Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Tas nav tenors, tas ir mūziķis! Intervija ar Aleksandru Antoņenko

«Ja labi dziedi, nav ko baidīties,» uzsver operzvaigzne Aleksandrs Antoņenko, kurš šovasar uzstājas ne tikai Londonā un Veronā, bet arī Latvijā. Intervijā Izklaidei viņš stāsta par Itāliju, kulināriju, dzīvi uz skatuves un ārpus tās.

Mēnesī pie stūres esmu nobraucis 10 200 kilometru. Vispirms 2140 km līdz Mantujai Itālijā pie Gardas ezera. Pēc tam katru dienu uz Milānu 137 kilometrus turp un atpakaļ – ar savu autobraucēja rūdījumu palepojas Aleksandrs Antoņenko. Pasaulslavenais tenors ar savu melno Mitsubishi Outlander tā braukājis uz operteātri La Scala, kurā aprīlī un maijā pārmaiņus ar Marselo Alvaresu dziedājis Džakomo Pučīni Toskas izrādēs. Paralēli šim darbam Aleksandrs piedalījās Pjetro Maskanji Zemnieka goda koncertuzvedumos Romā diriģenta Džeimsa Konlona vadībā. Tie ir ierakstīti, un, kamēr rit pārrunas par CD izdošanu, dziedātājs atstūrējis uz mājām Latvijā.

Šovasar viņš atgriezīsies Itālijā, lai debitētu vērienīgajā Veronas arēnā, taču patlaban Aleksandra balss skan dzimtenē. To jau dzirdējām Pučīni Messa di Gloria atskaņojumos ar jauniešu kori Kamēr… un Liepājas simfonisko orķestri Liepājā un Rīgā. Pagājušajā nedēļas nogalē Aleksandra Antoņenko tenors piepildīja Rīgas Doma sakrālo telpu, Tālivalža Dekšņa ērģeļu pavadījumā atskaņojot latviešu un itāļu mūziku. 6. jūnijā kopā ar Latvijas Radio kori un diriģentu Sigvardu Kļavu dziedātājs atkārtoja augstu novērtēto programmu Krievu romantika, kuras ierakstu laidīs klajā Somijas izdevniecība Ondine. Tas vēl nav viss. Spožais tenors mūs šogad lutina: augusta sākumā viņš būs dzirdams Opermūzikas svētkos Siguldā, septembrī Latvijas Nacionālajā operā dziedās divās Pīķa dāmas izrādēs, kurās grāfienes lomā viesosies Krievijas operleģenda Jeļena Obrazcova. Savukārt nākamā gada sākumā Aleksandrs uz LNO skatuves debitēs Radamesa lomā Aīdā.

Slavenajā teātrī La Scala esi jau pieradis? Kā tur jūties?

Jūtos labi, jo es zinu, ko daru un kā daru. Esmu pārliecināts un drošs.

Kaprīzā un kategoriskā publika nevieš bailes
?

Itāļu teātros publika tiešām ir izlutināta, bet arī šo to saprot. Ja labi dziedi, nav ko baidīties! Manas attiecības ar La Scala sākās 2007. gadā, kad aizbraucu uz noklausīšanos un dabūju līgumu dziedāt Manonas Lesko iestudējumā, ko gatavojās veidot diriģents Rikardo Šaijī. Taču viņš atteicās no šīs idejas un uztaisīja Pučīni Triptihu. Es nevarēju iesaistīties, jo pirms debijas Zalcburgas festivālā, kuram tobrīd gatavoju Otello lomu, nevarēju mācīties vēl citu lomu. Debija La Scala atnāca pēkšņi, kad loggionisti (aktīva un kareivīga teātra pastāvīgās publikas daļa – I. L.) piedraudēja Toskas pirmizrādē izsvilpt galveno lomu atveidotājus Jonasu Kaufmani un Oksanu Diku un visi vadošie solisti pēkšņi «saslima».

Es tolaik dziedāju Frankfurtes operā un atbraucu uz La Scala. Biju labā formā un izrādes gaitā vienīgais pēc ārijas saņēmu aplausus. Publika bija ļoti uzvilkta, tomēr izrādē neviens nesauca «bū». Neviens nekliedza arī tad, kad klanījāmies. Tikai, kad uz skatuves uznāca režisors ar diriģentu, publika zālē sāka klaigāt un sakāvās.

Kautiņš operā? Nu gan kultūras vide


Operā kaujas, jo ir cilvēki, kuriem patīk, un ir cilvēki, kuriem nepatīk. Tā nu karstasinīgie itāļi sakāvās. Nekur citur tas gan nebūtu iespējams.

Cik lomu tev jau ir La Scala?

Patlaban Kavaradosi Toskā. Nākamgad būs Ismaila loma Nabuko, būs arī titulloma Otello un Kalafs Turandotā. Notiek pārrunas – būs vai nu Manona Lesko, vai Meitene no Rietumiem.

Var teikt, ka Itālija ir tava zeme
?

Jā, bet ne visa. Man ļoti patīk reģions ap Veronu, ap Gardas ezeru, jo tur ilgus gadus valdīja Hābsburgi un kultūrai ir cita piegarša. Vairāk kārtības. Tā ir Ziemeļitālija, visas pilsētiņas apkārt Gardas ezeram ir tik skaistas, tās ir Austrijas arhitektūras stilā. Mantujā, Vičencā, Veronā mēs redzam Hābsburgu roku.

Varbūt arī peldējies un makšķerēji Gardas ezerā
?

Bija ļoti slikts laiks. Katru dienu līņāja, un līst ne tā kā pie mums, bet kā no spaiņa. Nopriecājos: ā, saulīte uzspīdēja, brauksim uz ezeru! Taču no kalniem jau kāpj lejā lietus. Tomēr izdevās divreiz apbraukt apkārt ezeram un apskatīt visas pilsētas. Sirmione, Bardolīno, Garda, Dezencāno del Garda, Riva del Garda… Visas šīs pilsētiņas ir tik smukas. Sirmionē ir māja, kurā dzīvojusi Marija Kallasa. Turpat blakus ir slavenās termas, kur viņa gājusi elpot sālsistabās.

Tu arī pamēģināji?

Šoreiz ne, taču, kad dziedāju Bādenbādenē, man bija tāda iespēja – viss ļoti tuvu. Itālijā dzīvoju vēsturiskajā Solferīno pilsētā, pie kuras notika slavenā Napoleona trešā kauja, kurā gāja bojā 40 000 cilvēku. Tur ir Ciprešu kalns, un man katru dienu sešas reizes vajadzēja kāpt tajā augšā, lai noķertu mobilo zonu un piezvanītu, uzrakstītu kādu īsziņu vai apskatītu e-pastu. Es tur augustā atgriezīšos, jo tas ir tikai 32 kilometrus no Veronas, kur dziedāšu Toskas izrādēs – atkal pārī ar austriešu soprānu Martinu Serafinu. Nedaudz uztraucos, jo Veronas arēna ir milzīga un jādzied bez mikrofoniem. Cilvēki stāsta, ka skan labi. Augustā tur ir ļoti karsts, līdz pat 40 grādiem.

Labāk panes karstumu vai aukstumu
?

Aukstumu. Esmu taču dzimis Latvijā.

Kur vēl uzstāsies šovasar?

Jūlijā būs piecas Otello izrādes Londonas Koventgārdena operā, kuras diriģēs Antonio Papano, pēc tam Otello koncertizpildījums Gergijeva festivālā Roterdamā. Opermūzikas svētkos Siguldā atkal dziedāšu ar savu brīnišķīgo partneri Rafaelo Andželoti, kura atlidos no Romas. Man ir patiess prieks, ka viņa būs mana Aīda nākamgad janvārī, kad debitēšu Radamesa lomā Latvijas Nacionālajā operā.

Kur tik labi sadziedājāties
?

Stokholmas Karaliskajā operā. Esmu iemīlējies šajā ļoti vienkāršajā personībā un fantastiskajā dziedātājā. Reiz kādā koncertā viņa, būdama soprāns, dziedāja ar mani gan Karmenu, gan Manonu Lesko, gan Čo-Čo-sanu, gan Turandotu, gan Dezdemonu. Viņai ir tik plašas iespējas! Šogad viņa dzied arī agrīno Verdi maestro Rikardo Muti vadībā. Varbūt viņas balsī Muti beidzot atradīs soprānu, kas var nodziedāt Ernani? Tad īstenotos viņa sapnis kopā ar mani to iestudēt. Starp citu, ar Rikardo Muti man nākamgad Romā Karakallas termās paredzētas Otello izrādes.

Esi nonācis arī pastāvīgā Valerija Gergijeva uzmanības lokā
?

Arī Džeimsa Konlona un Antonio Papano uzmanības lokā. Ar Antonio Papano tūlīt Londonā ierakstīsim Otello DVD. Kristiāna Tīlemana vadībā top Simona Bokanegras ieraksts Drēzdenē, ar Džeimsu Konlonu tikko ierakstījām Zemnieka godu. Antonio Papano vadībā man būs debija arī Pajaci iestudējumā Koventgārdenā. Taps arī CD. Drīz būs gatavs Pučīni operas Meitene no Rietumiem DVD, kas tapa Stokholmas Karaliskajā operā kopā ar soprānu Nīnu Stemmi un diriģentu Pjēru Džordžo Morandi.

Valerijs Gergijevs ir ļoti temperamentīgs, impulsīvs. Tas netraucē kopdarbā
?

Viņa vadībā februārī Frankfurtes Alte Oper piedalījos Pīķa dāmas koncertizpildījuma. Mana Liza bija Marija Guļegina, grāfiene – Irina Bogačova. Gergijevs mums bija noteicis mēģinājumu koncerta dienā plkst. 16, bet pats ieradās plkst. 17.40. Koncerts sākās septiņos, un stundu ilgajā mēģinājumā paspējām izdziedāt tikai ansambļa ainas. Visas solo ārijas pirmoreiz ar Gergijevu dziedāju koncerta laikā. Tas bija ģeniāli! Viņš ir ģēnijs. Pirms tam uztraucos: kā lai dziedu? Es taču nezinu, ko viņš grib! Kolēģi teica: tikai dziedi, un viņš tev sekos. Pirmo reizi piedzīvoju to, ka dziedu, kā gribu un saprotu, un diriģents man seko.

Parasti tā nav?

Parasti diriģenti saka: skaties uz mani!

Kāpēc no Olimpa augstumiem nolaidies pavisam jaunā diriģenta Jāņa Liepiņa programmā, kuru maija beigās Liepājā un Rīgā izpildījāt kopā ar kori
Kamēr… un Liepājas simfonisko orķestri?

Ar ko tikai negadās! Es jokoju. Kāpēc ne? Arī Rikardo Muti kādreiz bija jauns un nepazīstams, bet jau diriģēja koncertus ar lielām slavenībām.

Kāda ir aizkulišu sadzīve zvaigžņu sabiedrībā
?

Man bija brīnišķīgs laiks La Scala ar diriģentu Nikolu Luizoti. Viņam ir fantastiska balss, un viņš strādā kā viena aktiera teātris. Vienā brīdī es viņam pajautāju: kāpēc mēs jums esam vajadzīgi? Jūs taču varat gan nospēlēt un nodiriģēt, gan nodziedāt un pat uzdejot, izskaidrojot par Tosku pilnīgi visu: kas, kā un kāpēc.

Kas diriģentiem pie tevis tā patīk?

Tas, ka neesmu dziedātājs, bet mūziķis. Nav tā, ka vienkārši dziedu. Uzreiz mēģinu sajust kontaktu un saprast cilvēka personību: kāpēc viņš dara tā un ne citādi. Tad man ir vieglāk saprast, un mēs varam kaut ko kopā darīt.

Diriģenta Antonio Papano asistents Mauro Bukarelli Romā tikko uzaicināja mani vakariņās. Viņš stāstīja par manu pēdējo Otello Romā. Toreiz man 11 dienās bija septiņas izrādes. Pēdējās divas bija vakarā un nākamās – uzreiz dienas vidū. No rīta vēl aizvedu skolotāju uz lidostu un taisnā ceļā atgriezos teātrī. Nu kāds es biju? Kā izdirsta krizdole. Mauro Bukarelli man stāsta, ka Antonio Papano, skatoties izrādi, pačukstējis: tas nav tenors, tas ir mūziķis! Tātad kaut kas manā izpildījumā liek diriģentiem saprast, ka tas nav vienkārši saskaitīts vai pavilkts. Ka tas ir saprasts, izpildīts, izjusts. Ja nenotiek ķīmija, tā nav mūzika. Par spīti nogurumam un negribēšanai, tevi tomēr parauj. Tā ir mūzikas vara.

Ir gadījies asi nostāties pret diriģentu, režisoru vai skatuves partneri?

Reiz ģenerālmēģinājumā Bastīlijas operā Parīzē diriģents visu laiku apturēja mūziku un atkārtoja sīkus fragmentus. Tad gan uzbļāvu no skatuves: «Stop! Tas nav tikai jūsu mēģinājums, cienījamais diriģenta kungs. Tas ir arī mans, solistu un orķestra mēģinājums, un tā nav iespējams strādāt. Lūdzu, izejam visu ainu, tad varēsiet pateikt, kas jums nepatīk.» Diriģents nobijās, un visi man pateica paldies. Tas ir lielākais operteātris Eiropā, tur ir 3700 vietu, un to nav iespējams piebļaut daudzreiz pēc kārtas. Satiekot mani pirms izrādes, diriģents pajautāja, vai man ir kādas vēlmes. Es atbildēju: «Jā, viena: jūs nedrīkstat diriģēt labāk kā ģenerālmēģinājumā!»

Stokholmā Nīna Stemme līdz pat ģenerālmēģinājumam vēl nebija iemācījusies tekstu. Viņa visu laiku kļūdījās, un es dabūju atkārtot. Jutos kā treneris, tomēr biju pacietīgs. Režisors gan teica: «Es tavā vietā pateiktu: «Kad būsi iemācījusies, atsūti īsziņu. Čau visiem!»

Izdodas ieplānot arī atvaļinājumu
?

Man dakteris pateica, ka vajag trīs nedēļas zobiem. Kur lai es tās dabūju? Varbūt no kaut kā tomēr vajadzēs atteikties. Naktīs visi stresiņi, kas mums ir uz skatuves, nāk caur sakostiem zobiem, un tie nodilst. Tagad jāaudzē, jāpagarina. Šajās dienās no koncertiem brīvajā laikā savā dārzā stādu rozes.

Kur esi atradis vistuvākos draugus?  

Visvairāk draugu man ir Zviedrijā, jo zviedru dziedātāji ir vienkārši komunikācijā. No diriģentiem tuvākais kontakts man ir ar Andreju Jurkeviču, tāpēc ka viņš ir ukrainis, no Ļvovas un mani vecāki ir no Rietumukrainas. Jau vienīgā reize Berlīnes filharmonijā, kad kopā ar Berlīnes filharmoniķiem un Editu Gruberovu izpildījām Normu (es dziedāju Polionu), mums lika saprast, ka esam ļoti līdzīgi un to pašu gribam no mūzikas un dzīves. Ja nedēļa pagājusi bez sarakstes vai sarunas skaipā, uzreiz ir jautājumi: «Kur tu esi pazudis? Vai lepns esi palicis?» Andrejs Jurkevičs diriģēs manu Radamesa debiju Rīgā.

Tad jau varēsiet kopā pagatavot arī kārtīgu ukraiņu boršču?

Kad satiekamies – pēdējā reize bija Minhenē –, parasti viņš lūdz to izdarīt man, jo pats negatavo.

Kas vajadzīgs, lai borščs izdotos garšīgs
?

Vajag trīs dažādas gaļas: liellopu, cūku un vistu. Žāvētas baravikas – obligāti! Tas viss tiek ne jau sarīvēts, bet gan sagriezts salmiņos, atsevišķi apcepts un sautēts. Pēc tam buljonā ber arī baltās pupiņas. Nē, ne no burciņas. Vajag uz nakti iemērcēt un novārīt.

Kur apguvi pavārmākslu?

Es redzēju, kā gatavo mana māte un vecmāmiņa. Man ir intuīcija. Kad redzu vai ēdu kaut ko garšīgu, man ir interesanti saprast, kas tas ir. Zalcburgā, kur dziedāju Otello, visi mākslinieki gāja uz kafejnīcu Triangle. Tur tikāmies ar Andreju Žagaru. Viņš kavēja, tāpēc piezvanīja un palūdza pasūtīt Marseļas zivju zupu jeb Bouillabaisse. Es nezināju, kas tas ir, tāpēc pasūtīju arī sev. Ēdot likās, ka tā ir vienkārša tomātu zupa ar zivīm, garnelēm un ķiplokiem. Pēc tam internetā ieraudzīju – ārprāts! Tādu izvārīt ir vēl grūtāk nekā boršču. Garneles jāvāra ar visām čaulām, tad jāņem laukā. Jāliek citrona miza, apelsīna miza, fenhelis. Jāielej šampanieša glāze. Un cik dažādas zivis ir vajadzīgas! Jāņemas sešas vai septiņas stundas, toties kāds rezultāts!

Tiešām bija pacietība to izmēģināt?

Trīs reizes! Zalcburgā. Uztaisīju daudz un cienāju kolēģus. Savukārt rabarberu laikā taisu zviedru pīrāgu. Margarīnu, miltus un cukuru gluži kā smiltis uzberu rabarberiem, un – cepeškrāsnī. Rabarberi izkūst un atdziestot karamelizējas, bet augšā ir mīklas kārta.

