Muzikālā izrāde ar kaislībām Vairāk par dzīvi/Teātris Liepājas teātrī apvieno plašu radošo komandu un ir iesaistījusi gandrīz visu ansambli. Iestudējuma pamatā ir Gaja Boltona luga Vairāk par dzīvi, kas tapusi pēc Viljama Somerseta Moema romāna Teātris motīviem. Režisores Lauras Grozas versijai pulcināti meistari ar pieredzi. Par vērienu liecina fakts, ka komponists Kārlis Auzāns radījis mūziku, ko atskaņos Liepājas simfoniskais orķestris. Dzejniece Inese Zandere rakstījusi vārdus. Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa radījusi ornitoloģisku, almodovarisku košumu kostīmos. Mārtiņš Vilkārsis uzbūris mūžīgā Teātra vidi, kurā pulsu uztur horeogrāfes Lienes Gravas kustību virpuļi.
Latvijas kultūrtelpā līdz šim Moema Teātris pirmkārt ir nozīmējis kinorežisora Jāņa Streiča 1978. gadā uzņemto Rīgas kinostudijas divu sēriju televīzijas filmu pēc Maskavas Centrālās televīzijas pasūtījuma, kuru režisors sākumā nemaz neesot gribējis veidot. Nu kāda tur aristokrātiskā Anglija ar visai knapu padomju rubļu kaudzīti! Nepieciešamie barokālie skati uzburti ar lielu atjautību un izmānīšanos – reizēm elegantās vakarkleitas vietā bijis tikai sadrapēts audums un vīrieši filmēti tikai līdz pusei, jo trūcis frakām piemērotu bikšu. Filmēts pēc stingra kostīmu mākslinieces Večellas Varslavānes grafika.
2002. gadā savu Teātra versiju Nacionālajā teātrī radīja režisors Oļģerts Kroders, Džūlijas Lambertes lomu uzticot aktrisei Astrīdai Kairišai.
Tagad režisore Laura Groza ar komandu ir gatava vērt klasiski sarkano teātra priekškaru jaunai Teātra pieredzei. Sākotnēji bija paredzēts, ka pirmizrāde notiks 19. februārī, taču 18. februārī kļuva zināms, ka tā pārcelta uz 18. martu.
Ļoti novērtēju, ka deviņos vakarā pēc mēģinājuma atradāt enerģiju garai intervijai. Vai tā ir cieņa pret žurnālista darbu un vēlēšanās sadarboties, vai jums pašai ir vēlēšanās stāstīt par savu izrādi?
Saku no sirds un godīgi – mani ļoti, ļoti mulsina kolēģu tendence atrunāties – nē, tagad taču nedrīkst iejaukties. Procesam nebūtu nekādas jēgas, ja mēs par to nerunātu. Es vienmēr esmu ļoti atsaucīga un gatava runāt par savu darbu. Man nav problēmu – mēs varētu kaut vai divos naktī parunāt par Teātri. Es gribu stāstīt. Vienīgi varu pateikt, ka tas, ko mēs redzēsim tieši pēc nedēļas (intervija notiek 11. februārī – U. A.), jau būs kaut kas cits. Bet tas nav iemesls, lai atteiktos no komunikācijas.
Liepājas teātrī esat viesrežisore, bet savējā. Tapusi virkne izrāžu, kuras vienā intervijas jautājumā jau kļuvis par garu uzskaitīt. Ar ko atšķiras šī atgriešanās Liepājas teātrī?
2013. gadā, kad taisīju Piafu, iesākās vesels cikls. Bija četri pieci gadi, kad katru gadu braucu un taisīju izrādi. Tā jau bija zināma prakse un sistēma. Pēc tam paņēmu no Liepājas teātra pauzi, un Liepājas teātris – no manis. Nezināju, vai vispār atgriezīšos. Man nebija tālejoša mērķa. Atšķirība ir tāda, ka tagad esmu atgriezusies. Jutu, ka man vajag atdot Liepājas teātrim parādu. Tas lai paliek mūsu intīmais stāsts, kas tas bija par parādu. Domāju, ka Liepājas teātrī neviens to nezina. Man vajadzēja izlīdzināt attiecības. Man bija sajūta, ka neesmu kaut ko līdz galam izdarījusi, un tagad es to izdaru. Tāpēc šī atgriešanās man ir ļoti simboliska. Tā ir tikai mana sajūta.
