Jaunā Rīgas teātra Jaunā zāle aprīļa sākumā tika atklāta ar Melno gulbi. Šajā iestudējumā režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis tetovēto rakstnieku Fjodoru Dostojevski konfrontē ar Pētera Čaikovska Gulbju ezeru. Romāna Idiots motīvi saplūst ar klasisko baletu. Izrādē skan publikas iemīļotā mūzika. Nastasjas Fiļipovnas tēmu pauž Čaikovska balets Riekstkodis, ģenerāļa Jepančina un Tocka saķeri pavada Bruņinieku deja no Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta, sarunām klusi pievienojas Polovciešu deja no Aleksandra Borodina operas Kņazs Igors, savukārt fināls kopā ar Dmitrija Šostakoviča Romanci no kinofilmas Dundurs apliecina varas un mākslas mūžīgo mīlu un cīņu līdz nāvei. Jēdzienisko centru veido tēma no Čaikovska Gulbju ezera un Kamila Sensānsa miniatūras Gulbis.
Ieinteresēts ķermeņa plastikā un skaistuma idejā, Alvis Hermanis arī agrāk savās izrādēs ir iekļāvis baleta māksliniekus. Doriana Greja ģīmetnē (1994) pagrimuša Londonas teātra antreprenieri atveidoja leģendārais Arvīds Ozoliņš, kurš dejoja ar Sibillas māti – Ievu Grotusi. Izrādē XX gadsimts. Pojezd-prizrak. Vision Express (1999) kā spoku pasažieri nākotnē devās baleta seniori. Visbeidzot Alvis Hermanis uzaicināja pasaules baleta megazvaigzni Mihailu Barišņikovu nospēlēt sevi monoizrādē Brodskis/Barišņikovs (2015).
Bija pienācis laiks ķerties pie gulbjiem. To vajadzēja arī atjaunotajai JRT mājai, kuras fasādē trešā stāva līmenī logu sandrikos redzami trīs pāri gulbju. 1902. gadā, kad Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības ēka tika pabeigta un atklāta ar rīdzinieka Konradīna Kreicera operu Naktsmājas Granādā, skatītāji zināja, ka gulbji norāda uz mūziku. Uz Vāgneru un Čaikovski. Būvinženiera Edmunda fon Trompovska plānā šo gulbju vēl nebija. Tie uzradās mājas celtniecības laikā, kad pilnībā noskaidrojās, ka šeit būs ne tikai banka un restorācija, bet arī operas un koncerti. Bareljefam aiz sienas otrajā pusē tika iekārtota skatuve.
Gulbju jautājumu iekustināja aktieris Vilis Daudziņš. Ložņājot pa stalažām, viņš pamanīja putnus, kas bija paslēpušies noplukumā. Tagad arhitekte Zaiga Gaile gulbjiem ir piešķīrusi mirdzumu.
Izrādei Melnais gulbis par kustību konsultanti Alvis Hermanis pieaicināja Latvijas Nacionālās operas un baleta solisti, horeogrāfi un baleta pedagoģi Zani Teikmani. Viņas ieguldījums Melnā gulbja tapšanā ir plašākas uzmanības vērts, tāpēc aicināju viņu uz sarunu.
Anita Vanaga. Izrādes plakātā melnbaltais televizors Record V-305 rāda sastingušu kadru no Mazo gulbīšu dejas. Cou de pied pozīcija nav perfekta. Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis tādu bildi neizlaistu no rokām, bet JRT novirzes no absolūtā ideāla ir tieši laikā. Gulbju ezera ieraksts nedzirdami spokojas skatuves telpā. PSRS gerontokrātijas situācijā, kad vadoņu bēres notika cita pēc citas, tautas masas sēroja, skanot Čaikovska šedevram.
