Orķestris ir lieliskā formā, mūziķi ir tik uzmanīgi – tas tagad ir liels retums. Šādiem vārdiem diriģents Vladimirs Fedosejevs slavē Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), kas viņa vadībā sezonas noslēguma koncertā 21. maijā atskaņoja Franča Šūberta Devīto simfoniju un Ludviga van Bēthovena Ceturto klavierkoncertu, kura solists bija Georgijs Osokins. Pandēmija, kas apturējusi visu pasauli, nav spējusi stāties ceļā orķestra un 88 gadus vecā diriģēšanas lielmeistara sadarbībai. Lielajā ģildē notikušais koncerts tika pārraidīts tiešsaistē.
Eiropas diriģents ar krievu dvēseli. Simfoniskās kultūras pēdējais bastions. Šie ir tikai daži no visbiežāk lasītajiem mēģinājumiem visaptveroši raksturot Vladimira Fedosejeva personību. Līdz kaulam iedziļinādamies mūzikas būtībā un uzrunādams orķestri nevis kā diktators, bet ar mīlestību, viņš rada mākslas brīnumu. Lai gan diriģentam vistuvākā ir krievu komponistu mūzika, viņš ir atzīts Eiropas klasiskās un romantiskās mūzikas interprets. Kopā ar Pētera Čaikovska Lielo akadēmisko simfonisko orķestri, kura mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Vladimirs Fedosejevs ir kopš 1974. gada, viņš ir pavadījis pusi no sava un arī šī kolektīva mūža (orķestris dibināts 1930. gadā). No 1997. līdz 2004. gadam Vladimirs Fedosejevs bija Vīnes simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Maestro saista sena draudzība ar Valsts akadēmisko kori Latvija. Līdzās daudziem citiem apbalvojumiem viņa atzinību kontā ir kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un basbaritonu Egilu Siliņu nopelnītā Lielā mūzikas balva (2013).
Vai disciplīna un koncentrēšanās darbam orķestros tagad tiešām ir retums?
Retums. Pamēģiniet pastrādāt ar orķestriem Itālijā! Mēģinājuma laikā mūziķi dzer ūdeni un sarunājas…
Tad jau filmā Orķestra mēģinājums parādīto Federiko Fellīni būs pasmēlies dzīvē?
Jā, jā! Šī tradīcija būs nākusi no turienes. (Sirsnīgi smejas.) Latvijā ir ļoti augsta, dziļa muzicēšanas kultūra. Te ir lieliski mūziķi, orķestra un grupu koncertmeistari. Sastapu arī daudzus vecāka gadagājuma mūziķus, ar kuriem esmu sadarbojies agrāk. Darba atmosfēra bija lieliska. Pat gados jaunie mūziķi interesējās par visiem maniem aizrādījumiem, par katru niansi. Orķestrī ir lielisks flautists no Itālijas, brīnišķīgs obojists un klarnetiste.
Nu jau esat sadarbojies ar abiem brāļiem no mūsu pianistu Osokinu dinastijas. Vai varat viņus salīdzināt?
Viņi ir ļoti atšķirīgi. Jaunākais brālis Georgijs ir liriskāks. Viņam arī Bēthovens skan liriski, romantiski. Abi ir ļoti labi pianisti, muzicēt kopā ar viņiem ir viegli. Par tikšanos Rīgā man ir un būs vislabākās atmiņas. Programma, kuru ar LNSO spēlējām šoreiz, nav vienkārša. Šūberta Devītā jeb Lielā simfonija ir skaņdarbs, kuru atskaņo reti. Pats Šūberts to nekad nav dzirdējis. Viņa Astotā jeb Nepabeigtā simfonija skan nesalīdzināmi biežāk. Savulaik Šūberta muzejā Vīnē uzzināju, ka komponistam vispār nav izdevies savā mūžā noklausīties nevienu savu simfonisko skaņdarbu! Tas ir traģisks liktenis. Ja viņš būtu dzirdējis savas Devītās simfonijas izpildījumu, viņš šo partitūru, iespējams, īsinātu, jo tā ir ļoti gara, daudzvārdīga, ar daudziem atkārtojumiem. Taču vienalga tas ir Šūberts, tā ir dievišķīga mūzika. Tajā ir gan Vīne, gan Bēthovens un Johans Štrauss.
