Piedāvājums braukt uz Rīgu iestudēt baletu bija biļete, kas deva tiesības atgriezties manā iepriekšējā dzīvē. Man dzīve ir teātris, tās ir manas īstās mājās – saka horeogrāfs Radu Poklitaru. Balets Vijs. Šausmu naktis, kuru viņš radījis kopā ar ukraiņu komponistu Aleksandru Rodinu pēc rakstnieka Mikolas (Nikolaja) Gogoļa stāsta Vijs motīviem, jau sācis savu dzīvi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, pirmizrādē 20. aprīlī uzrunājot ar dinamisku, tēlainu, krāsām bagātu horeogrāfiju, izteiksmīgām videoprojekcijām un mūziku, kuras partitūrā skan arī didžeridū un vargāns. Tuvākās izrādes notiks 13. maijā un 16. jūnijā.
Pasaules pirmizrādi Vijs. Šausmu naktis piedzīvoja 2019. gadā paša Radu Poklitaru izveidotajā Kijivas Modernajā baletā, bet Rīgai tapusi versija lielākam dejotāju sastāvam. Iestudējumu veidojusi komanda no Ukrainas: scenogrāfijas idejas autore un videomāksliniece Olga Ņikitina, kostīmu mākslinieks Dmitro Kurjata, gaismu māksliniece Olena Antohina. Baleta muzikālais vadītājs un diriģents ir Kaspars Ādamsons. Lomas atveido Eidens Viljams Konefrijs, Pepeins Lukss Geldermans, Jūlija Brauere, Ieva Rācene, Kristaps Jaunžeikars, Filips Fedulovs, Dariuss Florians Katana, Antons Freimans un citi.
Kāpēc tieši Gogoļa Vijs?
Man ļoti nepatīk šausmu filmas un briesmu stāsti. Neskatos. Nelasu. Tikai atceros, ka padomju laikā bija filma Vijs. Manas vislielākās bērnības šausmas bija saistītas ar Šerloka Holmsa sēriju par Bāskervilu suni – pēc tās noskatīšanās vairs nevarēju gulēt.
Tomēr šausmu baletu Vijs esat iestudējis, turklāt jau otro reizi!
Es kā skatītājs un es kā autors – tie ir divi dažādi cilvēki. Kā skatītājam man ir savas prasības, intereses un gaume, bet kā autors esmu pavisam cits cilvēks. Izvēloties baleta pirmavotu, vispirms kritiski izvērtēju, vai spēšu īstenot ieceri un vai iestudējums varētu izdoties interesants un spilgts. Tieši tāds ir Gogoļa Vijs. Darba procesā no sižeta šausmām nebaidos.
Četros gados kopš baleta Vijs. Šausmu naktis pirmizrādes Kijivā pasauli ir pārsteigusi kovidpandēmija un Krievijas sāktais karš Ukrainā. Vai tas ir iespaidojis iestudējumu?
Iestudējumi ir atšķirīgi, taču tam ir citi iemesli. Pirmkārt, ikviens jauns izpildītājs ienes izrādē atšķirīgas nianses. Otrkārt, izrādes notiek dažādos teātros. Sāksim ar to, ka iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā mūzika skan orķestra izpildījumā, savukārt Kijivā izmantojam ierakstu, jo pašiem sava orķestra mums nav. Tas, ka Rīgā spēlē orķestris un mēģinājumos bija klāt komponists, piešķir iestudējumam jaunu elpu. Mūsu teātris Kijivā ir pavisam neliels, trupā ir 22 baleta mākslinieki, strādājam īrētās telpās. Pēc Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskā vadītāja Aivara Leimaņa lūguma esmu izveidojis versiju krietni lielākam izpildītāju sastāvam, nekā tas bija iespējams Kijivā.
Kāds bija jūsu mērķis, radot šo baletu?