Alvja Hermaņa iestudējumā visi vīrieši, izņemot Kaspara Znotiņa Dostojevski/ kņazu Miškinu, ir tērpti triko kā klasiskie prinči, arī sulainis Fjodors, kuru spēlē Jevgēnijs Isajevs.
Zane Teikmane. Viņa seja ir pietonēta sarkanajai kostīma krāsai.
A. V. Saplūdināta forma. Bet visas sievietes ir gulbes.
Z. T. Izņemot Sabīnes Tīkmanes Varju, kura ir dzeltenā pačkā.
A. V. Kā pīlēns. Kā jums izdevās panākt ticamību, ka mūsu priekšā ir balets?
Z. T. Sākotnēji izjutu milzīgu risku, baleta pasaule ir ļoti kritiska, bet es iekšēji atbildību novēlu uz Alvi Hermani. Viņš ir idejas autors. Man bija viegli strādāt, jo Alvim bija precīza vīzija. Man vajadzēja divu mēnešu laikā aktieriem iemācīt klasisko baletu. Visvairāk uztraucos, lai tas neizskatītos pēc parodijas, lai tā nebūtu vienkārši ķēmošanās, kad vīrieši uzvelk baleta pačkas. Man ir svarīgi cienīt klasisko baletu kā mākslas veidu un lai baleta pasaule to pieņemtu. Protams, ar tehniskiem brīnumiem mēs nevarētu pārsteigt, to nav iespējams iemācīties. Man bija svarīgi atrast baletam raksturīgās kustības, kuras aktieri var izpildīt, salikt tās kopā un radīt vīziju par baletu. Aktieru trumpji ir emocijas, dvēseles lidojums. Ko nevar ārējā fiziskā kustība, to var iekšējā kustība. Jā, publika noticēja, ka tas ir balets.
A. V. Telpa veidota pēc amfiteātra principa, skatītāji raugās uz notiekošo no augšas. Ļoti labi varēja redzēt balto grīdu, baleta stangas, spoguļus un kopējo zīmējumu.
Z. T. Balto grīdu izmanto Riekstkodī, lai radītu svētku sajūtu. Gulbju ezerā grīda ir melna, ezers nav aizsalis.
A. V. Vladislava Nastavševa izrādē Cerību ezers aizsalis, kas notika baltajā kubā, Kasparam Znotiņam vajadzēja kļūt par daiļslidotāju. Pirms Melnā gulbja pirmizrādes tika palaista pīle, ka Znotiņš dejos uz puantēm. Es noticēju. Kāpēc lai Znotiņš nevarētu pacelties uz puantēm? Znotiņš taču! Izbrīns bija par to, ka viņš uz puantēm tomēr nedejo.
Z. T. Alvis gribēja puantes. Es iebildu, ka tas nav iespējams un nav arī vajadzīgs. Protams, daudz ko dod Janas Čivželes veidotie kostīmi. Kad uzvelk pačku, uzreiz veidojas balerīnas stāja. Mums veiksmīgi salikās kopdarbs.
A. V. Man patika sinhronitāte. Jepančina trīs meitas vienlaikus atliecās, kad tuvojās kņazs Miškins, un pieliecās, kad viņš atkāpās, reaģējot uz dīvaino radījumu.
Z. T. Sinhronitāte ir viena no baleta īpašībām, kuru neprofesionāls skatītājs redz. Viņš var palaist garām kādu pozīciju, bet to, ka dejotāji darbojas nevienādi, skatītāji parasti pamana. Īpaši tas ir redzams fotogrāfijās. Baletu fotografēt ir grūti. No simt kadriem kādi divi ir derīgi. Balets ir mirkļa māksla iepretim arhitektūrai.
A. V. Uz Melno gulbi pretendē gan Znotiņa glumais daudzdabis, gan melnā pačkā tērptā Evelīnas Priedes Nastasja Fiļipovna.
Z. T. Vizuāli viņa arī ir Melnais gulbis. Garas rokas, garas kājas.
A. V. Vīrieši jūk prātā viņas dēļ. Kad Gundara Āboliņa Tockis un Andra Keiša ģenerālis Jepančins ierodas baleta zālē, nostājas pie stangas un sāk eksersīzu, publika sāk virmot.
Z. T. Ja vienkārši izpilda kustības, tā ir vingrošana, bet aktieri saprot, ko dara. Sākotnējā iecere bija tāda, ka viņi paši tiks galā.
A. V. Aha!
Z. T. Kad vēl bija Regīna Razuma, viņa varēja parādīt nianses. Tagad aktieri bija priecīgi, ka ir uzaicināts baleta pedagogs.
A. V. Ieraksts programmā – kustību konsultante – sasaucas ar Dailes teātri, kurā šādi sauca horeogrāfi Felicitu Ertneri.
Z. T. To es izvēlējos drošības nolūkos, jo pēc Sapņu tulkotāju sektas sociālajos tīklos laikmetīgās dejas horeogrāfi bija satraukušies. Savas drošības nolūkos palūdzu uzrakstīt, lai nekonkurētu ar horeogrāfiem Mariusu Petipā un Ļevu Ivanovu. Es neizdomāju jaunus soļus, tikai pielāgoju atsauces no Gulbju ezera, stilizējām baletu kopā.
A. V. Labi sanācis. Ja trupā ir tumšādaina aktrise Aminata Grieta Diarra, viņa varētu būt Melnais gulbis. Latvijas Nacionālajā operā 2012. gadā Otello lomu dejoja Seržs Derošs, tumšādains dejotājs, tā bija koncepta atslēga. Droši vien baleta skolā neatradās melnādaina meitene, kas dublētu aktrisi dejā.
Z. T. Aminata Grieta Diarra pačkā izskatās kolosāli. Izrādē balets nav primārs, tas ir tikai izteiksmes līdzeklis. Es atnācu, kad lomas jau bija sadalītas.
A. V. Šķiet, steigas dēļ izrādes programmā zem Maijas Pļiseckas dejotā Sensānsa Gulbja ir norādīts Gulbju ezers. Gribētu pieminēt Veltu Vilciņu, kuras Gulbis "skaitās". Māksliniece ar šo lomu atvadījās no skatuves. Man ir vēlēšanās tikt vaļā no perifērijas statusa. Varas un mākslas attiecībās varētu atcerēties, ka tad, kad Rīgas baletam vajadzēja kārtot ārzemju braucienus, pie PSRS kultūras ministres Jekaterinas Furcevas tika sūtīti mūsu baleta vīrieši. Jūs te varētu ieviest skaidrību.
Z. T. Maija Pļisecka tāpēc, ka vajadzēja iesaistīt Krieviju.
A. V. Rīgas baleta etalons ir Gulbju ezers. Lietuviešiem tā nav, tāpēc viņu atteikšanās no Čaikovska nav principiāls upuris uz kara altāra. Rīgas baletam tā būtu atteikšanās pašiem no sevis, no ideāla. Kopš 1926. gada, kad baltemigrante Aleksandra Fjodorova iestudēja Gulbju ezeru, tas dzīvo uz Rīgas baleta skatuves, mainoties paaudzēm. Arī Sensānsa miniatūru Gulbis Rīgā nodejoja Fjodorova, pieminot dievišķās Annas Pavlovas aiziešanu. Toreiz publika sarīkoja stāvovācijas, tikai prezidents Kviesis ar ģimeni ložā necēlās kājās.
Z. T. Sevi cienošs profesionāls balets bez Gulbju ezera nepastāv. Latvija vienmēr ir bijusi pirmajā vietā, pēc tam Lietuva un Igaunija.
A. V. Tieši tāpēc ir svarīgi apzināties, ka izrāde Melnais gulbis ir par latviešiem. Mēs adaptējām aristokrātiskās galma kultūras tradīcijas. Pirmais horeogrāfs Voldemārs Komisārs bija mācījies Maskavā dejotāja Mihaila Mordkina studijā, Aleksandrai Fjodorovai bija Pēterburgas skola.
Z. T. Rīgas baletam ir gan Maskavas, gan Pēterburgas saknes. Alvis Hermanis tik daudz ir salicis kopā, izrāde ir tik blīva zemtekstos. Lasu recenzijas, katrs ir atradis citu skatpunktu. Skatītāji priecājas par vīriešu triko. Andris Keišs var neko nedarīt, viņš iznāk, nostājas pie stangas, un skatītāji krīt zem krēsla. Es atkal to neredzu, man baleta ietērps ir tik pierasts.
A. V. Tāpat kā māksliniekiem kails modelis.
Z. T. Mēs katru pirkstiņu likām vietā, lai būtu kā rožu lapiņas, kā rožu pumpurs, starp katru ziedlapiņu ir gaisma, jebkurā rakursā skatoties. Ir jāredz visi pirksti. Maziem bērniem saku, ka te vēl kapeiciņa jāpaņem. Kā Anglijas karaliene tējas ceremonijā. To var izveidot. Bet nevar kāju pacelt un lēcienus augstumā.
A. V. Jaunie aktieri varētu.
Z. T. Viņiem Kultūras akadēmijā horeogrāfija bija mācību priekšmets. Ritvara Logina Gaņam ir baletdejotāja augums, proporcijas fantastiskas.
A. V. Jā, princis. Jāņa Grūtupa Rogožinam bija zvērīgi melns kažoks uz kaila, muskuļota torsa. Viņa tēls sasaucas ar ļauno burvi Rotbartu.
Z. T. Jā, jā, bagāts Krievijas mužiks.
A. V. Es tādu nesen redzēju Rīgā, Elizabetes ielā, gribējās atskatīties, satriecošs kažoks.
Z. T. Modes māksliniekam Bruno Birmanim reiz bija melns, līdz zemei garš kažoks ar oranžīgu iekšpusi. Vēl smalkāks nekā izrādē.
A. V. Lūk, lūk, paskatīsimies labāk uz rīdziniekiem. Izrādē Rotbarts/Rogožins iegūst Nastasjas Fiļipovnas Odetu, kura pēc pavešanas transformējusies Odīlijā, saglabājot skaistuma un brīvības alkas. Viņa iemet izpirkuma naudas žūksni Godmaņa taupības krāsniņā, un precinieks Gaņa no alkatības gandrīz nobeidzas.
Z. T. Tur zosāda metās.
A. V. Man ļoti patika Šarlote Puriņa, kura dejoja Nastasju Fiļipovnu – gan balto Odetu, gan melno mirstošo gulbi.
Z. T. Šarlote Puriņa un Neringa Harmsa ir Rīgas Baleta skolas audzēknes. Alvis izvēlējās Šarloti, jo viņa vizuāli ir līdzīga Evelīnai. Sākotnēji bija doma, ka es strādāšu tikai ar meitenēm, uztaisīšu divus gabaliņus. Tā bija sākotnējā ideja, ko man piedāvāja. Mirstošo gulbi nekad nedod dejot jaunām meitenēm. Tā ir loma dejotājai ar dzīves pieredzi, vajag pieredzēt sāpes, lai emocionāli spētu šo lomu iznest.
A. V. Redz, iecere attīstījās, un gulbji atkaroja savu teritoriju.
Z. T. Man pat vīrieši dejo ar gulbju kustībām. Oriģinālajā baletā neviens vīrietis tā nepārvietojas pa skatuvi, bet šeit mēs pieņēmām, ka tas sabīdās un netraucē.
Gulbju ezera fināls ir mainījies atkarībā no valsts politiskās ideoloģijas. Padomju laikā beigas bija laimīgas, visi izdzīvoja labā uzvaru pār ļauno.
Melnajā gulbī vīrieši apcerīgi stāv pie mirušā gulbja kā kapa bedres. Kas var būt skaistāks balerīnai kā nāve uz skatuves? Es gribēju, lai būtu tīrs klasiskais balets, lai nebūtu nekādas vārtīšanās pa grīdu, epilepsijas.
A. V. To jau Znotiņš kā groteskas meistars uzņēma uz saviem pleciem. Gan lēkmē vārtījās, gan kā pērtiķis tupēja.
Z. T. Tas nav mans, tas no Znotiņa.
A. V. Baibas Brokas Ļizaveta Jepančina ir ļoti skaista, tādas kājas! Viņas sirdsšķīstība savienojas ar vilkmi uz eksotiku. No Ļizavetas kreisajām attiecībām ir dzimusi tumšādainā Aleksandra, kuru atveido Aminata Grieta Diarra.
Z. T. Baibai teicu – tu esi kā no XIX gadsimta! Pačkas garums demī un kājas.
A. V. Ja uz skatuves uznāk autors – un Znotiņš vispirms parādījās kā Dostojevskis uz gaismošanas sieta virs skatītāju galvām –, izrāde ir par radīšanu. Rakstnieka paštēlā risinās nepārtrauktas mutācijas. Zāles fona prospektā paceļas deģenerētais Dostojevskis ar cietuma tetovējumiem. Viņa kroplā roka raksta ar gulbja spalvu. Kropla, jo jaunās tehnoloģijas vēl netiek galā ar šādu anatomisku uzdevumu. Augstā un zemā žanra acīmredzamais savienojums nosaka izrādes specifiku. Dostojevska sakarā ir vērts izlasīt Agneses Irbes recenziju Melnais gulbis portālā Telos. Vēstījums jāreizina ar grotesku. Ironiskais mods noārda jebkuru ideju.
Z. T. Kņazs Miškins ir gan Rasputins, gan Putins.
A.V. Gan vecis, gan bērns, gan portreta ainā arī princis Zigfrīds. Viss vienā.
Z. T. Runājām, ka digitālajā vidē viss ir tik ļoti koncentrēts, īss un spilgts. Tagad viss jāpaskaidro divos teikumos. Izrādes beigās aktieri dejo un izveido laimīgas ģimenes bildi – arabesku "torti". Visi baleta zīmējumi ir precīzi, sinhroni, simetriski. Nevar būt kā laikmetīgajā dejā, kur vienā pusē ir trīs cilvēki, otrā – pieci. Klasiskie zīmējumi tiek būvēti no vienāda cilvēku skaita.
A. V. Jā, klasicisms mīl ģeometriju un simetriju. Bet radikāli saīsinājumi iederas farsā. Farss sākas ar uznācienu un beidzas ar nogājienu. Visi prinči dabū daiļās gulbes, kas kā tortes gabaliņi tiek aiznestas uz rokām.
Tomēr vēl viens jautājums. Gulbju ezera pēdējā cēlienā Odetai ir tāda pati poza kā mirstošajam gulbim finālā. Kā fotogrāfijā Leo Ivanova Odetu atšķirt no Mihaila Fokina Gulbja, kas izšķirtspējas dēļ nosaukts par mirstošo?
Z. T. Varbūt pēc kroņa?
A. V. Vai rubīna?
Z. T. Tas ir par dziļu. Rubīns ir vairāk par Pavlovas kūku. Kad Pavlova ieradās Austrālijā uz viesizrādēm, viņai uzcepa baltu kūku, kas izskatījās pēc baltā gulbja kleitas. Kūkai bija sarkanas ogas kā rubīns pie pačkas. Gulbis mirst no ievainojuma.
A. V. Tātad mēs operas kafejnīcā, ēdot Pavlovas kūku, apēdam mirstošo gulbi. Un Melnajā gulbī rubīna nav?
Z. T. Ir pērle, Dostojevska pērle.