīgu. "Spēle, izrādīšanās, noslēpums, dziņa, kaislība, atkarība, patoloģija, laika kavēklis, instruments prāta asināšanai – tas viss un vēl daudz vairāk saistās ar kolekcionārismu," grāmatas ievadā raksta Pēteris Bankovskis.

Autors iesāk stāstīt, kā nobriedusi ideja par kolekcionārisma vēsturei Latvijā veltītu grāmatu: "Laimai Slavai doma par šādas vai tādas grāmatas izdošanu par kolekcionārismu bija jau sen. Tāda, protams, bija arī kolekcionāram Zuzānam."

Un jums pašam?

Es vienmēr par šo tēmu esmu interesējies, bet tikai nedaudz. Grāmatas ievadā gan rakstu, ka pats jūtos kā kolekcionārs, lai gan īsti nekad tam neesmu varējis pievērsties. Žurnālā Studija jau diezgan sen bija sarunu sērija ar kolekcionāriem par kolekcionēšanas būtību un mākslas tirgus lietām, jo mākslas tirgus un kolekcionēšana ir ļoti saistītas lietas. Pirmā saruna bija ar Māri Lāci par kolekcionāru sadarbību ar muzeju. Starplaikā aktīvi bija sācis kolekcionēt arī Jānis Zuzāns, kurš, kā mēs zinām, visu laiku ir atbalstījis izdevniecību Neputns. Tas jau nav nekas slēpjams – liela daļa no mākslas grāmatām ir iznākusi, pateicoties skaidram un gaišam viņa atbalstam. Viņam arī bija savas domas, ka vajadzētu kaut ko tādu darīt. Bija runāts ar vienu, otru un trešo. Neviens īsti negribēja. Sāku lasīt grāmatas par kolekcionārismu Rietumu pasaulē. Beigu beigās sanāca tā, ka uzņēmos uzrakstīt grāmatu. Tieši tāpat kā žurnālā Studija, arī rakstot grāmatu, mans pirmais gājiens bija pie Māras Lāces parunāt par to, kā kolekcionāri ir darbojušies un darbojas sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Sāku ar to visu ņemties. Daudz ko izlasīju, pārdomāju, tikos ar dažādiem cilvēkiem. Rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Katrs no šī "produkta" gaidīja kaut ko citu. Bet man ir tāda daba, ka man gribas paskatīties uz šo tēmu plašāk. Nevis dziļāk, bet plašāk. Rezultātā izveidojās apkopojošs pārskats, varbūt fragmentārs. Brīžiem varbūt paviršs, bet tomēr pārskats par kolekcionēšanas problemātiku no Latvijas skatpunkta. Tāda nav bijis, sākot ar senākiem laikiem līdz pat mūsdienām. Varbūt kādam grāmatas lasītājam liksies uzkrītoši, ka par pašām kolekcijām īstu priekšstatu gūt nemaz nevar – ne par agrākajām, ne tagadējām. Esmu publicējis no Jūliusa Dēringa memuāriem sarakstus, kas ir un nav piederējis baltvācu kolekcionāriem. Arī citu autoru sarakstus. Tas grāmatā, protams, ir, lai nav jāmeklē kaut kur citur. Mani ne tik daudz interesēja un arī tagad interesē tas, ko kolekcionāri sakrāj, bet tas, kāpēc viņi to dara. Tas ir temats, par ko daudz ir rakstīts attiecīgās jomas literatūrā. Jau sākot ar XIX gadsimtu, ir parādījušās grāmatas par kolekcionēšanas psiholoģiju un kolekcionāru personības īpatnībām. Šis temats pats par sevi ir interesants.

Grāmata ir īsts erudīcijas sprādziens. Man ir gluži naivs jautājums – kā jūs zinājāt, kuros avotos meklēt, lai nonāktu, piemēram, pie brāļu Gonkūru – arī kaislīgu kolekcionāru – mājas interjera un saules apmirdzētajām flīzēm, kas, viņuprāt, "atsvaidzinoši un bagātinoši" palīdz izturēt "garlaicīgos ikdienas higiēnas rituālus". Jūsu minētais tēmas tvērums tiešām ir ļoti plašs.