Tomēr jūsu iemīļotāko komponistu triumvirāts nemainīgi ir Pēteris Čaikovskis, Dmitrijs Šostakovičs un Georgijs Sviridovs?
Ar Sviridovu man bija ļoti tuvs un nozīmīgs cilvēciskais kontakts, draudzība. Viņš man ir ļoti daudz devis, es daudz no viņa mācījos. Viņa mūzika mani ir pavadījusi visu manu radošo mūžu. Sviridovs bija ģeniāls kora mūzikas komponists. Ar savu orķestri esmu veicis visu viņa simfonisko darbu ierakstu. Viņš bija sarežģīts cilvēks, kurš sarežģītā laikā nonāca Komponistu savienības priekšsēdētāja amatā. Viņš bija nesabiedrisks, ļoti principiāls, stingrs, prasīgs. Bez viņa atbalsta un līdzdalības arī Jeļena Obrazcova nekļūtu par tādu operzvaigzni. Viņa un arī citi dziedātāji, kuri atskaņoja Sviridova mūziku, no komponista saņēma neizmērojami daudz vērtīgu, talantīgu padomu. Viņam ļoti patika strādāt ar savas mūzikas interpretiem. Reiz es viņam atvedu velteņus…
Velteņus?! Kālab?
Sviridovs vasaras pavadīja vasarnīcā Piemaskavā, kur vienmēr staigāja velteņos, jo viņam ļoti sāpēja kājas. Dodoties viņu apciemot, izdomāju uzdāvināt viņam labus velteņus. Reiz abi ar sievu, būdami laukos, ieraudzījām, ka cilvēki stāv rindā pie ciema veikala. Izrādās – veikalā pievesti velteņi. Iestājāmies rindas galā, taču, kad to izstāvējām, visi velteņi bija pārdoti. Redzot mūsu skumjās sejas, viens no rindā stāvētājiem apjautājās, kuram velteņus gribējām pirkt. "Georgijam Sviridovam! Vai zināt tādu?" – "Ak, Sviridovam? Žigli skrienam pie manis, man mājās ir labs velteņu pāris."
Ļoti zīmīga epizode. Šodien diezin vai ikviens zinātu Sviridovu.
Diemžēl. Jaunā paaudze noteikti nezinātu. Viņš bija viens no spilgtākajiem komponistiem. Atceraties enerģisko, ritmiski iezīmīgo mūziku, kas mūsu simfoniskā orķestra ierakstā skanēja vakara ziņu programmā Vremja? Tā ir daļa no 1965. gada filmai Laiks, uz priekšu!/Vremja, vperjod! komponētās svītas. (Šī tēma programmas Vremja sākumā tika izmantota no 1968. gada līdz 80. gadu sākumam – I. L.)
Kur, jūsuprāt, slēpjas krievu mūzikas būtība?
Piemēram, japāņi saka: "Bez Čaikovska pie mums nebrauciet!" Viņi ļoti mīl Čaikovska mūziku, izjūt to dziļi un patiesi. Viņi neuzskata Čaikovski par sentimentālu komponistu, kā par viņu bieži domā Rietumos. Daudzi lielie Rietumu pasaules diriģenti pat izvairās interpretēt "sentimentālo" Čaikovska mūziku. Tie ir maldi! Patiesībā Čaikovska mūzikā nav nevienas sentimentālas frāzes. Viņa mūzikā ir dziļas jūtas, katra frāze ir dzīva un patiesa. Tāpēc Čaikovska mūzika ir tik nepieciešama ikvienai nācijai – ķīniešiem, japāņiem, vāciešiem...