Bez šausmām šajā stāstā, protams, neiztikt, bet ne jau tur slēpjas šī mākslas darba būtība. Šī ir izrāde par to, kas notiek ar cilvēku, ja viņš pazaudē sevi un savu cilvēcisko būtību. Stāsts par degradāciju un pelnītu atmaksu. Par to, kas notiek, kad cilvēks saprot, ka dzīve ir nodzīvota veltīgi, bezmērķīgi. Pats galvenais – viņš ir pazaudējis savu dvēseli, garīgo saturu.
Galvenais varonis Homa Bruts ir jauns students, varētu vēl laboties…?
Šis ir jautājums Gogolim. Viņš nolēma, ka meklēt glābiņu ir par vēlu. Jāteic gan, ka es neprotu analizēt savu jaunradi. Protu radīt izrādes, bet runāšana man nepadodas. To lai dara kritiķi un skatītāji.
Vai ideju radīt baletu Vijs jums piešķīla komponists Aleksandrs Rodins?
Jā, esam seni draugi. Vijs. Šausmu naktis ir mana otrā izrāde ar Aleksandra Rodina mūziku. Pirmo – viencēliena baletu Augšup pa upi (2017) – iestudēju ar viņa Pirmā stīgu kvarteta mūziku. Izrādes pamatā ir amerikāņu rakstnieka Frānsisa Skota Ficdžeralda stāsts Neparastais gadījums ar Bendžaminu Batonu. Ceru, ka Vijs. Šausmu naktis nebūs mūsu pēdējais radošais kopdarbs. Mēs visi – baleta radošā komanda no Ukrainas – esam domubiedri. Mani pēdējie lielie skatuves darbi – Vijs , Mazais princis un Pīķa dāma, kurā izmantoju nevis Čaikovska pazīstamās operas, bet Otrās un Sestās simfonijas mūziku, – risinās izcilās mākslinieces Olgas Ņikitinas radītajā videoprojekciju vidē. Scenogrāfijas vārda pierastajā nozīmē šajās izrādēs nav.
Ukrainā Pīķa dāmu droši vien vairs nerāda, jo krievu kultūrai kara laikā noteikts moratorijs?
Es šo baletu iestudēju pirms kara, un pašlaik mūsu teātrī tas vairs netiek rādīts, tāpat kā Čaikovska Triptihs un pēc Antona Čehova stāsta motīviem iestudētā Palāta Nr. 6, kurā izmantota igauņu komponista Arvo Perta mūzika. Tieša vai pastarpināta krievu komponista vai rakstnieka darba parādīšanās uz skatuves Kijivā kara laikā būtu vairāk nekā dīvaina. Agresijas laikā arguments, ka Čaikovskis neuzbruka Ukrainai, nedarbojas.
Tomēr Kijivas konservatorija savā nosaukumā joprojām nav atteikusies no Čaikovska vārda?
Esmu dzirdējis, ka situācija ir sarežģīta un par to notiek diskusijas. Zinu vien to, ka problēma pastāv. Starp citu, mūsu teātrī tagad visi runā ukrainiski. Arī tie, kuri agrāk sazinājās tikai krievu valodā.
Kā spējat strādāt apstākļos, kad ik brīdi kārtējo reizi var uzbrukt raķetes vai droni no Krievijas, nebūt elektrības, apkures, ūdens…
Bija periodi, kad ar to bija milzīgas problēmas, bet tagad viss ir atjaunots un savests kārtībā. Reiz mēģinājām baleta Karmena.TV izrādi pilnīgā tumsā, jo nebija elektrības. Dejotāji ieslēdza mobilo tālruņu lukturīšus, novietoja tos gar spoguļiem, un mēs strādājām, izmantojot šo gaismu, kas tik tikko lauzās cauri piķa melnajai tumsai. Esmu telefonā saglabājis mēģinājuma videoierakstu. Šodien skatoties, tas šķiet komisks, taču tobrīd smiekli nenāca. Atcelt mēģinājumu nevarējām, jo izrāde bija nākamajā dienā.