Ir dažādi cilvēki. Es piederu pie tiem, kuri varbūt neko daudz nezina, toties ļoti ātri un bieži vien arī veiksmīgi prot visu ko atrast. Man piemīt tāda īpašība, un esmu licis to lietā. Bibliogrāfijā ir simtiem ierakstu, un es taču to visu triju gadu laikā arī izlasīju. Vienkārši ņēmu un izlasīju, kombinējot kopā ar dažādām pārdomām. Ļoti liels paldies man ir jāsaka Nacionālajai bibliotēkai – Konrāda Ubāna Mākslas lasītavai un metodikas centram – par vislielāko laipnību un pretimnākšanu. Visu, kas man ienāca prātā, varēju ātri un veiksmīgi atrast. Ļoti noderīgs avots ir periodika.lv, kur var skatīt cauri visas vecās avīzes. Vairs nav kā pirms divdesmit gadiem, un kur nu vēl senāk, kad bibliotēkā vajadzēja sēdēt nedēļām un mēnešiem, skatoties vecās avīzes un meklējot gandrīz vai uz dullo. Daudzi darbietilpīgi procesi, kas agrāk interesentiem ir prasījuši nenormālu laika patēriņu, tagad, pateicoties digitalizācijai, ir nesalīdzināmi vienkāršāki. Jebkurā jomā. Protams, ir lietas, kas pagaidām nepakļaujas nekādai digitalizācijai. Grāmatā ir palielāka nodaļa par padomju laika kolekcionēšanas nedienām un tiesu lietām. Arhīvā var atrast tikai to, ko var atrast. Ir arī stāsts par mākslas tirgotāju, kā toreiz teica – spekulantu, Anatoliju Lazdiņu, kuru 1985. gadā apcietināja un ieslodzīja cietumā uz sešiem gadiem. Latvijas Valsts arhīvā atradu viņa lietas spriedumu un gabaliņu no tiesas debatēm, bet pati lieta neatradās. Bēdīgi. Mani arī ļoti interesēja, kas notika ar Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības kolekcionāru sekcijas dibināšanu un tās drīzo galu jau 50. gados. Mani tas ieinteresēja, jo trīs aktīvākie dibinātāji bija arī aktīvi kolekcionāri. Bet atkal! Dabas un pieminekļu aizsardzības prezidija sēžu protokolu grāmatas atradās tikai no kādas trešās vai ceturtās. Visas grāmatas nav nodotas arhīvā vai zudušas, kas to lai zina. Kad tu mēģini kaut ko atrast, ar tādām lietām nemitīgi ir jāsaskaras. Visu laiku uzsveru, ka mans darbiņš ir vērtējams diezgan piesardzīgi – kā mēģinājums vai ievadījums šāda rakstura pētniecībai. Es pēc izglītības ne mazākā mērā neesmu profesionāls vēsturnieks, bet gan filologs. Nevaru pretendēt uz visaptverošu vēsturisku pētījumu.

Tukšā vietā kā pirmais jūs varat darīt pēc savas patikas un saprašanas.

Jā, no vienas puses, es varu darīt, kā gribu. No otras – skaidri apzinos, ka grāmatā ir pavedieni, pie kuriem varētu pieķerties un turpināt pētīt. Pats, piemēram, ļoti gribētu nodarboties ar grāmatu kolekcionāru jeb bukinistu vēsturi, sevišķi padomju laikā. Tas ir ļoti interesants temats, kurā iekļaujas peripetijas un attiecības, kas notika toreiz par krimināliem dēvētajos brīvdabas grāmatu tirdziņos. Visa tā slepenā dzīve, kas bija kolekcionāriem. Kaut vai mācītājs Gustavs Šaurums, kurš, iespējams, XX gadsimta pirmajā pusē Latvijā bija lielākais un zinošākais grāmatu kolekcionārs. Šis tas par viņu ir rakstīts, bet viņš viens pats un viņa paveiktais darbs būtu pelnījis pamatīgu izpēti. Kad šo tēmu sāk cilāt, šādu pavedienu parādās daudz. Tas mani visu laiku uzmundrināja – apziņa, ka līdz galam neko neizdarīšu, bet būšu sācis. 

