Visvairāk man patīk kamermūzika, un man ir ļoti paveicies ar saspēles partneriem – saka pasaulslavenā vijolniece Viktorija Mullova. Pavisam nesen viņas skatuves partneru lokā ienāca pianists Reinis Zariņš. Dueta pirmais koncerts notika 2023. gada novembrī Seulā Dienvidkorejā, un tur izpildīto programmu viņi vēlējās atskaņot arī citur. Pagājušā gada 10. novembrī notika koncerts Šanhajā, un nu viņus gaidām Latvijā – 15. janvārī Dzintaru koncertzālē Viktorija Mullova un Reinis Zariņš spēlēs Johannesa Brāmsa, Franča Šūberta, Arvo Perta un Toru Takemicu opusus. Pēc tam viņi uzstāsies Šteinfurtē (18. janvārī) un Cellē (19. janvārī), pēcāk arī Portugālē.
Talantīgo krievu vijolnieci Viktoriju Mullovu pasaule iepazina pēc uzvaras divos prestižos konkursos – Žana Sibēliusa konkursā Helsinkos (1980) un Pētera Čaikovska konkursā Maskavā (1982). Plašu rezonansi izraisīja viņas bēgšana no Padomju Savienības 1983. gadā – tā bija teju spiegu romānu cienīga. Tagad vijolniece ir pazīstama visā pasaulē kā daudzpusīga un radošiem meklējumiem atvērta māksliniece. Intervijā KDi viņa stāsta par savu ceļu dzīvē un mūzikā, kurā nu ienākusi arī sadarbība ar Reini Zariņu.
Vijolniece Viktorija Mullova un pianists Reinis Zariņš Dzintaru koncertzālē spēlēs Johannesa Brāmsa, Franča Šūberta, Arvo Perta un Toru Takemicu mūziku. Publicitātes foto
Jūsu dzīvesbiedrs – britu čellists Metjū Bārlijs – jau daudzkārt ir koncertējis Latvijā, arī kopā ar pianistu Reini Zariņu. Vai jūs kādreiz esat pie mums bijusi?
Šķiet, ka esmu, bet tas bija ļoti sen. Toreiz uz Rīgu brauca mūsu profesora Leonīda Kogana vijoles klase. Atceros, ka mazliet apskatīju Rīgu, bet varbūt tas notika sapnī? Skaidri zinu, ka nekad vēl neesmu Latvijā sniegusi koncertu. Ar lielu interesi gaidu braucienu uz Latviju.
Reinis Zariņš atklāja, ka jūsu uzaicinājumu sadarboties saņēmis pēc tam, kad bijāt noklausījusies viņa kopīgo uzstāšanos ar Metjū Bārliju.
Es dzirdēju nevis koncertu, bet mēģinājumu Londonā. Atnācu paklausīties, un man ļoti patika, kā Reinis spēlē, tāpēc vēlējos rast piemērotu izdevību muzicēt kopā. Es jau ilgi pastāvīgi spēlēju kopā ar skotu pianistu Alesdēru Bītsonu, kurš spēlē gan mūsdienu klavieres, gan Bēthovena laika vēsturiskās āmuriņklavieres. Kopā ar viņu ierakstām visas Bēthovena sonātes, drīz nāks klajā trešais albums. Alesdērs ir brīnišķīgs, neparasts mūziķis, viņš spēlē kamermūziku plašā mūziķu lokā, un ir grūti atrast laiku, kad viņš ir brīvs
Koncertus tagad mēdz piedāvāt tikai dažus mēnešus iepriekš, un Alesdērs vienmēr nevar atsaukties. Tā bija arī tad, kad tikai divus mēnešus pirms piedāvātā koncerta datuma saņēmu uzaicinājumu no Dienvidkorejas. Es tikko biju klausījusies Reini Zariņu un nopriecājos, ka uzreiz radās izdevība aicināt viņu kopā uzstāties Seulā. Par laimi, viņš bija brīvs. Man ļoti patika muzicēt kopā ar viņu, un tagad pārmaiņus koncertēju gan ar Alesdēru, gan ar Reini. Man ir liels gandarījums spēlēt ar abiem, jo abi ir apbrīnojami mākslinieki, taču Reinis nespēlē Bēthovena laika klavieres, tāpēc Bēthovena sonātes turpinu spēlēt kopā ar Alesdēru.
Kas tieši jums iepatikās Reiņa Zariņa pianismā?
Tas, kā viņš jūt un interpretē mūziku. Man viņš iepatikās kā mākslinieks, kurš ļoti dziļi un smalki izjūt mūziku. Daudzi pianisti spēlē it kā labi, taču viņu spēlē ir daudz virspusības. Īsta muzikalitāte izpaužas frāžu veidojumā un izjūtā, tā balstīta tajā, ko tu spēlējot jūti, nevis muzicēšanas šovā, lai izpatiktu publikai. Tāda muzikalitāte bija raksturīga manam Maskavas konservatorijas profesoram vijolniekam Leonīdam Koganam. Viņa muzicēšanā viss bija patiess un dabisks. Viss pa īstam, līdzīgi kā pianistiem Vladimiram Horovicam un Grigorijam Sokolovam.
Kas rosināja jūsu un Reiņa Zariņa pirmās kopīgās programmas izvēli no Brāmsa un Šūberta līdz Pertam un Takemicu, bet ne Bēthovenu?
Bēthovens atkrita, jo viņa skaņdarbus es spēlēju tikai vēsturiskajā veidā, uz zarnu stīgām. Es jau vairāk kā 25 gadus nebiju spēlējusi nevienu Brāmsa sonāti. Tāpēc izvēlējos divas Brāmsa sonātes un vēl divus iemīļotus Arvo Perta un Toru Takemicu darbus, kurus esmu spēlējusi kopā ar Alesdēru Bītsonu un franču pianisti Katju Labeku. Man patīk šīs abas kompozīcijas atskaņot bez pārtraukuma – tā, lai Toru Takemicu maigā, atmosfēriskā Distance de fée izskaņa saplūst ar Arvo Perta meditatīvā opusa Fratres sākumu, kas ir tajā pašā harmonijā.
Man patīk veidot programmas tā, lai tajās būtu kontrasti. Man nepatīk monogrāfiskas programmas, kurās skan tikai viena komponista mūzika. Arī tad, kad esmu klausītāja, man apnīk klausīties vienu un to pašu. Pēc Brāmsa Trešās sonātes spēlēt Takemicu un Pertu – tā ir pavisam cita pasaule. Pēc starpbrīža atkal sāksim ar Brāmsu – ar ļoti skaisto Pirmo sonāti – un beigsim ar Šūberta Rondo Brillant. Šis ir viens no pēdējiem Šūberta darbiem, tas ir virtuozs un publikai vienmēr ļoti patīk, tāpēc ir lielisks koncerta beigu akords.
Mēdzat uzstāties ne tikai ar savu dzīvesbiedru Metjū Bārliju, bet arī kopā ar dēlu – džeza basistu Mišu Mullovu-Abādo.Kā jūtaties, spēlējot kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem?
Tas ir grūtāk nekā ar jebkuru citu mūziķi. Piemēram, ar vīru strīdamies vairāk, jo arī dzīvojam kopā. Pašlaik viņš komponē mums jaunu skaņdarbu. Mēģinājumi kopā ar draugiem ir pavisam kas cits. Arī ar dēlu (Mišas Mullova-Abādo tēvs ir diriģents Klaudio Abādo – I. L.) pastrīdamies un ātrāk beidzas pacietība, bet uz skatuves sajūta ir jauka. Kopā ar Mišu ierakstījām albumu Music We Love (2020), kas aptver repertuāru no brazīliešu un ebreju tautasdziesmām līdz Baham un Šūmanim. Albumā ir arī Antonio Karlosa Žobima, Džona Maklaflina un paša Mišas mūzika. Visi aranžējumi ir viņa veidoti. Miša spēlē ne tikai kontrabasu, bet arī elektrisko ģitāru, pūšaminstrumentus – visu ko, izņemot vijoli. Viņš sacer mūziku gan ansambļiem, gan orķestriem. Albumā gan viņš spēlē tikai kontrabasu. Man tā patika spēlēt ar viņu kopā!
