Šajā koncertā skanēs latviešu un amerikāņu komponistu klaviermūzika, tostarp Lolitas Ritmanis, Daces Aperānes, Pētera Vaska, Leannas Primiani, Stāras Parodi, Esinas Aidingosas klavierdarbi. Turklāt L. Ritmanis un L. Primiani jaundarbi piedzīvos pirmatskaņojumus un koncertu vadīs aktieris Ivars Stonins. Koncerta izskaņā pianistei pievienosies ASV dzīvojošā latviešu izcelsmes vijolniece Una Tone un amerikāņu čelliste Saša Ono, kopā atskaņojot speciāli šim koncertam sacerēto L. Ritmanis klavieru trio Vignettes from the Park (2023), kas ir veltījums Dz. Erlihai.
Gaidāmais koncerts būs veltīts pianistes pērn klajā nākušā klaviermūzikas albuma Serena prezentācijai (CD izdevējs ir latviešu pasaules operzvaigznes Marinas Rebekas izveidotā izdevniecība Prima Classic). Uzstāšanās Kārnegija zālē ievadīs pianistes Dz. Erlihas solokoncertu turneju ASV, kas turpināsies ar solokoncertu slavenajā Bērklija Mūzikas koledžā – festivālā Keys Fest, kā arī ar meistarklasēm un solokoncertu Stetsona Universitātē Floridā, solokoncertiem latviešu kultūras centros Klīvlendā, Bostonā, Kalifornijā, Omahā.
Mūsu iepriekšējā tikšanās bija laikā, kad kovidpandēmija apstādināja pasauli. Taču tieši tobrīd sākās jūsu sadarbība ar ASV latviešu komponistēm Lolitu Ritmani un Daci Aperāni. Amerikāņu komponistu piepulcēšanās ir solis tālāk?
Man kovidlaiks bija avots, aizsākums tam, kas tagad notiek. Tas bija brīdis, kad iepazinos ar Lolitu Ritmani un viņa sāka man veltīt skaņdarbus. Pēc tam caur viņu dabūju kontaktus arī ar citām amerikāņu komponistēm. Tas bija laiks, kad bija apstājies lielais dzīves skrējiens un bija vairāk laika domāt par to, ko es vēl vēlos izdarīt un uz kurieni virzīt savu radošo ceļu. Tas izrādījās ļoti auglīgs laiks, jo sāku apgūt jaunu repertuāru. Sarakstījos ar komponistēm, mācījos jauno repertuāru un braucu uz Siguldas Balto flīģeli, kur ierakstīju video tikko iestudētos opusus, un sūtīju viņām. Tas bija ideāls, koncentrēts, produktīvs laiks jaunām idejām. Varēju pētīt un spēlēt, bet viņām bija laiks komponēt. To es jutu, arī saņemot no Lolitas pirmo klavierdarbu un drīz pēc tam arī nākamo – Cerībai.
Tā bija liktenīga apstākļu sakritība. Pēc tam viss izauga viens no otra. Vispirms sadarbība ar amerikāņu komponistēm un jaunie klavierdarbi. Pēc tam, pagājušā gada pavasarī, iznāca mans albums Serena. Atkal sadarbība, atkal jauni skaņdarbi, un nu jau gatavs albums Dreamscape ar jauniem amerikāņu komponistu darbiem.
Sadarbība ar amerikāņu komponistēm turpinās. Leannas Primiani jaunais opuss Loss tapis kā veltījums viņas mammai, kura mira ar vēzi. Mani tas ļoti uzrunāja, jo arī mana mamma aizgāja no dzīves ar vēzi – viņai bija tikai 54 gadi… Šis skaņdarbs ir ļoti dziļš, ļoti personīgs. Arī to es atskaņošu koncertā Kārnegija zālē. Laikmetīgajā mūzikā es varu ielikt savu personību, un nošu teksts man ir kā Bībele. Un, ja ir iespēja sazināties ar pašu komponistu, vēl jo labāk!
Uzzinājusi, ka man būs solokoncerts Kārnegija zālē, es ļoti vēlējos to noslēgt ar kaut ko vērienīgāku. Vaicāju Lolitai, vai viņa būtu ar mieru komponēt jaunu skaņdarbu klavierēm, vijolei un čellam. Viņa uzrakstīja apjomīgu trio Vignettes from the Park (Parka ainiņas) trijās daļās, ko atskaņošu kopā ar Ņujorkā dzīvojošo latviešu vijolnieci Unu Toni un čellisti Sašu Ono. Lolitas Ritmanis mūzika man ir ļoti tuva, jo tā ir ļoti melodiska, dziļa un sirsnīga, bet nekad nav banāla. Cilvēkiem tā ļoti patīk. Arī jaunais trio ir ļoti emocionāls un skaists. Šovasar to jau ierakstīju Latvijas Radio studijā kopā ar latviešu mūziķiem – vijolnieci Tatjanu Ostrovsku un čellistu Ivaru Bezprozvanovu, bet pasaules pirmatskaņojums būs tagad Ņujorkā.
Kā nonācāt līdz prestižajam Ņujorkas koncertnamam?
Tas bija ceļš solīti pa solim. Pēdējos gados saistībā ar radošo sadarbību Amerikā man bija daudzas tikšanās, es pamācījos arī meistarklasēs pie viena amerikāņu profesora. Tā satiku mūzikas aģentu, kurš organizē koncertus un ierosināja uzstāties Kārnegija zālē. Tā bija veiksme, jo Kārnegija zāle drusku atver durvis. Ja esi tur uzstājies, tevi ievēro, seko citi uzaicinājumi.
Neatkarīgi no Amerikas latviešu centriem?
Jā. Man ļoti svarīgs koncerts būs arī 27. februārī Bērklija koledžā Bostonā, kur spēlēšu vēl vairāk amerikāņu mūzikas. Tur notiks arī mana jaunā albuma Dreamscape prezentācija. Savukārt martā sniegšu meistarklases Stratfordas Universitātē Floridā, kur sniegšu arī solokoncertu. Pēc tam atgriezīšos Latvijā un jūlijā atkal došos uz ASV.
Pēdējā gadā vairāk esmu tur nekā šeit. Viegli nav, jo es ļoti grūti pārdzīvoju laika zonu maiņas. Biežā braukāšana ir pārāk nogurdinoša, bet uz solokoncertiem man jābūt spēcīgai. Tāpēc plānoju, aizbraucot jūlijā, kādu laiku palikt Amerikā. Kārtoju vīzas arī abām meitām, lai viņas būtu ar mani un no septembra varētu iet tur kādu laiku skolā.
Esat piebiedrojusies Lolitas Ritmanis sieviešu komponistu cīņai par vietu zem saules?
Sākumā tas bija viens no pakāpieniem, bet tagad vairs neturos tik cieši pie idejas strādāt tikai ar komponistēm sievietēm. Ir jāiet tālāk, uz plašāku XXI gadsimta repertuāru. Pavisam nesen man aizsākās sadarbība ar kanādiešu komponistu Krisu Hārmanu, kompozīcijas profesoru Makgila Universitātē Monreālā. Tikko vienojāmies, ka pirmatskaņošu un ierakstīšu CD viņa skaņdarbu ciklu. Viņš brīdināja, ka tas ir ļoti komplicēts: vai es spēšot nospēlēt? Atbildēju, ka pēc tam, kad biju izspēlējusi visus sava iemīļotākā komponista Olivjē Mesiāna 20 skatienus uz Jēzus bērniņu, sarežģīts nošu teksts mani vairs neizbiedē. Ir interesanti šādus tehniski grūtus, sarežģītus, ļoti disonantus skaņdarbus likt programmās līdzās liriskai mūzikai. Tas tikai bagātina programmu.
Tikko esmu sākusi papildus apgūt Andra Dzenīša skaņdarbus. Man viņa mūzika, piemēram, skaņdarbs Bez Mēness ļoti patīk, tā ir dziļi patiesa, un pianistiem ir arī, kur sevi tehniski parādīt. Turpinās arī mana sadarbība ar Norvēģijā dzīvojošo Sabīni Ķezberi, spēlēšu arī Anitras Tumševicas klavierdarbus. Uz ASV ņemšu līdzi nošu krājumus – gan Musica Baltica, gan Pētera Vaska dāvinātus. Nogādāšu tos ASV universitāšu klavieru klases studentiem, lai arī viņi varētu iepazīt un spēlēt latviešu mūziku.
Latvijā ir ļoti talantīgi komponisti, un mums, izpildītājiem, ir viņiem jāpalīdz tikt pamanītiem, it īpaši jaunajiem. Tiesa, ja es Amerikā spēlētu tikai latviešu mūziku, publikai tas liktos par šauru. Tāpēc balstos uz amerikāņu mūziku, bet varu nolikt blakus dažus latviešu jaundarbus. Šādā kombinācijā šī mūzika nepaliek tikai šaurā lokā latviešu publikas uzmanības centrā.
Nebiedē tas, ka pašā ASV pianistu ir ļoti daudz?
Vairums grib spēlēt tradicionālo zelta repertuāru, bet es piedāvāju kaut ko jaunu un pasniedzu to kvalitatīvi. Es visu ļoti pamatīgi izstrādāju un esmu tajā ielikusi savu dvēseli. Liels pluss Latvijas mūzikas izglītības sistēmā ir spēcīgas teorētiskās zināšanas, kas apvienojumā ar padziļinātu instrumenta spēles mācību mūs – latviešu mūziķus – padara konkurētspējīgus pasaules mūzikas apritē. Jautājums ir tikai, kurš tiek ārā pasaulē. Priecājos, ka līdzās pasaulē jau labi zināmiem latviešu mūziķiem ienāk arī jaunie.
Mana jaunākā meita Evelīna mācās flautu Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzika skolā, un es redzu, cik intensīvas ir ne tikai flautas stundas pie skolotājas Dainas Treimanes, bet arī solfedžo, teorija. Viņa izvirzīta uz valsts konkursa finālu, kas notiks 24. janvārī. Latvijas piedāvātā mūzikas izglītības sistēma manā skatījumā ir ļoti laba un daudzpusīga. Painteresējoties par iespējām Amerikā, uzzināju, ka būtu jāmācās privāti un viena 45 minūšu gara flautas stunda maksā 86 ASV dolārus… Latvijas mūzikas skolās bērniem dod tik vērtīgus pamatus – māca arī teoriju, notiek kameransambļa nodarbības, ir koris un orķestris.