Par laimi, elektrības pārrāvumi nebija nepārtraukti, telefonus un portatīvos lādētājus akumulatorus bija iespējams uzlādēt gan pilsētā īpaši iekārtotos uzlādes punktos, gan izmantojot ģeneratorus – kam tie bija. Pēc ģeneratoriem bija milzīgs pieprasījums.
Vai jums arī ir ģenerators?
Nē, nav. Ģeneratora nav arī teātrī, taču ir divi elektroenerģijas piegādes avoti: ja viens nestrādā, var pārslēgties uz otru.
Kur bijāt brīdī, kad sākās iebrukums Ukrainā?
Biju savās mājās Kijivā. Uzzinot, ka sācies karš, pusstundā sapakoju nepieciešamākās lietas, iesēdos mašīnā un devos Ļvivas virzienā. Parasti no Kijivas līdz Ļvivai var aizbraukt dažās stundās, bet šoreiz ceļā pagāja divdesmit stundu, jo prom steidzās puse Kijivas iedzīvotāju. Bija gigantiski satiksmes sastrēgumi, nebija iespējams uzpildīt auto benzīna bāku… Pirmās kara nedēļas pārlaidu Rietumukrainā, Aizkarpatos.
Vai teātrus un koncertzāles slēdza?
Jā, visu, un mākslinieki izklīda pasaulē kur kurais: patvērās relatīvi drošākos Ukrainas apvidos vai devās uz ārzemēm. Vēlāk kādā no braucieniem uz Kijivu kopā ar domubiedriem – palikušajiem dejotājiem, orķestra māksliniekiem un teātra direktoru – izlēmām atsākt strādāt un atvērt teātri publikai. Nu jau atkal strādājam pilnā spēkā. Esam atjaunojuši izrādi Karmena.TV. 19. martā notika mana baleta Rīt pirmizrāde, tajā skan Friderika Šopēna mūzika. Teātris dzīvo. Kultūras dzīve Ukrainā ir atjaunojusies, viss funkcionē. Tam ir liela nozīme, jo tas apliecina, ka mūsu dzīve turpinās. Tikai ir jāpārvar konkrētas, šī laika diktētas grūtības un neērtības. Izrādes un koncerti ir nepieciešama sabiedrības dzīves normalizēšanas sastāvdaļa. Cilvēkiem ir svarīgi just, ka vismaz kultūrā viss ir kārtībā. Viņiem ir iespēja aiziet uz teātri un uz dažām stundām atslēgties no dzīves skaudrās realitātes, aizmirst par kara šausmām.
Ja pēkšņi atskan gaisa trauksmes signāls, izrāde ir jāpārtrauc…
Biju klāt, kad nācās pārtraukt izrādi In pivo veritas un visus – gan publiku, gan māksliniekus – evakuēt uz bumbu patvertni. Bija pauze, bet, kad gaisa trauksme beidzās, atgriezāmies teātrī un baleta viencēliens atsākās tieši no tās vietas, kur tika pārtraukts.
Kas notiek, ja publikas ir tik daudz, ka bumbu patvertnē nepietiek vietu?
Kara laikā Ukrainā ir noteikts, ka uz kultūras pasākumiem nedrīkst pārdot vairāk biļešu, nekā ir vietu tuvākajā bumbu patvertnē. Ja teātrī ir 2000 sēdvietu, bet patvertnes ietilpība ir 200, drīkstam pārdot tikai divsimt biļešu.
Labi, ka bumbu patvertnes ir lietošanas kārtībā. Latvijā tās ir aizlaistas postā.
Ceru, ka karš līdz jūsu zemei nekad nenonāks un jums patvertnes nebūs nepieciešamas, taču esmu pārliecināts – ja būtu vajadzība, tās visas tiktu ātri atrastas un sakārtotas. Ukrainā tieši tā arī notika. Līdz brīdim, kad sākās karš, man, tāpat kā pārējiem, nebija ne jausmas, kur Kijivā atrodas bumbu patvertnes un kam tās vispār vajadzīgas tik brīnišķīgā, miermīlīgā, laimīgā pilsētā un valstī.
Pašlaik cilvēku psihe jau ir adaptējusies kara apstākļiem. Atskanot gaisa trauksmei, daudzi turpina darbu un neskrien uz patvertni. Arī pats esmu palicis birojā… Reiz bija četras gaisa trauksmes vienā dienā. Četras reizes pārtraukt darbu un skriet prom? Tā neko nav iespējams padarīt! Par laimi, gaisa trauksme nav bijusi mēģinājumu laikā.
Pārstāvat Ukrainu, kur esat izveidojis modernā baleta teātri, bet pats neesat ukrainis. Kā jūs tur nonācāt?
Esmu moldāvs, man ir parastā padomju cilvēka biogrāfija. Esmu dzimis 1972. gadā Kišiņevā baleta mākslinieku ģimenē. Mans tēvs Vitālijs Poklitaru ir moldāvs, māte ir pa pusei krieviete, pa pusei poliete. Mamma bija izstudējusi baletu Permā, tēvs – Sanktpēterburgā. Viņi iepazinās teātrī. Mana māte ļoti enerģiski un mērķtiecīgi gatavoja manu baleta nākotni, un man jau četrarpus gadu vecumā bija jāsāk mācīties dejot. Man nebija izvēles: bija jāmīl balets, un punkts. Mana Alma mater ir Permas baletskola – tā esmu dažus gadus dzīvojis arī Krievijā. Pēc Permas baleta vidusskolas beigšanas 1991. gadā t. s. sadales komisija mani nosūtīja strādāt uz Baltkrievijas Lielo teātri Minskā, kur nodejoju desmit gadu un ieguvu horeogrāfa maģistra grādu Baltkrievijas Valsts mūzikas akadēmijā.
Pirmajā darba gadā Minskā piedzīvoju Padomju Savienības sabrukumu un tiku pie Baltkrievijas pilsonības. Man joprojām ir Baltkrievijas pase, kas šobrīd ir galēji nepopulāra. Turklāt mans uzvārds tika pārveidots saskaņā ar Baltkrievijā pieņemto transkripciju. Kopš tā laika visai baleta pasaulei esmu Poklitaru, savukārt dokumentos – Paklitaru. Beidzis dejot Minskā, atgriezos dzimtajā Kišiņevā, kur gadu nostrādāju par galveno baletmeistaru Moldovas Nacionālajā operas un baleta teātrī. Kardināls lūzums manā dzīvē notika 2005. gadā, kad aizbraucu uz Kijivu iestudēt antreprīzes izrādi. Pēc tās noskatīšanās ukraiņu filantrops Volodimirs Fiļipovs piedāvāja ar savu atbalstu izveidot Kijivā modernās horeogrāfijas teātri. Tā piedzima Kijivas Modernais balets. Sākotnēji tas bija mecenāta finansēts projekts, bet vēlāk kļuva par municipālo valsts teātri. Volodimirs Fiļipovs jau sen vairs nav teātra finansētājs, taču mēs joprojām esam tuvi draugi. Viņa atbalsts teātra darbības sākumā bija izšķiroši svarīgs. Tolaik Kijivā daudzi domāja, ka jaunais teātris būs īslaicīga parādība, ka tā ir tikai bagāta cilvēka un jauna horeogrāfa kaprīze. Taču izrādījās, ka esam nopietni cilvēki un Kijivas Modernais balets ir pierādījis dzīvotspēju.
Jums ir interesants vārds – Radu. Vai tas kaut ko nozīmē jūsu dzimtajā valodā vai vēsturē?
Nē. Vecāki bija norunājuši vecāko dēlu nosaukt krievu vārdā – par Vladimiru, savukārt jaunāko – mani – rumāņu vārdā. Rumāņu valoda ir tuva senajai latīņu valodai, un tajā ir daudz romiešu personvārdu: Adriāns, Augustīns, Oktaviāns. Kišiņevas ielās varat sastapt daudzus "Romas imperatorus". No paziņas, kura strādāja Moldovas enciklopēdijas redakcijā, tēvs bija dabūjis sarakstu ar 317 vārdiem. Laikā, kad man bija jānāk pasaulē, mana vecmāmiņa bija smagi slima. Viņa bija vienkārša krievu sieviete, un, kad tēvs lasīja šos vārdus ģimenei priekšā, viņa pēkšņi sāka raudāt. Vecmāmiņa teikusi: "Es nomiršu, nepaspējot iemācīties pareizi izrunāt mazdēla vārdu. Pats pēdējais bija tāds pavisam īss vārdiņš, varbūt paņemiet to?" Tā mani nosauca par Radu. Tas bija visīsākais vārds visā sarakstā.
Manam uzvārdam gan ir nozīme. "Poklit" ir saliekams (atverams/aizverams) zirgu ekipāžas jumtiņš, bet par poklitaru dēvēja meistaru, kurš tos izgatavoja. Tāda profesija šodien vairs neeksistē.
Vai savu profesionālo jomu – baletu – iemīlējāt uzreiz?
Daudz neatminos sākumu, bet, mācoties baletskolas pēdējos kursos, jau patiešām kaislīgi mīlēju baletu. Biju kļuvis par īstu baleta fanu un ekspertu: pierakstīju un zināju no galvas neskaitāmus pas de deux un variācijas. Spožu klasiskā baletdejotāja fizisko dotību man nebija, tāpēc šī mīlestība bija vienpusēja, taču dedzīga. Teātrī dejoju nevis prinčus, bet raksturlomas: Hansu Žizelē, ļauno feju Karabosu Apburtajā princesē, hanu Gireju Bahčisarajas strūklakā… Māte vēl arvien mani uzskata par nenotikušu princi. Tomēr viens princis manā karjerā ir bijis – princis Citrons baletā Čipolīno (smejas). To nodejojis, varēju mātei teikt, ka viņas sapni esmu piepildījis.
Vai pievēršanās modernajam baletam bija lēciens pilnīgi citā pasaulē?
Jā, un es tajā devos, ejot savu horeogrāfa attīstības ceļu. Pirmos soļus horeogrāfijā gan spēru ar neoklasisku iestudējumu, ar skaisto mākslu, bet drīz sapratu, ka ar izteiksmīgāku, emocionālāku baleta valodu varu daudz tiešāk un spēcīgāk klauvēt pie skatītāju sirdīm. Tomēr savā baleta leksikā neesmu absolūts avangardists, manos iestudējumos vienmēr ir klātesoša baleta klasika. Publika to var nepamanīt, bet profesionāļi redz.
Vai priekšroku dodat basām kājām un baleta leksikā iztiekat bez puantēm?
Dejošana puantēs vai bez tām ir visai nosacīta, relatīva klasiskā vai modernā baleta pazīme. Tā nav obligāta, izšķiroša stila atribūtika. Daži laikmetīgās horeo - grāfijas meistari, piemēram, laikmetīgā baleta ikona Viljams Forsaits, veido iestudējumus, kuros jādejo uz puantēm. Savukārt dažu neoklasiskā baleta pārstāvju, piemēram, Leonīda Jākobsona, horeogrāfija jādejo basām kājām.
Kas jums ir pats galvenais radošajā darbā?
Emocionalitāte, kas rada rezonansi skatītāju zālē. Uzrunāt skatītāja sirdi man ir pats galvenais. Man ļoti svarīga ir publikas reakcija un tas, lai emocijas no skatītājiem atgrieztos pie manis. Neatkarīgi no tā, vai balets ir sižetisks vai nav, tam ir jā - spēj saviļņot, satricināt. Es nespēju ilgi attīstīt abstraktu tīro formu. Rotaļas tikai ar formu mani garlaiko.
Vai Latvijas Nacionālā baleta mākslinieki ir labs instruments emocionāli spilgtai baleta vēstījuma atklāsmei?
Trupa ir lieliska. Īpaši laikmetīgajā baletā jūsu dejotāji ir ļoti augstā līmenī. Pēdējā laikā esmu redzējis divus Latvijas Nacionālā baleta iestudējumus – Ņižinski un Serenādi. Carmina Burana. Biju absolūtā sajūsmā. Lai gan Edvarda Kluga Carmina Burana vispār nav sižeta, tas ir tik emocionāls, ka biju līdz asarām saviļņots.
Kāpēc iestudējums Vijs. Šausmu naktis Rīgā jums nāca kā glābšanas riņķis?
Tāpēc, ka, sākoties karam, mums visiem bija sajūta, ka mūsu radošā dzīve ir beigusies. Es nezināju, kā vispār turpināt dzīvot. Vienā sekundē biju zaudējis pilnīgi visu: gan savas fiziskās, gan radošās mājas, gan zemi, kuru mīlu, kurā esmu nodzīvojis sešpadsmit gadu un kuru uzskatu par savām otrajām mājām. Bēgu, nezinādams kurp, bet, kad biju automašīnā ceļā no Kijivas uz Ļvivu, man piezvanīja Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis un aicināja braukt uz Rīgu un veidot iestudējumu. Viņa piedāvājums bija biļete, kas man deva tiesības atgriezties iepriekšējā dzīvē. Man dzīve ir teātris – tās ir manas īstās mājās.
Kad atsāka darbu jūsu teātris Kijivā?
Aptuveni četrus mēnešus pēc kara sākuma. Daļa mūsu dejotāju bija aizbraukuši un atraduši darbu drošās valstīs. Lai atkal nokomplektētu trupu, mēs rīkojām vairākas atlases, viena notika vēl pavisam nesen.
Kā kara apstākļos izdodas saglabāt trupu, īpaši vīriešu sastāvu?
Pašlaik mākslinieku mums netrūkst. Ukrainā nav totālas mobilizācijas, jo ir pietiekami daudz to, kuri brīvprātīgi dodas aizstāvēt savu zemi. Šobrīd visvairāk ir nepieciešama kara tehnika. Pirmo reizi mūsu teātra pastāvēšanas vēsturē tieši vīriešu trupa mums ir visstabilākā, jo vīriešiem ir liegums izbraukt no valsts. Savukārt daudzas jaunās sievietes ir aizceļojušas uz Eiropu, ASV un Kanādu.
Vai jums pašam nebija doma doties prom un koncentrēties radošam darbam ārzemēs?
Pašlaik dzīvoju un strādāju Kijivā, taču veidoju iestudējumus arī Eiropas teātros. Līdz karam dzīvoju tikai Kijivā, tagad mana dzīve ir sadalījusies divās daļās. Man ir daudz projektu Eiropā, un es pastāvīgi uzturu Kijivas Modernā baleta radošo darbību. Gan ar dejotājiem, kuri joprojām strādā Kijivā, gan ar tiem, kuri atrodas ārzemēs, sniedzam galā koncertus visā Eiropā. Tos ir vieglāk noorganizēt nekā izrādes. Ar divām baleta Deviņas tikšanās izrādēm viesojāmies horeogrāfa Džona Neimeiera festivālā Bādenbādenē. Divus viencēliena baletus esmu iestudējis Plovdivas operteātrī. No Rīgas došos uz Brno, kur taps jauniestudējums Viļņi ar Johana Sebastiāna Baha un ukraiņu tautas mūziku. Ceru, ka īstenosies arī plāni Splitā.
Saprotot, ka būs daudz darba Eiropā, esmu daudz laika ziedojis, mācoties angļu valodu, ko tā arī vēl nav izdevies apgūt pienācīgā līmenī. Pašlaik esmu pārslēdzies uz rumāņu valodu, jo cenšos iegūt Rumānijas pilsonību. Man ir tiesības uz to pretendēt, jo esmu Moldovas pilsonis, kura tēvs ir dzimis Rumānijas teritorijā. Es lieliski saprotu ukraiņu valodu, bet neriskēju runāt, jo baidos, ka būs kļūda kļūdas galā. Saziņai visērtākā man pagaidām diemžēl ir krievu valoda.
Jūsu visiemīļotākā mūzika ir…?
Visa klasiskā mūzika no baroka un renesanses līdz mūsdienām. Esmu veidojis izrādi arī ar Pētera Vaska mūziku. Mēs cieši draudzējamies. 2009. gadā uzaicināju Pēteri kopā ar sievu uz sava baleta pirmizrādi Kijivā, tajā skanēja viņa mūzika. Komponists bija izbrīnīts, uzzinot, ka balets ar viņa vijoļkoncerta Tālā gaisma mūziku saucas Underground. Kā? Pazeme?! Teicu viņam, ka beigās būs gaisma.
Šodien Underground asociētos ar bumbu patvertni… Pravietiski.
Tā ir sagadīšanās, bet tas patiešām ir stāsts par cilvēkiem, kuri ieslodzīti bumbu patvertnei līdzīgā pazemē. Šis balets mūsu repertuārā ir joprojām. Arī mūsu Gulbju ezers, ko pašlaik gan nerādām, bija par kara šausmām… Bet tas bija agrāk. Uzskatu, ka pašlaik mākslas galvenais uzdevums ir ļaut cilvēkiem kaut uz brīdi aizmirst kara šausmas un problēmas, kas viņus gaida ārpus teātra sienām. Māksla šobrīd ir atsāpinošs burvju līdzeklis. Tāpēc neesmu gatavs veidot izrādes par karu, pat ne par varonīgajām cīņām Bahmutā. Es cienu kolēģus, kuri to dara, bet es tikmēr savā baletā Rīt, Friderika Šopēna mūzikai skanot, uzburu nākotnes ainu, kurā nav kara. Lai gan daudzi Kijivas iedzīvotāji ir aizbraukuši, izrādes ir ļoti labi apmeklētas. Tas rāda, ka cilvēkiem tās ir nepieciešamas.
Visbeidzot vēlos pajautāt, kādā atmiņā jums palicis jūsu skandalozais Pelnrušķītes iestudējums Rīgā 2005. gadā?
Atmiņas ir patīkamas, par spīti tam, ka tieši tobrīd augstāko punktu sasniedza jau krietni ieilgušais konflikts ar komponista Sergeja Prokofjeva radiniekiem, viņa autortiesību mantiniekiem. Iepriekš viņi uzlika veto manam Romeo un Džuljetas iestudējumam Lielajā teātrī Maskavā, bet Rīgā pat nepieļāva Pelnrušķītes pirmizrādi. Andrejs Žagars pieņēma lēmumu tomēr parādīt divas pirmās izrādes, mēs raizējāmies, ka Operā tūlīt ieradīsies policija. Pēc gada notika baleta vēsturē unikāls gadījums: mans labs draugs baltkrievu komponists Oļegs Hodosko jau gatavajam Rīgas iestudējumam sacerēja jaunu mūziku. Skaisto duetu Adagio no šī baleta vēl ilgi izpildījām mūsu koncertprogram - mās Kijivā. Šogad tiek pieminēta Prokofjeva nāves 70. gadadiena, un daudzi horeogrāfi ar nepacietību gaida 31. decembri, kad beigsies autortiesību termiņš un Prokofjeva mūzika kļūs par visas cilvēces īpašumu. Būs tikai jāpagaida, līdz beigsies karš un antagonisms pret visu krievisko.
Vijs. Šausmu naktis
LNO 13.V, 16.VI plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 11–50