Kāpēc to sakāt pagātnes formā?
Miša ir džeza mūziķis un savā karjerā vēlas vairāk koncentrēties uz džezu, nevis uz uzstāšanos kopā ar māti. Martā Romā nospēlēsim pēdējo koncertu, un tad jau redzēs, kā būs, bet koncertturnejas neplānojam. Mājas muzicēšanā ir piedalījušās arī abas manas meitas – Nadja Mullova Bārlija, kura ir Londonas Karaliskā baleta māksliniece, un Katja Brinda, kura dzīvo Berlīnē, spēlē ģitāru, komponē un dzied. Katjas kaislība ir dīdžejošana.
Vai, dzīvojot Londonā, esat iemīlējusi šo dinamisko lielpilsētu?
Londonā dzīvojam jau 34 gadus, un es tur jūtos labi. Arī no citiem esmu par Londonu dzirdējusi tikai labu. Tā ir skaista un patīkama pilsēta, taču dzīvot tajā ir dārgi. Viss ir atkarīgs no tā, kādā vidē un apstākļos tu dzīvo. Pie mums tagad lapsas bieži pastaigājas pat pa Oksfordstrītu, pašā pilsētas centrā. Viņas nemaz nebaidās. Un ne tikai lapsas, mums Londonā ir vesels zoodārzs.
Vai jūtat, ka jums ir brīvība darīt, ko un kā pati vēlaties?
Jā, un koncertu man pietiek. Pēdējos divdesmit gados atļaujos arī ilgākus pārtraukumus. Pirmo reizi šādu atpūtu no nemitīgās spēlēšanas izmēģināju 2004. gadā. Toreiz astoņus mēnešus pat nepieskāros vijolei. Kopš tās reizes šad tad iepauzēju uz vairākiem mēnešiem. Šādi esmu pieradusi ik pa laikam vienkārši nespēlēt, mazliet atpūsties no mūzikas un visa. Nevis tāpēc, ka man būtu apnikusi mūzika, bet tāpēc, ka apnicis nepārtraukti ceļot: īpaši pēdējos gados tas ir kļuvis grūtāk, sākot ar lidojumu izvēli un biļešu ķeršanu. Tā tikai šķiet, ka tagad to visu saplānot un organizēt ir viegli, taču īstenībā ir ļoti jānopūlas. Esmu mūziķe, bet strādāju teju kā sekretāre, domājot, kā labāk, ātrāk, ērtāk un izdevīgāk tikt no viena punkta uz nākamo. Agrāk vienkārši pateicu savam menedžerim, kad vēlos lidot, un viņš man atsūtīja iekāpšanas karti, bet tagad ir jāizvēlas un viss jādara pašai. Arī tādas intervijas, kāda ir mūsu saruna, ir liels retums. Parasti man atsūta e-pastā jautājumus un man ir jāraksta atbildes. Tā pārvēršos gan par žurnālisti, gan ceļojumu aģenti. Komunikāciju tehnoloģijas attīstās arvien straujāk, bet tieša cilvēciska kontakta kļūst arvien mazāk, tas ir fakts.
Kā aizrāvāties ar tā dēvēto autentisko, vēsturiski informēto interpretāciju?