Vislielāko gandarījumu man sagādāja urķēšanās pa vācbaltiešu perioda kolekcijām. Dramatisma momentu visam piešķir fakts, ka Latvijas kolekcionāru pūliņi vēstures gaitā ir piedzīvojuši četras lielas sakāves, kuru rezultātā ir aizgājuši bojā gan krājēji, gan viņu kolekcijas. Pa tīro, bez jebkādām paliekām…

Smagi bija lasīt autentiskās liecības, ar kādu trulu, sadistisku baudu ugunskurā tika sadedzinātas un citādi izdemolētas piļu un muižu izcilās mākslas vērtības.

Revolucionāra Dāvida Beikas (1885– 1946) memuāri jau ir plaši pazīstami no padomju laika. Man liekas, ka mums pat skolā bija jāmācās. Piektā gada katastrofa, Pirmais pasaules karš ar tam sekojošo agrāro reformu, pēc tam arī Otrais pasaules karš. Lai cik tas būtu dīvaini, ļoti lielu postu padomju kolekcijām nodarīja ne tikai tas, ka tās uzlūkoja kā puskriminālu nodarbošanos, ko vienmēr saistīja ar spekulāciju un blēdībām, bet arī padomju laika beigas. Cilvēki, kas padomju laikos bija pamanījušies uzkrāt kādas mākslas vērtības, sākoties atmodas laikmetam, bieži vien bija izvēles priekšā, ko tagad iesākt – paēst vai turpināt turēt mājās kolekciju. Parasti jau tomēr izvēlējās paēst. Ja atceramies 90. gadu sākumu, kad it kā pēc burvju mākslinieka mājiena no burvju cepures veseliem bariem izlēca aktīvisti, kas iedomājās, ka viņi ir lieli uzņēmēji un biznesmeņi, – jauni puiši, kas skraidīja apkārt pa veco kolekcionāru mājām un par pusvelti uzpirka viņu krājumus. Tā radās antikvariāti un viss kaut kas tāds. Toreiz vēl īsti pat nebija sāktas uzkrāt jauno laiku kolekcijas. Viss gāja šuri-muri. Daudz kas tika aizvests uz ārzemēm. Pēc tam daudz kas no tā atkal atgriezās atpakaļ Latvijā. Pirmie mākslas tirgotāji laikam iedomājās, ka ar latviešu mākslinieku darbiem braši varēs pelnīt Rietumu valstīs. Visdrīzāk maz kam tos vajadzēja.

Padomju laikā Ļeņina ielā 62 bija mākslas darbu antikvariāts – vienīgais tāds Rīgas centrā. Ap to visu laiku apgrozījās cilvēki. Daudz kas tika pirkts un pārdots privāti, nenonākot pat uz letes. Tie skaitījās bezstrādes ienākumi un spekulācija. Tas apdraudēja. Nedod dievs, ja starp numismātikas kolekcijas monētām gadījās cara zelta rubļi vai Latvijas laika pieclatnieki. No organizētās noziedzības apkarošanas skatpunkta tās galvenokārt bija operācijas ar vērtīgiem metāliem. Krievijā tieši numismātu vidē bija tiesas procesi ar notiesājošiem spriedumiem par to, ka viņi spekulē ar dārgmetāliem. Šī aura, kas padomju laikā valdīja ap kolekcionāriem, radīja noslēpumainības, tumšās, pelēkās ekonomikas zonu, kas lielā mērā nav beigusies. Tāpat tiek slēgti visādi dīvaini līgumi, un kolekcionāru vidē notiek visādas nenosakāmas padarīšanas.

Vai tas būtu pārāk vienkāršoti, ja mēs kolekcionārus mēģinātu iedalīt divās lielās grupās – pirmie, kurus vada biznesa kaislība un kuri kolekcionēšanu uzlūko kā investīciju iespēju, un otrie – tomēr sirdī mākslinieki, kurus pašus tiešām uzrunā tas, ko viņi krāj?