Kaut kādā ziņā šobrīd noslēdzu apli. Esmu Liepājā strādājusi ar ļoti dramatiskiem iestudējumiem. Pašlaik eju pretējā virzienā. Taisu ļoti, ļoti vieglu, uz robežas ar ironiju par melodramatismu, absurdu komēdiju. Tagad gribu pierādīt, ka man ir arī humora izjūta, uztaisīt ļoti vieglu, asprātīgu komentāru par teātra pasauli.
Esat teikusi, ka jums patīk iestudēt ātri, tieši un asi. Atzīšos, ka man personīgi kļūst aizvien grūtāk uzturēt profesionālu spriegumu, reizēm šķiet, ka visi burti ir mazliet iemiguši un smaržo pēc zupas garaiņiem, arī citur redzu, ka cilvēki ļoti mēģina saņemties īstajai dzīvei un eksistē dzīves ģenerālmēģinājuma režīmā. Vai spējāt mobilizēt enerģiju, lai strādātu ar pilnu tvaiku?
Izstāstīšu, kā es jūtos. Ļoti, ļoti apzināti kopš pandēmijas pirmās dienas savu dzīvi mēģinu veidot tajā teritorijā, kas nav atkarīga no kopīgā melodramatiski dramatiskā, absurdā, šaušalīgā, iznīcinošā viļņa. Tas man palīdzēja. Aizgāju atpakaļ uz teritoriju, kuru rūpīgi kopu un apzināti veidoju tādu, kādu redzēju pasauli, kurā es gribu dzīvot. Pasauli ap sevi un ar saviem cilvēkiem. Tas ir ļoti nepopulāri – lai gan tagad jau varbūt drīkst teikt –, bet neesmu nekad īsti ievērojusi visus valstī esošos noteikumus, jo man liekas, ka daudz svarīgāk par manu fizisko veselību ir mans emocionālais un psiholoģiskais stāvoklis, kurš, pēc maniem novērojumiem, spēcīgi ietekmē arī manu fizisko. Man bija ļoti svarīgi uzturēt to. Lai būtu savā komfortā un apritē, man bija nepieciešami kolēģi un cilvēki, ar kuriem turpinājām sazināties un veidot savu ikdienu. Arī šī izrāde ir izrietējusi no šīs sajūtas, tāpēc ka tā ir ļoti dzīvi apliecinoša un priecīga, un ļoti krāšņa izrāde.
Man liekas, mēs visi pēc tā esam noilgojušies. Kostīmi būs ļoti krāšņi. Viens no izrādes aktieriem Gatis Maliks smieklīgi teica, ka žanrs varētu būt ornitoloģiska drāma. Viss kostīmu koncepts ir balstīts uz putnu tēliem. Idejiski vienojāmies ar kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, ka taisīsim tādu kā parādes teātri. Ornitoloģiska drāma tā tomēr nebūs, jo tur ir pārāk daudz humora. Drīzāk – absurda drāma. Šobrīd esmu tādā dvēseles noskaņojumā, kad ļoti varu ironizēt par visu, kas notiek gan dzīvē, gan teātrī.
Kad man vaicā, kāpēc tieši Teātris, saku, ka mums ļoti pietrūkst absurdā krāšņuma. Esam aizmirsuši, ko pārspīlējums un groteska nozīmē dzīvē, nerunājot nemaz par teātri. Teātris šobrīd noteikti nav pirmās nepieciešamības prece. Jāatgādina par sevi krāšņi. Mēs izspēlējāmies. Mēģinu vilkt uz 30. gadu vidi, kad bija Lielā depresija, daudz kas bija liegts un bija sajūta, ka dzīvi vajag svinēt kaut kādos pagrabos. Tagad neesam iespiesti pagrabos, bet teātros. Tad uzvelkam visu krāšņāko, kas mums ir!
Vai šo kamertoni iedod arī Gaja Boltona luga Vairāk par dzīvi?
Dramatizēt Moemu neuzņēmos. Konkrēto lugu ieteica mana bijusī kolēģe Evita Mamaja. Izlasīju, ka tajā Moema darbs ir ļoti labi kompresēts – visam klāt jau ir britu humora iestatījums. Ar to es saprotu, ka visam klāt ir vieglums. Būsim reāli – visiem Teātris asociējas ar ikonisko Jāņa Streiča filmu, kurā viennozīmīgi ģeniāls ir Vijas Artmanes tēls un arī Raimonda Paula mūzika. Tā nozīmību nedrīkst apšaubīt nevienu brīdi. Vienlaicīgi man liekas, ka šī filma ir veidota pēc klasiska latviešu kino principa – ir daudz ironijas pieskaņas, bet pamatā ir daudz melodramatisma. Boltona darbs ir atšķirīgs ar ironiskumu it visā, viņš komentē visas norises.
Nevaru apgalvot, ka luga pati par sevi ir kaut kas īpašs, un tas arī nav jādara. Man bija svarīgs vienkārši teātrim advancēts materiāls. Boltona darbs iedod teātrim atbilstīgu tematiku un ritmu. Viņš iedod spēli. Mēs viņa lugu esam arī diezgan nopietni apšķērējuši, laikam ir palikusi tikai puse. Top kaut kas manā pieredzē nebijis, jo izrādi veido pusi uz pusi mūzika un dramaturģija. Tas ir muzikālais teātris ar ļoti daudz replikām no lugas. Nevis tā, ka mēs izdziedam to, ko esam izrunājuši. Tieši otrādi. Mēģinu kopīgo kompozīciju veidot tā, ka mūzika un dramaturģija viena otrai iet pat pretī. Tas, kas notiek muzikāli, varbūt dramaturģiski vēl tikai notiks. Mēģinu pret proporcijām izturēties ļoti brīvi un improvizējoši.
Man jau tomēr šķiet, ka arī Jāņa Streiča filmā pāri pludo ironiskums, spēle un atklāta teatralitāte. Tomēr ne tik daudz kā jūsu topošajā izrādē?
Pilnīgi piekrītu. Tomēr kopīgajam temporitmam ir latviskais izstieptais, slīdošais rimtums. Protams, ir ļoti, ļoti daudz pašironijas. Es mēģinu lauzt šo rimto tempu un uziet uz stīgas, kas ietver ātru, šķietami pat pārāk ātru vēstījumu. Visam ir jānotiek teātra virpulī, un tikai pēc tam izdaru secinājumus, kas tur vispār ir noticis. Visi jautā, kāpēc atkal Teātris, un grib redzēt skaistāko vīrieti Londonā. Vai tad Egons Dombrovskis būs tik skaists? Es ļoti esmu ievērojusi tendenci, ka mans pienākums ir apmierināt skatītāja ilgas un ekspektācijas. Ja kāds grib redzēt Teātri, kāds tas ir iesakņojies jūsu apziņā, lūdzu, noskatieties vēlreiz filmu un, lūdzu, lūdzu, nenāciet uz šo izrādi, jo var gadīties, ka tā neatbildīs jūsu gaidām. Savukārt, ja kādu interesē vēl kāda šī stāsta interpretācija, esat laipni aicināts.
Pieņemu, ka ir uzaugusi vesela paaudze – tāda ar jaunā kursa ienākšanu ir arī Liepājas teātrī –, forši divdesmitgadīgi jaunieši, kuri vispār neko nezina ne par Streiča filmu, ne Viju Artmani vai Paula mūziku. Viņiem ir pilnīgi cits skatījums un arī attieksme. Man vienmēr ir traucējis, ka manī kā māksliniecē gandrīz vai izprovocē vainas sajūtu, ka neiepakoju to pašu konfekti tajā pašā papīriņā un nepasniedzu tieši tāpat. Pirmkārt, tas tīri fiziski nav iespējams, otrkārt… Tas ir kā attiecībās. Es nevaru gaidīt, ja divos naktī gribu peldēties, ka to gribēs arī mani draugi. Viņi varbūt tajā pašā laikā grib iet mājās un ēst picu. Atļauju sev un citiem izvēlēties, ko mēs darīsim, kad un kā. Tāpat ar izrādi. Es piedāvāju savu versiju. Ir zināma vajadzība pēc vecām sajūtām, bet mēs ar to nenodarbojamies.
Vai jūsu iestudējums veido arī netiešu dialogu ar ungāru režisora Ištvāna Sabo 2014. gadā uzņemto filmu Būt Džūlijai un aktrises Anetes Beningas Džūlijas Lambertes interpretāciju?
Jā, to skatījāmies. Žanriski tā ir daudz tuvāka mūsu interpretācijai tādā nozīmē, ka tur ir tas britu humors un pašironija. Tas, ko mēs darām, ir vēl kaut kas pilnīgi cits. Mēs neatbilstam mūzikla žanram, bet tā ir muzikāla izrāde. Ļoti daudz paralēlu domu un novērtējuma tiek izpausts tieši mūzikā. Mēs ar Kārli Auzānu strādājām visu vasaru, lai sapresētu kopīgo emocionālo bumbu. Ja kādu interesē, kurā pusē vairāk esam, tad vairāk laikam uz Beningas, nevis Vijas Artmanes pusi. Artmanes Džūlija Lamberte ir kā milzīgi skaists un ļoti efektīgs ziedu klēpis, kas statiski sēž tavā priekšā. Beningas Lamberte ir ļoti aktīva un šiverīga dāma. Mēs vairāk esam tajā aktīvajā pusē. Vairāk izstāstām caur kustību un skaņu, mazāk – saturisku dialogu.
Vienlaicīgi Anete Beninga, šķiet, sievietes novecošanas drāmai piešķir lielāku empātiju un telpu psiholoģiskām niansēm.
Man vienmēr ir paticis atklāt tos mirkļus, kad cilvēks ir līdz galam īsts. Vecums, kā Kroders teica, ir cūcība, tā ir drāma un problēma. Vecums ir cūcība, un tas nāk virsū. Mums veidojas ļoti skaista metafora, jo arī Liepājas teātrī šobrīd ir ienākuši jaunieši. Viņiem ir 20 gadu. Viņi strādā vienkārši kā kumeļi, kas nesas uz priekšu. Kad mēs taisījām Piafu, arī varējām visu nakti negulēt un ballēties un pēc divām stundām iet uz mēģinājumu. Šobrīd vairs tā nav. Jau jūtu to atšķirību – ā, es esmu vidējā paaudzē. Sapratu, ka tas notiek ļoti ātri un ir jārunā par šīm sajūtām.
Mani vienaudži, trīsdesmitgadnieki, jau skaitās vidējā paaudze, līdz ar to mums negribot izveidojas komentārs par šo tēmu. Ja cilvēkam ir spēja par sevi pasmaidīt, vēstījums veidojas ļoti skaists un mīļš. Jaunā Rīgas teātra aktierus un arī Liepājas teātra aktierus – Inesi, Egonu un Edgaru Pujātu – mīl tieši par šo spēju ļoti, ļoti ironiski skatīties uz sevi, savām pilnībām un nepilnībām, arī vecuma spējām un nespējām. Es viņiem visu laiku atgādinu, un arī pati mācos to darīt, – esiet tik stipri un pasmaidiet par to! Tā ir ļoti cienījama un skaista īpašība. To es šobrīd mēģinu panākt gan sevī, gan izrādē.