Tas sākās 1993. gadā, kad gatavojos ierakstīt Baha vijoļkoncertus. Tolaik domāju, ka spēlēt Bahu ir viegli, pašsaprotami, jo Baha skaņdarbus spēlē pat bērni, bet draugs sāka man stāstīt, ka šo mūziku var spēlēt pavisam citādi. Viņš mani ieinteresēja. Sāku klausīties ierakstus t. s. autentiskajā baroka mūzikas interpretācijā, kurā mākslinieki spēlē vēsturiskos instrumentus, un sapratu, ka pilnīgi neko nezinu un nesaprotu, lai gan Bahu esmu spēlējusi kopš agras bērnības. Izrādās, tam, kā mani savulaik mācīja, nav nekāda sakara ar Bahu! Sāku iedziļināties un muzicēt kopā ar senās mūzikas kolektīviem – Orchestra of the Age of Enlightenment, Venice Baroque, Accademia Bizantina un citiem. Ar izcilo itāļu baroka ansambli Il Giardino Armonico 2004. gadā ierakstīju Vivaldi mūzikas albumu. Tieši ar šo sadarbību sākās mans jaunais mācīšanās ceļš.
Bija tā, it kā es mācītos jaunu, iepriekš nepazīstamu valodu. Bija jāapgūst pavisam citāda, būtiski atšķirīga spēles tehnika uz baroka vijoles ar zarnu stīgām. Tikai pēc desmit gadiem šis muzicēšanas veids man jau bija asinīs. Šis process joprojām turpinās un nekad neapstāsies. Tas ir interesants, aizraujošs ceļš, kas ved uz šīs mūzikas izpildījuma tehnikas un raksturīgā skanējuma atrašanu. Bahu un Vivaldi tagad spēlēju tikai uz zarnu stīgām. Tāpat arī Bēthovenu un pat Brāmsu, kad to atskaņoju kopā ar diriģentu Džonu Eliotu Gārdineru un viņa Orchestre Révolutionaire et Romantique. Izmantoju arī citu lociņu, jo ar parasto lociņu uz zarnu stīgām spēlēt nedrīkst. Tāpēc man ir daudz dažādu lociņu – gan baroka, gan klasiskie, gan mūsdienu lociņi. Katru reizi, spēlējot Bahu, Vivaldi un citu baroka komponistu darbus, arvien atklāju kaut ko jaunu.
Mūziķi mēdz specializēties vienā stilistiskā jomā, bet jūsu uzmanības lokā ir baroks, klasicisms un romantisms, kā arī modernisms, visjaunākā mūzika, džeza, pasaules mūzikas un popmūzikas aranžējumi.
Man patīk daudzveidība un improvizācija šī vārda visplašākajā nozīmē – katru reizi spēlēju jau drusku citādi, katru reizi mūzikā atrodu ko jaunu.
Jau minētajā albumā Music We Love ir iekļauts arī igauņu XX gadsimta komponista Lepo Sumeras opuss. Kopā ar Pāvo Jervi un Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri esat ierakstījusi visus Arvo Perta darbus vijolei ar orķestri. Vai jūsu rokās bijis kāds latviešu komponista, piemēram, Pētera Vaska, darbs?
Esmu runājusi ar Pēteri Vasku un vēlos iemācīties viņa vijoļkoncertu Tālā gaisma. Tas ir tik skaists! Zinu, ka viņam ir divi vijoļkoncerti, un tie mani interesē.
Kādas tagad ir jūsu attiecības ar dzimteni?
Esmu dzimusi Piemaskavas pilsētā Žukovskā. Trīs ceturtdaļas manu asiņu ir ukraiņu, tāpēc mana dzimtā zeme pēc būtības ir Ukraina. Tas, kas tur pašlaik notiek, ir šausmīgi. Visa pasaule šobrīd ir ļoti sarežģīta, nemierīga un biedējoša, tā vārās kā elles katls. Esmu sarāvusi saites ar saviem Sibīrijā dzīvojošajiem radiem, jo viņi visi ir Putina propagandas pārņemti. Vecāku man vairs nav: tēvs nomira 2010. gadā, mamma – kovida pandēmijas laikā. Ne Maskavā, ne dzimtajā pilsētā man vairs neviena nav, arī draugu tur man nav. Man nav ne mazākās vēlēšanās turp braukt, jo esmu pret visu šo Krievijas politiku. Mana mūža pirmie divdesmit gadi, kurus pavadīju Krievijā, toreiz PSRS, man bija ļoti smags laiks.
Varat vienā vārdā raksturot tā laika sajūtas?
Šis ir labs jautājums, jo tiešām varu to izteikt vienā vārdā – bailes. Nepārejošas bailes vienmēr un visur. Spēlējot jau no agras bērnības bija bail kļūdīties. Bija bail konkursā nedabūt pirmo vietu, jo bija pienākums uzvarēt. Citas iespējas nebija. Ja paliksi otrajā vietā, ar karjeru būs cauri. Skolā bija bail kaut ko nepareizi atbildēt. Bija bail runāt. Nedrīkstēju teikt, ko domāju. Padomju režīms bija baiss, es jutos kā cietumā. Baiļu sajūta mani pavadīja no rīta līdz naktij. Es to nejutu tikai tad, kad gulēju. Bailes nav savienojamas ar mūziku, jo nav radošās brīvības. Es negribēju tā baidīties visu mūžu, tāpēc nolēmu bēgt.
Es to izdarīju Andropova laikā, kad PSRS vairs vispār nevarēja elpot. Man 1983. gadā atļāva doties koncertbraucienā uz Somiju, kur 1980. gadā ieguvu pirmo vietu Žana Sibēliusa vijolnieku konkursā. Bēgšanu biju rūpīgi izplānojusi jau labu laiku pirms tam. Neviens to pat nenojauta, jo izlikos par naivu, paklausīgu meitenīti, kura neko nesaprot. Nekad neko nekritizēju, biju mierīga un klusa, bet patiesībā man bija plāns, par kuru nedrīkstēja zināt neviens.
Nezināja pat jūsu vecāki?
Nē, neviens, un pirmkārt vecāki, jo vajadzēja simtprocentīgu slepenību, lai nerastos aizdomas. Kad man jau bija Maskavas konservatorijas diploms, manu braucienu uz Somiju centās apturēt. Tas bija togad vienīgais man ieplānotais koncerts ārzemēs, un bēgšana bija precīzi izplānota, taču Maskavas konservatorija darīja visu, lai es turp neaizbrauktu. Manu dzīvi diktēja valsts ierēdņi, un tikai pēdējā dienā pirms izbraukšanas uz Somiju man beidzot izsniedza ārzemju pasi.
Viss izdevās, pateicoties Somijas žurnālistam, ar kuru biju iepazinusies Sibēliusa konkursā. Jau toreiz sākām plānot manu bēgšanu. Jābrīnās, kā tas izdevās, jo ne pa telefonu, ne telpās runāt nevarējām, visur varēja būt noklausīšanās ierīces. Sarunājāmies tikai uz ielas. Es pat vairs neatceros, kā sazinājāmies starptautiskajās tālsarunās.
Uz Somiju devos kopā ar savu toreizējo mīļoto draugu jauno gruzīnu diriģentu Vahtangu Žordaniju, kurš uzņēmās pianista lomu. Somijā mūs visur nepārtraukti pavadīja VDK cilvēki. Pirms koncerta Kūsamo man bija vienīgā brīvā diena, un Vahtangs pateica sievietei, kura mūs uzmanīja, ka es slikti jūtos un vēlos netraucēti atpūsties viesnīcas numurā. Paldies Dievam, viņa aizgāja uz pilsētas centru, droši vien pa veikaliem, savukārt mēs devāmies uz Somijas un Zviedrijas robežu, droši zinot, ka tur nebūs pasu kontroles. Atceros, ka bijām sajūsmā, pacilātā garastāvoklī. Man nebija nekādas bagāžas, pat ne somas. Stradivāri vijoli es atstāju viesnīcā uz gultas, jo tā piederēja valstij. Paņēmu tikai vijoles lociņu, kas piederēja man. Ieliku to polietilēna iepirkumu maisiņā. Nākamajā dienā, kad vajadzēja notikt koncertam un es neatsaucos, tika atvērta viesnīcas istaba un atklājās, ka tajā ir tikai vijole un soma. Mēs tad jau bijām Stokholmā.