Čaikovski ir grūti spēlēt, it īpaši rietumniekiem, kuri līdz galam neiekļūst šīs mūzikas dziļumos un paliek pie ārējās čaulas. Krievu pasaule ir Čaikovskis, Musorgskis, Rahmaņinovs. Savus galvenos darbus Rahmaņinovs radīja Amerikā, taču viņš tajos runāja krieviski. Viņš krieviski raudāja savā mūzikā, tā ir nostalģijas pilna. Tie, kas to spēlēja, centās tuvoties viņa dvēselei, bet visiem neizdodas to izprast. Ar skaisti nospēlētām melodijām un frāzēm nepietiek. Lūk, norāde – "maigi". Bet ko nozīmē – maigi? Izrādās, nevis sentimentāli, bet vienkārši. Bet kā ir vienkārši? Tā nospēlēt ir daudz grūtāk. Tāpēc tikai krievu izpildītājmūziķu rokās krievu komponistu mūzikas atskaņojums tuvojas pilnībai.
Es arī klavierciklu Gadalaiki uzskatīju par sentimentālu, pat salkanu, bet tad no Maskavas atbrauca pianiste Eliso Virsaladze, un mēs klausoties saviļņojumā raudājām.
Redziet! Pat Maskavas Pētera Čaikovska konservatorijā bija periods, kad tur novērsās no Čaikovska mūzikas. Tā bija liela kļūda. Šajā mūzikā ir visa dzīve, bet to saprast un parādīt spēj tikai īsti talantīgi mūziķi. Melodijas tikai šķiet kā vienkārša dziesmiņa: ņem tik un spēlē!
Kā jums izdevās izprast un izjust Rietumu mūzikas garu – Vīnes klasicismu, vācu un austriešu romantismu?
Tas bija liktenis. Man piedāvāja darbu muzikālās Eiropas centrā – Vīnē. Vairākus gadus biju Vīnes simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Lai iedziļinātos šajā kultūrā, ne tikai pētīju partitūras, bet arī gāju uz muzejiem, bibliotēkām un daudz sarunājos ar turienes mūziķiem. Savukārt diriģēšanas lielmeistars Karloss Kleibers pats atnāca uz manu mēģinājumu. Es nobijos, kad sapratu, ka tas ir viņš, kurš sēž zālē. Izrādījās, ka viņš ir dzirdējis manu Nikolaja Rimska-Korsakova operas Sniegbaltīte ierakstu un tāpēc vēlējies atnākt un iepazīties. Sadraudzējāmies.
Man palīdzēja likteņa sūtītas nejaušības. Kā gan citādi es, krievu diriģents, pēkšņi kļūtu par orķestra galveno diriģentu Vīnē? Pirmajā koncertā, kuru diriģēju Vīnē, skanēja Johana Štrausa mūzika. Domāju: viss, esmu pamatīgi iekritis, jo Štrauss austriešiem ir tautas komponists, kura valšus un polkas Austrijā zina un mīl visi. To nevar diriģēt citi – nebūs ne īstais stils, ne maniere. Bet ko darīt? Nolēmu: kā būs, tā būs! Pēc tam Vīnes laikrakstā Die Presse bija recenzija. Kritiķis, uzvārdā Sinkevičs, rakstīja: šis patiešām bija īsts Štrauss! Pamatojot teikto, viņš pieļāva, ka Johans Štrauss, viesojoties Sanktpēterburgā, būtu varējis iepazīties un sagrēkot ar manu vecmāmiņu. Asprātīgi!
Jūsu ceļš mūzikā sākās ar balalaikas spēli un tautas mūzikas instrumentu orķestra diriģēšanu.
Tas man deva zināšanas un drosmi, bet pēc tam gan bija ļoti grūti ielēkt simfoniskajā mūzikā. Tas bija pat traģiski – tiktāl, ka gribēju visam atmest ar roku un aizbraukt uz laukiem. Mani negribēja pieņemt, jo tā laika autoritātes, kuras noteica klasiskās mūzikas dzīvi, uzskatīja tautas mākslu par otršķirīgu. Viņu acīs tai nebija nekādas vērtības. Cīņas bija asiņainas, nežēlīgas. Tomēr man atradās arī aizstāvji. Man vēl nebija divdesmit gadu, kad ievērojamais diriģents Jevgeņijs Mravinskis, kurš vadīja Sanktpēterburgas filharmonijas simfonisko orķestri, mani uzaicināja sniegt pirmo simfonisko koncertu mūžā. Tikko kopā ar šo orķestri atzīmēju toreizējās debijas pusgadsimta jubileju. Tāpat kā toreiz, pirms piecdesmit gadiem, diriģēju Pētera Čaikovska Ceturto simfoniju un Antonīna Dvoržāka Čella koncertu. Orķestris joprojām ir tas pats, bet tajā spēlē jau citi mūziķi.
Esmu pateicīgs, ka uz klasisko mūziku gāju caur tautas mākslu. 16 gadu vadīju PSRS Radio un televīzijas tautas mūzikas instrumentu orķestri. Sapratis, kurp vēlos virzīties tālāk, sāku ar akadēmiskās mūzikas skaņdarbu pārcelšanu tautas mūzikas instrumentu orķestrim. Pēc tam iestājos Maskavas konservatorijas aspirantūrā simfoniskajā diriģēšanā pie Leo Ginsburga. Viņš bija atbraucis no Vācijas, viņa vadībā iepazinu vācu diriģēšanas skolu. Tas man lieti noderēja, strādājot Vīnē. Savukārt Vīne man palīdzēja vieglāk elpot dzimtenē.
Tika rakstītas gan vēstules, gan sūdzības, tās parakstīja slaveni mākslinieki. Sevišķi asi pret mani iestājās Genadijs Roždestvenskis, kurš Lielo simfonisko orķestri vadīja pirms manis un pats uzrakstīja atlūgumu, dodot priekšroku karjerai ārzemēs. Kad diriģenta māte atnesa iesniegumu, Radio un televīzijas vadītājs to parakstīja un aicināja mani uzņemties Lielā simfoniskā orķestra vadību. Viegli nebija. Biju spilgts piemērs tam, ka praviešus savā tēvzemē neatzīst. Bet, kad jau strādāju Vīnē, neviens vairs neteica, ka nederu Krievijas Lielajam simfoniskajam orķestrim. Vienlaikus vadīju divus orķestrus – vienu Maskavā, otru Vīnē. Tā, visu laiku braukādams, teju desmit gadu dzīvoju dubultu dzīvi. Caur Vīni man atvērās visas durvis: pie orķestriem Japānā, Francijā, Vācijā. Arī Milānas operteātrī La Scala, kur iestudēju krievu operas. Vīnē ieguvu vērtīgas zināšanas par Vīnes mūzikas kultūru, tur sajutu Johanu Štrausu, Bēthovenu, Mocartu, Šūbertu.
Runājam par vēsturi un tradīcijām. Ko domājat par jaunības kultu, kas nu jau skar arī diriģentus?
Herberts fon Karajans līdz 45 gadu vecumam neuzdrošinājās diriģēt Bēthovena Trešo simfoniju. Diriģenta profesija ir ilgas pieredzes un plašu zināšanu apkopojums. To nevar uzkrāt pāris gados. Nevar puisēnam aplikt tauriņu – lūk, televīzijā, jaunā zvaigzne! Ir vajadzīga dzīves pieredze.
Vai jūs arī bijāties ķerties pie konkrētiem skaņdarbiem?
Dzīves gaitā visu laiku pārskatu savas diriģenta spējas un pārvērtēju, ko esmu domājis. Tikai četrdesmit gadu vecumā sāku apjēgt, par ko ir Šostakoviča mūzika. Arī Čaikovskim katru reizi tuvojos no jauna. Bieži nepazīstu pats savus ierakstus. Braucu mašīnā, radio raida Čaikovska Ceturto simfoniju. Priecājos, cik interesanta, svaiga ir interpretācija. Pēc tam radio pavēsta, ka pats esmu diriģējis.
Cik spēcīga un interesanta ir Krievijas jauno komponistu paaudze?
