Pirms četriem gadiem Rūfuss Veinraits dziedāja Tallinā, uz koncertu atbrauca Rēzija Kalniņa. Mākslinieks toreiz izteica nožēlu, ka klausītāju vidū nav Arvo Perta. Trešdien, 19. martā, mūziķis būs dzirdams klubā Palladium Rīga – ja uz šovu atnāks Raimonds Pauls, Rūfuss neliks Maestro vilties. Būdams nekronēts popmūzikas karalis, viņš savieno elitārismu un šlāgerismu – Rūfuss Veinraits ir bards ar operkomponista ambīcijām. Tos, kuri Rūfusu vēl nekad nav dzirdējuši, gaida jaunatklājuma brīnums un, iespējams, salauzta sirds. Šajā turnejā, kas veltīta tikko iznākušajai labāko dziesmu izlasei Vibrate: The Best of Rufus Wainwright, viņš dzied, spēlējot klavieres un ģitāru. Tikai nedomājiet, ka Rūfuss Veinraits ir kārtējais gaudulīgais dziesminieks. Viņš ir draisks ģēnijs, kura mākslai nav robežu, viņš izpaužas tajā mūzikā, kas aizkustina viņa nemierīgo dvēseli, – tā ir operete, mūzikls, kabarē, folkmūzika, softroks, R&B un džezs.
Katrs no viņa septiņiem studijas albumiem ir ekstravagants brīvdomīga mākslinieka žests – no bagātīgi aranžētām popmūzikas oratorijām līdz stindzinošām klavierbalādēm, mirušās mātes piemiņai veltītajam sēru dziesmu ciklam. Tallinā 2010. gadā Rūfuss piedāvāja šo sēru programmu, ar kuru pats ļoti lepojas: "Tas bija māksliniecisks eksperiments, emocionāli prasīgs, izsmalcināts savā sarežģītajā vienkāršībā, taču man tas sniedza apmierinājuma sajūtu. Jaunā programma, ar kuru uzstāšos Rīgā, ir dzīvi apliecinošs manas daiļrades apkopojums, būs jautrība un skumjas – bez tām nav iedomājams neviens vakars ar Rūfusu Veinraitu!" intervijā KDi stāsta dziedātājs.
Rūfusa Veinraita māksla ir cieši saistīta ar viņa biogrāfiju. Klausītājiem ir jāzina daži svarīgākie fakti. Vispirms – par Rūfusu un viņa dziedošo ģimeni. Mūziķa vecāki ir Ziemeļamerikas folkmūzikas leģendas: tēvs – amerikānis Laudons Veinraits III, māte – kanādiete Keita Makgerigla (mirusi 2010. gadā). Rūfusa māsa Marta Veinraita arī ir dziesminiece, alternatīvās popmūzikas zvaigzne. Rūfusa koncertu Rīgā iesildīs viņa pusmāsa Lūsija Veinraita-Roša. Lielā Veinraitu-Makgeriglu ģimene ir draudzīga un mākslinieciski disfunkcionāla – bija laiki, kad ģimenes locekļi cits ar citu sarunājās tikai caur dziesmām, dzēlīgām un nežēlīgām.
Rūfusam ir trīs gadus veca meitiņa Viva Ketrina Veinraita-Koena – viņa dzīvo Losandželosā kopā ar savu māti Lorku Koenu, kura, kā jūs pareizi uzminējāt, ir Leonarda Koena meita. Leonarda Koena dēls Ādams Koens dažreiz iesilda Rūfusa koncertus, vienā no tiem Ādams teicis: "Es visu laiku biju domājis, ka Rūfuss ir gejs, taču viņam un manai māsai piedzima meita – interesanti, kā tas viņiem izdevās?" 2012. gada vasarā Rūfuss apprecējās ar savu dzīvesbiedru Jernu Veisbrotu – vācu mākslas administratoru, kurš ilgu laiku ir bijis amerikāņu mākslinieka un režisora Roberta Vilsona labā roka, vadījis viņa mākslas centru Watermill Center. Jau divus gadus Jerns Veisbrots ir ikgadējā Toronto notiekošā progresīvā festivāla Luminato mākslinieciskais vadītājs. Rūfusam ir izcila reputācija augstākajās mākslas aprindās: viņš sacerējis mūziku un 11 oriģināldziesmu Roberta Vilsona izrādei Šekspīra soneti teātrī Berliner Ensemble.