Vai jūs ar Inesi Kučinsku pastrīdējāties par lomas interpretāciju vai vairāk esat uz viena viļņa?
Kā jau pirms pirmizrādes – kleita spiež, un parūka nav īstā. Tas ir ļoti simpātiski un mīļi. Arī man ir savi untumi. Vecais labais ģimenes stāsts, kad tu katru savu ģimenes locekli pieņem ar visiem viņa untumiem un zini, kā viņš rīkosies stresa situācijās.
Tam visam ejam cauri, un tas ir normāli. Inese man ir atļāvusi "sist pa pirkstiem", un mans uzdevums ir izmantot viņas potenciālu vēl plašāk. Zinām, ka Inese var nospēlēt māti ar incestuālām pazīmēm un raganu, un Līru, Ričardu III, jebko. Džūlija Lamberte manā izpratnē ir cilvēks, kas spēj apvienot visdažādākos personāžus. Tas ir Ineses uzdevums. Viņa ir kā hameleons. Viņas Džūlijas Lambertes virsuzdevums šajā izrādē ir pēc visām hameleoniskajām pārmaiņām nonākt pie jautājuma un atbildes, kas tad viņa ir īstenībā pati par sevi.
Lamberte savā dzīvē ir mazliet aizspēlējusies un nevar vairs atrast patieso identitāti. Inesē man patīk viņas nebeidzamais pašironiskums. Viņa ir ļoti asprātīga, forša un smieklīga. Laikam izklausīsies pēc ļoti primitīva režisoriskā uzstādījuma, bet vienīgais, ko es vēlos, lai būtu smieklīgi. Es, protams, jokojos. Bet zināmā mērā tā tiešām ir. Nevis abstraktā nozīmē, bet tieši tajā, kā aktieri paši par sevi ironizē un komentē sevi zināmā mērā no malas. Kad viņi to izdara, es smejos, un tad viņi arī paši smejas.
Es uz teātri kā tēmu nevaru skatīties ārkārtīgi nopietni. Viss, kas tur notiek, būsim reāli, – ir smieklīgi. Arī dīvaini. Neko melodramatisku tur neredzu. Redzu tikai pārspīlējumu un nereti burtisku neadekvātumu. Ir pienācis brīdis par to pasmaidīt. Vēl pirms pāris gadiem es skatītos nopietnāk, šobrīd tajā visā redzu gandrīz tikai jocīgo.
Cik saprotu, jums, runājot par šo izrādi, nenāk ne prātā patētiski izsaukties – visa mana dzīve ir teātris!
Man liekas, ka patētiski par teātri runā mākslinieki, kuriem nav lielas noslodzes profesijā. Tagad es totāli zaimošu, bet minēšu elementāru piemēru. Teātrī ir Dollija, teātrim pietuvināta persona, kuru spēlē Karīna Tatarinova. Es viņai saku, kad tava Dollija kāpj uz skatuves, obligāti ir jānovelk apavi. Taču nezinu nevienu ikdienā nonstopā strādājošu mākslinieku, kurš ievērotu šo likumu. Tā ir kā metafora. Tie, kas tiešām maļ to teātra dzīvi no rīta līdz vakaram, iet melnā darbā, vienkārši strādā, lai skatuve vispār turētos kopā…
… nevar atļauties vilkt tās kedas nost un atpakaļ?
Jā, viņi nevelk nost tās kedas. Nevis tāpēc, ka viņi ir pret vai necienītu skatuvi, viņi tieši ciena tik nenormāli, ka atdod sevi līdz galam un viņiem vienkārši nav laika vilkt apavus turp vai šurp. Viņi skrien un dara, un izdara. Savukārt pietuvinātie, kas nodarbojas ar to, ka visu laiku kultivē mītus par skatuvi, par nozīmīgumu, – tiem ir laiks vilkt nost apavus, sarunāties ar skatuvi, veikt kaut kādus rituālus, skaitīt mantras. Tā zona man ir absolūti nesaprotama.
Es ļoti cienu un mīlu skatuvi, bet mana lielākā atzīšanās mīlestībā ir ar manu darbu, ko iestudēju. Reizēm dragāju cauri pilnīgā "bezfilmā" un vispār nespēju savākt kopā kaut kādas praktiskas lietas. Un, kad mani kāds apstādina un pasaka, ka mūsu pienākums ir godāt skatuvi, bet viņa vienīgais pienesums ir tas, ka viņš novelk savas netīrās kedas, tad man liekas, ka tas ir ļoti jauki, bet, godīgi sakot, izrādei tas nedod neko. Velc savas kedas kaut kur citur un kvēpini vīrakus kaut kur aizskatuvē, ja tev liekas, ka tas palīdz.
Teātris nav nekāda mistērija. Tā ir reāla fizika, kurā darbojas tas vai cits mehānisms. Arī Liepājas izrādē to apspēlēsim – nu beidzam skatīties uz skatuvi kā kaut kādu misteriozu tēlu! Tas mani šausmīgi kaitina. Pilnīgi piekrītu, ka teātris ir mistērija, tikai ar nosacījumu, ka tie, kas to veido, visu dara ļoti apzināti, atbildīgi un atdevīgi, nevis kolekcionē mītus un puspatiesības. Teātris ir mistērija un vienlaicīgi nekad nebūs, ja pret to izturēsies žurnāla Mistērija pseidoezoteriskajā stilā. Es tam vienkārši neticu! Ticu idejai, kas var kļūt arī metafiziska, bet to veido fizikāli spēki. Kad sākas šis viss par kalpošanu teātrim un ko tik vēl ne – man tas liekas stulbi un smieklīgi.
Lauras Grozas teātrī nekādi teātra gariņi nedzīvo?
Nedzīvo. Manā teātrī dzīvo skaidra doma, skaidra ideja par to, kāds ir mērķis un kāds ir stāsts, un ļoti atbildīga un superazartiska realizācija. Vienlaicīgi arī mīļums pret to. Varu iedot ļoti mazu uzdevumu lielam aktierim, bet, ja viņš mīl darbu, viņš izkaifojas, viņam tie ir kā svētki. Viņš nāk uz mazo lomiņu un čubinās. Nerunāju par to, ka jārāda kaut kādi triki. Pavadi forši laiku! Izbaudi to. Izmīlē to laiku, kurā darbojies. Paņem kaut ko sev un atdod no sevis kaut ko man. Tā jau ir tā atdošanās, tā, manuprāt, mistērija. Citām mistērijām neticu, vienkārši – vai nu tu esi dzīvs cilvēks, vai neesi, vai tu redzi vai neredzi, vai tu mīli vai nemīli. Cita noslēpuma nav.
Ieskicējiet, lūdzu, arī Džūlijas Lambertes vīriešu interpretāciju.
Sākšu ar jauno puisi – Valta Skujas Tomu Fennelu. Es viņu vispār stipri neaiztiku un neko nespiedu darīt. Man ir parādījusies jauna īpašība – patīk dot uzdevumu, turpinu daudz runāt, bet esmu iemācījusies, ka atdot savus pilnos produktu maisiņus cilvēkam, kurš, pēc viņa domām, nav izsalcis, ir muļķība un vientiesība. Citiem vārdiem sakot – dalos, bet nespiežu. Ja aktieris gribēs, viņš paņems, un tas var izrādīties daudz efektīvāk. Es tikai turpinu runāt un smaidīt. Viņš arī nav no tiem, kas gaida no režisora iedvesmu, bet nav arī tā, ka pats kaut kā apzinīgi teicamnieciski darbojas. Tā ir ļoti interesanta kombinācija. Mums jārēķinās, ka aktierim ir 24 gadi un mēs neko par viņu nezinām. Viņš ir izmācījies Liepājā un tik tikko ienācis teātrī. Lūdzu, nesalīdziniet viņu ar Ivaru Kalniņu, jo viņš nav Ivars Kalniņš, bet Valts Skuja. Man liekas, ka viņš pat nav to filmu redzējis, un viņam tā arī nav jāredz. Tas ir nežēlīgi, vai nu tev ir skatuviskā harisma, skatuviskās klātbūtnes sajūta, vai arī tās nav. Un šim aktierim piemīt īpašība, ka gribas viņam sekot. Tā ir ļoti reta lieta.
Grūti pat iztēlotos, kam tad ir jābūt pretī Džūlijai Lambertei, lai ar viņu tā notiktu. Toms Fennels manā izpratnē ir avantūrists, mānīgs tipiņš, tumšais zirdziņš. Jaunajiem aktieriem – Liepājas, Valmieras, Jaunā Rīgas teātra –, kuri ienāk teātri pandēmijas laikā, ir ļoti grūti. Tas ir briesmīgs laiks. Kad es ienācu pirms 13–15 gadiem, mums bija skaista platforma. Teātri bija vaļā, notika paaudžu maiņa, mēs visi šāvām ārā, ko varējām.
Šobrīd jaunieši nāk iekšā laikā, kad viss ir ciet. Izrāžu ir daudz, daudz mazāk. Pandēmija ir mainījusi skatītāju apmeklējuma tradīcijas. Jaunajiem var rasties motivācijas trūkums nodarboties ar šo profesiju. Ļoti labi to saprotu. Bez lišķības vai patētikas saku, ka šobrīd ar lielāko prieku turpinu darīt tādu kā pedagoģisko darbu. Es viņus visus nodarbinu. Valts ir vienā no galvenajām lomām, bet astoņi no viņiem izpilda vairāk tādu kā fona funkciju, un viņi iemācās, kas ir teātra mašinērija. Šis ir lielisks iestudējums, kurā var redzēt, kā tā griežas.
Man noteikti ir jāpasveicina jaunieši. Viņi ir fantastiski atbalstoši un ļoti patīkami jauni cilvēki. Liepājas teātrī ir ienākusi gaiša jaunā paaudze. Man ar viņiem ir ļoti priecīgi un gaiši. Šajos nestabilajos, depresīvajos laikos viņi man ļoti palīdz ar savu prieku un vieglumu. Es jau arī esmu viegla, bet ar viņiem ir vēl vieglāk.
Varbūt kādu vārdu arī par "skaistāko vīrieti Anglijā"?
Egona [Dombrovska] un Pujāta [Edgara] funkcija šajā iestudējumā ir pildīt paaudzes tēmu. Cilvēki, kas zina visu, ir no tām zināšanām arī noguruši. Tāpēc meklē kaut kādu iedvesmu. Un tad nāk jaunais vilnis ar jauniešiem, kas viņus var gan provocēt, gan, iespējams, nomierināt ar savu atbalstu. Kā tas būs, es līdz galam nezinu (smejas). Šie aktieri ir tik daudz nospēlējuši, ka grūti atrast veidu, kā vēl varētu. Viņi kā personāži ir noguruši no visa, apmaldījušies un meklē jaunu iedvesmu.
Gunārs Cilinskis pirms filmas pirmizrādes atzinās, ka viņam Maikls galīgi neesot interesants – tur neesot nekā, ko pētīt, cilvēks, kurš viegli slīd pa dzīvi. Jums izdevās ieraudzīt ko pētāmu?
Mums ir citādi. Tā ir Boltona atšķirība. Moema Maikls ir nedaudz rezignētāks. Boltona versijā – viņam ir krīzīte, bet viņš ir ļoti aktīvs un pat agresīvs. Maikls arī ir aktieris, un viņa problēma ir tā, ka viņa kundze Džūlija Lamberte ir daudz spēcīgāka un jaudīgāka par viņu. Tas ir sitiens viņa ego. Mūsu gadījumā viņš nekur neslīd, bet ir ļoti aktīvs un provocējošs. Ar Maiklu viss ir kārtībā. Misteriozāks ir Čārlzs Temperlijs. Viņam arī ir daudz interpretāciju. Sabo filmā viņš ir homoseksuāls, man tā nav, ir citi iemesli, kāpēc viņš kaut ko nevar līdz galam izdarīt. Atkal jāsaka – visi hrestomātiskās skaistās filmas mīļotāji, vai nu skatieties filmu, vai nāciet uz izrādi, neprasiet no mums atkārtot šo šedevru. Teātris nav veikals, kur nopirkt vienu un to pašu preci neskaitāmas reizes tajā pašā iepakojumā ar to pašu sastāvu.
Kur risināsies notikumi – Anglijā, Latvijā vai putnu pasaulē?
Man ir divas tādas vietas pasaulē. Lai kur pasaulē es ieietu katoļu baznīcā vai teātrī, saņemšu tur vienus un tos pašu kodus. Vienalga – Rīgā, Romā vai Meksikā. Tu nevari to sajaukt. Katrs, kurš ir ceļojis, zina to sajūtu. Līdzīgi – ar teātri. Lai kur es ceļotu, lai cik teātris būtu moderns un laikmetīgs, tur ir tieši tas pats kods kā 200 gadu vecā teātra ēkā. Tu atpazīsti sardzes tantiņu, tu zini, ka tālāk būs ugunsdzēsējs, bufetniece. Zini, ka jebkur pasaulē satiksi vienus un tos pašus kodus un emocionālo sajūtu. Tāpēc mūsu izrāde notiks vienkārši teātrī. Tajā, kas iemieso pamatasociāciju plūsmu. Jebkurš, kurš ir strādājis vai kaut vai iemaldījies teātrī, atpazīs – tur ir viena histēriķe, viena primadonna, viens īstais premjers, otrs – gribošais, tad vēl jaunais censonis un neizbēgamais gudrinieks, kas visu zina, bet gandrīz neko nespēj izdarīt uz skatuves. Tad ir arī mūžīgie fona "tusētāji", kas skatās un vienkārši komentē. Teātris ir cilvēki un tad arī viss pārējais.
Atļaušos piezemētu, pavieglu jautājumu, ja reiz sakāt, ka arī jūsu iestudējums būs viegls, ne patētisks. Džūlija Lamberte sapņo par ceptiem kartupeļiem ar bifšteku un alu. Kā jūs sevi gastronomiski iepriecinātu savā triumfa brīdī?
Totāli negaidīti! (Smejas.) Es dievinu dzirkstošos dzērienus. Man patīk šampanietis tāpat kā Džūlijai Lambertei, kura visu laiku dzer šampanieti. Vismaz mūsu izrādē. Tie ir mani svētki un bauda. Godīgi sakot, pirms pirmizrādes gastronomiskas lietas nav prātā. Tas ir forši, jo saproti, ka šis ir brīdis, kad vari nomest kādu lieku kilogramu.
Pēc pirmizrādes man patīk sevi reāli palutināt ar visu miesisko. Līdz pirmizrādei miesu notriecu kā vecu kurpi. Man uz kājām un rokām parādās visādi zilumi. Esmu kaut kur ieskrējusi. Neatceros, kur un kāpēc. Esmu notievējusi, izdedzināta. Pēc tam gribu to kompensēt – ēst labāko ēdienu, dzert smalkāko dzērienu. Gribu sevi palutināt ar siltu vannu. Vienkārši guli gultā zvaigznītē kā tāda Džūlija Lamberte pēc pirmizrādes. Braukšu pēc tam uz četrām dienām uz Romu. Gribas redzēt kaut ko lielu un skaistu.
Vairāk par dzīvi/Teātris
Liepājas teātrī 18.III plkst. 19, 19.III plkst. 18, 20.V plkst. 19, 21.V plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–30