Diemžēl nav ar ko lepoties. Laba jauna mūzika Krievijā top arvien mazāk un mazāk. Orķestrī sarīkojām konkursu komponistiem, bet nekā labāka par dažiem Sviridova atdarinājumiem nebija. Šobrīd nevaru nosaukt nevienu uzmanības vērtu simfoniskās mūzikas komponistu. Kinomūzikas komponisti ir, bet nopietnu vārdu akadēmiskajā mūzikā nav. Viss ir beidzies ar Sloņimska un Šnitkes paaudzi.
Kāpēc tā ir noticis?
Tāpēc, ka ar šīs mūzikas rakstīšanu nevar nopelnīt. Arī Komponistu savienības pastāvēšanai vairs nav jēgas. Agrāk tur pieņēma un vērtēja visu jauno mūziku, bet tagad vairs tās nav. Pēc šādas mūzikas nav pieprasījuma. Dziesmiņas? Lūdzu! Visu ir pārņēmusi popmūzika. Radio ēterā un televīzijā raida tikai vulgāru popmūziku vai populāras, pliekanas dziesmiņas no filmām. Bērnībā Ļeņingradas blokādes laikā pa reproduktora metāla skaļruni, tā dēvēto "šķīvi", klausījos Čaikovska un citu autoru klasisko mūziku, ko raidīja pēc frontes karavīru lūguma. Viņi gribēja simfoniskos darbus par mīlestību.
Kā pārvarēt kultūras krīzi?
Vajag gudrus vadītājus, kuri izprot kultūras nozīmi, bet tādu nav, lai gan nomainījušies jau daudzi kultūras ministri. Klasiskajai mūzikai ir nepieciešams finansiāls atbalsts. Agrāk visās vispārizglītojošajās skolās bija dziedāšanas stundas. Tam bija liela nozīme, jo dziedāšana ir atslēga uz mūziku. Krievija bija dziedoša zeme! Kur palikuši mūsu kādreizējie slavenie valsts tautas kori – Voroņežas, Omskas, Pjatņicka koris?
Pēc pašu iniciatīvas aicinām uz mūsu orķestra ģenerālmēģinājumiem vispārējo skolu skolēnus – veselas klases ar viņu pedagogiem. Panākumi ir pārsteidzoši. Bērni, kuriem ar mūziku nav bijis saskares, dedzīgi interesējas par orķestri. Šo izglītošanas paņēmienu pārņēmu no Parīzes, kur ar pianistu Denisu Macujevu pirms Rahmaņinova Trešā klavierkoncerta atskaņojuma to nospēlējām bērniem un viņu vecākiem. Alkas pēc mūzikas ir jāieaudzina, diemžēl viss atkal beidzas, jo Kultūras ministriju tas neinteresē – neatrodas nauda pat autobusam, ar kuru atvest skolēnus. Drīz dosimies uz bērnu centriem Sočos, bet ir nemitīgi jālūdzas, jāraksta vēstules, jāmeklē līdzekļi.
Kas nesīs kultūras atdzimšanu?
Man ir sajūta, ka kultūras atdzimšana sāksies nevis galvaspilsētā, bet provincē. Tur, piemēram, Tatarstānā, cilvēki pa īstam slāpst pēc kultūras. Pirms divām nedēļām Tambovā gubernators atklāja simfonisko orķestri, bet Maskava un arī Pēterburga ir "aptaukojušās", apstājušās.
Sanktpēterburgā un Maskavā toties ir uzceltas jaunas lieliskas koncertzāles!
Tās tiešām ir labas. Jaunā koncertzāle Zarjadje Maskavā ir blakus Kremlim. Akustiku veidoja speciālisti no Japānas, kur ir vislabākās koncertzāles. Zālē Zarjadje notiek arī mūsu orķestra koncerti. Klausītāji nāk, jo pandēmijas laikā ir noilgojušies pēc koncertiem. Tomēr vislabākā ir Maskavas konservatorijas Lielā zāle – mūsu lepnums. Pandēmijas sākumā atzīmējām tās 120 gadu jubileju. Tur ir uzstājušies visi ievērojamie pasaules mūziķi, bet uz jubilejas koncertu neieradās neviens no valsts kultūras vadītājiem.
Vai pandēmija sāpīgi iedragāja jūsu sezonu?
Koncerti notika, taču samazinātam klausītāju skaitam. Vispirms drīkstējām piepildīt 25 procentus no zāles ietilpības, pēc tam jau piecdesmit. Lai mūsu abonementa programmas varētu dzirdēt visi, tagad sniedzam divus koncertus vienā vakarā. Beidzam ap pusnakti. Bieži uzstājamies Krievijas pilsētās, diemžēl orķestra koncertbraucieni uz Ķīnu, Japānu, Dienvidkoreju un Londonu ir pārcelti. Vienīgi pats tikko viesojos Hirosimā, kur atombumbas upuru piemiņai ar Hirosimas orķestri spēlējām Čaikovska Romeo un Džuljetu un Šostakoviča Piekto simfoniju – programmu par karu un mīlestību. Divas nedēļas tur nosēdēju karantīnā viesnīcā, tad aizbraucu uz Hirosimu. Ar asarām acīs muzicējām klausītāju pilnā zālē.
Nekad vēl nebiju diriģējis koncertu tukšā zālē. Tiešraidē pārraidītais koncerts ar LNSO Rīgā bez publikas bija pirmā šāda reize. Sākumā pat nesapratu, kā tas būs. Bez skatītāju klātbūtnes ir grūti, bet šī man bija ļoti patīkama tikšanās.
Drīz svinēsiet pusgadsimtu kopā ar Lielo simfonisko orķestri. Vai jūs tā skanējumu pazītu, pat uzmodināts nakts vidū?
Strādājot ar Lielo simfonisko orķestri, izvirzīju mērķi – radīt atpazīstamu orķestra skaņu. Tas ir izdevies un izdodas joprojām. Tā ir dziedoša, homogēna skaņa – lai orķestris skanētu tik saliedēti un vienoti kā koris. Esmu redzējis jau vairākas orķestra mūziķu paaudzes: dēlus, tēvus un vectēvus. Ilggadējais čellu grupas koncertmeistars Simons orķestrī nostrādāja sešdesmit gadu! Viņš tajā bija jau pirms manis un spēlētu joprojām, ja vien nebūtu ļoti pasliktinājusies redze.
Kādi ir jūsu turpmākie radošie plāni?
Jau gaidām Sergeja Rahmaņinova jubileju 2023. gadā. Vēlamies sarīkot koncertu Maskavas centrā pie nama, kurā viņš dzīvoja pirms emigrēšanas uz ASV. Stāsta, ka atriebībā par to Rahmaņinova klavieres izmestas laukā pa viņa trešā stāva logu. Kā bija, neviens īsti nezina, bet klavieres tika salauztas. Mūsu koncertam jānotiek zem šiem logiem. Piedalīsies mūsu orķestris un koris. Blakus ir klosteris, un baznīcas zvanus varētu izmantot Rahmaņinova oratorijas Zvani atskaņojumā.
Kad bijām Amerikā, kopā ar sievu Olgu Ivanovnu (muzikoloģe Olga Dobrohotova – I. L.) uzmeklējām Rahmaņinova kapu. Ar grūtībām atradām, tikai pēc intuīcijas. Pie ieejas kapsētā, kas ir aptuveni 60 kilometru no Ņujorkas, nebija nekādu norāžu. Gājām, cerēdami, ka varbūt paši atradīsim, taču kapsēta ir milzīga. Tā staigājot, pēkšņi uzdūrāmies vietiņai, kas šķita veidota krievu stilā. Gājām turp un atradām – Sergejs un Natālija Rahmaņinovi.
Vai vasarā atpūtīsieties?
Šovasar brauksim uz laukiem Valdaja augstienē – lasīsim puķes, iesim sēņot. Savulaik tur par 300 dolāriem nopirkām zemes gabaliņu pie Valdaja ezera un lēnā garā uzcēlām nelielu mājiņu. Ezers ir milzīgs – 25 kilometrus garš un ļoti tīrs. Tur ir līdakas, asari un plauži, un man patīk makšķerēt ar spiningu.