Veinraitu-Makgeriglu ģimenei ir tuvas attiecības ar respektablo britu folkroka dinastiju – Tompsonu ģimeni (Ričards, Linda, viņu dēls Tedijs). Rūfusa draugu un skatuves partneru vidū ir Nora Džonsa, Emilū Herisa, Džastins Vivians Bonds, Lorija Andersone, pērn mūžībā aizgājušais Lū Rīds. Dziedātājs ir sadarbojies ar Bērtu Bakaraku, Eltonu Džonu, Polu Saimonu, Rozannu Kešu, Entoniju Hegertiju, Deividu Bērnu, Džoniju Mičelu, Lū Rīdu, Pet Shop Boys, Keane un Boju Džordžu.
Kopš 13 gadu vecuma Rūfuss Veinraits ir apsēsts ar klasisko operu. 2009. gadā Mančestras starptautiskajā festivālā notika viņa pirmās operas Primadonna pasaules pirmizrāde. Vēlāk tā tika uzvesta Londonā, Toronto un Ņujorkā. Operas fragmenti tiek izpildīti koncertos. Rūfusam patīk uzstāties simfoniskā orķestra pavadījumā – kuram gan tas nepatīk? Jo īpaši, ja runa ir par Čikāgas simfonisko orķestri. Rūfusu laipni uzņem labākie operas teātri: 2011. gada jūlijā viņš sarīkoja piecu vakaru sēriju Londonas Karaliskajā operā. 2013. gada jūlijā mākslinieks mirdzēja greznā galā koncertā par godu savai 40 gadu jubilejai Madrides Karaliskajā operā Teatro Real, skatītāju vidū bija Plasido Domingo, kurš izrādīja interesi par Rūfusa operu Primadonna. Laiku pa laikam koncertos Rūfuss mēģina dziedāt Mocarta, Maskanji un Berlioza mūziku.
Viņš ir sācis komponēt savu otro operu – par Senās Romas imperatoru Adriānu Pūbliju Eliju (76–138) un viņa bīstamo mīlas dēku ar grieķu jaunieti Antinoju, kurš dzīves plaukumā noslīkst Nīlā un kuram sērojošais imperators piešķir dieva statusu. Adriāna valdīšanas laiks iezīmēja klasiskās ēras beigas Romas vēsturē. Operas libretu raksta kanādiešu aktieris, dramaturgs un režisors Daniels Makaivors. Adriāna pasaules pirmizrāde Toronto atklās Kanādas operas 2018.–2019. gada sezonu.
Jūsu mūzikas fascinejošākā sastāvdaļa ir balss skanējums – neatkarīgi no tā, vai dziesma ir minorā vai mažorā, jūsu balss ir nepanesamu skumju un ilgu pilna. Kāpēc katrs skaņdarbs jums ir kā raudu dziesma?
Mana balss ir ļoti neparasta, es pats to līdz galam neizprotu. Mans tēvs Laudons Veinraits ir lielisks dziedātājs, mana māte Keita Makgerigla bija lieliska dziedātāja, un manas māsas, protams, ir fantastiskas vokālistes. Vienreiz, kad mēs kopā bijām Austrālijā, pie mums kāds pienāca un teica manai māsai Martai Veinraitai: "Ak, Marta, jūs esat satriecoša, izcila dziedātāja." Pēc tam šis cilvēks paskatījās uz mani: "Un tu... Tu vienkārši izklausies pēc Rūfusa." Haha- ha! Tā ir taisnība. Mana balss jums var patikt vai nepatikt, taču neviens nedzied tā kā es – man ir unikāls dziedāšanas stils, tajā ir jūtama opermūzikas ietekme. Mana balss ir zvērs, kas dzīvo savu dzīvi, un es to vēl neesmu ne sapratis, ne pieradinājis.
Vai jūs dziedat par ciešanām? Vai jūs ciešat katrā dziesmā?
Jā, tā ir. Kaut gan patiesībā es esmu ļoti laimīgs, man dzīvē viss ir kārtībā, es sevi uzskatu par pozitīvu, optimistiski noskaņotu cilvēku, taču kaut kur manī eksistē šī grūtsirdības bumba, lielais grūtsirdības kamols, kuram noteikti ir saikne ar manu balsi. Man ir bijuši sarežģīti, pat bīstami posmi dzīvē, un man ir jāuzmanās, jābūt piesardzīgam, jo dažreiz tieši pozitīvākie, dzīvespriecīgākie cilvēki mēdz ciest no vissmagākās depresijas. Ha-ha-ha!
Jums tikko ir iznākusi labāko dziesmu izlase Vibrate: The Best of Rufus Wainwright. Katrā jūsu albumā var atrast kompozīcijas, kuras droši var dēvēt par vienām no izcilākajām popdziesmām, pat pophitiem, kuri jebkad tikuši sacerēti un tāpēc būtu pelnījuši daudz lielāku auditoriju un popularitāti. Vai jūs pats nojaušat, kāpēc tā arī neesat kļuvis par lielu meinstrīma popzvaigzni?
Mana karjera sākās 90. gadu otrajā pusē drīz pēc tam, kad Kurts Kobeins bija izdarījis pašnāvību un bija miris Džefs Baklijs. Mēs bijām pāragri zaudējuši divus ģēnijus, kuri mūzikā un dzīvē bija uzticīgi sev, viņi vienmēr bija godīgi, viņu māksla bija autentiska. Pēc viņu aiziešanas situācija mūzikas industrijā, meinstrīmā radikāli mainījās: godīguma, patiesīguma vietā mēs ieraudzījām absolūtu mākslīgumu, visi sāka kaut ko konstruēt un fabricēt. Daudzi mūziķi, kuri pašlaik ir ļoti populāri un kuriem labi klājas, ir aprēķina cilvēki – viņu daiļradē viss ir izkalkulēts. Dziesmas viņiem sacer vieni un tie paši hitu autori, viņi nenogurstoši kopj savu stilu un tēlu, strādā ar labākajiem fotogrāfiem, labākajiem plastikas ķirurgiem. Es nevēlos tam tērēt savu enerģiju – es to ieguldu mūzikā, sacerot un ierakstot dziesmas, koncertējot. Pārējo laiku es atļaujos būt es pats.
Visi mūziķi, kuri tagad ir pasaulslaveni, panākuši to tāpēc, ka viņi to ļoti ir gribējuši. Vienīgā māksliniece, kura to nevēlējās un necentās mākslīgi vairot savus panākumus, bija Eimija Vainhausa. Viņa tika ierauta tajā visā iekšā, un paskatieties, ar ko tas beidzās. Traģisks liktenis. Varbūt pat ir labi, ka es neesmu tik slavens, jo citādi es varētu sevi nogalināt.
Man ir vislabākā karjera, par kādu vien esmu varējis sapņot. Es labi pelnu, es apceļoju pasauli, es uzstājos skaistākajās koncertzālēs. Skaidrs, ka man ir daudz jāstrādā: ja man būtu miljoniem dolāru, es nesacerētu tik daudz dziesmu, jo nebūtu tādas vajadzības. Es esmu apmierināts ar to, kas man ir. Es nesaņemu tik ārprātīgas summas, kādas maksā citiem māksliniekiem. Protams, man gribētos piesaistīt vairāk uzmanības un naudas, taču... Man vienalga.
Tagad jūs cerat uz panākumiem operas pasaulē.
Jā, jā, operas pasaule ir tā, kurai es pievēršos, lai pelnītu miljonus. Nesmīdini mani.
Kā jūs jūtaties, strādājot gan populārās, gan klasiskās mūzikas jomā?
Es komponēju dziesmas kā ārijas, tām ir noteikta dramatiska struktūra. Esmu pārliecināts, ka opera ir popmūzikas vecmāmiņa. Precīzāk – vecvecmāmiņa. Labā popmūzikā tiek izmantoti opermūzikā gadsimtiem ilgi slīpētie triki un paņēmieni, jutekliskums. Es neredzu lielu atšķirību, taču operai, salīdzinot ar popmūziku, ir pavisam cita izsmalcinātības pakāpe un saikne ar klausītājiem. Opera prasa koncentrāciju un uzmanību, no tās nevar novērsties kā no popkoncerta. Man patīk sajūta, ka es varu pazust mūzikas pasaulē, un nav labākas vietas par operu, kurā es vēlētos pazust.
Vai jūs nemulsina tas, ka operu galvenokārt apmeklē vecāka gadagājuma cilvēki?
Jā, tā ir, taču mēs visi kļūstam vecāki, vai tu neesi pamanījis? Visi jaunie cilvēki novecos. Visi vecie cilvēki kādreiz ir bijuši jauni. Tie ir tie paši cilvēki. Sarunās par operu mans galvenais arguments ir šāds: operas un klasiskās mūzikas vērtība un nozīme tikai augs – tas ir dzīvā izpildījuma pēdējais bastions, kuru vēl nav skārusi totāla komercializācija. Šī mūzika prasa atbilstošu, skaistu vidi, tā prasa izcilu izglītību, izkoptu tehniku, spējas un talantu, tā prasa brīnumainas balsis, jo visi dzied bez mikrofoniem. Tajā brīdī, kad jūs mēģināt to padarīt kaut nedaudz komerciāli atraktīvāku... Mēs visi zinām, cik briesmīgs ir classical crossover materiāls. Tas ir vulgārs un kičīgs, un, ja to cenšas ieplūdināt meinstrīmā, tas kļūst pavisam riebīgs.
Augstvērtīgi operas un akadēmiskās mūzikas notikumi klausītājiem kļūs aizvien saistošāki. Es redzu iespējas piesaistīt šim žanram arvien vairāk jauniešu. Viņi neiet uz operu ne jau tāpēc, ka tā viņiem nepatīk, bet tāpēc, ka viņi nekad nav apsvēruši šādu domu, neviens nav viņus pamudinājis un nav devis viņiem šādu iespēju.
Opera atšķirībā no popmūzikas spēj padarīt komponistu nemirstīgu un viņa mūziku – mūžīgu. Jūs mērķējat uz nemirstīgumu?
Protams! Esmu saņēmis Kanādas operas/Canadian Opera Company pasūtījumu sacerēt operu par Romas imperatoru Adriānu. Es ticu, ka komponisti ir nemirstīgi, es esmu milzīgs Džuzepes Verdi, Riharda Vāgnera, Riharda Štrausa un Leoša Janāčeka fans. Lai kļūtu nemirstīgs, ir jāsacer vismaz trīs operas! Kad būšu uzrakstījis trešo, paskatīsimies, kas ar mani notiks. Galvenais, lai mūzika runā pati par sevi. Kad jūs dzirdat Salomes Septiņu plīvuru deju, Valkīru lidojumu un Verdi Rekviēmu, jūs jūtat, ka šī mūzika dzīvos mūžīgi. Man līdz tam vēl jātiek!
Kuri ir jūsu iemīļotākie mūsdienu operdziedātāji?
Jūs taču esat tuvu Somijai, kaut kur netālu, vai ne? Es dievinu somu soprānu Karitu Matilu, lai gan viņa vairs nedzied tik bieži kā agrāk. Viņas uzstāšanās uz mani atstāj satriecošu iespaidu. Karita Matila ir viena no visu laiku spožākajām dīvām. Man ļoti patīk amerikāņu soprāns Sondra Radvanovska – viņa ir fantastiska. Vācu soprāns Diāna Damrava. Vienmēr esmu laimīgs dzirdēt velsiešu basbaritonu Brīnu Tērfelu. Vācu tenors Jonass Kaufmanis nenoliedzami ir zvaigzne. Redziet, es sekoju līdzi tam, kas notiek operā.
Vai opera Adriāns muzikāli būs līdzīga jūsu pirmajam darbam šajā žanrā – neoromantiskajai Primadonnai?
Primadonnā es varēju ļaut vaļu savām romantiskajām izjūtām, jo tam bija dramaturģisks pamatojums – šī opera stāsta par dīvu, kura savos Parīzes apartamentos apsver iespēju atgriezties uz skatuves. Šis sižets man ļāva būt nepieklājīgi romantiskam, un es varēju iegremdēties melodramatiskajā franču mūzikā, kuru es tik ļoti mīlu.
Operas Adriāns mūzika būs raupjāka, taču joprojām dramatiska, piesātināti romantiska. Es vēlos panākt šo lielās – grand – operas sajūtu. Mūzika būs stiprāka un skarbāka, jo tā vēstīs par imperatora dzīves līkločiem, par slazdu, kurā viņš nonāk. Primadonna bija franču valodā, Adriāns būs angļu valodā, taču es vēlos iekļaut tekstu arī latīņu, grieķu un senebreju valodā.
Jūsu sacerētās dziesmas izpilda leģendāras dāmas – Marianna Feitfula, Džeina Birkina un Šērlija Beisija. Pērn jūs uzrakstījāt tituldziesmu Robija Viljamsa albumam Swings Both Ways un izpildījāt to duetā. Kā Robijs iederas izmeklētu dīvu kompānijā?
Robijs būtu gatavs uz visu, lai iekļūtu dīvu teritorijā! Robijs man patīk, jo viņš pieņem sevi tādu, kāds viņš ir... Kaut gan, nē, Robijs nejūtas pārāk komfortabli, viņam ir problēmas un dēmoni, taču viņš nav dusmīgs un aizvainots cilvēks. Jā, viņš ir nedaudz pārbijies un piesardzīgs. Viņš tik daudz kam ir izgājis cauri, piedzīvojis tik milzīgus slavas viļņus. Robijs tik ilgu laiku ir bijis iekāres objekts, pēc viņa dzinušies gan vīrieši, gan sievietes, ikviens centies dabūt sev gabaliņu Robija – viņam tā ir traumatiska pieredze. Tas, ko viņš ir piedzīvojis jaunībā, ir ārprāts. Man viņš joprojām šķiet smuks un atraktīvs, Robijam ir izdevies saglabāt klasi, noslīpēt savas skatuves prasmes, viņam piemīt cēlums, pašcieņa un pozitīva attieksme pret dzīvi – es augstu vērtēju šīs īpašības. Turklāt, kad mēs pavadām laiku kopā, viņš vienmēr uzvedas tā, it kā es būtu lielāka zvaigzne. Tas ir amizanti, un es domāju, ka tā tam arī jābūt. Es saprotu, ko Robijs novērtē manī, viņš ir godīgs un atklāts – ir lietas, kuras es esmu bijis spējīgs sasniegt savā karjerā, bet viņam tas nav bijis iespējams, jo viņš strādā popmūzikas pasaulē, kas uzliek savus ierobežojumus. Man nekam tādam nekad nav bijis jāpakļaujas. Vispār ir daudz lielu popmākslinieku, kuri, redzot manas karjeras mērogu un attīstību, nāk un saka: tas ir jauki, ka tu vari darīt tieši to, ko pats vēlies. Es viņiem piekrītu.
Vai mēs kādreiz dzirdēsim jūsu un Leonarda Koena duetu?
Ha-ha-ha! Es šaubos. Leonards nedzied ar citiem. Viņš saglabā vienpersonisku kontroli pār savu mākslu, tēlu un filosofiju. Viņš ir tik cītīgi strādājis, lai uzbūvētu savu mistēriju, un es nedomāju, ka viņš vēlēsies dziedāt ar mani duetā. Pat ja viņš nolemtu ar kādu dziedāt, viņš izvēlētos jaunu, pievilcīgu sievieti.
Vai viņš saglabā savu mistēriju arī ģimenē? Jūs taču esat viņam tuvāko cilvēku lokā.