Pirms diviem gadiem man bija koncerts tajā pašā pilsētā – Kūsamo –, un es apmetos tajā pašā viesnīcā, no kurienes toreiz aizbēgu. Uz koncertu atnāca cilvēki, kuri toreiz gaidīja manu koncertu un sekoja līdzi mediju ziņām par mūsu pēkšņo pazušanu. Bija atnācis pat policists, kurš, kad mani jau meklēja, atvēra viesnīcas istabu.
Kas toreiz notika tālāk?
Mērķis bija tikt uz Ameriku un prasīt politisko patvērumu, taču sagadījās, ka ieradāmies Stokholmā dienā, kad tika svinēta ASV Neatkarības diena un ASV vēstniecība bija slēgta. Zviedrijas policija, kurai piezvanījām, ieteica palikt viesnīcā un sagaidīt darbdienu. Noslēpāmies tur inkognito, ar svešu vārdu, priecājoties, ka mums neprasīja uzrādīt pases. Mūs meklēja. Radio ziņās ik pēc piecpadsmit minūtēm dzirdēju pieminam manu vārdu, mēs sēdējām numuriņā un negājām pat brokastīs, jo televīzijā rādīja manu fotogrāfiju. Tā slēpāmies divas diennaktis un nekur nerādījāmies. Pat zviedru policija nezināja, kurā viesnīcā esam. Pēc tam Zviedrijas slepenā policija mūs pavadīja uz ASV vēstniecību. Kamēr mums noformēja vīzu, mēs tikām izmitināti un apsargāti slepenā patvēruma mājā. Pēc trim dienām mums iedeva aviobiļetes uz Vašingtonu. Tolaik man šķita, ka aizbraukšu un vairs nekad nesatikšos ar ģimeni. Pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka vecākus pēc manas bēgšanas izsauca un pratināja VDK, bet viņi tiešām neko nezināja. Viņi zaudēja darbu…
Kā varējāt sākt karjeru ASV, ja jums nebija pat vijoles?
Man necerēti laimējās, jo vijoli tieši pirms lidojuma uz ASV atnesa un man lietošanā uz laiku piešķīra bagāts mecenāts, mūzikas instrumentu kolekcionārs. Viņš bija dzirdējis par manu bēgšanu un atrada iespēju sastapt mani Stokholmas lidostā. Tas bija brīnums, ko pirmajā mirklī pat nespēju aptvert un pienācīgi novērtēt. Tajā brīdī un kontekstā uztvēru to kā pašsaprotamu. Kad ierados ASV, man uzreiz zvanīja amerikāņu menedžeris, kurš piedāvāja sadarbību, un jau pēc diviem mēnešiem man bija ļoti labi, dāsni apmaksāti koncerti.
Kas jums tuvāks sirdij – vēriens vai intimitāte, solo simfoniskā orķestra priekšā vai kamermuzicēšana?
Visvairāk man patīk kamermūzika, un man ir ļoti paveicies ar saspēles partneriem. Man patīk būt uz skatuves un spēlēt sonātes kopā ar Reini Zariņu, Alesdēru Bītsonu un Katju Labeku. Tā jūtos daudz brīvāk, nekā spēlējot ar orķestri. Kad esmu orķestra priekšā, uztraukums ir daudz lielāks.
KONCERTS
Viktorija Mullova un Reinis Zariņš
Dzintaru koncertzālē 15.I plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 30–70