Cilvēki, kuri sevi uzskata par īstiem kolekcionāriem, tos, kuri tikai pērk un pārdod, neuzskata par augsti vērtējamiem. Patiess kolekcionārs vismaz mēģina saprast, ko viņš kolekcionē, un ar laiku no šiem mēģinājumiem arī izveidojas prasmes. Bieži vien no kolekcionāriem izveidojas nopietni zinātāji, kas spēj dot padomus pat muzejiem mākslas darbu atribūcijas vai citos jautājumos.

Cik, jūsuprāt, kolekcionāram ir svarīgas mākslas vēstures zināšanas?

Pieņemu, ka, sākot kolekcionēt, svarīgākā ir degsme un oža uz pareizo pirkumu. Bet, ja mākslas vēstures zināšanas rodas, – protams, jo labāk. Tiem, kurus mēs uzskatām par īstiem mākslas kolekcionāriem, ir šīs zināšanas. Tās uzkrājas soli pa solim, un dažos gadījumos tās var nosaukt pat par ļoti profesionālām.

Kuru vēstures periodu Latvijā jūs dēvētu par kolekcionārisma ziedulaikiem, kad varbūt ir saņemts arī valsts atbalsts un minami veiksmīgi sadarbības piemēri?

Es nezinu, vai jelkad ir jāsagaida, ka valsts palīdzēs kolekcionāriem. Man liekas, ka ne. Cits jautājums, vismaz modernajā Rietumu pasaulē, ka valsts kolekcijām spēj nodarīt ļoti lielu postu. Tādā nozīmē – kad kolekcionārs nomirst un testamentā savu kolekciju ir novēlējis mantiniekiem, mantojuma nodoklis bieži vien ir tik milzīgs, ka, ja radinieki grib saglabāt kolekciju, viņiem ir jābankrotē citos aspektos. Tā ir valsts iejaukšanās, kas kolekcionēšanu bieži vien var padarīt par ļoti nepatīkamu problēmu.

Grāmatā minat arī auglīgus sadarbības gadījumus, kad kolekcijas ir uzņemtas muzejos. Piemēram, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļa Dauderi Sarkandaugavā 1990. gadā radās no trimdas kolekcionāra un mākslas mecenāta Gaida Graudiņa dāvinājuma.

Kolekcionēšana parasti beidzas ar kolekcionāra nāvi. Visbiežāk bērni un mazbērni, ja tādi ir, nemaz nevēlas kolekciju uzturēt vai nespēj. Daudzi cilvēki jau dzīves laikā paredz, ka kolekcija ir galīga, tāpēc viņi savas kolekcijas novēl esošajiem vai iecerētajiem muzejiem. Liela daļa pasaules muzeju ir izveidojušies, pateicoties privātkolekcionāru vākumam. Tāds ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kura sākuma kolekciju ir veidojuši vācbaltiešu ārsta, kolekcionāra un muzeologa Nikolausa fon Himzela kolekcijas priekšmeti. Tāds ir arī Britu muzejs, kura sākotnējā kolekcija balstījās uz sera Hansa Sloena dāvinājumu. Galu galā – tāda ir arī Tretjakova galerija, kuras sākotnējā iniciatīva pieder kolekcionāram un tirgotājam Pāvelam Tretjakovam. Tas, ka muzeji ir tapuši, pateicoties kolekcionāriem, nenozīmē, ka muzeji ir aktīvi atbalstījuši kolekcionārus. Tās ir divas dažādas lietas. Muzeji kolekcionārus ir atbalstījuši citā veidā. Nesenā pagātnē labā atmiņā tepat Latvijā ir divas izstādes, ko Nacionālais mākslas muzejs sarīkoja, izmantojot Gunta Belēviča kolekciju. Viena bija par senāku periodu Latvijas mākslā (Latvijas mākslas klasika, 2008 – red.), otra – ar pamatīgu katalogu – par Latvijas laikmetīgo mākslu (Blīvā telpa, 2011 – red.). Pavisam nesenā pagātnē ir Zuzānu kolekcijas izstāde ar lielo un pamatīgo grāmatu. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nekad nav sūrojies, ka būtu lielas problēmas sadarbībā ar kolekcionāriem. 1986./1987. gadā Latvijas Mākslas muzejā notika divas kolekcionāru krājuma izstādes, kurās piedalījās virkne padomju laika kolekcionāru, kuru kolekcijas pēc tam lielākoties izsējās pa citurieni. Tā tas ir līdz šim brīdim – ja rīko kādu tematisku vai jubilejas, vai kādu citu mākslas izstādi, sadarbība ar kolekcionāriem ir laba. Arī Jaņa Rozentāla izstādē nesen bija diezgan daudz privāto darbu. Kolekcionāri parasti nekad neliedz darbus no saviem krājumiem, lai papildinātu izstādi. Tas tiek uzskatīts par normālu procesu. Tie kolekcionāri, kas grib sadarboties ar muzejiem un publiski piedalīties, to dara, un nekādi šķēršļi viņiem netiek likti. Tieši pretēji. Tas ir normāli. Tur nav pat ko debatēt.

Vai jums ir izskaidrojums tam, ka ļoti daudzi kolekcionāri ir ārsti vai nāk no medicīnas vides? Vai tas izriet no turības līmeņa vai kādas specifiskas prāta struktūras un psiholoģiskiem iemesliem?

Grūti pateikt. Tā tas ir visos laikos visās zemēs. Bet kāpēc tā ir – to es nezinu. Zigmunds Freids faktiski arī bija ārsts. Viņš bija piekrāmējis visas telpas pilnas ar mazām senēģiptiešu un antīkās pasaules skulptūriņām. Varam lasīt viņa paša izteikumos, ka viņam bija nepieciešama šāda vide – ka tas viss ir tur apkārt. Nikolauss Himzels arī bija ārsts, kurš aizsāka Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. Starpkaru Latvijas presē jau par šo faktu ir bijis izteikts izbrīns – ka kolekcionāri lielākoties ir ārsti. Kāpēc – nav saprotams. Vismaz man.

Atgriežoties pie kolekcionēšanas dziņas. Vai, jūsuprāt, dziļākajā būtībā ir atšķirība starp mazu puiku, kurš vāc jūrmalā pelēkos akmentiņus, un miljonāru, kurš kolekcionē Demjena Hērsta jaunākos darbus?

Var būt gadījumi, kad nav nekādas atšķirības. Ja tam miljonāram tieši tikpat ļoti vajag to Demjena Hērsta darbu, kā tam puisītim akmentiņu, vienkārši tāpēc, ka viņam tāda vēl nav, es domāju, ka nav nekādas atšķirības. Ja miljonāram vajag mākslas darbu, lai noglabātu seifā kādā Singapūras bankā, tad gan ir atšķirība. Ja vadošā ir dziņa dabūt un dabūšanas process tev izraisa katarsi, tad ir vienalga.

Kas atšķir kolekcionāru amatieri no profesionāļa?

Tradicionāli pieņemam, ka profesionāls kolekcionārs nekolekcionē sev, bet muzejam. Piemēram, Latvijas absolūtais čempions profesionālās kolekcionēšanas ziņā bez šaubām ir Imants Lancmanis. Viņa mērķis, un tas tagad lielā mērā ir sasniegts, – izveidot Rundāles pils muzeju par autentisku pili ar autentiskiem interjeriem un mākslas priekšmetiem. Uz to viņš ir gājis, profesionāli kolekcionēdams. Vēl par profesionālu kolekcionāru var nosaukt Latvijas vēstnieku Beļģijā mūziķi Jāni Lazdiņu (1875–1953), kuram pateicoties Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā ir ļoti augstvērtīga beļģu mākslas kolekcija. Arī medaļu kolekcija. Viņš strādāja, lai tas būtu Latvijas valstij. Tie ir profesionāli kolekcionāri, bet parasti jau kolekcionāri ir dažādi cilvēki – pastnieki, ārsti, uzņēmēji.

Grāmatas ievadā minat, ka sevī arī apzināties kolekcionāra aizmetņus. Lūdzu, padalieties, ko jūs kolekcionējat vai vēlētos kolekcionēt?

Mani interesētu krāt vienīgi un tikai drukas darbus. Grāmatas. Ja tas būtu iespējams, es braukātu pa izsolēm un meklētu plašākai publikai mazzināmus vācbaltiešu izdevumus. Bet tas viss maksā naudu.

Jūs pieminat arī savu vectēvu, lai uzsvērtu, ka piekrāmēts šķūnītis vēl nav kolekcija.

Protams. Cilvēku, kas vāc visādus krāmus, netrūkst. Apkārtējos cilvēkos tas bieži izraisa neizpratni un īgnumu, ka viņi pievāc pilnu māju ar nevienam nevajadzīgām mantām. Tā nekādā ziņā nav kolekcionēšana. Tādā pašā bezjēgā var krāt arī mākslas darbus. Un arī tad tā nebūs kolekcionēšana. Tā jau zināmā mērā ir ar noteiktām psihes īpatnībām saistāma lieta.

Ko kolekcionāri īsti dod kopējā mākslas vides apritē, kur ir mākslinieki, muzeji, kuratori, mākslas zinātnieki, kritiķi u. c.? Ja viņu nebūtu vispār, kas mainītos?

Neapšaubāmi mainītos mākslas dzīves dinamika. Lai cik Latvijas sabiedrība kopumā būtu skaitliski neliela un materiālā ziņā trūcīga, tomēr šāds vai tāds mākslas tirgus ir izveidojies. Ir pietiekami daudz galeriju un izsoļu namu, kas rīko izsoles, kurās tomēr sapulcējas desmitiem cilvēku, kuri pērk un savstarpēji konkurē. Dažreiz pat cīnās par vienu objektu. Tas rada kaut kādu vilkmi. Brīžiem šķiet, ka sabiedrība ir apātiska un maz kas kādu vispār interesē, bet tā jau nav – sabiedrība vienkārši ir sadrumstalota pa samērā šaurām interešu grupām, kuras cita par citu nezina un negrib zināt, un neko lāga arī nevar zināt. No vienas puses – mums pār galvu nāk milzīgs informācijas apjoms, bet jēgpilnas informācijas tajā visā ir maz. Dzīvotnes, kā tagad saka dabaszinātnēs. Tās pastāv līdzās un lielā mērā iespēju robežās pat baro cita citu. Tas ir labi, ka 30 gados kopš Latvijas neatkarības atgūšanas kaut vai mazā mērogā atkal ir izveidojies jauns mākslas tirgus, atkal kārtējo reizi ir nostiprinājušies kolekcionāri. Ja runājam par mākslas kolekcionāriem. Alus pudeļu etiķešu kolekcionāri un tamlīdzīgu kolekciju īpašnieki arī, protams, darbojas, bet es vairāk runāju par mākslas kolekcionāriem. Ir radusies mākslas kolekcionāru paaudze, kas spēj veidot argumentētu dialogu ar muzejiem un citām atmiņas institūcijām. Tas ir neapšaubāms sasniegums.

Kādas bija jūsu pārdomas, iepazīstoties ar jaunatklāto mākslas centra Zuzeum ekspozīciju no Zuzānu mākslas kolekcijas?

Pirmkārt, varu tikai apsveikt šādas kultūrvietas rašanos. Otrkārt, saistošo un interesanto laikmetīgās mākslas piedāvājumu, kas ir redzams pašreizējā izstādē. Pat nebiju gaidījis, ka būs izdevies sakomplektēt tik interesantu un daudzveidīgu kolekcijas daļu. Katrā ziņā tā nesagādā vilšanos, ko nevar teikt par daudzām citām laikmetīgās mākslas kolekcijām un piedāvājumiem, kas ik pa laikam redzami Rīgā. Man liekas, ka tas, kas ir redzams Zuzeum, ir ļoti labi. Uz štruntu fona, ar kuriem mums nereti ir jāsastopas, tā ir cilvēka cienīga kolekcija. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja