Pirmo reizi uzstāsimies tik lielā kopīgā koncertā. Pēc Covid-19 krīzes šī būs mūsu pirmā uzstāšanās Latvijā, un mēs ar nepacietību gaidām tikšanos ar klausītājiem. Repertuāra izvēles pamatā ir ārijas un dueti, kas mums ir ļoti tuvi, – Latvijas Nacionālās operas baritons Jānis Apeinis stāsta par Melngalvju namā piektdien, 14. augustā, gaidāmo koncertu, kurā viņš dziedās kopā ar savu dzīvesbiedri franču soprānu Perīnu Madefu pianista Mārtiņa Zilberta pavadījumā. Uzstāšanās notiks tiešraides koncertu ciklā Kopā.
Līdz šim Jānis Apeinis un Perīna Madefa ir bijuši skatuves partneri vairākās izrādēs – Jevgeņijs Oņegins, Fausts un Karmelīšu dialogi –, bet šis abiem māksliniekiem būs jauns muzikāls piedzīvojums. Koncertā skanēs ārijas un dueti no Džuzepes Verdi, Šarla Guno, Gaetāno Doniceti, Rudžēro Leonkavallo un Umberto Džordāno operām.
Perīna Madefa dzīvo Latvijā jau ceturto gadu un kopā ar Jāni Apeini audzina meitiņu. Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves viņa debitēja ar Blānšas lomu Fransisa Pulenka operā Karmelīšu dialogi. Dzimtajā Lionā viņa jau deviņu gadu vecumā dziedāja Grietiņas lomu Lionas operas izrādē Ansītis un Grietiņa Kenta Nagano vadībā. 2002. gadā absolvējusi Nacionālo augstāko dejas un mūzikas konservatoriju Lionā un papildinājusi meistarību Flāmu operas studijā. Perīna Madefa ir dziedājusi daudzos opernamos Eiropā.
Jānis Apeinis Latvijas Nacionālajā operā dzied kopš 2003. gada. Viņš ir atveidojis daudzas galvenās baritona lomas, ir regulārs viesis uz Eiropas un Krievijas operskatuvēm. Dziedājis titullomu Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins Sanktpēterburgas Mihaila teātra iestudējumā, kas 2013. gadā novērtēts ar prestižo Krievijas teātra balvu Zelta maska.
Vai šī jums abiem būs pirmā uzstāšanās pēc ilgā piespiedu pārtraukuma?
Jānis Apeinis. Esmu braucis uz mēģinājumiem Vācijā, un man tikko bija trīs neplānotas uzstāšanās operas Fausts izrādēs Viļņā Valentīna lomā, taču pirms tam bija garš pārtraukums. Nebija viegli atgriezties formā, jo pēc pusotra mēneša slinkošanas neko negribas darīt. Pēc aizlieguma ir grūti atkal atgriezties. Ir ļoti jāpiespiežas.
Pat esot aktīvā apritē, nav vienkārši pēkšņi ielēkt lomā, lai glābtu izrādi. Kur nu vēl pēc tik lielas dīkstāves…
J.A. Es piekritu, jo biju jau vairāk nekā divas nedēļas strādājis pie vokālās formas un esmu Valentīna lomu daudz dziedājis, arī Lietuvā. Man nebija uztraukuma, ka kaut kas nesanāks. Man piezvanīja desmitos rītā: varbūt vajadzēs, vai varēšu? Pēc pusstundas atkal zvanīja: vajag! Pēc divām stundām jau sēdēju lidmašīnā. Vakarā bija ģenerālmēģinājums un pēc tam izrāde trīs vakarus pēc kārtas universitātes iekšpagalmā. Vieta ir brīnišķīga, un bija prieks atkal strādāt ar diriģentu Ģintaru Rinkeviču. Izrāde bija ļoti labā līmenī, bet tur bija nianses: saziņa ar diriģentu tikai caur monitoriem. Grasījās līt, tāpēc orķestris bija novietots sānos, bet koris sastājies apkārt un skaļi dzied. Bija diskomforts, bet pieradām.
Kā ar motivāciju strādāt ir tagad?
J. A. Ir grūti, bet, ja zini, ka būs koncerts, motivācija ir uzreiz. Septembrī būs jābrauc uz Vāciju, un es zinu, ka man ir jābūt labā formā un nekas cits neatliek, jāsāk vingrināties. Vācijā dziedāšu Gaetāno Doniceti Lučijas di Lammermūras jauniestudējumā Koblencā. Šī man būs debija, pirmais līgums Vācijā, tāpēc vajag ļoti labi sagatavoties. Līdz šim man ir bijuši līgumi Austrijā, Krievijā, Igaunijā un Lietuvā.
Vai jums, Perīna, arī ir lomas Krievijā?
P. M. Nē, tas bija tikai vienu reizi, bet tieši tad mēs iepazināmies!
Sanktpēterburgas Mihaila teātra iestudējumā, kas kostīmu un scenogrāfijas dēļ iesaukts par "balto Oņeginu"?
J. A. Nē, citā. Iepazināmies projektā Mūzika muižās. Pirms četriem gadiem uzstājāmies Jevgeņija Oņegina koncertuzvedumā Ļipeckā. Man to piedāvāja mana aģentūra, kas strādā Krievijā, un Perīnai – viņas aģentūra.
Tatjana no Francijas – krievu operā Krievijā?!
P. M. Viņiem vajadzēja tieši ārzemju solistus. Tas bija ļoti jautri. Kad man to piedāvāja, teicu, ka savu pirmo Tatjanu dziedāt Krievijā ir tīrais neprāts. Taču mani nomierināja, sakot, ka arī visi citi dziedātāji būs no ārzemēm. Tas bija tiesa, taču visi šie ārzemnieki atšķirībā no manis perfekti runāja krieviski, jo bija no Baltkrievijas, Kazahstānas, Latvijas.
Vai gaidāmais koncerts jums nozīmē arī iespēju izmēģināt spēkus jaunā repertuārā?
J. A. Jauns mums abiem ir Simona Bokanegras un Amēlijas duets no Džuzepes Verdi operas Simons Bokanegra. To dziedāsim pirmo reizi. Dziedāšu arī izvērsto un skaisto prologu no Rudžēro Leonkavallo operas Pajaci un Žerāra monologu no Umberto Džordāno operas Andrē Šenjē, kuras iestudējumā dziedāju Siguldas Opermūzikas svētkos un pirms tam daudzreiz Insbrukā Austrijā.
P. M. Man gandrīz viss šajā koncertā būs pirmoreiz, arī abas ārijas. Vispirms – titulvarones ārija no Verdi operas Luīze Millere. Pirmo reizi vispār dziedāšu nedaudz smagāku repertuāru, nekā ierasts. Šī ir laba iespēja to izmēģināt. Izvēlējos arī āriju no Šarla Guno operas Mireija. Tā ir lielā franču opera, līdzīgi kā Romeo un Džuljeta un Fausts. Šis tipiski franciskais stāsts citur pasaulē nav īpaši zināms, un arī pašā Francijā īsti populārs tas bija pirms piecdesmit gadiem. Priecājos, ka varu pievērst uzmanību šai operai.
Kurš izvēlējās trešo skatuves partneri – pianistu Mārtiņu Zilbertu?
J. A. Mēs ar Mārtiņu Zilbertu sadarbojamies jau no Mūzikas akadēmijas laikiem. Var teikt, ka savā ziņā esmu ievilcis viņu operā. Man bija pēdējais eksāmens, un es palūdzu viņu spēlēt klavierpavadījumu. No tā brīža viņš sāka strādāt ar dziedātājiem un ir ticis līdz galvenā koncertmeistara amatam Operā. Ir dažādi pianisti – arī ļoti emocionāli un tādi, kas cenšas rādīt sevi, bet Mārtiņš dod mieru. Kad viņš pavada, man nav stresa un es jūtos ļoti komfortabli, viegli. Viņš klausās, un mums ir līdzīga temporitma izjūta. Tas ir svarīgi arī sadarbībā ar diriģentiem. Citreiz viss ir pareizi, bet jūti, ka kaut kas īsti nav, jo diriģents jūt mūziku citādi.
Tikko esat sākuši rīkot koncertus arī paši savās mājās Kuldīgas ielā. Tas ir jūsu pretplāns bailēm un neziņai?
J. A. Ideja gaisā virmoja jau sen. Man visu dzīvi ir gribējies tādus skaistus vakarus: mūziķi uzstājas, dzejnieki lasa dzeju, pie sienām – kāda mākslinieka gleznas, viesi malko vīnu. Skaisti. Tagad beidzot ir iespēja. Hallē pie galdiņiem varam uzņemt ap piecdesmit klausītāju. Perīnas un manām idejām pieslēdzās producentes Kristīne un Ieva.
Pirmajā koncertā pagājušajā nedēļā uzstājās kameransamblis Brokastis četratā, šo trešdien dziedāja Sonora Vaice. Piektdien, 14. augustā, kad mēs ar Perīnu muzicēsim Melngalvju namā, mūsu pašu mājās uzstāsies čelliste Margarita Balanas. 19. augustā dziedās Perīna. Koncerti notiek brīvā gaisotnē, pusstundu ilgajā starpbrīdī var iziet dārzā pabaudīt vakaru un vīnu. Viesi var parunāties ar māksliniekiem. Mūziku šobrīd papildina mākslinieces Daces Indriksas gleznu izstāde. Biļetes var nopirkt vietnē bezrindas.lv. Skatīsimies, kā būs.
Nebaidāties?
J. A. Tas ir normāli, ka cilvēki baidās. Ievērojam distanci un priecājamies par tiem, kuri nebaidās.
Kā jūs sadzīvojat – divi opermākslinieki?
P. M. Ja man kaut kur ir jābrauc, es vienmēr ņemu mūsu meitiņu sev līdzi. Viņai ir divi gadi un četri mēneši. Ar mazu bērnu nav viegli. Kad vēl baroju viņu ar krūti, nācās to darīt arī naktīs, bet nākamajā dienā jādzied atbildīgā izrādē. Taču bērns dod fantastisku enerģiju un prieku. Agrāk biju pārliecināta, ka operdziedātājiem vienmēr ir labi jāatpūšas un daudz jāguļ, taču izrādījās, ka ir iespējams dzīvot arī citādi.
J. A. Brīžiem, protams, ir par daudz: tu dziedi, un otrs dzied, bet gribas klusumu. Man vienmēr ir ļoti pietrūcis klusuma un miera, tagad mums ir pietiekami daudz vietas, kur aiziet projām un vienam otru netraucēt.
P. M. Mēs esam patiesi laimīgi, jo visus šos mēnešus, kamēr Opera bija slēgta, varējām dziedāt mājās. Dzīvoklī tas nebūtu iespējams.
J. A. Kad iepazināmies, man bija jau 41 gads, beidzamais vilciens… Es domāju, ka esmu gana izdauzījies un tagad jādod iespēja izaugt jaunam cilvēkam. Ieraugot Perīnu, vispirms ievēroju – cik skaista sieviete!
P. M. Viss notika ļoti ātri. Es jau pēc mēneša atstāju savu iepriekšējo dzīvi un attiecības Parīzē un atbraucu dzīvot uz Latviju. Kad tev vairs nav divdesmit, tu jau esi pieredzējis dzīvi un zini, ko vēlies un ko noteikti negribi. Esmu laimīga, ka abi esam dziedātāji un esam spējīgi dzīvot kopā. Tas nav viegli, bet mums izdodas, jo mums nepiemīt pārspīlēts mākslinieku ego. Mēs viens otram palīdzam, viens otru atbalstām.
Ienākot Latvijas operteātrī, tur jau bija mūsu draugi, un es uzreiz, kaut arī neesmu štatā, sajutos kā ģimenē. Man patīk gaisotne, kāda valda repertuāra teātrī, kur ik pēc laiciņa vari atgriezties tajā pašā iestudējumā. Ir grūti, jo savu lomu nākas atsaukt atmiņā ļoti ātri. Ir jāiegulda liela enerģija, taču tas arī atsvaidzina. Tas ir izaicinoši un skaisti – tu sev atkal notici. Man patīk strādāt šādā veidā.
Jauno mājvietu sev izveidojāt paši ar savām zelta rokām?
J. A. Jā, bet ļoti daudz kas šeit man ir pirmais – pirmās sienas, kuras esmu mūrējis, pirmais kamīns, pirmā pergola un terase, pirmā koka grīda, sijas. To izdarīt var jebkurš, vajag tikai iespringt. To daudzi negrib darīt. Negrib iespringt. Tagad arī informācijas ir ļoti daudz – YouTube var apskatīties, kā veikt jebkuru darbu, un var arī kādam pavaicāt. Jautājums ir iespringumā. Man paveicās, ka šajā mājā bija meistars, kurš kaut ko kaimiņos remontēja. Varēju viņam daudz ko pavaicāt.
Pirms četriem gadiem te bija ļoti skumjš skats gan no iekšpuses, gan ārpuses. Mājas koncertzālē, kur pašlaik sarunājamies, auga koki: bija tikai krūmājs un izdegušas drupas. Uzņemšanās bija liela, darbu apjoms – pamatīgs. Lai vispār varētu kaut ko sākt, vispirms bija jāizved 27 kravas mašīnas ar atkritumiem. Pirmajā reizē mums abiem kopā trijās stundās izdevās atbrīvot no pudelēm, putuplasta un citas drazas tikai mazu stūrīti, puskvadrātmetru… Fasādi taisījām visi četri kaimiņi kopā.
Šajā mājā dzīvo arī Renārs Kaupers. Braucot pie viņa ciemos, iepazinos ar nama galveno saimnieku Modri, un parunājoties nonācām pie secinājuma, ka es varu veikt arī savu ieguldījumu šīs vietas sakopšanā. Vienkārši bija jāņem rokās lāpsta, grābeklis un jāsāk darīt. Jumtu un kāpnes taisīja meistari, bet kopā ar Agri Kļaviņu – labu manu draugu un kaimiņu dzimtajā Madonā – divatā paveicām visus lielos iekšdarbus.
Rīgu mēdz dēvēt par mazo Parīzi. Perīna, vai šeit arī jūtaties kā mazajā Parīzē?
P. M. Es piedzimu Lionā, bet desmit gadu dzīvoju Parīzē. Dzīve lielpilsētā ir interesanta, taču stresa pilna. Metro vienmēr bija tik pilns ar steidzīgiem cilvēkiem, un, ejot pa daudzajām kāpnēm, pagāja tik daudz laika, ka labāk izvēlējos braukt pa ielām ar skūteri. Ir jābrauc ātri, lai justos droši starp mašīnām satiksmes plūsmā. Latvijā dzīve ir daudz mierpilnāka. Cilvēki šeit ir daudz tuvāk dabai, man ļoti patīk Jāņu svinēšanas tradīcija un tas, ka pusstundā varam aizbraukt uz jūru. Latvieši sākumā šķita vēsi un atturīgi, īpaši, ja runāju angliski. Taču, tiklīdz ierunājos latviski, cilvēki atplaukst. Iedzīvotāji Latvijā runā pārsteidzoši daudz valodās. Citur tā nav.
Kāda rādās tuvākā nākotne Operā?
P. M. Man ieplānotas divas Šarla Guno operas Fausts izrādes septembrī un Guno Romeo un Džuljeta 2021. gada janvārī un jūnijā Igaunijas Nacionālajā operā Tallinā. Man patīk, ka varu apmesties pašā teātrī, speciāli viesiem iekārtotās istabiņās.
J. A. Latvijas Nacionālajā operā jau tiek gatavots Simona Bokanegras iestudējums, pirmizrāde paredzēta novembrī. Septembrī došos uz Vāciju, jo Lučijas di Lammermūras pirmizrādei jānotiek 10. oktobrī. Tiks iestudēta operas pirmā versija, bez kupīrām. Vai viss notiks, neviens īsti nezina – ne šeit, ne Vācijā, ne kur citur.
Ir arī kāds liels, no tuvākās realitātes neatkarīgs sapnis?
P. M. Titulloma Žila Masnē operā Manona. Tā ir franču Traviata – no dzīvespriecīga, gaiša viegluma uz dziļu lirismu un drāmu, un šajā darbā ir jāizmanto pilnīgi visa balss. Šo ļoti prasīgo lomu esmu jau krietni sen dziedājusi Vācijā, bet vēlos pie tās atgriezties – jau pavisam citādi. Ļoti mīlu Masnē mūziku un šo operu.
Ko tad, ja vēl ilgi nāksies dzīvot Covid19 draudu ēnā?
J. A. Man nesen bija saruna ar vienu pazīstamu politiķi. Viņš teica, ka kara un pandēmijas laikā ļoti svarīgi ir ārsti un deputāti, bet mūziķi nav tik svarīgi. Tas skumdina, bet vajag pacelties ļoti augstu un no kosmiskā kuģa paskatīties lejup uz Zemi. Nav tik traki. Mēs šeit esam tikai puteklīši.
Bet mums, puteklīšiem, ir jādzīvo!
J. A. Man šajā ziņā ir vienkārši. Ja aizliegs dziedāt, tad ko – miršu nost? Protams, nē! Darīšu ko citu. Man tā nav problēma, un to, ko vēl neprotu, varu iemācīties. Iespējams, pandēmijas laikā koncertēsim paši savās mājās. Varbūt šos koncertus arī straumēsim.
P. M. Manuprāt, Covid-19 piespiež cilvēkus kļūt ļoti radošiem un ļauj novērtēt, cik svarīga ir kultūra – cilvēki ilgojas atkal klausīties mūziku. Arī mums pašiem, dziedot katru dienu, tas kļūst nogurdinoši, taču, ja divus mēnešus nav bijis iespēju uzstāties, tik ļoti gribas to darīt! Tā ir šīs situācijas otra, labākā puse.
Koncerts
Perīna Madefa un Jānis Apeinis
Melngalvju namā 14.VIII plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30–50 (tiešsaistes biļete EUR 10)