Nav žēl, ka tavs Latvijas koncertu repertuārs ir savrup no starptautiskās aprites
?

Kad iznāks mūsu krievu mūzikas programmas CD, to varēšu parādīt savai aģentūrai. Krievu mūzika, it īpaši nezināmie komponisti, ārzemēs ir ļoti pieprasīti. Radio koris to varētu aizvest gan uz Austriju, gan citur. Starp citu, visvairāk izpildītais komponists pasaulē ir Čaikovskis, tikai pēc viņa nāk Mocarts.

Esi kādreiz saskāries ar to, ka attieksme pret kultūru un māksliniekiem ir komplektā ar politisko fonu
?

Labi, ka tu man to pajautāji. Esmu sastapies ar to tikai Latvijā. Kad internetā ir raksts par to, kur dzied Aleksandrs Antoņenko, komentāros bieži parādās: «Bet kāpēc man jāzina, ko šis krievs dara tur un tur?» Šāda attieksme ir tikai Latvijā. Protams, citi metas mani aizstāvēt un paskaidro, ka viņš ir nevis krievs, bet Latvijas ukrainis, labs dziedātājs un Latvijas patriots. Par programmu Krievu romantika kāds bija uzrakstījis: «Kāpēc mūs spiež nost ar krievu kultūru?» Tas tiešām ir ārprāts: ja atskaņojam Čaikovski vai Rahmaņinova Visas nakts liturģiju, Arhangeļska vai Bortņanska garīgo mūziku, tātad krievi grib nospiest citas kultūras? Vai tad latviešu pareizticīgo baznīcā Mēness ielā skan kaut kas cits?

Rīgā ir ļoti multikulturāla sabiedrība, un mums ar to jālepojas. Mēs saprotam, kas ir Verdi un Pučīni, ko nozīmē Čaikovskis un Jāzeps Vītols ar Melngaili. Taču Eiropā nezina ne Melngaili, ne Vītolu, ne brāļus Mediņus, ne Kalniņu. Atceļā no Itālijas es iedziedājos: «Jau aiz kalniem, jau aiz birzēm zuda, grima saules liesma.» Klau! Latviešu valoda ir ļoti piemērota Verdi dziedāšanai. Tāpēc, ka nav portamento un glissando. Ja piebrauktu ar glissando, valoda pazustu momentā. Nesen man zvanīja un aicināja piedalīties Krievu kultūras dienās Latvijā. Nevarēju, jo biju ļoti aizņemts. Tad apsēdos un domāju: es taču esmu vienīgais, kurš dzied latviski šajā valstī! Kurš vēl dzied Mediņu, Dārziņu, Vītolu? Dziesmas ir sarežģītas, un izpildītājam ir jāizprot, kas tur rakstīts. 2008. gadā, kad koncertā Vatikānā Latvijas neatkarības gadadienai veltītajā koncertā dziedāju latviešu kamermūziku, Jordānijas princese uzmanīgi klausījās, lasīja dzejas tulkojumu un pēc tam teica Latvijas vēstniecei: es nezināju, ka kaut kur tur, mazā valstiņā, ir tāda kultūra!

Ko dara tavi četrkājainie mīluļi, kad dodies tālajos ceļos?

Kaķītim Kuzjam rit pēdējās dienas, viņš ir 17 gadu vecs. Pekinietei Tīnai ir sešarpus gadu, viņa tikko bija ar mani divus mēnešus Itālijā. Suns brauc ar saimnieku, kaķis paliek mājās. Dzīvojām lielā bioloģiskā saimniecībā. Vīnogu un lucernu laukos, aprikožu un olīvkoku dārzos bija kur izstaigāties. Tur saimnieko sicīliešu arhitektu ģimene, viņi taisa olīveļļu un vīnus. Nedēļas nogalē sabrauc veģetārieši un jautā man: «Ko tu tur dari?» – «Cepu zivis.» – «Un zini, ko mēs darām?» – «Jā, jūs cepat brokoli.» Vislabāk man tur garšoja svaigi sasaldētas baravikas maisos. Smaržo kā tikko no meža. Itāļi ir traki uz sēnēm.

Sēņot patīk?

Jā, ļoti. Reiz pat aizbraucu ar mašīnu uz Stokholmu. Sapirkos burkas, un aizbraucām ar draugiem uz mežu trīs dienas. Sasēņoju, samarinēju – un man trīs gadus bija pašam savas marinētas baravikas. Es jau tagad atkal gaidu septembri.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja