Dzejnieks Ronalds Briedis latviešu literatūrā ir klusu, bet sīksti. Sadzirdams viņš kļūst tad, kad, ilgi tapis, iznāk jauns dzejas krājums.
"Zāles pret nemirstību ir smalks un gudrs stāsts dzejā par Austrumiem mūsu, rietumnieku, uztverē. Izsmalcināti eksotiskais, sensenais, modernizētais, kliedzoši indīgos popkultūras ziedos saplaukušais – brīžiem savijas apdullinošā priekšstatu jūklī, brīžiem atsedz kādu ainu, kas prātam liek uz brīdi apklust un pamirt atklāsmē," vērtē krājuma redaktors Māris Salējs.
Esat mazrakstītājs. Ja krājumu no krājuma šķir pieci seši gadi, vai šajā laikā neuznāk šaubas, kāpēc vispār jāraksta? Vai tomēr dzejošanas instinkts visu laiku kaut kur dzīvo?
Grūti pateikt. Tad, kad es sāku rakstīt, protams, rakstīju ļoti daudz. Varēju dienas laikā uzrakstīt divus trīs dzejoļus. Man liekas, katrs jauns autors sāk tādā veidā. Ar laiku pāriet vēlēšanās tekstu pierakstīt. Bet tas nenozīmē, ka komunikācija ar valodu pārtrūkst. Vienkārši – ļauju tam visam izskanēt caur sevi. No tukšuma atnāk, tukšumā atkal aiziet. Valoda pati saka priekšā, kā viņa grib realizēties. Nav tā, ka es sēdētu un ļoti cītīgi mēģinātu formulēt, ko es gribētu pateikt. Drīzāk ir tā, ka manī ieskanas un sāk attīstīties kāda frāze. Tad ir jautājums, vai es apsēžos, piefiksēju un pierakstu vai – ļauju tam uzplaiksnīt un pazust.
Vai jums dzejoļi nāk jau absolūti gatavi vai kā skices, ar kurām strādāt tālāk?
Es, protams, arī pārrakstu. Kā kuru reizi. Ir pat diezgan gari dzejoļi, kas top vienā mirklī. Piesēdies ar pildspalvu rokā vai – ātri uzraksti datorā. Bet ir dzejoļi, kas top gadiem – frāzi pa frāzei, vārdu pa vārdam. Un tad es vēl tos pārlasu, un jūtu, ka nav īstais vārds. Var gads paiet, kamēr pēkšņi vienā dienā atrodu īsto vārdu. Un liekas – jā, tagad tas dzejolis ir pabeigts.
Tiešām gads, meklējot vienu vārdu?
Jā, tā var būt.
Kā šis krājums tematiski un stilistiski turpina vai sasaucas ar iepriekšējiem diviem? (Asaru gāze, 2004, Karaoke, 2008; visi iznākuši izdevniecībā Neputns). Darbojas jau pazīstamā princese, ir arī princeses sasmīdināšanas motīvs.
Centrā ir agelasta tēls, kas man parādījās jau pirmajā krājumā, kad mēģināju saprast, kā strukturēt vēstījumu. Agelasts ir cilvēks, kas nekad nesmejas. Savulaik Fransuā Rablē definēja cilvēku kā dzīvnieku, kas smejas. Mūsu kolektīvā zemapziņa ir radījusi arhetipisku sižetu par cilvēku, kas nesmejas. Parasti šie stāsti aplūko kādu situāciju, kurā viņš pirmo vai vienīgo reizi mūžā iesmejas. Tas ir sižetisks rāmis, kuru es izmantoju, lai runātu par mūsdienu laikmeta izjūtu, kad mūsu attieksme pret pasauli ir ironiska. Mēs vairs neuzticamies absolūtām vērtībām un caur šo ironisko skatījumu mēģinām reflektēt par pasauli. Tad es no folkloras kā vienu no pazīstamākajiem paņēmu nesasmīdināmās princeses tēlu. Vēstījuma centrā ir jaunais kultūrvaronis – triksteris. Viņš ceļo pie nesasmīdināmās princeses un mēģina atjaunot sabrukušo mītu caur dažādām situācijām, kas valodā, kultūrā, mūsu dzīvē notiek.
Jaunā krājuma tēli dzīvo Āzijas kultūras dekorācijās. Vai pietiek, ja lasītājam galvā ir pamatstereotipi – suši, harakiri, karaoke u. tml. –, ar kuriem jūs rotaļājieties, vai derētu dziļākas zināšanas?
Man ir diezgan grūti spriest, kā šos darbus var lasīt no malas. Manā uzmanības lokā pirmām kārtām bija Rietumu cilvēkam pazīstamās popkultūras zīmes, kas no Āzijas telpas ir ienākušas pie mums un sākušas dzīvot patstāvīgu dzīvi. Līdz ar to manā skatījumā – šeit nevajadzētu būt nekam tādam, kas neļautu tekstu izlasīt Rietumu cilvēkam. Es arī esmu Rietumu cilvēks un no šī viedokļa arī rakstīju. No otras puses, protams, saskaroties ar Austrumu kultūru, es iepazinu daudz jauna – sižetus, domas, kultūras parādības, kas saistās ar noteiktiem kontekstiem. Arī tādiem, kas ir pietiekami margināli un mums nepazīstami. Rakstot tekstus, tos pārlasot, mēģināju distancēties, paskatīties, vai teksts ir spējīgs runāt arī tad, ja es nezinu, kas aiz tā slēpjas. Tekstus atlasot, centos domāt, vai tie spēj runāt paši par sevi, vai tie saspēlējas savā starpā un veido kādas nozīmes. Līdz ar to man gribētos cerēt, ka šī grāmata ir spējīga runāt ar jebkuru lasītāju.
Vai esat bijis arī reālā ceļojumā uz Āzijas valstīm?
Mana pirmā doma bija, ka es dzīvošu tīri šajās virtuālajās zīmēs, ar kurām saskaries šeit, nepieceļoties no galda vai nepametot telpu, kurā atrodies. Bet – jo vairāk es tajā pasaulē iegāju, jo aizraujošāka un interesantāka man tā šķita. Neizturēju – divas reizes esmu bijis Japānā, esmu bijis arī Dienvidkorejā. Protams, kaut kādā mērā mēģināju interesēties arī par citu Āzijas valstu kultūras telpu. Tas ienesa jaunu skatījumu uz visu šo pasauli.
Kā jūs raksturotu savu postironiju, kuru esat minējis kā sev piemītošu?
Postironija ir jēdziens, ar kuru es saskāros samērā nesen. Par maniem darbiem ļoti bieži runāja, ka tur ir ironija, bet vienmēr ar tādu atrunu, ka tā atstāj dīvainu sajūtu. Man arī pašam bija iekšēja sajūta, ka es gluži ar ironisko pasaules uzskatu sevi neidentificēju, ka mana attieksme pret ironiju ir nedaudz atšķirīga. Tad es izlasīju kādu rakstu par postironiju un sapratu, ka tas būtībā ir jēdziens, kas diezgan tuvu pietuvojas tam, kā es to izprotu. Postironija ir ironija par pašu ironiju – dialektiska parādība. Būtībā tas ir mēģinājums atcelt ironijai raksturīgo pretrunu starp to, kas tiek pateikts, un to, kāda ir autora pozīcija. Ironijas gadījumā tur vienmēr ir robeža, distance. Ironija – tā ir maska. Tā izriet no nedrošības sajūtas, kas saistīta ar to, ka mēs vairs neuzticamies nekam. Jo, tiklīdz mēs šajā laikā sākam runāt absolūto patiesību kategorijās, tā mēs sevi nostādām ļoti ievainojamā pozīcijā, jo jebkura absolūta patiesība šķiet apšaubāma.
Postironija it kā dod iespēju pacelties citā kvalitātē – atjaunot kaut ko līdzīgu jaunam patiesumam, kur šī ievainojamā pozīcija pazūd, jo saglabā ironisko attieksmi, bet jau pret pašu ironiju kā metodi. Rezultātā teksta uztvērējs nonāk situācijā, ka viņš vairs nesaprot, vai tas, kas ir pateikts, ir ironiski vai arī tur jau ir tāds tiešums, kuru mēs neesam gatavi pieņemt. Tajā ir zināma neērtības sajūta, un tā laikam ir tas, kas mani visvairāk piesaista – mēs izlasām tekstu un nejūtamies savā komforta zonā. Tas ir tas, ko es kultūrā meklēju – nemitīgu izmešanu no komforta zonas, lai varbūt atklātu kaut ko sevī pāri tai.
Man, lasot Zāles pret nemirstību, radās priekšstats, ka tajā ir ironiski, pat satīriski dzejoļi, bet līdzās atkal tādi, kuros ironijas nav vispār, – skaista un smeldzīga lirika.
Es tiecos uz tādu amplitūdu. Šis ir pirmais krājums, kurā es atļāvos rakstīt šo to arī klasiski ironiski, jo pirmajos divos krājumos tādas robežas nemeklēju. Tas, ka man izdevās sevi šajās attiecībās definēt, ļāva man uzrakstīt tekstus, kuros es paspēlējos jau tīri ar ironiju. Grūti spriest, kā to uztvers.
Dažu dzejoļu stilistika rada aizdomas, ka jūs stilizējat haiku formu.
Tīri haiku formu es nestilizēju. Ir, protams, tādi teksti, kuros var veidoties asociācija ar haiku formu. Tā ir stingrā panta forma, kas ir cieši saistīta ar japāņu valodu, ar hieroglifisko valodu un zilbju sistēmu. Tur ir 17 zilbju, ir jāparādās sezonvārdam – kigo –, kas norāda uz noteiktu sezonu. Haiku ir cieši saistīta ar dzenbudismu, līdz ar to – ar dabas ritējumu. Visa japāņu tradicionālā kultūra iekļaujas dabas ritējuma ciklā, sākot no tā, kādu kimono tu velc attiecīgajā sezonā, beidzot ar tekstu, kuru uzraksti. Protams, modernajā dzejā mēģina meklēt iespējas šīs robežas pārkāpt un rakstīt tekstus, kuros visi tradicionālie nosacījumi nav ievēroti, bet kaut kas no haiku tajā joprojām saglabājas.
Jums kādā dzejolī ir skaista metafora – pildspalva kā sestais pirksts. Vai pats arī esat tik fatāls/neizbēgams rakstītājs? Jums arī pildspalva ir kā sestais pirksts?
Noteikti – jā. Bet, kas attiecas uz konkrētām rindām, man ļoti negribas tās interpretēt, tāpēc ka katram lasītājam ir savs lasījums. Šajā gadījumā autors ir pakļauts zināmai diskriminācijai. Tāpēc ka, tiklīdz viņš sāk interpretēt konkrētus tekstus, konkrētas rindas, vietas, viņš it kā sāk norādīt uz pareizo lasījumu, kas var nesakrist ar to, ko tajā izlasa lasītājs. Manā skatījumā jebkuru tekstu divi dažādi cilvēki izlasīs pilnīgi atšķirīgi. Mans uzstādījums ir tāds, ka autors tajā brīdī, kad viņš pieliek punktu (mūsdienu dzejā gan vairs punktu parasti neliek), ir tekstu atlaidis un komentāri tekstam no autora puses vairs neprasās. Tas kļūst par lasītāja īpašumu, lasītāja teritoriju. Vai viņš atrod kaut ko sev vai – nespēj to izdarīt.
Vai jūs nodosiet šo krājumu Literārās akadēmijas studentu apspriešanai?
(Smejas.) Mēs meistardarbnīcās pārrunājam dažādus tekstus, dažādas grāmatas, kas man liekas svarīgas noteiktu tēmu izpratnei, apdomāšanai. Vai došu lasīt šo krājumu – godīgi sakot, nebiju par to tā domājis. Jāpadomā, ko tas dos meistardarbiniekiem, jo faktiski es šajā diskusijā ar savu skatījumu iesaistīties vairs nevaru.
Bet vai jums ir iespējams pašam sevi vērtēt? Spējat salīdzināt savus krājumus kvalitātes ziņā?
To gan es nevaru pateikt. Protams, tajā brīdī, kad esi uzrakstījis kādu tekstu, lielākoties ir pārliecība, ka tavs pēdējais teksts ir tavs labākais. Pārlasot to nākamajā dienā, liekas, ka tas ir absolūti neizdevies. Vēl aiznākamajā dienā lasi un tev liekas – nē, diezgan labs teksts, brīnums, kas to ir uzrakstījis!? Liekas, tu pats noteikti neko tādu nebūtu varējis uzrakstīt. Līdz ar to ar katru brīdi, kad tekstu pārlasi, attieksme pret to mainās. Tāpēc tekstus ir diezgan svarīgi nolikt kaut kur pagulēt – pazaudēt no atmiņas, lai tu tos varētu lasīt ar svaigu aci jau kā cita cilvēka rakstītus darbus. Tad ir daudz lielāka iespēja pamanīt, kas tekstā nav izdevies, ko var palabot.
Vai jūs rādāt dzejoļus kādam pusgatavā stāvoklī? Konsultējaties ar kādu?
Pusgatavā stāvoklī ne. Es pēdējā laikā arī ļoti nemīlu publicēt tekstus periodikā, jo man visu laiku ir sajūta, ka teksti vēl var mainīties. Man ļoti negribas atstāt ļoti daudz teksta variantu. Kaut gan – gadās. Daļa krājumā esošo tekstu ir publicēti periodikā citā variantā, nekā tie ir ienākuši grāmatā. Bet tad, kad es grāmatu jau esmu sagatavojis, es to parādu vismaz diviem redaktoriem. Tad uzklausu, ko viņi saka, un cenšos atrast kādu kopsaucēju starp to, kā es redzu šo tekstu un kā to redz otrs lasītājs. Ir diezgan grūti sevi pārlauzt, tu esi jau pie tā teksta pieradis. Iedevis tam formu, kas tev šķiet pati pareizākā, un pēkšņi kāds saka, ka kaut ko nesaprot, ka kaut kas šķiet neveiksmīgi. Tad nākas domāt, vai vajag kaut ko mainīt vai ne un kā to izdarīt.
Jānis Rokpelnis ir teicis, ka esat pilsētas dzejnieks. Kā jūs pats to izjūtat, jo tas ir ļoti plašs un daudziem piemērots apzīmējums.
Laikam jāprasa Jānim Rokpelnim, kā viņš to domājis, bet es noteikti neesmu lauku, dabas dzejnieks. Būtībā pie dabas nekad neesmu dzīvojis. Gan bērnībā, gan tagad es dzīvoju pilsētā. Bērnībā, protams, ir gadījies aiziet pie vecmammas un nodzīt ganībās govi no kalna un tamlīdzīgi. Saskare ir bijusi, bet sevi vienmēr esmu izjutis piederīgu akmens telpai, pilsētas telpai, dzīvokļu videi, kurā tu dzīvo mājā ar daudz kaimiņiem, kurā katrs mēģina saglabāt savu privāto telpu. Šādā ziņā es esmu pilsētas dzejnieks. Es daudz staigāju pa pilsētu. Ļoti nepatīk braukt ar transportu. Man labāk patīk iet kājām, un tad es, protams, cenšos pilsētu izstaigāt un katrreiz no darba pārnākt kājām.
Kur jūs dzīvojat?
Es dzīvoju Ķengaragā.
Ejat kājām jebkuros laikapstākļos?
Cenšos. Ja ir galīgi slikts laiks, ka vispār nevar paiet, tad sāku skatīties pēc kāda sabiedriskā transporta. Bet lielākoties arī sliktos laikapstākļos tomēr eju kājām. Pārvietošanās pa ielām, krustojumiem droši vien ietekmē arī domāšanu.
Gribat dzīvot lēnāk?
Es tā neteiktu. Man liekas, ka sabiedriskais transports mani nesaista ar to, ka es tajā nevaru kustēties. Kad es vienkārši gaidu sabiedrisko transportu, es arī nestāvu uz vietas, pastaigājos pa pieturu. Pastaigās pa pilsētu man patīk tas, ka es esmu nemitīgā kustībā. Gan fiziski, gan savās domās. Stundu gara pastaiga man ļauj pārdomāt un tikt skaidrībā ar lietām, kurām man nav iespēju pieķerties, kad esmu telpā un kaut ko daru.
Kā jūs krājat iespaidus, vispār dzīvojat? Daudz kur ejat, piedalāties vai esat vairāk savrupnieks un vērotājs? Kā jums šķiet, vai dzejnieks iztēlē – līdzīgi kā aktiermākslā – var uzburt visu, ko vēlas, pat ja pats īstenībā nav to piedzīvojis, vai tomēr personīgā, jutekliskā pieredze ir svarīga?
Esmu absolūts introverts. Ļoti maz uzturos sabiedrībā. Iespējams, literatūra un māksla vispār mani piesaista ar to, ka tajā ir iespējams izdzīvot visu to, ko nav iespējams pārdzīvot nosacīti reālajā dzīvē. Literatūra ir gan tāds intelektuāls, gan emocionāls espanders, ar kura palīdzību tu savu pieredzi paplašini. Tādā ziņā es neredzu pārāk lielu atšķirību, vai tu to esi piedzīvojis fiziski vai tīri garīgi. Būtībā tas ir cieši saistīts. Objektīvā realitāte jau arī ir tikai kultūras zīmju telpa, kurā mēs saskaramies ar noteiktām kultūras parādībām, zīmēm. Būtībā mēs neko citu pasaulē neredzam kā vien to, ko varam nosaukt kādā noteiktā vārdā. Tiklīdz mums ir vārds, kādā mēs šo objektu varam nosaukt, tā tas kļūst par mūsu refleksijas objektu.