Sākoties pilna mēroga Krievijas karam Ukrainā, režisors Dmitrijs Krimovs pameta Maskavu un kopš tā laika strādā ASV un Eiropā. Dzimtenē lielākā daļa viņa iestudējumu no teātru repertuāra ir izņemta, bet divos teātros, kuros Dmitrija Krimova izrādes vēl rāda, viņa vārds nav norādīts izrādes veidotāju sarakstā, toties ir palicis anotācijās par izrādes saturu, pat ar anonīmiem citātiem.
Dažas dienas pirms mūsu sarunas Dmitrijs Krimovs tikās ar skatītājiem Rīgas kinoteātrī Splendid Palace, kurā tika demonstrēts viens no viņa pēdējiem iestudējumiem Krievijā – Maskavas Puškina teātrī tapušais Kostiks pēc Antona Čehova lugas Kaija motīviem. Lai gan režisors, atbildot uz Ojāra Rubeņa jautājumu par izrādes depresīvumu, sacīja, ka visas Čehova lugas ir bezcerīgas, nevar neredzēt, ka vēl pirms kara sākuma tapušajā izrādē Dmitrijs Krimovs nepārprotami parāda, cik brutāla un pašapzinīgi vulgāra ir tā "radošās inteliģences" un sabiedrības daļa, kas bauda pašreizējās Krievijas varas labvēlību. Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā notika mūsu saruna, Dmitrijs Krimovs iestudē izrādi Pīters Pens. Sindroms. Pirmizrāde – 1. februārī.
Jūs noteikti esat sniedzis milzum daudz interviju, arī Latvijā. Kas ir tas, ko jums jautā visbiežāk?
Kāpēc jūs iestudējāt to un to, kā rodas iecere, vai atšķiras darbs ar aktieriem dažādās valstīs – kādi piecpadsmit jautājumi, viegli tos iedomāties.
Baidos, ka daļu no tiem uzdošu arī es. Sarunās ar režisoriem atšķiras viedokļi, kā ir labāk – vai skatītājam vajadzētu nākt ar priekšzināšanām par režisoru, aktieriem, materiālu vai arī ne. Vai mūsu lasītājam pirms izrādes vajadzētu kaut ko lasīt par jūsu iestudējumu vai ir labāk, ja viņš atnāk kā balta lapa?
Neviens cilvēks nav balta lapa. Nevajag darīt neko speciāli, bet kaut kādam priekšstatam vajadzētu būt, citādi saruna nesasniegs dziļumu. Bet, ja jūs man jautājat, vai skatītājam kaut kas ir jāzina par Pīteru Penu, principā – nekas, es pats to pasaku neesmu lasījis. Ja es atnāktu uz cita režisora izrādi, man būtu priekšstats, ka tas ir kāds zēns, kurš savāc bērnus ap sevi, ir piedzīvojumi, tad viņi pieaug, ir pieaugšanas problēma, kas viņu ļoti sarūgtina. Tā nu viņš patriotiski kalpo šai bērnības lietai, lai vēlāk būtu, ko atcerēties, lai arī pats no tā ļoti cieš. Neesmu lasījis šo pasaku un arī tagad to nelasu. Tajā ir bērnu piedzīvojumi, bet es netaisu izrādi par tiem. Tas ir sens stāsts par dīvainu zēnu, kurš nez kāpēc nekļuva pieaudzis, bet kādu savas dzīves posmu izklaidēja citus.
Mums noteikti vajadzētu pateikt vienu lietu. Tikšanās laikā ar jums Ojārs Rubenis stāstīja, ka viņam ir paziņas, kas grasās uz jūsu izrādi Nacionālajā teātrī nākt ar bērniem, jo domā, ka Pīters Pens – tātad bērnu izrāde.
Nē, tā ir izrāde pieaugušajiem, un tās nosaukums ir Pīters Pens. Sindroms. Sindroms ir slimība, Pītera Pena slimība. Bērni var uztvert tikai tiešo sižetu, bet tas nav jautrs, tas ir dramatisks sižets.
Cik esmu dzirdējis, jums bija iecere šo materiālu iestudēt Maskavā.
Ziniet, bija iecere jau pirms gadiem četrdesmit pieciem, kad es biju mākslinieks, mēs to gribējām iestudēt kopā ar vienu manu draugu režisoru, viens mūsu biedrs uzrakstīja lugu. Taču neviens mūs ar to lugu neņēma pretī. Tā joprojām guļ neskarta, es vēl nesen atradu tās nodzeltējušās lapiņas mašīnrakstā. Tur ir brīnišķīgs sākums un beigas, bet vidus ne pārāk, tas ir kā bērnu pasakā. Šī ideja pēc tam tika atlikta.
Šim iestudējumam jūs pats sarakstījāt jaunu lugu?
Apmēram pirms divarpus gadiem es uzrakstīju lugu par Pīteru Penu un arī par Maskavas teātri Sovremeņņik, tajā lugā darbojas arī Oļegs Tabakovs un Oļegs Jefremovs. Šīs ieceres vēsture ir ļoti sarežģīta. Mans draugs, ar kuru toreiz, pirms daudziem gadiem, gribējām iestudēt, bija Žeņa Arje, kurš vēlāk izveidoja teātri Gešer Izraēlā. Pirms pusotra gada viņš nomira, Gešer mani aicināja kaut ko iestudēt, un es domāju, ka uz skatuves varētu notikt mana saruna ar Žeņu, kura vairs nav, un es viņam pastāstītu, ka beidzot iestudēju Pīteru Penu teātrī Sovremeņņik. Man tā bija ļoti svarīga ideja, bet tā neizdevās. Taču iekšējais konflikts, kas ir zēnam, kurš negrib pieaugt, man joprojām ir svarīgs, un es vēlreiz pārrakstīju lugu jau Rīgas izrādei.
Runājot par pieaugšanu mazliet citā sakarā – jums uz galda ir jūsu tēva, režisora Anatolija Efrosa, grāmata latviešu valodā.
To es atradu teātra pagrabā, kur saliktas grāmatas, ko neviens vairs nelasa.
Man šķita zīmīgs jūsu teiktais Splendid Palace, ka brīžos, kad jums nav atbilžu uz jautājumiem, jūs paņemat tēva grāmatu un tās tur atrodat. Vai jums ir bijis tāds periods dzīvē, kad ir bijusi vajadzība sevi pierādīt nevis kā Efrosa un teātra kritiķes Natālijas Krimovas dēlam, bet kā jums pašam? Vai ir bijusi sajūta, ka jūs negribat atrasties savu slaveno vecāku ēnā?
Man nekad tāda kompleksa nav bijis.
Vai tas, ka jūs vispār nodarbojaties ar teātri, ir likumsakarība, kas saistīta ar augšanu teātra darbinieku ģimenē?
Man mamma teica, ka vajag iestāties institūtā un kļūt par mākslinieku, lai nepaņemtu armijā. Normālai mākslas augstskolai es nebiju gatavs, mani nepaņemtu. "Nu tad ej uz teātra institūtu, tur visi ir savējie, tevi uzņems." Es aizgāju, mani uzņēma. Taču man nekad nav bijis tāda kompleksa, es nekad neesmu vēlējies atbrīvoties no saviem vecākiem, gluži otrādi.
Ja jūs vērojat sevi no malas gadu gaitā, vai jūtat, kā esat mainījies?
Kad ilgus gadus biju mākslinieks, es, kā tagad nojaušu, toreiz sapratu maz. Es strādāju ar daudziem režisoriem, arī ar savu tēvu, bet no mana pašreizējā skatpunkta es biju ļoti zemā līmenī. Kad tagad prasu no saviem studentiem, kuriem ir tik daudz gadu, cik man bija toreiz, lai viņi būtu gudri un atbilstu man, reizēm saprotu, ka gribu neiespējamo. Vēlos palīdzēt viņiem saīsināt to attālumu starp brīdi, kad tu vēl esi dumjš un kad jau esi kļuvis gudrāks. Ar dažiem tas arī izdodas. Ilgus gadus es nestrādāju teātrī, un, kad tajā atgriezos, man likās tik smieklīgi, ka kaut kādi naivi cilvēki nervozē nieku dēļ. Pēc tam es iejutos un pats sāku nervozēt par niekiem.
Jūs stāstījāt, ka bijāt spiests Maskavu pamest steigā. Vai zināt, kas notika ar jūsu kolēģiem, domubiedriem, cik no viņiem aizbrauca un cik palika?
Diezgan daudzi aizbrauca, bet diezgan daudzi arī palika. Es zinu, kas ar viņiem notiek, par tiem, kuri palika, varbūt zinu un saprotu mazāk.
Vai jums ir sajūta, ka, uzdodot jautājumus, jūs kādu varat iegāzt?
Arī tas. Ne tikai tas, bet arī. Nedomāju, ka viņiem par to ir viegli runāt. Man ir grūti runāt par šo tēmu, es viņiem jūtu līdzi un ļoti pārdzīvoju, ka mūsu kompānijas, kādas bija vairākas, kā tādas puķu dobes, ir izjukušas. Man gandrīz nav draugu, ar kuriem es nebūtu saistīts kopējā darbā. Ja kopēja darba nav, tad nav, par ko runāt, ja darbs ir – var runāt par visu pēc kārtas.
Kovida laikā, kad mēs sēdējām mājās un kritiķiem bija iespēja skatīties festivāla Zelta maska izrādes datorā, to vidū bija arī jūsu izrāde Boriss. Vēl nesen ar kolēģiem apspriedām, ka mūs toreiz pārsteidza, ka nevienam jau tad nebija ilūziju par varu Krievijā, tomēr bija sajūta, ka vārda brīvība kaut kādā mērā teātra valodā ir iespējama. Borisā jūs spēlējāt ar diezgan atklātām kārtīm. Savukārt no izrādes, kuras ierakstu tikko redzējām Splendid Palace, kļūst skaidrs, ka 2021. gada rudenī jums ilūziju vairs nebija vispār.
Es zinu, kas un ar ko notika, tā nebija brīvība visiem un visā, bet es acīmredzot biju tādā zonā, kur varēja atļauties vairāk, man nebija pieredzes, kad kaut ko aizliegtu. Tas jau notika pēc manis, kad es biju prom. Es negribu ieslēgt iekšējo cenzoru.
Boriss arī bija nopietna izrāde, bet, skatoties Kostiku, mani tomēr pārsteidza, cik bezcerīgs ir jūsu skatījums. (Izrāde sākas ar ļoti garu un nomācošu tekstu, kādai ir jābūt krievu kultūrai, un tas ņemts no oficiāliem dokumentiem – A. R.)
Bija tāda sajūta, un vienlaikus bija brīvība to izteikt. Tas ir ļoti interesants salikums, kā izrādījās, ļoti īslaicīgs. Uzaicināju savus studentus uz caurlaides mēģinājumu, un viens no viņiem teica manai sievai: "Mēs nedomājām, ka arī viņš ar to nodarbojas." Nezinu, ko no sevis gaidīju es pats, bet tas bija gaisā, un es to izpaudu. Uz to skatīties bija šausmīgi. Es neesmu idiots, varēja taču saprast, ka šis mākonis ienāks arī teātrī, tas nevarēja nenotikt. Žurnālisti un fotogrāfi brauc uz karstajiem punktiem, kur ir bīstami dzīvībai, nevis tādēļ, lai nofotografētu cilvēkus sērās, – tam pietiek aiziet uz kapsētu –, bet tas kondensējas gaisā. Agrāk gaiss bija citāds, tagad tas vienkārši griež pirkstos.
Jūsu izrādē Kostiks ir daudz lielākā mērā politiski aktīvs nekā Čehovam, teksts, ko viņš iedod lasīt Ņinai, ir politisks (izmantota kāda Krievijas disidenta runa tiesas zālē – A. R.). Vai tas nozīmē, ka mūsdienās teātrim vairāk jānodarbojas, ja ne ar politiku tiešā veidā, tad ar sabiedriskām tēmām?
Tas ienāk teātrī. Man gribējās izvilkt no mana mīļotā Čehova nervu. Reti kurš, lasot Kaiju, saprot, kur tur ir nervs. Kostja ir uzrakstījis kaut kādu lugu. Pieņemsim, ka tā ir sudraba laikmeta sākuma luga, pieņemsim, ka tas ir Bloks vai Hļebņikovs – kāds ļoti labs dzejnieks, kas iezīmē jaunas mākslas sākumu. Arkadina ir veca aktrise, vecs teātris, bet jūs nevarat par šīm tēmām nervozēt, viņi visi stāv vienā plauktā vai dažādos plauktos vienā dzīvoklī, un mēs visus viņus cienām. Kurš ar kuru karoja, vairs nav mūsu problēma. Bet sākās viss ar to, ka viņš viņai pieteica karu. Man gribējās saprast, ko viņš viņai tādu ir izdarījis, kas ir šis kriminālais nodarījums, ka Arkadina ir gatava visu ar tanku noslaucīt no zemes virsas. Un Trigorins arī. Kas viņus tā aizskar? Es atradu atbildi viņu sabiedriskajā pozīcijā.
Kad pēc izrādes ieraksta noskatīšanās Ojārs Rubenis jums prasīja par darba metodi, jūs atbildējāt, ka vajag kopīgi izjust kaifu. Kad iestudē tik drūmu izrādi, ir iespējams noķert kaifu?
Protams. Mēs kopā ar aktieriem kaifojam nevis no tā, ka tas ir drūmi, bet no tā, ar kādiem paņēmieniem mēs to parādīsim, padarīsim interesantu. Piemēram, Ņinas un Kostjas tikšanās, kad viņa jau ir mainījusies, bet viņš joprojām viņu mīl. Es izdomāju, ka viņš ies iekšā zālē, kur viņa sēž, un tas ir paņēmiens, lai parādītu, ka viņš ir gatavs iet pāri visam, rāpties pāri skatītājiem. Teātris mani brīdināja, ka tam ir citāda publika, kas nav pieradusi, ka to traucē izrādes laikā, un teātrī ir plīša krēsli. Vienreiz aktieris ar netīriem zābakiem rāpās pāri krēsliem un nosmērēja tos, mums pateica – viss! Nedrīkst! Vēl neviena nav zālē, bet jūs jau visu bojājat! Mēs visu nomazgājām un izlūdzāmies, lai atļauj. Kad redzēju, ka cilvēki izrādes laikā Kostjam pat palīdz, tas mani aizkustināja līdz asarām.
Respektīvi, jūs izmantojat visu telpu, kas ir teātrī, ne tikai skatuvi?
Ne vienmēr, bet es tā daru, jā. Man ļoti patīk, ja nevar saprast – vai viņš tā spēlē vai vienkārši tagad viņam kaut kas nesanāk. Piemēram, kad aktieris Kostjas lomā dodas iekšā zālē, viņš pasaka skatītājai: "Lūdzu, piecelieties! Kad es pabeigšu ainu, jūs varēsiet apsēsties." Un vienlaikus viņš atrodas ainā ar Ņinu! Par to man ir milzīga interese aktiermākslā – būt ar vienu kāju tur, ar otru šeit. Nevis pēc desmit minūtēm, bet vienlaikus, un tas nesamazina aktiera intensitāti lomā, bet man kā skatītājam tas rada sajūtu kā tad, kad uzvelk tās krāsainās bērnu brilles, kas visu padara apjomīgu. Lūk, šis paņēmiens arī visu padara apjomīgu.
Pašlaik iestudējot Pīteru Penu, cik lielā mērā jūs iesaistāt aktierus ideju ģenerēšanā?
Es to ļoti augstu vērtēju. Tātad aktieri ir pieņēmuši spēles noteikumus. Es viens visu nevaru izdomāt, tad sanāks finieris. Var kā ar figūrzāģīti izzāģēt rāmīti – kā Irina [Čehova Trīs māsās] lielās, ka Andrejs izzāģējis rāmīti. Izzāģēt var diezgan sarežģītu rakstu, bet tas nebūs dzīvs. Ja tu aizrauj aktierus ar šo rakstu, pats dārgākais ir brīdis, kad viņi to pabeidz paši. Tātad viņi to ir sapratuši un pieņēmuši, viņi izpildīs manas idejas, bet es piekritīšu viņu idejām, jo tās ir mana ornamenta daļa.
Reizēm režisoram ir grūti no kaut kā atteikties un sanāk pieci fināli.
Man arī reizēm ir grūti. Ir svarīgi pret visu izturēties kā pret mākslas darbu, kam ir savi ļoti strikti noteikumi, un nevar neko žēlot. Laikam Čehovs teicis, ka uzrakstītam stāstam vajag nogriezt pirmās lappuses pusi. Kā – tu taču esi to uzrakstījis, bet paņem šķēres un nogriez! Tā ir zināma prasme – stingri izturēties pret saviem izgudrojumiem.
Vai tas ir sāpīgi?
Reizēm sāpīgi, bet tu saproti, kā vārdā. Var tikai novēlēt sev saglabāt skaidru skatienu, kas neļauj priecāties par atsevišķiem atradumiem, bet raugās uz skulptūru kopumā.
Aktieri uz skatuves runā jums svešā valodā. Vai tā ir problēma?
Nē, es saprotu situāciju. Reizēm jautāju: vai tu to jau pateici? "Nē, vēl ne." – "Kad pateiksi, pasaki man, un es pateikšu, kas tev jādara." Vārdi provocē teātra radīšanu. Kad tu izdomā kaut ko, ir svarīgi, lai ne tikai tu saprastu, ko tu gribi pateikt. Uz pirmizrādi atbrauks mans labs paziņa, kas neprot latviešu valodu, būs titri angļu valodā. Kaut ko viņš sapratīs, bet daļa iespaida zudīs, jo mūsu izrādē ļoti vajag saprast, ko aktieri saka.
Ir režisori, kas vēl pirmizrādes rītā kaut ko pārtaisa. Jūsu gadījumā gan to laikam nevar darīt titru dēļ.
Ja būs tāda nepieciešamība, es neapstāšos, nospļauties par titriem.
Vai mēdzat kaut ko pārveidot pat pēc pirmizrādes?
Parasti nē, bet viens tāds gadījums ir bijis. Tas nozīmē, ka neesmu kaut ko līdz galam izdomājis.
Vai jūs kā režisors, izrādes autors nosakāt sev kaut kādus ierobežojumus? Ir režisori, kas iestudē četras piecas stundas ilgas izrādes.
Ja jutīšu, ka ir jēga iestudēt piecu stundu izrādi, lai pateiktu to, ko vēlos, pierunāšu arī citus to darīt. Tā ir sanācis, ka parasti iekļaujos hronometrāžā no stundas un četrdesmit minūtēm līdz divām stundām. Esmu redzējis ļoti garas izrādes, un es mocījos, lai arī tās bija ārkārtīgi labas izrādes, kas man palikušas atmiņā kā vieni no spilgtākajiem iespaidiem teātrī. Bet fiziski man bija ļoti grūti. Man pašam nav bijusi mākslinieciska nepieciešamība pēc tāda garuma.
Tiekoties ar skatītājiem, jūs lietojāt skaistu metaforu par savu attieksmi pret klasiku – kā vāzi sasit un no lauskām izveido jaunu, neizmantojot gluži visus gabaliņus, bet skatītājs var novērtēt vāzes skaistumu. Tomēr ir daļa publikas, kas negrib, lai jūs šo vāzi sasistu. Nacionālajā teātrī, kurā jūs šobrīd strādājat, šā gada plānos ir Heda Gablere ļoti klasiskā versijā. Reizē izskan arguments – rakstiet savas lugas, bet nebojājiet klasiku!
Klasiku es nebojāju, jo neeju jūsu mājās un negriežu grāmatu ar šķērēm, es nopērku savu grāmatu un griežu to. Šekspīru taču neviens pilnā apjomā neiestudē nekur, bet to neviens nesauc par klasikas izkropļošanu. Mūsu skatītājs nav radis septiņas stundas sekot līdzi sižetam, kuru viņš jau zina.
Turklāt jūs konsekventi maināt nosaukumus – jūs neiestudējat Kaiju, bet Kostiku.
Jā, tur no Čehova teksta ir palicis ļoti maz, tas ir mans teksts. Man ir interesanti spēlēties ar skatītāju, pat ar nopietnu skatītāju, kas ir ieradies skatīties nopietnu Hedu Gableri. Ar visiem nav iespējams spēlēties, bet tas nenozīmē, ka es to pārtraukšu. Ceru, kādam tas patiks. Es par publiku nedomāju, daru to, kas man ir interesanti, un esmu laimīgs, ja tas kādam patīk. Es varu domāt, ka mana publika ir jauni cilvēki, bet reizēm pienāk kāda sieviete no provinces – es domāju, redz, kā, tātad viņā ir kāds spēles prieks, kas viņu pievelk.
Iestudēju Serjožu pēc Annas Kareņinas, tas ieguva dažādas prēmijas, un reiz es nolēmu paskatīties viedokļus internetā. Iestudējumu rādīja jau kādu laiku. "Lieliski, lieliski, lieliski, lieliski, nav labi, šausmīgi, šausmīgi, šausmīgi, šausmīgi!" Labās atsauksmes bija saliktas augšpusē, bet slikto bija ļoti daudz, tātad kādam nepatīk.
Pavisam īsi pieminēsim jūsu projektu ar Čulpanu Hamatovu, par kuru jūs nemēdzat daudz stāstīt. Tā nosaukums ir Ārprātīgo piezīmes. Tas nebūs liels inscenējums, piedalās divi aktieri, arī Maksims Suhanovs.
Tas būs projekts krievu valodā krievu publikai. Tai vajadzētu būt sarežģīti izveidotai, bet vienkāršai izrādei, ko var iepakot vienā koferī un vadāt pa pasauli. Ārprātīgo piezīmes arī it kā izklausās pēc klasikas, bet ne gluži. Jā, tas šobrīd ļoti lielā mērā ir par mums.
Vai jums ir aktiera ideāls – profesionāls un cilvēcisks? Vai gadās, ka jūs atsakāties no sadarbības ar aktieri, ja viņš neatbilst jūsu priekšstatiem?
Gadās, ka arī es neatbilstu aktieru priekšstatiem. Sākumā ir interesanti, viņi ir redzējuši manas izrādes, bet vēlāk viņus neapmierina, kā tas notiek, un viņi aiziet prom. Vispār tas ir sāpīgi, ja tu nepatīc aktierim, – tās ir tādas kā mīlestības attiecības. Vajadzētu būt interesanti vienam ar otru, vajadzētu būt azartam. Šo azartu es arī gaidu no aktiera. Es viņus izvēlos pēc kaut kādiem parametriem, bet tālāk ir vajadzīgs cilvēcisks un radošs azarts, es to ļoti gaidu, ļoti.
Tiekoties ar skatītājiem, jūs minējāt, ka gribētu strādāt kā pedagogs ar režisoriem. Vai jūs gribat iemācīt viņiem kaut ko specifisku?
Es nezinu, kā viņus māca, es strādāju Amerikā kā viesis, arī Krievijā esmu strādājis ar režisoriem. Ar prieku varētu dalīties ar to, ko esmu iemācījies pats, – nevis manieri, kā veidot izrādi, bet kā atrast pieeju galvenajam. Katram šis galvenais ir kaut kas savs, forma atšķiras, bet pieeja, kā atrast šo sāpīgo punktu, kas ir katrā izrādē, ir tas, ko esmu apguvis, tas nav nekāds noslēpums, un esmu gatavs ar to dalīties.
Droši vien Latvijā jums daudzi jautā – kas īsti notika Jaunajā Rīgas teātrī? (Dmitrijs Krimovs tur sāka veidot izrādi, bet sadarbība pārtrūka – A. R.)
Es jau esmu aizmirsis to, negribu par to runāt.
Vai jūs varat iziet no teātra vides? Vai jums ir kāds vaļasprieks?
Es lasu. Pašlaik lasu Hitlera arhitekta Alberta Špēra dienasgrāmatas par laiku, kad viņš sēdēja cietumā pēc Nirnbergas procesa. Vēl izlasīju grāmatu, kas man ilgi nostāvēja Maskavā, bet tagad paņēmu no paziņām – manas mammas labas paziņas Valentīnas Freimanes grāmatu Ardievu, Atlantīda!. Tā ir apbrīnojama grāmata. Teātris man ir noīrējis dzīvokli Vidus ielā, blakus mājai, kurā tas viss notika, un katru dienu, ejot uz teātri, es ar šausmām skatos uz tām melnajām kāpnēm, no kurienes viņa bēga, viņas vecākus aizveda uz geto, vīru apcietināja… Mati ceļas stāvus.
Raugoties nākotnē – tā vairāk ir saistīta ar ASV, vai ir arī piedāvājumi Eiropā?
Ir arī Eiropā. Man ir ļoti interesanti izvēlēties. Maskavā man bija tāds piedāvājumu daudzums, ka bija kauns ar cilvēkiem runāt, es nepratu pateikt "nē" un atliku, atliku. Pašlaik es daudz kam piekrītu, jo baidos palikt bez darba un nodarboties ar hobijiem (smejas).
Gribu šo sarunu pabeigt mazliet huligāniski. Kostikā jums uz skatuves ir milzīgs dzīvs suns. Kā iemācīt dzīvu suni adekvāti uzvesties uz skatuves – sēdēt, kad vajag pēc sižeta, laizīt varonim seju?
Tas ir sanbernārs, kam ir slīcēju glābšanas reflekss. Kolīdz viņš ieraudzīja aktieri ūdenī, uzreiz sāka laizīt tam seju, neviens viņam to nemācīja. Pats laizīja, pats apsēdās blakus. Vēlāk mēs pieradām, bet sākumā bija pārsteigums – ko viņš dara?
Kurp dosieties pēc Rīgas?
Uz Klaipēdu, kur man jau ir viena izrāde, veidošu otru, tur ir apbrīnojams teātris, apbrīnojami aktieri, apbrīnojams direktors un atmosfēra. 4. februārī sāksies mēģinājumi. Rīgā atgriezīšos vasarā, lai pabeigtu izrādi ar Čulpanu Hamatovu. Pirmizrāde būs rudenī.
Pīters Pens. Sindroms
Nacionālajā teātrī 1., 2., 6.–8., 15., 16.II plkst. 19, 17.II, 24.III plkst. 18, 26.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–40