Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 18. decembris
Klinta, Kristaps, Kristofers, Krists, Kristers

Vija Celmiņa: Glezna ir kā pierādījums, ka tu esi bijis

Drīzumā _Rīgas biržā _būs skatāma pasaulslavenās ASV dzīvojošās latviešu mākslinieces Vijas Celmiņas izstāde – viens no spilgtākajiem Rīgas 2014 notikumiem

Vijas Celmiņas izstāde, kas no 12. aprīļa līdz 22. jūnijam būs skatāma LNMM Mākslas muzejā Rīgas birža, nosaukta par Dubulto realitāti. Tās nosaukums norāda uz to, ko uzsver pati māksliniece, proti, viņas darbi ir pilnīgi kas cits nekā tajos attēlotās "lietas". Viņas darbi ir paši par sevi, tie nemēģina izstāstīt kādu stāstu. Viņa vēlas, lai skatītājs, viņas darbu fiziskās matērijas ietekmēts, justu tikai mākslas darba gravitāciju. Savukārt tas, ko māksliniece attēlo, – XX gs. 60. gados sadzīves lietas, Otrā pasaules kara lidmašīnas, pirmos Mēness virsmas uzņēmumus, vēlāk – okeānu, tuksnesi, galaktiku zvaigznes, zirnekļa tīmekli vai kādus vecus atrastus priekšmetus – ir realitāte par sevi, un mākslas darbs arī ir realitāte par sevi. Attēlotās lietas atrodas kaut kur tālu prom, taču mākslas darbs ir klātesošs izstāžu zālē, un tas ir skatītāja acu priekšā.

Gatavojot šo izstādi, man bija iespēja gan strādāt mākslinieces darbnīcā Ņujorkā – veidot eksponējamo darbu kolekciju –, gan sarunāties ar Viju Celmiņu ne tikai par viņas darbiem un koncepcijām, bet uzzināt arī par viņas gluži latvisko mīlestību pret dārza kopšanu, par viņas "bēgšanu" no Ņujorkas aizņemtības uz Jukatanu, par relaksēšanos, gūstot prieku putnu vērošanā. Arī ieraudzīt Viju Celmiņu kā gādīgu latviešu namamāti, kura par saviem ciemiņiem rūpējas ar pašas gatavotām vakariņām. Un vienlaikus iepazīt mākslinieci, kura dzīvo intensīvu Ņujorkas mākslas dzīvi un kurai ir šerps raksturs un ass prāts.

Vairāku dienu garumā mēs runājām par visu ko, sarunas notika gan Celmiņas Ņujorkas studijā Soho, skatoties viņas darbus, gan kopā staigājot pa Čelsijas galerijām, mākslinieces datorā caurlūkojot viņas fotogrāfijas no 40. gadu sākuma, kad mazā meitene Vija kopā ar tēti Artūru, mammu Mildu un māsu Intu vēl dzīvoja Rīgā, Brīvības gatvē, namā, kuru tēvs pats bija cēlis. Mūsu mērķis – Rīgā izveidot izstādi, kas aptver pēc iespējas plašāku periodu Celmiņas mākslā – piecdesmit daiļrades gados māksliniecei bijuši dažādi periodi. Tas nav vienkāršs uzdevums, jo Celmiņas pašas rīcībā palikuši tikai "printi". Gleznas, skulptūras un zīmējumi pieder muzejiem vai privātkolekcionāriem. Nonākt līdz līgumam, ka pasaules lielie muzeji piekrīt deponēt savus mākslas darbus, kas ir eksponēti to pastāvīgajās ekspozīcijās, ir komplicēts process – no diplomātiskām sarunām līdz prāvai juridisku dokumentu paketei un nopietnam finansējumam. Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads radīja līdz šim nebijušu iespēju. Tieši Rīgas 2014 cilvēki ir veicinājuši ideju, ka Rīgai ir vajadzīga Latvijā dzimušās pasaules mākslā pazīstamās Vijas Celmiņas izstāde.

Jūsu darbībai ir veltīti daudzi teksti, katalogi. 2014. gada izstādei Rīgā tiks sagatavots pirmais plašais katalogs latviešu valodā.

Ikviens taisa kaut ko par cita darbu. Tas ir veids, kā būt dzīvam. Cilvēki lietas redz nedaudz atšķirīgi. Tas nav slikti, bet es to vairs nevaru izkontrolēt. Dažreiz, sniedzot intervijas, man ir kādas citas domas galvā, bet citreiz izdodas labāka saruna, un tad gribas izdzēst to iepriekšējo. Taču neviens to vairs nav ar mieru izdzēst! Ir jādomā drusciņ, kad runā (smejas). Mākslinieka darbus jau nevar izstāstīt, var veidot tādu kā dūmu gredzenu varbūt. Beigās tas darbs pats cilvēkā ieiet vai neieiet. Ja raksts ir pārāk sarežģīts vai tajā ir par daudz fantāzijas, nav labi.