Es uzskatu Leonardu par draugu, mums ir abpusējas simpātijas, taču distance saglabājas, un es to saprotu. Dzīves filosofijā viņu interesē transcendentālas lietas, viņš ļoti daudz domā par to, ko nozīmē būt cilvēkam un kā var pacelties citā sajūtu un apziņas līmenī. Leonardu nevar uztvert kā parastu vectēvu.
Jums bija ļoti tuvas, draudzīgas attiecības ar Lū Rīdu. Vai uzskatāt viņu par savu guru?
Lū Rīds noteikti ir bijis viens no maniem iedvesmas avotiem. Viņam patika viss, kas Ņujorkā bija jauns, interesants, foršs, drosmīgs, tajā pašā laikā arī atbaidošs, nepiedienīgs un neglīts – cilvēki, lietas, paradumi. Lū Rīds ir mūsu sargeņģelis. Mūsu patrons, mūsu svētais, mūsu aizbildnis. Esmu pateicīgs, ka viņš ir bijis manā dzīvē. Viņš bija ļoti mīļš un silts cilvēks. Sensitīvs, maigs, ievainojams. Tas bija tik šarmanti! Man viņš vienmēr būs kā Oza zemes burvis.
Vai jums bija svarīgi saņemt tādu patriarhu kā Lū Rīds un Eltons Džons atzinību un komplimentus?
Man tas nebija svarīgi, taču es to saņēmu, un man par to ir liels prieks. Varbūt viņi mani novērtēja tieši tāpēc, ka es nekad neesmu dzinies pēc viņu atzinības. Ja es ap viņiem nemitīgi lēkātu degošām acīm, iespējams, viņiem būtu daudz grūtāk mani izcelt, uzslavēt un dot man to, ko es gribēju. Es vienmēr esmu jūsmojis par mirušiem komponistiem, un tas man palīdzēja, jo man nav bijis jātiecas pēc viņu uzslavām.
Jūs draudzējaties ar performances mākslas leģendu Marinu Abramoviču. Kas jums patīk no laikmetīgās mākslas?
Es dievinu Marinu. Man patīk Frančesko Vecoli. Nesen noskatījos Metjū Bārnija jaunāko filmu – operu River of Fundament, tā bija iespaidīga. Mani pārliecināt nav grūti, es neesmu kareivīgi noskaņots, radikāls intelektuālis, ja runājam par vizuālo mākslu. Dažreiz man kļūst neērti, ja es skatos, kā saplūst operas un vizuālās mākslas pasaule. Es aizdomājos: vai māksliniekam, kuram uzticēts iestudēt operu vai radīt scenogrāfiju, patīk šī mūzika un šis darbs? Ja runa ir par mūziku, es uzreiz esmu daudz kritiskāks.
Ko jūs domājat par Lēdijas Gāgas sadarbību ar Marinu Abramoviču un Robertu Vilsonu?
Man nepatīk vairot negatīvas vibrācijas un kaut ko kritizēt. Lēdija Gāga ir talantīga mūziķe, viņa brīnišķīgi spēlē klavieres, viņai ir spēcīga balss un ambīcijas, bet viņai vajag labas dziesmas! Katram māksliniekam, kurš sevi uzskata par autoru un izpildītāju, galvenā prioritāte ir dziesmas. Sadarbojoties ar Robertu Vilsonu un Marinu Abramoviču, Lēdija Gāga ir novērsusies no sava mājasdarba pildīšanas. Viņas mājasdarbs ir rakstīt dziesmas.
Varbūt jūs varētu viņai sacerēt kādu hitu?
Es nedomāju, ka viņu šāds piedāvājums varētu ieinteresēt, taču kāpēc ne? Man ir milzum daudz dziesmu – varat pie manis vērsties. Ha-ha-ha!
Rūfuss Veinraits
Koncertzālē Palladium Rīga 19.III plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 35–71,14
Viļņas Kongresu namā 20.III plkst. 19
Biļetes Ticketpro.lt tīklā LTL 99–149