Līdzīgi bija ar otru padomnieku, Ēlertes kundzi, kura kā ministre fokusējās uz sabiedrības integrācijas tēmu un tā bija arī tēma viņai kā pašreizējās ministres padomniecei. Savukārt, kas attiecas uz profesionālo mākslu, runa ir par to, ka es kā padomnieks sekoju procesiem - nav noslēpums, ka, lai gan mēs pamatoti lepojamies ar mūsu māksliniekiem, problēmas parādās ik pa brīdim.Un kas notika? Jūsu pakalpojumi izrādījās nevajadzīgi?Grūti pateikt. Vispār tas bija diezgan liels pārsteigums, jo iepriekš konfliktu nebija bijis. Un es stipri šaubos, vai mūsu kā padomnieku atlaišana palīdzēs risināt samilzušās problēmas attiecībās ar nozares organizācijām.Un tomēr - kādus iemeslus atlaišanai sarunā ar jums minēja pati ministre?Tāpat kā Ēlertes kundze, es šos iemeslus nevaru uzskatīt par nopietniem - ka mēs esot publiski pauduši viedokli, kas atšķiras no ministres, un tādējādi esot grāvuši viņas autoritāti nozares aprindās. Mēs esam tikai atkārtojuši to, kas ierakstīts valdības deklarācijā - ka jāturpina debates par Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālās neatkarības nodrošināšanas metodēm.Jūsu versija par to, kas tad īsti ir iemesli konfliktam starp ministri un nozares darbiniekiem?Iemesli ir gan objektīvi, gan subjektīvi, bet kopumā runa ir par debati, kādam ir jābūt kultūras ministram, kāda ir viņa loma. Es turpinu uzskatīt, ka ministram ir jābūt nozares profesionālim ar ilggadēju pieredzi (tas, protams, attiecas ne tikai uz kultūru).Jūs gribat teikt, ka kultūras ministram ir jābūt kādam mūziķim, gleznotājam vai aktierim?Es gribu teikt, ka saruna starp cilvēkiem, kuri paši ir kaut vienu koncertu noorganizējuši, paši kaut vienu grāmatu uzrakstījuši, būs principiāli atšķirīga no sarunas, ja tajā ir cilvēki, kas neko tādu nav darījuši.Respektīvi, problēma ir tā, ka ministre ir strādājusi ar uzņēmējiem un nerunā kultūras cilvēkiem saprotamā valodā?
Par to pēdējā laikā daudz piesaukto valodu atļaušos paironizēt - mēs runājam vienā, latviešu valodā. Runa ir par jau pieminēto atšķirīgo pieredzi.
Cik saprotu, šie ir konflikta subjektīvie iemesli. Un kuri būtu objektīvie?
Piemēram, tas, ka, lai gan valsts ekonomika atlabst, situācija budžetā uzlabojas, kultūras nozarē strādājošie to nav sajutuši. Finansiālā situācija daudzviet ir kritiska, attiecīgi spiediens uz ministru ir milzīgs. Un tieši tādēļ ir būtiski, lai kultūras cilvēki sajūt ministra atbalstu, nevis mēģinājumu ievilkt viņus bezgalīgās diskusijās par jautājumiem, kuri ir jau sen izdiskutēti iepriekšējo ministru laikā.
Citiem vārdiem sakot, nozare sagaida, ka ministre ne tik daudz rīkos sanāksmes ar viņiem, cik ies cīnīties ar premjeru un finanšu ministru?
Viņa to dara, te pārmetumi nebūtu vietā. Cita lieta, ka vienmēr jau liekas, ka varētu enerģiskāk vai straujāk.
Kā, jūsuprāt, šis konflikts attīstīsies?
Droši vien vispareizāk būtu izveidot spēcīgu ministres biroju, bet es šādu iespēju vērtēju diezgan skeptiski, jo atrast tam cilvēkus, kuriem tagad, pēc konflikta, uzticētos gan nozares cilvēki, gan pati ministre, būs ļoti grūti. Jebkurā gadījumā ir jāmēģina atklāti izrunāties, pasakot, ko var izdarīt un ko labāk nesolīt, uzlabot, kā tagad moderni saka, komunikāciju. Tas nebūs viegli, jo, atklāti sakot, šādā situācijā nav bijis neviens no kultūras ministriem. Jo jāatceras arī tas, ka radošie cilvēki ir ne tikai talantīgi utt., bet var būt arī nežēlīgi kā bērni. Līdz ar to cilvēciski es jūtu līdzi pašreizējai ministrei - acīmredzot šī būs mācība partijām citkārt ministra postenim virzīt cilvēkus no nozares.
Kā jūs vērtējat ministres uzstādījumu vairāk skatīties uz kultūru no biznesa aspekta, cik nozare ir objektīvi spējīga pelnīt?
Var jau kaut paskatīties statistiku. Ja mēs paskatāmies tādus «uzņēmumus» kā teātri, redzam, ka pašu ieņēmumi teātru budžetā ir pat 70-80%, kas ir ļoti daudz, ja salīdzinām ar līdzīgām struktūrām pasaulē. Respektīvi, mūsu teātri, koncertorganizācijas labi tiek galā ar ieņēmumu gūšanu.