Mums ASV ir kādi divdesmit diezgan labi mākslinieki, kas jaunāki par piecdesmit, bet, ja katru nedēļu jāraksta par kādiem darbiem, kļūsti ļoti cinisks, jo redzi pārsteidzošas lietas katru nedēļu un sāc meklēt kaut ko atšķirīgu, tu arī atceries, ko mākslinieks darījis agrāk. Ja taisies analizēt kāda mākslinieka darbus trīsdesmit gadu garumā un atceries viņa darbus agrāk, tas ļauj viņu saprast labāk.

Tas nav viegli – apskatīt visas izstādes. The New York Times katru svētdienu raksta par pieciem sešiem māksliniekiem. Kad redzi simtiem darbu katru mēnesi, ir grūti saglabāt interesi un enerģiju, nezinu, kā viņi to spēj. Bieži pat neviens ne pievērš uzmanību uzrakstītajam.

Interviju ar Čaku Klouzu (Chuck Close, Vija Celmins. Art Press, 1992) esat nosaukusi par labāko interviju, kāda jums jebkad bijusi.

Ar Čaku Klouzu (1940, amerikāņu gleznotājs, fotoreālists) mēs esam vienos gados. Viņš ir ļoti gudrs, mākslinieki lielākoties nav tik gudri. Mums bija satriecoša intervija par mākslu un laiku, kas ir pilnīgi atšķirīgs no laika Eiropā un Latvijā, kas bija Padomju Savienības pakļautībā. Pilnīgi cita vēsture. Totāli atšķirīgas idejas par mākslu. Tā ir bijusi labākā intervija par manu paaudzi. Mēs visi sākām ar vienu un to pašu, vēlējāmies gleznot kā de Kūnings (Vilems de Kūnigs (Willem de Kooning, 1904–1997) – amerikāņu mākslinieks, abstraktais ekspresionists). Tas ir kaut kas, ko eiropieši nesaprot vispār. Jums jāiegulda liels darbs, lai to izprastu. Mums, Amerikas māksliniekiem, ir nozīme tam, ka – ja kaut kas ir uz audekla, tam ir jābūt divdimensionālā plaknē, un labākais šai ziņā bija de Kūnings.

Izstādei Latvijā vēlamies pārtulkot Eliota Veinbergera poēmu Zvaigznes, kas veltīta jūsu darbiem (Eliot Weinberger, Vija Celmins Stars, The Museum of Modern Art, 2005). Grāmatā publicētajiem piecu pasaules valodu tulkojumiem no angļu uz arābu, ķīniešu, hindi, japāņu, maoru pievienosim arī latviešu valodu. Jo vairāk tāpēc, ka latviešu tautasdziesmās Saule, zvaigznes un Mēness ieņem nozīmīgu vietu. (Jau tapis Liānas Langas atdzejojums, kas tiks publicēts Vijas Celmiņas personālizstādes katalogā – red.)

Pirms desmit gadiem Modernās mākslas muzejs Ņujorkā mani aicināja veidot grāmatu kopā ar Eliotu Veinbergeru. Viņš bija uzrakstījis poēmu par zvaigznēm. Veinbergers ir esejists, tulkotājs, atdzejo ķīniešu dzeju, Oktavio Pasa darbus. Viņš ir intelektuālis, ļoti spilgta personība, fantastisks cilvēks. Tā nu viņš uzrakstīja poēmu, kurā apvienoja dažādās kultūrās atrodamas idejas par debesīm. Tas ir neliels dzejisks žests. Man ir mans skatījums uz naksnīgajām debesīm, un viņš savā poēmā ietvēris vēl citus dažādu kultūru skatījumus. Mēs izveidojām grāmatu ar oriģinālgrafikām, tā sanāca tīri laba, ir arī tiražētā, komerciālā versija. Muzeji mēdz aicināt māksliniekus sadarboties ar slaveniem rakstniekiem. Astoņdesmito gadu vidū biju nesen kā ieradusies Ņujorkā, un Vitnija muzejs izdeva grāmatu ar maniem printiem un Česlava Miloša dzeju (Czeslaw Milosz. The View. Mezzotints by Vija Celmins. New York: The Library Fellows of the Whitney Museum of American Art, 1985). Viņa dzejai es uztaisīju četras mecotintas. Viņš bija lielisks, man viņš patika, un es patiku viņam. Neesmu droša, ka Latvijas izstādei vajag šīs grāmatas.

Pastāstiet, lūdzu, par savu ģimeni. Kāda bija jūsu mamma?

Mamma bija vienkārši mamma. Viņa bija ļoti strādīga, taisīja ļoti labu ēdienu un bija mazohistiska, nu, kā jau mammas. Ļoti pazemīga. Viņa tā arī nekad neiemācījās braukt ar mašīnu. Paps bija baigi bargs. Mamma nebija tik barga. Puse ģimenes palika Latvijā. Paps bija latviešu armijā nez cik gadu. Kad viņš sāka būvēt lielo māju (īres namu Rīgā – E. A.), viņš izstājās no armijas. Viņš pabeidza māju tieši tad, kad krievi ienāca un nez cik cilvēku aizveda uz Sibīriju. Es jau to nezināju, bet paps domāja, ka mums māju noņems un mūs visus paņems uz Sibīriju. Paldies Dievam, viņš nebija nekādā valsts amatā. Tā nu visi bēga uz visām pusēm. Visi bija latvieši. Es nesapratu, kas notiek, domāju, ka tāda tā pasaule ir. Visi visu laiku raudāja, baigi bumboja, un visiem bija bailes.

Vācijā mūs ielika bēgļu nometnēs, un tikām arī drusciņ tālāk amerikāņu zonā. Vāciju atceros labāk, jo tad biju vecāka un biju sparīga meitene. Kādreiz es negāju uz skolu, mēs skrējām un spēlējāmies ar puišiem. Tikai man nebija nekādu mantu. Es domāju – kad es tās lietas uzzīmēju, tad man tās pieder. Vācijā man bija latviešu skola, un tur man bija draudzenes un draugi, un man viņi ļoti patika. Visi aizbrauca uz visām pusēm. Kad no Eiropas ieradāmies Ņujorkā Church World Service dienests pieņēma cilvēkus un rūpējās, kur viņiem palikt.

Interesantākais, ka es neatcerējos nevienu cilvēku no Latvijas. Es tikai pazinu viņus no bildītēm – visu mūžu. Es taču biju tikai piecus gadus veca! Nemaz neatcerējos, kā Rīga izskatījās. Labi, ka es vēl drusku māku runāt, bet es runāju kā bērns, par mākslu latviski nevaru izteikties, bet par dzīvi drusciņ gan. Atceros, ka bijām laukos palīgā labību novākt, man bija plikas kājas, stiebri dūrās un sāpēja. Atceros dabu – bija liels sniegs man pāri galvai, un bija iztaisītas tādas takas. Atceros, man iekoda bite, kā es tad raudāju. Atceros, mēs gājām uz operu un es pazaudēju mufi. Kā māsa man ciešas bizes pina. Tādas lietas es atceros.

Kad atbraucu uz Ameriku, es nepratu valodu. Skolā visu laiku zīmēju, kamēr iemācījos runāt. Visi skolā teica – tā ir tā zīmētāja, tā ir tā māksliniece. Es citu neko daudz nedarīju. Aizgāju uz mākslas skolu, un tad man būtu vajadzējis iet prom no mājām, bet es negāju, man laikam bija bailes.

Zīmējums, kurā attēlota vēstule no jūsu mammas (fotoreālistisks grafīta zīmējums Vēstule, 1967), tapis jau Losandželosā. Ko mamma rakstīja tajā vēstulē?

Kad es no Indianapolisas aizbraucu uz Kaliforniju, biju pavisam prom no savējiem, un mamma man rakstīja ik divas nedēļas, lai uzzinātu, kā man iet.

Galu galā – 1980. gadā – pārcēlāties uz Ņujorku?

Ja es jau 60. gados būtu atbraukusi uz Ņujorku, mana dzīve būtu pavisam citāda, varbūt trakāka. Tāpēc es tagad esmu baigi individuāla. Es ceļoju no vienas vietas uz otru. Šeit, Ņujorkā, bija tā kompānija, visi tie milzīgi labie mākslinieki, kuri man patika, – visi vecie – de Kūnings, Poloks, Džespers Džonss un Džons Keidžs. Visi dzīvoja šajā rajonā Soho, te nebija nevienas bodes, tikai viens restorāns. Kad es nopirku šo vietu pirms divdesmit diviem gadiem, šis rajons bija pavisam melns. Bodes sāka ienākt tikai pirms piecpadsmit gadiem.

Tomēr jūsu mākslas gaitu sākums ir Kalifornijā.

Kalifornijā sešdesmitajos es meklēju savu tehniku, glezniecībā centos atbrīvoties no lietām, kas nebija manas. Meklēju ceļu, kā izveidot tēlu, ko es varētu pieņemt kā savu. Daudz gleznoju, bet redzēju, ka kaut kas nav pareizi un es nevaru tā turpināt. Neesmu ekspresionistu tipa māksliniece, nudien. Tas ir kaut kas tāds, kas nāca intuitīvi, kā man patīk strādāt. Šodien šie attēli izstāžu zālēs vairs nav tas pats, kas piecgadīga bērna atmiņas par karu. Man nepatīk, ja glezniecībā ir pārāk daudz stāsta. Tad tajā ir references uz ārpasauli. Es savā glezniecībā to nevēlos. Es gribu, lai mana māksla atrodas telpā, tur, kur tā ir nolikta, sakompresēt attēlu un radīt fizisku sajūtu tieši tur, kur tā ir, lai vajadzētu atsaukties tikai uz mākslas darbu.

Mēs šodien apmeklējām Minimālisma mākslas muzeju (Dia Art Foundation). Jūsu mākslai ir ļoti būtiski tieši minimālisma principi. Zināms, ka sākāt kā abstraktā ekspresioniste. Pēc abstraktā ekspresionisma nāca minimālisti ar reakciju uz abstrakto ekspresionismu, un 1953. gadā Ads Reinharts (Ad Reinhardt) uzrakstīja Divpadsmit likumus Jaunajai akadēmijai (12 Rules for a New Academy). Ja mēs lasām šos 12 likumus, tie visi vairāk vai mazāk izpaužas jūsu darbos. Es gribētu lūgt, lai jūs komentētu dažus no tiem.

Indianā informācija par minimālisma mākslu nāca tikai no žurnāliem. Es kaut kur izlasīju Reinharta likumus. Man tie patika. Šajos likumos bija tik daudz "nē", un es bieži esmu negatīva. Par to vienmēr jādomā, kā tas ir – radīt mākslu. Kas ir un kas nav būtiski.

Mācoties es visu laiku centos atteikties no lietām, kas ir virspusējas, lai būtu pati par sevi. Reinharda likumi bija poētisks veids, lai definētu – kas ir māksla, sava veida dzeja.

Ads Reinharts: pirmais un otrais noteikums: "Nekādu faktūru" un "Nekādu ņemšanos ar otu vai kaligrāfiju".

Es atteicos no faktūras, no visiem šiem otas triepieniem, kas atdarināja de Kūningu. Tā ir tāda amerikāniska parādība. Jūs Austrumeiropā tam neesat gājuši cauri, domāju, ka ne. Es gribēju atrast kaut ko, kas ir tikai pieskāriens, ne šie otas triepieni.

Trešais noteikums: "Nekādas skicēšanas vai zīmējumu".

Es neesmu zīmētāja ar līniju. Es zīmēju proporcijas, un bez tām nevar gleznot. Ar zīmējumu es saprotu, kā pieņemt lēmumu, kur beigsies darbs, kur būs proporcijas, kur viena lieta pāries citā.

Ceturtais noteikums: "Nekādas formas".

Nu labi, viena forma tomēr ir, tā ir glezna pati par sevi. Un meklējums, pie kādas formas palikt. Tas nekad nepieviļ, ja forma ir tiešām spēcīga.

Piektais noteikums: "Nekāda dizaina".

Tas ir vienkārši. Kad sāku izmantot atrastos attēlus, es nepievērsu uzmanību pašam attēlam, radot savu attēlu. Es taisīju attēlu, bet koncentrējos uz pieskārienu, integritāti ar materiālu, neraizējos par dizainu vai kompozīciju. Tas ir liels atvieglojums!

Sestais noteikums: "Krāsai – nē!" un "Nekādas gaismas".

Nu, krāsa tomēr man ir. Es neesmu taisījusi lietas bez krāsas. Bet es esmu atteikusies no dekoratīvām, ārišķīgām krāsām. Nu, tādām, ko gaida no glezniecības, – sarkanas, dzeltenas, zilas. Kad es tikko sāku gleznot, Reinharts būtu šausmās, sākumā bija uzgleznots tik neveikli! Tad es sāku gleznot ar gaismu un ēnu. Un es nedzīvoju sarkanā istabā kā misters Matiss.

Septītais noteikums: "Nekādas gaismas".

Reinharta paša glezniecībā ir tumša, brīnišķīga gaisma.

Astotais noteikums: "Nekādas telpas".

Kaut kāda telpa tomēr jāizvēlas, lai gleznotu. Es uzsveru plakanu telpu.

Devītais noteikums: "Nekāda laika".

Tam es piekrītu. Ir darbi, kuros jūt bezlaicīgumu, nezinu, vai tas ir manējos.

Divpadsmitais noteikums: "Nekādu objektu".

Mani agrīnie darbi tomēr attēlo objektus, tikai fons ir abstrakts. Minimālismam ir arī konceptuāli uzskati, kas mani pārāk neinteresē. Tomēr minimālisma doma, ka darbam jābūt tikai pašam par sevi, mani interesē.

Tomēr 60. gados jums ir arī darbi, kurus saista ar popārtu. Ņujorkā 2012. un 2013. gadā tie bija eksponēti trijās popmākslas izstādēs (Nopietnais pops (Sinister pop), Vitnija Amerikāņu mākslas muzejā; Attiecībā uz Vorholu (Regarding Walrhol), Metropolitēna mākslas muzejā; Popobjekti – klusās dabas tradīcija popmākslā, Acquawella Gallery, New York). Tomēr tie atšķiras no tipiskās amerikāņu popmākslas.

Visi toreiz taisīja priekšmetus, un arī es. Mani, protams, tas ietekmēja, varbūt Klāss Oldenburgs vairāk. Redzēju Losandželosā agrīnu Vorhola izstādi ar zupas bundžiņām. Tas bija tik komerciāli! Es nebiju nolēmusi taisīt popmākslu. Popmāksla radās komerciālajā pasaulē, lielie popārta mākslinieki nāk no komercpasaules, un šī pasaule ir daļa no popmākslas. Viņi ir diezgan formāli mākslinieki. Taču šis tas no agrīnā Vorhola ir elegants un strukturēts, lai arī man metas nelabi no viņa.

Lai nu kā – es gāju cauri šim periodam un gleznoju priekšmetus, kas atradās manā darbnīcā, tādā pelēcīgā gaismā, kāda tur arī patiesībā bija. Popārta mākslinieki ņēma attēlus no žurnāliem. Mani darbi, kurus tagad attiecina uz popārtu, ir drīzāk kā vecmodīga glezniecība, kurā tiek uzgleznotas kaut kādas lietas, ir abstrakts fons, iluzora telpa, un tu centies uzgleznot to priekšmetu. Es arī sāku veidot nelielus attēlus, taisīt tos fiziskus, lai varētu sajust, kā tie ir uztaisīti.

Kāpēc nevēlaties, ka jūs dēvē arī par fotoreālisti?

Es varbūt tikai dažus 60. gadu darbus esmu uztaisījusi tādus. Studenti tā dara. Fotoreālisms – tas ir tik amatieriski. Fotogrāfijas mūsdienu mākslā izmanto visi.

Pastāstiet, lūdzu, par saviem attēlu izgriezumiem. (Saruna notiek pie atvilktnes, kurā glabājas izgriezumi ar lidmašīnām, jūras fotogrāfijām, no astronomijas žurnāliem, kādi dzīvnieki, atombumbas nopostītā Hirosima u. c. – E. A.)

Sāku meklēt attēlus, kas nebūtu saistīti ar to, ko kāds mākslā jau dara, kas nav saistīts ar kādu skolu vai mākslas pasauli. Man ir daudz attēlu, kurus esmu kolekcionējusi. Šos attēlus es gleznoju. Re, lidmašīnas – tās man vienmēr ir patikušas, man vienmēr ir gribējies lidot, es ņēmu arī lidošanas stundas. Atceros tos cepelīnus gaisā Vācijā, man tie ļoti patika, vienu uzzīmēju. Tie nebija biedējoši. Šie attēli nav manas īstās atmiņas, tās ir atmiņas, kuras esmu pārtaisījusi. Tomēr tās ir arī daļa no manām atmiņām. Ir arī manis veidotie uzņēmumi, taču tos ne pārāk daudz esmu gleznojusi. Glezniecībā es taisu pasauli, kuru neatceros. Es fotogrāfiju lietoju kā objektu. Izmantoju to un ielieku citā kontekstā – izstāžu zālē. Fotogrāfijas man ir kā found objects (atrastas lietas). Es tās izmantoju, jo tās ir klusas un tās nav cilvēki.

Sešdesmito gadu beigās jūs sākāt zīmēt okeānu.

Staigājot ar suni un fotografējot okeānu, es iemīlējos virsmā. Okeāna fotogrāfijas man bija visur, kā tādi objekti ar virsmām. Neglītas virsmas, es nemīlu fotoattēlu virsmas – slidenas, aukstas virsmas. Es varēju iztaisīt pati savu virsmu, tā šīs lietas veidojās, un es sāku fotogrāfiju izmantot. Kādu brīdi man radās ideja, ka es okeānu attēlošu visu savu dzīvi. Tā ir tāda jauna cilvēka ideja. Es sāku to zīmēt ar dažāda veida grafīta zīmuļiem, un iznāca atšķirīgi. Es varēju dienām zīmēt virsmu, līdz jutu, ka ir īstā sajūta. Sāka parādīties smalkas lietas, sāka parādīties fiziskās klātbūtnes sajūta. Tie zīmējumi nav īsti zīmējumi, tie ir kā zīmējumi – gleznas, kas uztaisītas ar grafītu. Es gribēju darīt to visu savu atlikušo mūžu, nu, ja grib palikt traks, tad varbūt… Tomēr sāku pāriet arī pie citiem attēliem un taisīju arī grafikas. Man mākslā bijuši dažādi periodi.

Esat zīmējusi arī Mēness virsmu un galaktikas.

Mani interesēja pirmie attēli, kas nāca no kosmosa. Luna 9 – tā bija pirmā krievu bilde no Mēness. Re, neizskatās pēc Mēness, izskatās, it kā tie būtu samīcīti kartupeļi, bet man patika tas attēls. Tas ir no grāmatas Mūsu šībrīža zināšanas par universu (Sir Bernard Lovell Our Present Knowledge of the Universe, Manchester University Press, 1967). Mēness attēli nav iegūti ar kameru, tie ir signāli, kas saņemti atpakaļ uz Zemes saraustītā veidā. Tieši tas bija interesanti – apzināties tās vietas nepieejamību. Tagad Mēness uzņēmumi izskatās, it kā tur varētu pastaigāties, bet pašā sākumā tā nebija, tas likās tik fantastiski!

Kā savulaik reaģēja uz ziņu, ka pirmais cilvēks izkāpis uz Mēness?

Es arī gribēju būt uz Mēness! Taču mana iztēle bieži vien bija pārāk tālu no šādām lietām. Es izmantoju fotogrāfijas, gribēju to mašīnas taisīto attēlu atdzīvināt. Atdzīvināt ar savu ķermeni, bet tā ir privāta daļa. Nedomāju par Mēnesi. Pirms kāda laika man sāka uzdot jautājumus par to, un es sapratu – attēls ir skatītāja prātā. Tas nav kā, piemēram, rīta kafijas tase tavā priekšā, tas ir kaut kas ļoti tāls, tas pārtop citā realitātē. Par maniem darbiem cilvēki domā – fotogrāfijas. Fotogrāfijas man liekas pārāk plakanas, bet tās man patīk tad, kad tās atrodu, jo es izmantoju attēlus. Dažreiz izmantoju arī to kvalitātes, lai parādītu, kā tās izbalojušas vai kaut ko tamlīdzīgu. Man patīk, ka neesmu atbildīga par to izbalošanu, bet es to pieņemu, ja nolemju izmantot, un tad es cenšos to pārvērst par daudz dzīvāku attēlu. Tas nav nekas īpašs, taču esmu to darījusi diezgan daudz.

Jūru fotografējāt pati, bet zvaigznes?

Es redzēju zvaigžņu attēlus, un tas man bija izaicinājums – uztaisīt tās īstajā pasaulē (mākslas darbā – E. A.). Es uzreiz sapratu, ka tās būs kā divdimensionālas plaknes karte un vienlaikus arī universa karte. Sāku strādāt pie šīs mazās domas. Ja glezniecībā redzu kādu skaidri saprotamu ideju, man tas liekas triviāli, bet, ja man ir jāmeklē un es nezinu, kas tas ir, es jau jūtos labāk.

Kad izdomājat attēlot kādu zvaigznāju, vai arī kaut ko lasāt par to?

Nē, tas mani neinteresē. Man zvaigznes patīk vizuāli. Patīk arī instrumenti, teleskopi. Saturs mani neinteresē. Es vienkārši lietoju attēlus ar zvaigznēm. Viss, ko var pateikt par darbu, – tas ir uztaisīts. Es nedodu informāciju, par zvaigznēm mēs neko nezinām. Dodu tikai to mazo informāciju, ko pati esmu uztaisījusi. Tas jāizpēta, kā tas darīts, kāpēc, piemēram, šoreiz netaisīju stingrāk.

Labi pazīstat tuksnesi, kāds tas ir?

O, fantastisks! It kā tu būtu nomiris un debesīs. Gaiss ir bez mitruma. Liekas, ka esi bez svara. Tas ir diezgan interesanti. Krāsas ir citādas, un viss ir burvīgs. Es daudzreiz braucu viena. Bija arī bailīgi, jo tur vīrieši piedzeras, saliek alus bundžiņas un šauj! Tuksnesī var ieraudzīt, kas ir ilūzija un kas – reāls. Zeme viļņojas, un parādās lietas, kuru tur nav. Tur ir fantastiskas krāsas. Tuksnesis mani darīja ļoti jūtīgu. Es sāku tur uzlasīt akmeņus. Un ar šiem akmeņiem es atgriezos pie glezniecības (1978.–1982. g. – E. A.). Es akmeņus, tāpat kā atrastās fotogrāfijas, izgatavoju. Akmeņus taisīju no jauna un apgleznoju. Es saku, ka tos izgudroju. Tā ir kritiska attieksme pret to, ka tu vari kaut ko izgatavot reālistiski. Akmeņu darbi ir arī joks. Līdzās izgatavotajam akmenim es atstāju atrasto. Tādā veidā skatītājs tiek iesaistīts, viņš skatās, kurš ir uztaisīts, kurš – īsts. To pašu es tagad daru ar skolas tāfelītēm. Tāfelīte arī atdarina gleznu. Tāda melna plakne. Cik gan daudz pasaulē melnu gleznu ir uztaisīts.

Vai feminisma kustība jūs interesēja?

Interesēja, bet ne pati par sevi. Mani interesēja feminisma cīņa ar aizspriedumiem, taisnīgums attiecībā uz sievietes spējām. Es nekad neesmu domājusi, ka sievietes kaut kā ir labākas, es noteikti ticu, ka vīrieši ir pāri, nu, nedaudz, taču ne gluži mākslā. Kalifornijā bija Džūdija Čikāgo (Judy Chichago – amerikāņu māksliniece, feminisma mākslas kustības aizsācēja – E. A.) un Mirjama Šapiro (Miriam Schapiro – kanādiešu izcelsmes amerikāņu māksliniece, feministe – E. A.), viņas bija spēcīgas feministes, bet ne īpaši labas mākslinieces.

Vai pazināt viņas?

O, jā, es visus pazinu! Mēs visi cits citu pazīstam, bet, ja nepazīstam, tad pazīstam cits cita mākslu. Tikai tagad mani vairs tik ļoti neinteresē, jo tagad ir tūkstošiem jaunu mākslinieku un man nav laika. Agrāk es gandrīz katru vakaru gāju uz pārtijām un skatījos darbus. Ja kāds ir milzīgi labs, man vienmēr ir prieks. Bet nav daudz tādu, kas ir īsti labi.

Kas šajā bildē par pasākumu? Ballīte? (Monitorā redzama jaunu sieviešu grupa.)

Tā ir "apziņas izaugsmes grupa" (conciousness raising group)! Toreiz, sešdesmitajos, sievietes tā darīja. Vai domā, ka mēs domājām, ka neesam nekā vērtas? Mums bija interesanti runāt par vīriešiem un to, kas viņiem kaiš, jo mēs bijām jaunas, mums bija mīlas dēkas un izjukušas mīlestības.

Vai taisnība, ka 60. gados galerijas vēlējās izstādīt tikai vīriešu mākslu?

O, jā! Nebija gandrīz nevienas sievietes. Sievietēm bija daudz grūtāk. Ja es nebūtu tik stipra neatlaidīgi darīt savu darbu, manis nebūtu nekur. Tagad nu ir gandrīz vairāk sieviešu mākslinieču nekā vīriešu. Kaut arī vīrieši arvien pelna daudz vairāk naudas. Kalifornijā bija daudz mākslinieku, taču pārsvarā vīrieši. Vilemam de Kūningam bija sieva, brīnišķīgs cilvēks, bet briesmīga māksliniece. Džordžija O’Kīfa bija jau slavena, viņa bija vecāka. Es viņu nepazinu, bet reiz aizbraucu pie viņas uz Ņūmeksiku, kur viņa pārcēlās, kad bija vecāka, jo viņai bija pilna galva ar savu saprašanu. Es biju tik jauna, laikam 23 gadus veca, es braucu ar savu boifrendu, pieklauvēju pie durvīm. Viņas nebija mājās, viņas māsa mani ieaicināja iekšā. Ņūmeksika ir ļoti skaista zeme. Tā daba! Taču mākslas tur nav, mākslai vajag citus cilvēkus un kultūru. Es arī sāku braukt uz tuksnesi. Sāku fotografēt.

Lūdzu, pastāstiet par savu tikšanos ar budistu mūku un meditāciju.

Viņš bija satriecošs, patiešām dzīvs, brīnišķīgs, bet to nevarēja savienot ar mākslu. Tā bija sēdēšana darbnīcā un fokusēšanās. Kad meditē, izzūd tavs ego, tavas vēlmes. Tās kļūst triviālas, nesvarīgas. Tā ir brīnišķīga doma, ka ir iespējams saskatīt kaut ko dziļāk, kas ir ārpus tavām vēlmēm. Ir diezgan grūti sasniegt šo stāvokli, cilvēki cenšas to gadiem. Es ar to nodarbojos pāris gadu (70. gadu sākumā – E. A.). Es reiz viņam teicu: "Es nevaru veltīt savu dzīvi tam, tad es nevarēšu būt māksliniece." Un viņš teica: "Ej glezno!" Tas bija Kalifornijā. Tā bija nākamā lielā lieta pēc "sieviešu apziņas izaugsmes", mums bija Austrumu reliģiju apziņa, tā nudien bija nākamā nozīmīgā lieta. Un starp to visu – LSD. Es nekad to neesmu pamēģinājusi. Daži cilvēki galīgi sagrāva savu dzīvi.

Kuri Amerikas mākslinieki jums ir vistuvākie?

Es mīlu māksliniekus, man patīk daudzi. Dažādos periodos es "iemīlos" kādos un tad tos pametu. Tagad tas ir Bobs Gobers (Robert Gober (1954), amerikāņu tēlnieks), viņš ir kā politisks mākslinieks, kurš taisa objektus, un bieži tie ir saistīti ar viņa geja dzīvi. Viņš ir Dišāna tipa mākslinieks, es tāda neesmu. Man patīk arī abstrakti mākslinieki, kā Agnese Mārtina (Agnes Martin, 1912–2004, kanādiešu amerikāņu abstrakcionisma gleznotāja). Es domāju, Braiss (Brice Marden (1938), amerikāņu abstrakcionisma gleznotājs) joprojām ir labs mākslinieks, viņš mani nogalinātu, ja to dzirdētu… Es neesmu Rotko fane, taču viņš ir uztaisījis skaistas lietas. Man patiešām patīk de Kūnings. Man patika, kā Poloks strādāja ar virsmām, tādām blīvām. Šie darbi ir ļoti spēcīgi. Man nepatīk mākslinieki, kas lieto pārāk daudz tēlu. Tomēr Gastons (Philip Guston, 1913–1980, Ņujorkas skolas gleznotājs un grafiķis) tāds ir, bet man patīk, kā viņš savus tēlus savieno ar smieklīgo. Mani darbi nav smieklīgi. Varbūt akmeņi. Kādi agrīnie darbi – dzēšgumija un zīmulis.

Jūsu darbi Zīmulis un Dzēšgumija ir sirreāli.

Jā, Magrits gleznā Personiskās vērtības taisīja šos lielos objektus istabā. Es nekad netiku redzējusi šo gleznu dabā, tikai attēlos. Magrits kā gleznotājs nav izcils, viņu interesē šie mazie stāsti, kā tādi dzejoļi. Tie ikvienam patīk. Man ļoti patīk Dišāns, esmu daudz lasījusi par viņu – atturīgs, elegants, pasakains vīrietis.

Vai mēdzat komentēt savus darbus no garīgā aspekta?

Es par to nekad nerunāju. Es zinu, kas ir draudzība, kas ir mīlestība, un zinu, ka māksla arī kaut kādā veidā dzīvo aiz savas fiziskās eksistences. Taču visi mani darbi ir taisīti kā fiziskas lietas. Es nesauktu mākslu par garīgu. Lai gan abstraktie mākslinieki – sevišķi Krievijā – tādi ir. Tādu ir daudz – Rotko, Ņūmens. Bet es par to nevaru runāt. Glezna ir kā pierādījums, ka tu esi bijis. Es varu runāt par lietām, kas mani interesē, – par to, kā darbs ir uztaisīts. Man nav saprašanas par to, kā glezna dzīvo citu cilvēku pasaulē. Man nepatīk psiholoģiskas lietas, šādas references. Es uzskatu, ka objekts, mākslas darbs, jau pats par sevi ir kaut kas noslēpumains. Mākslai tādai ir jābūt, tad tā aizskar tevi. Tas taču ir noslēpumaini, ka kāds vēlas pavadīt savu dzīvi, taisot mākslas darbus. Es to nesaucu par garīgu, es esmu vienkārši cilvēks. Protams, mans suns nevar uztaisīt mākslas darbu. Tas ir cilvēcisks impulss – taisīt mākslu, to ir grūti nogalināt. Nav iespējams nogalināt radošumu. Taču taisīt mākslu tiešām ir diezgan dumja lieta, ko darīt dzīvē. Tu nekad nezini, kas notiks, vai tas tiks akceptēts vai vienkārši izzudīs. Tā ir kā spēle, tu spēlē, bet tai pašā laikā strādā. Man patīk abas lietas, tas ir gan kā darbs, gan ne kā darbs.

Viena no jūsu pēdējām gleznām – Darvins (2010) – attēlo Čārlza Darvina grāmatas Par sugu izcelšanos XIX gadsimta izdevuma vāku. Vai ticat Darvina evolūcijas teorijai un tam, ka mēs esam attīstījušies no pērtiķiem?

Nu kā tad ne? Zinātnieki tikai nezina, vai no mazajiem vai lielajiem mērkaķiem, bet domā, ka no great apes.

Kāpēc izvēlējāties uzgleznot tās grāmatas vāku?

Tāpēc, ka viņam bija dzimšanas diena, un es sāku domāt, ka tā ir tāda interesanta ideja, kā cilvēki un visa pasaule attīstījusies. Man viņš ļoti patika.

Esat uzgleznojusi vēl vienu grāmatu, šis darbs izmantots jūsu un Eliota Veinbergera grāmatas Zvaigznes vākam.

Es biju Japānā, Tokijā. Staigāju ar draugiem, un mēs atradām krāmu tirgu. Kaudzes ar vecām drēbēm un grāmatām. Es nopirku kādu vecu japāņu grāmatu, man patika tās vāka zilums. Es nebiju lietojusi krāsu nez cik gadu!

Kas tajā grāmatā bija rakstīts, par ko tā bija?

Nezinu, nekad neesmu atradusi nevienu, kas man pateiktu, kas tur ir sarakstīts. Tā grāmata ir svarīga, jo es atkal sāku taisīt objektus [2004]. Tagad es taisu šīs mazās tāfelītes. Pirmās divas uztaisīju, un tās kļuva par kodu, kuru atkārtot. Tagad es sāku lietot attēlus, kurus kādreiz biju gleznojusi. Lietoju to pašu, tikai citādā veidā.

Fotogrāfiju mapēs redzams arī kāds 300 gadu vecs nams, kuru esat iegādājusies Jukatanas galvaspilsētā Meridā.

Ņujorkā man viss sāka apnikt, man te ir pārāk daudz darba, es esmu pārāk saistīta ar savu darbnīcu. Es vienmēr meklēju, ko darīt. Pirms kādiem sešiem gadiem man bija doma, ka pārvākšos uz Jukatanu un strādāšu dabā. Senākos laikos es braucu uz Jukatanu ar saviem boifrendiem. Man patika džungļi, Jukatanā tie ir sausi, bet, kad dodas uz Gvatemalas pusi, tie kļūst mitrāki, koki kļūst lielāki. Tātad es domāju, ka citā vietā manā mākslā parādīsies kaut kas cits. Mazdrusciņ arī parādījās, ienāca gliemežvāki, man tie patīk. Taču man nav laika turp braukt. Tas ir tas sliktākais, ja visu laiku ir izstādes, tev jāstrādā tām, lai arvien parādītu kādu atšķirīgu kvalitāti. Es varbūt tagad drusku mainīšos, man vajag kādus sešus mēnešus bez traucējuma, lai varu ņemties te.

Jukatanā var vērot arī putnus, zināms, ka esat putnu vērotāja.

Man patīk vērot putnus – tas ir ļoti relaksējoši. Tad man nav par mākslu jādomā. Par savu dzīvi. Kad es atrodu tādu mazu putniņu – tas ir prieks!

Vija Celmiņa

Dzimusi Rīgā 1938. gadā
1944. gadā kopā ar ģimeni devusies trimdā
1948. gadā ieceļojusi ASV, ģimene apmetusies Indianapolisā
Mākslas studijas sākusi Indianapolisas Džona Herona Mākslas skolā, mākslas maģistra grādu ieguvusi 1965. gadā Losandželosā Kalifornijas Universitātē
Līdz 1980. gadam dzīvojusi Losandželosā, Venēcijā
1980. gadā pārcēlusies uz Ņujorku, kur dzīvo un strādā šobrīd

Personālizstāde Vija Celmiņa. Dubultā realitāte
Mākslas muzejā Rīgas birža no 12. aprīļa līdz 22. jūnijam 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja