Ir vēls 2. janvāra vakars, un jau pēc pirmajām četrdesmit lappusēm es saprotu, ka manās rokās ir labākais romāns, kādu šogad esmu lasījis, – tā savu recenziju par Andra Kalnozola debijas romānu Kalendārs mani sauc sērijā Orbītas bibliotēka 2021. gada 19. janvārī portālā Delfi iesāka literatūrzinātnieks Arnis Koroševskis. Pār romānu nobira ar retiem izņēmumiem cildinošu un ļoti cildinošu recenziju lavīna. Lasošā tauta iemīlējās un izvizināja Kalnozolu triumfa ratos pa visiem sociālajiem tīkliem. Ar grāmatas Kalendārs mani sauc lasīšanu ir līdzīgi kā ar Rikija Džērveisa seriāla Dereks (2012– 2014) skatīšanos. Kādu laiku iekšējais skeptiķis reģistrē pārāk saldos un melodramatiskos momentus, bet drīz vien gan Dereka, gan Oskara neviltotā cilvēcība atbruņo un aizspriedumus izkausē kā sniegavīru pavasara saulītē, un vienīgais, ko tu vēlies, lai tev arī kāds pansionātā pasēž blakus un patur roku, kamēr esi krēslā iemidzis, vai iedalītu kādu nebūt lomu izrādē par skumjām.
Latvijas Literatūras gada balvas žūrija šo "himnu cilvēcībai" (Kārlis Vērdiņš) godalgoja tikai kā gada debijas romānu, acīmredzot atstājot iespēju autoram, tā teikt, vēl augt. Pats rakstnieks daudzajās intervijās teicās vēlējies uzrakstīt pasaku.
Romāna galvenais varonis Oskars ir jauns vīrietis ar grūti definējamu garīgās veselības stāvokli. Oskars zina no galvas kalendāru, jo vienam no vārdiem jābūt viņa mīļotajai meitenei, kuru viņš mīl tikai pa gabalu. "Oskars patīk bērniem un dulliem pensionāriem. Oskars nepieder īstenībai. Oskaram nepatīk runāt. Oskars ir izlēmis uztaisīt izrādi ar saviem draugiem par skumjām, kas piemeklē cilvēkus, kad prieks ir izrādījies vienkārši tukša tehnika. Taču, lai uztaisītu labu teātra izrādi, Oskaram ir jāsaņem drosme un visiem jāpastāsta par sevi. Tur tas suns apraksts," šādi Mārtiņa Eihes izrādi Kalendārs mani sauc piesaka Valmieras teātris.
Pirmizrāde – 12. aprīlī.
Lomās: Meinards Liepiņš, Regīna Devīte, Aigars Apinis, Anna Nele Āboliņa, Mārtiņš Liepa, Mārtiņš Meiers, Inese Ramute, Diāna Krista Stafecka, Kārlis Dzintars Zahovskis.
Skatāmies izrādi un gaidām Jura Poškus filmas versiju.
Grāmata galīgi nolasīta, pat nezinu, cik cilvēku to jau lasījuši. Liksim uz galda pa vidu, lai palīdz sarunāties.
Cilvēki vēl joprojām stāv rindā.
Lai gan jau izdoti vairāki metieni. Kad tu izlasīji Kalendārs mani sauc? Vai pats atklāji, vai bija jau sācies romāna slavas vilnis?
Grāmatu izlasīju tad, kad biju sarunājis ar Kalnozolu, ka to taisīšu. Grāmata parādījās mājās, Krista [Burāne] izlasīja un teica – o, forša grāmata, šito vajadzētu uztaisīt. Pēc tam to aizņēmās kāds no kaimiņiem, un tad jau aizgāja, ka tas ir kaut kas! Mēs ar Andri studējām gandrīz paralēli – viņš bija leļļu, es – Ķimeles kursā. Visu laiku kā joku prasīju viņam, lai viņš uzraksta man lugu. Kalnozols rakstīja dzejoļus, un es teicu – uzraksti man lugu. Tā arī neuzrakstīja. Tad bija grāmata, un sapratu – ja ātri, ātri pieteikšos, tad būs. Aizsūtīju viņam e-pastu, viņš atbildēja, ka piekrīt un forši, ka es neko daudz nelielu. Nevarēju lielīt, jo nebiju vēl lasījis. Nākamajā dienā uzreiz izlasīju.
Droši vien var arī sagurt no pārāk lieliem komplimentiem, kādi vēlās pār rakstniecības debitantu Andri Kalnozolu.
Es domāju, ka jā. Pēc tam vēl sarakstījāmies, un viņš izklausījās no grāmatas diezgan noguris.
Vai iesaistīji autoru izrādes iestudēšanas procesā?
Nē, Kalnozols diezgan skaidri pats pateica, ka negrib. Vaicāju par dramatizēšanu, un viņš uzreiz pateica nē. Vairāk neesmu viņu traucējis. Par dramatizējumu vienojāmies ar Rasu Bugavičuti-Pēci, kura pēc Andra grāmatas uztaisīja savu versiju. Iekļaut visu, kas ir romānā, nav iespējams. Mums jau šobrīd sanāk trīs cēlieni. No Andra darba ir iekļautas divas līnijas.
Izrāde notiks Apaļajā zālē?
Jā. Remonta laikā nav citu telpu. Nosacījums no teātra puses bija, ka izrādei ir jābūt vedamai un spēlējamai arī uz citām skatuvēm. Līdz ar to tā būs pielāgojama gandrīz jebkurai telpai.
Arī lielajām skatuvēm? Apaļā zāle tomēr pieprasa izteiktu kamerstilu un tuvplānus.
Tehniski varētu spēlēt arī uz lielajām, jautājums ir par daļu intimitātes, kas varētu zust. Piemērota būtu, piemēram, Dailes teātra Mazā zāle un daļa no Latvijā esošajiem kultūras centriem. Rēķināmies, ka izrāde tiks vesta viesizrādēs.
Kādi bija tavi iespaidi par romānu Kalendārs mani sauc?
Pirmais un svarīgākais likās cilvēcība, kas tur ir iekšā. Pret visiem. Lasot šo grāmatu, es arī diezgan daudz smējos. Vienojāmies un izrunājām ar Rasu, kāda varētu būt centrālā sajūta, pat ne notikumi. Man tā ir sava veida Latvijas diagnoze, kas sastāv no vesela bara vecu cilvēku, viena cilvēka ar slimiem nerviem un viena traka mākslinieka/zinātnieka, un pārīša parastu cilvēku, kuri aizbrauc no Latvijas. Mēs redzam tos, kas Latvijā paliek. Pat slimais ar nerviem dodas projām uz Romu. Tas man sasaucās ar Oskara iestudēto izrādi – skumju tehniku. Arī viņa izrāde ir diezgan brutāla, par to, kā mēs neiestājamies cits par citu, ļaujam varmākām mūs izmantot, un patiesībā visi smaidi izrādās tukši – zobi. Man nepatīk lietot apzīmējumus savām izrādēm, tāpēc ka citi pēc tam atsaucas, ka tā nav, bet tomēr – manā izpratnē mēs taisām vieglu grotesku. Lai satīra, kas ir grāmatā, būtu arī izrādē, lai nebūtu pavisam melni un briesmīgi, kā man parasti patīk.
Tavs iepriekšējais iestudējums Valmieras teātrī bija Mārtina Makdonas "melna, iespējams, komēdija" Inišmoras leitnants, un tagad top maiguma drāma, kā esat pieteikuši darbu Kalendārs mani sauc. Vai tev patīk krasi intonatīvi lēcieni?
Jā. Visa darbība mūsu izrādē būs ap to, kā Oskars mēģina uztaisīt savu izrādi. No turienes izriet, kā viņš iepazīstas ar šiem cilvēkiem, kurš viņam ko nozīmē un kā sākas ātra tagadne, kas noved pie tā, pie kā tā noved.
Kalnozols Oskaru uzrakstījis kā dīvaini ar nenosakāmu nervu slimību, kas daudzējādā ziņā atgādina kādu no autisma spektra izpausmēm. Interpretēt droši vien var abējādi – gan saasinot diagnozi, gan piešķirot tai vēl mazāku nozīmi un slēdzot šo tēlu vairāk līdzībās. Kuru ceļu ejat jūs?
Tas, ko es saku aktierim, ir – nespēlē idiotu. Vienā no mācītāja tekstiem Oskars ir diezgan precīzi noraksturots, ka viņš ir kā liels bērns, kurš ļoti bieži pasaka taisnību, kāda tā ir. Paliekam uz robežas – skaidrs, ka viņam ir diagnoze, bet viņš ir liels bērns.
Kādā brīdī nākas sev uzdot jautājumu, kāpēc vispār uzskatām, ka ar Oskaru kaut kas nav kārtībā. Vai tāpēc, ka pārāk labestīgs un iejūtīgs? Vai tā būtu tā nenormālības pazīme?
Jā. Tādā ziņā arī visi tie, kas viņam ir apkārt, – viņa mamma, visi vecie, pamestie cilvēki –, raugoties no cilvēku spēka gados pozīcijām, ir cilvēki ar diagnozi. Mēs visu laiku baidāmies no jebkāda veida savādākuma. Es kādreiz strādāju ar bērniem. Teicu – jūs visi gribat būt īpaši, bet baidāties būt savādāki. Tu nevari būt īpašs, ja neesi savādāks. Sabiedrības portretējums grāmatā ir ļoti kolorīts. Kā raksturo pats Oskars – dzerošs mācītājs, cietumniece biznesmene, bijušais komunists – buķete, ko Andris piedāvā, ir ļoti spēcīga. Uz šī fona Oskars nav pārāk dīvains. Viņš ir atšķirīgs, bet viņi katrs ir atšķirīgs.
Teici – baidāmies būt savādāki. Kā ir ar maigumu? Šķiet, to arī nemaz tik viegli nav paust. Kā tev pašam ar to iet? Ko par to sakāt izrādē, un ko esi novērojis sabiedrībā?
Es pats kaut kādā ziņā to vēl mācos. Mani vecāki ir bijuši mīloši, tur viss ir kārtībā, bet viņi tomēr ir padomju vecāki, bija padomju laiks, un tāda veida maigums, kādu saprotam šodien, bija diezgan nepazīstams. Tanī laikā maigums izpaudās – paēdināts, apģērbts, tīrs un palaists uz skolu. Es to ļoti novērtēju. Šodienas maigums pret savu meitu – skaidrs, ka tas ir pilnīgi savādāks. Viņa pašlaik sasniedz pusaudžu gadus, kuros viņai to droši vien drīz vispār nevajadzēs. Tā jau skaitīsies kaut kāda vājuma izrādīšana. Visi trīs vai brīžiem visi pieci, kad bijām kopā ar Kristas lielajiem bērniem, mācījāmies – viņi man mācīja, un ceru, ka es viņiem kaut ko palīdzēju apgūt. Tas mani kaut kādā ziņā ir mainījis.
Ja runājam par sabiedrību, man liekas, ka būt maigumu mīlošam – tā uzreiz ir sava veida diagnoze. Vai nu jocīgs, vai – kristietis. Es sevi nepieskaitu ne pie vieniem, ne otriem. Bet, ja skatāmies uz visu to, kas notiek, kad kādiem cilvēkiem, kurus valsts ir pametusi novārtā, vajag palīdzību, es teiktu, ka esam ļoti saprotoša un maiga sabiedrība. Uzreiz esam gatavi palīdzēt. Ar Ukrainu, man liekas, ir cits gadījums. Tur ir arī daudz aizturētu dusmu – dāvināt džipus, lai brauc un šauj. Tas ir kaut kas cits. Akcija Dod pieci ir visspilgtākais piemērs, ka gandrīz katrā no tām sfērām, kam akcija pievērš uzmanību, mēs esam spējīgi cilvēkus saprast un atbalstīt.
Izrādē viena no diagnozes pazīmēm ir tā, ka šādiem cilvēkiem ļoti nepatīk pieskārieni. Mēs visu izrādi spēlējam distancēti, bet vēlreiz uzsveru, ka īpašas diagnozes mūsu Oskaram nav. Līdzīgi kā Forestam Gampam. Vienkārši mazliet savādāks cilvēks.
Kāpēc Oskara lomai izvēlējies jauno aktieri Meinardu Liepiņu?
Direktore piespieda (smejas). Tā gluži nebija. Biju ar Meinardu strādājis pirms tam Inišmoras leitnantā, kur viņam bija pavisam maza lomiņa. Tur, manuprāt, viņš bija pilnīgā šokā no tā, ko mēs darām vai nedarām. Ļoti bieži cenšos mēģinājuma laikā radīt sajūtu, ka mēs vispār neko nedarām. Vienmēr uzsveru, ka esmu lazy artist, dzīve jau ir pietiekami briesmīga, lai mēģinājumus padarītu par kaut kādiem briesmu laukiem. Reizēm aktieri nesaprot robežu, kur slinkais mākslinieks kļūst par vienkārši slinko. Tad ir drusku, drusku jāsapurina. Redzēju dažus diplomdarbus, kuros Meinards Liepiņš darbojās. Tie uzrādīja diezgan lielu progresu, kā viņš domā un attīstās. Nevarētu teikt, ka arī faktūra nespēlē zināmu lomu. Mēs jau varam jokoties – mums ir Mārtiņš Meiers, Aigars Apinis un arī Mārtiņš Liepa, kurš pierāda, ka var daudz izdarīt, tikai neviens nedod tādas iespējas, bet, ja teātris grib, lai aktieri attīstītos, ir jāriskē. Ir jādara lietas, kur nezini iznākumu – sanāks vai nesanāks. Protams, tas atsaucas uz ienākumiem vai vēl kaut ko, bet, ja teātris grib labu trupu, ir jāriskē – laikmets ar aktieriem zvaigznēm iet uz beigām. Varam turpināt to uzturēt, bet, kā Kaijā saka, vidējais aktieru līmenis ir izaudzis. Atceros, kad mani kursabiedri pabeidza Kultūras akadēmiju, daļa nokļuva Jaunajā Rīgas teātrī un daļa – Nacionālajā. Jaunajā Rīgas teātrī uzreiz dabūja visu kaut ko spēlēt, bet Nacionālajā – kādu brīdi izskanēja teksti, ka pirmos trīs četrus gadus jūs neko nespēlēsit, vienkārši būs jāpastaigā otrajā plānā. Tas beidzās ļoti ātri, jo ienākošās paaudzes ir mazliet sagatavotākas dzīvei, spējīgas uzņemties atbildību. Viņi nav gatavi gaidīt. Nav? Mēģina citur un iet tālāk. Sportā to jau ir sen sapratuši.
Jaunie aktieri vairs neskatās uz aktiera profesiju caur romantikas plīvuru kā misiju vai dzīvesveidu?
Jā, it sevišķi Rīgas aktieri. Viņi nāk profesionāli darīt darbu. Mēģinājumu process ir līdz diviem, un divos nulle piecās tev uz skatuves vairs neviena nav. Viņi jau ir nākamajos darbos, lai vakarā atgrieztos un spēlētu izrādi. Skaidrs, ka tam ir arī savi mīnusi, jo viņi vairāk iztērējas, bet lielākā daļa jauno aktieru spēj to uztvert veselīgi, jo pirmkārt tā ir profesija un tas ir darbs. Man ļoti nepatīk teksti, ka "mūsu teātris ir kā ģimene", tāpēc ka ģimenē ir mīluļi, ģimenē ir alkoholiķi, vardarbīgie, vēl visvisādi, ja runājam plašākā nozīmē.
Un vēl var iegadīties arī neciešama krustmāte…
Kristaps Kalns: no kuras gaida mantojumu.
Precīzi! Kā teātra premjeri, uz kuriem gaida, kad atbrīvos vietu. Bet tas nav veselīgi, jo mēs pirmkārt nākam darīt darbu. Ja regulāri nākam darīt savu darbu, veidojas apstākļi, ka māksla ir nevis sagadīšanās, bet darba rezultāts. Nezinu gandrīz nevienu mūziķi, kurš regulāri nevingrinātos. Arī gleznotāji mālē visu laiku. Tiklīdz viņš apstājas mālēt, tā paiet kaut kāds laiks, lai viņš varētu atsākt. Tā ir viena no lietām, ko mums Māra visu laiku teica, – tas ir amats. Tu iemācies, kļūsti par amatnieku, un tad, kā tev paveicas.
Un tomēr – vai radošu procesu, kurā visi pa īstam ir iekšā un aizrāvušies, iespējams pabeigt precīzi divos? Izklausās nedaudz aizdomīgi.
Skaidrs, ja ir nenormāli interesanti, neviens nemūk projām, pabeidz epizodi. Pie manis ir mazliet savādāk – ja mums ir izplānots mēģinājums līdz trijiem, bet pabeidzam divos, vairs nedomāju jaunus uzdevumus. To, ko bijām paredzējuši, esam izdarījuši mazliet ātrāk, tātad ir balva – var aiziet mājās vai aiziet kopā uz kafejnīcu un iedzert tēju, papļāpāt. Skaidrs, ka tik un tā teātra māksla kaut kādā ziņā paliek misija. Kāpēc tik daudziem aktieriem bieži vien otrās puses ir mediķi? Vai – viņi draudzējas ar mediķiem. Abiem darba grafiks ir tāds, ka nekad nezini, kad būsi mājās. Citiem to saprast ir ļoti grūti. Ja esi labs aktieris, tev katru vakaru ir izrāde, arī sestdien un svētdien. Nacionālais teātris ir uztaisījis tā, ka viņiem pat pirmdienas vairs nav brīvas.
Minēji, ka pēc mēģinājuma aktieri aizskrien "haltūrās". Kas tās ir mūsdienās?
Šis apzīmējums ir pagātnes atavisms. Aktieri pasākumiem reizēm gatavojas nopietnāk nekā lomām, jo honorārs ir trīsreiz lielāks. Ja viņš salaidīs grīstē, otrreiz neaicinās. Ir aktieri un režisori, kas vasarā ar kāzu vadīšanu nopelna tik daudz, cik gada laikā teātrī. Viņš ir pazīstams un tāpēc var atļauties būt aktieris.
Ģertrūdes ielas teātrī aprīļa beigās viesosies Rēzeknes teātris Joriks ar tavu Čehova Kaijas iestudējumu. Kā tu interpretē Trepļeva indevi pēc "jaunām formām" un Trigorina bailes no rutīnas?
Tas laikam jāredz, nevarēšu izstāstīt. Ņikita Mihalkovs teica, ka kādu laiku tu strādā vārdam un tad vārds strādā tev. Man liekas, ja tu nonāc pie pārliecības, ka vārds strādā tev, tu kā mākslinieks esi beidzies, tu jau atstrādā to, ko cilvēki gaida, un tā ir rutīna. Mūsdienu teātra pasaulē tev sevi visu laiku ir jāpārdod. Skaidrs, ka ir vieglāk pārdot tādu, kādu tevi pazīst. Latviešu skatītājs grib pazīstamu, diezgan tradicionāli iestudētu izrādi, lai viņš visu var saprast un nolasīt. Viņš grib, lai zinātu – ja nāks uz Eihi, būs tā, ja uz Seņkovu – šitā.
Vai uzskati, ka joprojām tā ir? Nejūti, ka skatītājs būtu kļuvis atvērtāks?
Nē. Arī tie, kas raksta, ļoti bieži sagaida to, ko sagaida. Līdz ar to ir riskanti izpausties savādāk. Nevaru, protams, teikt, ka man pavisam ir vienalga, ko par mani domā, bet es ik pa laikam daru kaut ko pilnīgi savādāk nekā iepriekš. Skaidrs, ka, ienākot lielākā valsts teātrī, tu rēķināsies ar skatītāju, kas nāks. Vari arī nerēķināties, un es tieši tā arī vienmēr esmu darījis, un man ir veicies, ka skatītājiem tas, ko esmu uztaisījis, ir paticis. Man ir bijis viens posms, kad nesapratu, ko darīt ar teātri.
Kad tas bija?
Pirms kādiem četriem pieciem gadiem. Nekad neesmu ticējis, ka māksla kaut ko mainīs. Vismaz ne tādā apjomā, kā to izdarīja 90. gados. Mēs dzīvojam citos apstākļos. Kaut kādas ilūzijas man tomēr bija, bet tad tās beidzās. Aizgāju pat Siguldā uz dažiem mēnešiem strādāt par kultūras nama direktoru. No kultūras nevarēju aiziet. Es vēl tikai par šoferi varētu iet. Pirms tam esmu arī bankā strādājis. Sapratu, ka nekā foršāka par teātri jau nav. Tajā ir zināma brīvība, ka taisi izrādes. Tikko sākām pārrunas ar Dailes teātri. Nākamajā sezonā taisīšu tam vienu gabalu. Es vienmēr esmu taisījis to, ko gribu. Šajā jautājumā esmu atļāvies būt privileģēts. Daile piedāvāja divas lugas. Bija ļoti patīkami, ka teātris kaut kādā ziņā rēķinājās ar to, ko es daru, nevis vienkārši piedāvāja to, ko tam vajag. Tā ir forša pārmaiņa. Rēzeknē mēs darām līdzīgi, aicinot režisorus. Domājam par to, ko viņi taisa un ko varētu uztaisīt mums. Tā, man liekas, ir strukturāla domāšanas pārmaiņa. Sākam cits citu labāk saprast. Vienīgi ar visiem kovidiem mums nekas daudz no šīm iecerēm nesanāca. Šogad teātrim vispār nav nekāda budžeta.
Pirms brīža runājām par abstraktu Latvijas teātra skatītāju, bet noteikti skatītājiem ir lokālās īpatnības. Tu pārzini Rēzeknes skatītāju, arī Valmieras un Dailes skatītāju, katrā vietā noteikti tomēr ir savas gaidas un atvērtība radošiem meklējumiem?
Ir viena publikas daļa, kuru mēs varētu nosaukt par aktīvi domājošu. Viņi patērē visu veidu mākslu, ne tikai teātri, un viņi klīst pa teātriem. Iet gan uz Ģertrūdes ielas teātri, gan Vasaras festivālu Valmierā, apmeklē noteiktu režisoru izrādes – vienalga, kur viņi iestudē. Tā ir pati mazākā daļa. Tajā pārsvarā ietilpst cilvēki, kas paši ir saistīti ar mākslu. Tas ir veids, kā papildināt savas zināšanas un emocijas, lai pēc tam paši varētu strādāt. Ir ļoti interesanta skatītāju grupa, kas ir veidojusies, pateicoties tam, ka starp teātriem ir sākuši migrēt aktieri un parādīties arī nevalstiskajos teātros. Skatītājs secina, ka arī šeit var notikt viņam interesantas lietas. Šī interešu grupa, kas šobrīd ir maza, kļūst aizvien lielāka. Un tad ir tradicionālais skatītājs, kuram vajag zālē tumsu un lai var paraudāt vai pasmieties. Ja salīdzinām krievu un latviešu auditoriju – krievu auditorija savā konservatīvismā ir ļoti tālu no tā, kur atrodas latviešu teātris, lai gan arī tas nav nekādā Eiropas teātra avangardā. Krievu publikai vajag tik klasisku teātri, cik vien iespējams. Kaija Rēzeknē pēc sava žanra ir visparastākā izrāde ar dažiem maziem jokiem – līdz Trepļeva izrādītei mēs neizslēdzam zālē gaismas. Pirmās 20 minūtes skatītāji sēž un domā – vai tas Rēzeknes gaismotājs ir debils, ka nevar zālē izslēgt gaismas un ieslēgt uz skatuves?! Izrādē esmu salicis sešus septiņus citātus no ļoti slaveniem Kaijas iestudējumiem, ko savā dzīves laikā esmu redzējis.
Bet vai tev ir vēlēšanās mainīt skatītāja gaumi?
Es jau to visu laiku daru!
Mans draugs ebrejs Jorika teātrī, kur skatītāji izrādes laikā pārvietojās uz dažādiem punktiem Rēzeknes Zaļās sinagogas kvartālā, arī droši vien bija samērā liels eksperiments?
Rēzeknei – jā. Mums jau 90 procentu auditorijas bija citi, nevis latgalieši. Lielākā daļa bija ieradusies no Rīgas. Bija atbraukušas kundzītes no Cēsīm, kuras zināja Kristu un mani. Bija pielādējušas pilnu mašīnu ar draudzenēm. Nedaudz virzāmies citā virzienā, bet mums ir nenormāla kontrkultūra – vecākā paaudze, kas skatās visus krievu seriālus un humora šovus un klausās Latvijas Radio 2. Tas ir reāli nogalinājis izpratni par kvalitatīvu izklaidi un kultūru. Tas ir Krodera izteiciens, ka Raimonds Pauls par to, ka uztaisīja Latvijas Radio 2, paradīzē netiks. Viena no manām pirmajām izrādēm bija Noslēpumainās variācijas Liepājas teātrī. Kādā izrādē Ēriks Vilsons pat palūdza kundzes pārtraukt sarunāties. Viņas to, kas notiek, apsprieda kā televizorā. Tas gan bija pirms kādiem 15–20 gadiem, bet šodien bieži vien situācija ir vēl drastiskāka. Skaidrs, ka ir arī skatītājs, kurš attīstās, iet līdzi laikam un skatās, kas notiek. Kādu laiku nebiju bijis uz festivālu Homo novus. Tur bija tie paši, kas vienmēr, bet parādījušies arī jauni, ar kultūru nesaistīti cilvēki. Tas nozīmē, ka mēs mācāmies patērēt mākslu. Visskaistākā bija RIBOCA, kuras tagad vairs nebūs, saprotot, no kurienes nāca finansējums. Tas, kādus cilvēkus varēja tur redzēt, it sevišķi krievvalodīgos, pierādīja, ka viņiem vispār nav kvalitatīvas kultūras, ko šeit patērēt, jo viņi dzīvo citā kultūrtelpā. Sevišķi jaunie krievu cilvēki no situētām ģimenēm, kurus nekad neesi redzējis nevienā citā laikmetīgās mākslas pasākumā. Droši vien šoreiz uz viņiem ļoti precīzi bija vērsts mārketings. Ar šo publiku mēs vispār nestrādājam. Tikko kopā ar Kristu Daugavpilij taisījām vienu no līnijām ideju pieteikumam par Daugavpili kā Eiropas kultūras galvaspilsētu. Pirmkārt, Latgalē nav gandrīz nevienas laikmetīgās organizācijas. Nav nevalstisko organizāciju. Nav arī nekāda pašvaldību atbalsta, jo pašvaldību vadītāji nevalstiskās organizācijas izjūt kā apdraudējumu, tāpēc ka tās pārsvarā izveido domājoši cilvēki.
Tu piedalījies teātra darbinieku protesta mītiņā pie Krievijas vēstniecības, kur teici, ka no Rēzeknes teātra diemžēl kopā ar tevi ieradušies tikai divi kolēģi. Spēlmaņu naktī stāvējāt ar Kristu Burāni uz Dailes teātra skatuves un saņēmāt vienu no 12 Skatuves naglām, kuru izrādei Mans kaimiņš ebrejs žūrija piešķīra par "vēsturiskās apziņas modināšanu". Un tagad tikai divi cilvēki grib izteikt savu attieksmi pret karu Ukrainā. Kā jūs varēsit turpmāk kopā strādāt?
Es pašlaik esmu atvaļinājumā, lai saprastu, kā rīkoties tālāk. Kaut kādā ziņā saprotu viņu bailes. Krieviski runājošie cilvēki patiešām baidās. Par to, kā viņus uztvers apkārtējie, ja viņi paudīs savu viedokli. Vienalga – par atbalstu Krievijai vai par atbalstu Ukrainai. Viņi vispār baidās izteikt viedokli. Viņi arī netic demokrātijai. Viņi patiešām domā, ka tā ir sava veida parodija. Dažās pašvaldībās tā tiešām tāda arī ir. Bet tas neattiecas tikai uz krieviski runājošajām partijām.
Varat pajautāt, kā Viesturam Roziņam gāja, kad viņš ierosināja Orvela Dzīvnieku fermu taisīt par krieviem un Putinu. Krievu trupas aktieri atteicās spēlēt. Pēc tam viņi interpretāciju pagrieza kaut kā citādi. Atbildība ir jāuzņemas ministriem, kas pēdējos gados ir vadījuši Kultūras ministriju un rūpējušies par integrāciju. Tā nav jāuztver tā, ka viņi visi runās latviski un mīlēs latviešu kultūru. Man liekas, ka integrācijai ir jābūt vērstai uz to, lai mums veidotos vienāda izpratne par notikumiem. Skaidrs, ka nevaram izslēgt visādas ekstrēmisma izpausmes, bet varam veidot lielāku to cilvēku daļu, kuri saprot cits citu. Beļģijā iedzīvotāji runā divās valodās, bet savā starpā sarunājas angliski.
Kas tev teātrī sagādā vislielāko gandarījumu? Pēc visiem šaubu brīžiem tomēr esi tajā palicis un neesi šoferis. Kāpēc?
Profesionāls šoferis nevarētu būt, man ir paaugstināts asinsspiediens. Ilgi nepabrauksi. Man ļoti patīk skatīties savas izrādes, vērojot skatītājus. Tāpēc man izrādēs skatītāji ļoti bieži sēž pretī, lai varētu paši sevi vērot. Tagad gan dažus gadus sejas mīmika un emocijas bija paslēptas zem maskām. Tāpat jau vilka nost, kad tumsa iestājās, visādi šmaucās. Man gandarījumu sagādā brīži, kad jūti, ka skatītājs nevis saprot izrādi, bet ir kopā ar izrādi. Tas ir foršākais. Nopietnajās izrādēs man vislabāk patīk mirklis, kad izrāde ir beigusies, bet vēl nav sākušies aplausi. Tā es mēru "slavas" apjomu. Jo garāks ir tas brīdis, jo vērtīgāk. Man Dailē bija izrāde Mana māsa, zvanīja mamma un jautāja – nu, visi priecīgi? Teicu – mammu, es vēl neesmu redzējis nevienu priecīgu skatītāju iznākam no tās izrādes. Ar Eņģeļiem Amerikā sanāca pārpratums. Diezgan daudz cilvēku bija sapirkuši biļetes kā uz Ziemassvētku izrādi, nezinot, ka tā ir par Amerikas ebreju homoseksuāļiem. Kundzītes iziet ārā un skatās viena uz otru. Ārprāts, ārprāts! Ejam mājās? Nu, protams, nē, un aiziet uz otro cēlienu. Ar Ugunsgrēkiem, kas bija par Libānas kara šausmām, bija līdzīgi. Virkne cilvēku nāca kā uz seriālu Ugunsgrēks. Bet arī šajā gadījumā viņi neaizgāja projām. Tie ir forši mirkļi, kad pat cilvēks, kurš ir sajaucis izrādes, ja tu darbu esi izdarījis daudzmaz kvalitatīvi, tomēr paliek un noskatās līdz galam.