Vjačeslavs Mizins kopā ar Aleksandru Šaburovu ir mākslinieku grupa Zilie deguni, kas – sākotnēji plašākā sastāvā – radīja laikmetīgo mākslu "pionieriem un pensionāriem". Viņu neticami asprātīgās, uz klaunādes un huligānisma robežas balansējošās akcijas Krievijā izraisījušas ne vienu vien skandālu un aizliegumu, bet autoriem atnesušas arī pasaules slavu – divkārtēju dalību Venēcijas biennālē (2003, 2005) un citos nozīmīgos mākslas forumos. Zilie deguni ir pārstāvēti arī ABLV Bank kolekcijā topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam.
Ar Slavu Mizinu tiekamies pirms izstādes Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas laikmetīgā māksla atklāšanas Rīgas mākslas telpā. Ekspozīcijā redzētais un saruna rosina uz patētisku piezīmi – tas gan būtu kategoriski nepieņemami pašam Mizinam. Nez ko šajā izstādē domās tie dienas varoņi un tvitera kaujinieki, kas vēl nesen aicināja saraut visas saites ar krievu kultūru, ar māksliniekiem, kas esot "ievēlējuši Putinu", mītiskajiem bļodlaižām? Ja vispār atnāks, vai apzināsies savu nejēgu bagātajās krievu disidentisma, brīvdomības, radošā protesta tradīcijās, ar kādām latviešu māksla var lepoties daudz mazākā mērā? Izstādi atstāju ar cerību, ka Latvijas kolēģi varbūt kaut kad mazliet spēs līdzināties sibīriešu domas brīvībai un kritikas asumam, kā arī pārliecībai, ka māksliniekam, tāpat kā misionāram, ir vēsts, kas nesama visur, arī vidē, kas var būt ne tikai nedraudzīga, bet pat klaji naidīga.
Jūs kopā ar Ievu Kalniņu esat pieteikts kā šīs izstādes līdzkurators. Šeit redzamie darbi nodēvēti par reportāžmākslu. Par ko un no kurienes ir šīs reportāžas?
Mēs pēdējā laikā saucam savu mākslu par Sibīrijas ironisko konceptuālismu. Mūsu māksla ir ironiska vai pat visironiskākā, kas vispār ir liels retums. Parasti māksla ir didaktiska, kaut ko izsaka, bet mums ir ironiska distance pret notiekošo. Tas izriet no sibīriešu veselā saprāta. Kad mēs sākām strādāt kopā ar latviešu māksliniekiem, izrādījās, ka saskares punktu ir pat vairāk nekā atšķirību. Saprotams, šeit māksla ir proeiropeiska, mums – vairāk sibīriska, tāda kā luboks (krievu tautas jeb naivās mākslas veids – V. V.).
Izstāde sanāca diezgan vienota. Es gan neteiktu, ka šī ir tīra reportāžas māksla, tāpēc ka tai piemīt ļoti daudz ironijas un skepticisma. Reportāža ir tīra realitātes attēlošana. Novokuzņeckā 70. gados bija fotogrāfu grupa Trio, kas veidoja īstas reportāžas no Novokuzņeckas metalurģijas kombināta un pēc tam sūtīja bildes uz ārzemēm. Tāpēc viņus izdzenāja čeka.
Vai izjūtat kādu saikni ar bijušo PSRS disidentu mākslu?
Nekādu. Mums ir diezgan distancētas attiecības ar notiekošo. Kādēļ lai mēs būtu disidenti? Mēs uzskatām, ka māksliniekam vienkārši jāattēlo īstenība. Lai cik tas banāli skanētu, mākslai jābūt kā pasaules spogulim. Tādēļ mēs neielaižamies ne ar politiskiem, ne ekonomiskiem grupējumiem. Eksistējam, kā māksliniekam pieklājas.
Vai tomēr ir kāds pamats, saknes, uz kurām balstāties?
Neapšaubāmi Sibīrijā ir pietiekami nopietna mākslinieku grupa. Gandrīz var teikt, ka Sibīrijas–Urālu mākslinieku grupa izdomāja slaveno Maskavas konceptuālismu. 60. gadu vidū viņi parādījās Maskavā un iepazinās ar Iļju Kabakovu. Viņš tolaik zīmēja dīvainas grāmatiņas. Sibīrieši to nosauca par romantisko konceptuālismu. Vēlāk parādījās nosaukums Maskavas romantiskais konceptuālisms, un tā arī palika. Ir mūsu priekšteču komanda, daži, protams, jau ir miruši. Viņi saprata, kas ir konceptuālisms, bet mēs tam pievienojām – "Sibīrijas ironiskais".
Vai jūsu vēstījums ir par Sibīriju, Krieviju vai pasauli vispār?
Jautājums vienkāršs. Tā kā mēs dzīvojam Sibīrijā, protams, atšķiramies no Maskavas konceptuālisma. Mūsējais ir vairāk sadzīvisks, veselīgāk domājošs.
Kādā ziņā?
Saprotiet, kā pie mums saka, tālāk par Sibīriju neaizsūtīs. Totāls internacionālisms, jo uz Sibīriju izsūtīja daudzas tautas. Vēl sibīrieši ir saprātīgi: ja tu šodien neiestādīsi kartupeli, rīt neapkaplēsi un beigās neizraksi, tev vienkārši nebūs ko ēst. Izdzīvošanas spēja, pastāvīgs humors ir ielikts pašā Sibīrijas tautā. Piemēram, Maskavā pēdējā laikā ir ļoti daudz nacionālistu. Savukārt Sibīrijā tautas ir sajaukušās – pēc savas vai svešas gribas.
Tomēr izstādē ir apspēlēti arī citu kultūru tēli.
Jā, piemēram, antiamerikāniski darbi. Tāpēc, ka pie mums ir tāds mīts, ka pret amerikāņiem vajag cīnīties.
Kāpēc joprojām ir šis antiamerikāniskais noskaņojums?
Tas nav noskaņojums, mēs runājam par stereotipiem, kas mājo masu apziņā. Ja tādi ir, mēs tos translējam ironiskā garā, mazliet pasmejoties un vienlaikus kritizējot. Galvenā vēsts – domājiet paši ar savu galvu, tā arī ir Sibīrijas gudrība. Nedomājiet to, ko jums raida televīzija, mediji, tas ir totāls diktāts. To vajag kritizēt vai vismaz par to smieties.
Esmu lasījis Rietumu kritiķu viedokli, ka Zilie deguni starptautiskajās izstādēs ir ļoti izklaidējoši.
Rupji sakot, laikmetīgajai mākslai vispirms vajag piesaistīt skatītāja uzmanību. Pēc tam, kā man mācīja institūtā, ir slāņi, dažādas kategorijas. Galvenā mākslas funkcija ir estētiska. Kad es reiz stāstīju MTV par katarsi, tur nesaprata šo vārdu. Es skaidroju: zēni, jūsu valodā runājot, tas nozīmē palūrēt un "ofigeķ".
Jūs taču to sasniedzat nevis ar skaistām gleznām, bet arī izmantojot paši sevi, savu uzvedību.
Man šķiet, mums vispār ir kaut kāda antiestētika. Šī ekscentriskā uzvedība ir Sibīrijai raksturīga. Varbūt nopietniem cilvēkiem tas izpaužas mazākā mērā, bet viņi vismaz ir viesmīlīgi. Jo, ja ir auksti, ir jāielaiž ciemiņš, citādi viņš nosals. Visi mūsu mākslinieki ir samērā ekscentriski.
Vai šis tēls netiek veidots speciāli, lai pievērstu samērā arogantās mākslas pasaules uzmanību?
Varbūt zināmā mērā. Mēs tomēr neesam aktieri, mūsu tēli nav izdomāti. Mēs saprotam, kādam ir jābūt mūsdienu māksliniekam. Pirmkārt – interesantam. Otrkārt – labsirdīgam. Treškārt – jautram. Ceturtkārt – pillā. Ne obligāti, bet vēlams.
Jūs nemulsina, ka tiekat uztverti kā eksotika?
Mulsina. Taču ko mēs varam mainīt? Kā kļūt solīdākam? Ģērbties uzvalkā un staigāt akmens seju? Groteska mums ir dabiska. Ja kāds Rietumu kurators nesaprot ģeogrāfijas specifiku un cilvēku dzīvi noteiktā teritorijā, viņš pieprasa lāci, šņabi, balalaiku... pirti, ko vēl? Lai parādītu klišeju idiotismu, kas ir šāda kuratora galvā, mēs tēlu vēl paspilgtinām. Kad mums jautā, vai taisnība, ka pie jums lāči pa ceļiem staigā, atbildam: nav taisnība, mums nav ceļu.
Jūsu darbos ir daudz intelektuālākas atsauces, piemēram, uz supremātismu.
Protams. Mums skolā mācīja. Sērija Sadzīves supremātisms radās tāpēc, ka padomju laikā krievu modernisms galīgi nevienam nebija vajadzīgs. Taču tad, kad notika zināma pārorientācija, izrādījās, ka tas ir gandrīz vai galvenais krievu sasniegums XX gadsimtā, un muzeji ar to sāka pelnīt. Aizveda uz Ņujorku izstādīt, naudiņu saņēma. Bija pat skandāls, kad no muzeja nozaga Filonova darbus, kas pēc tam uzpeldēja mākslas tirgū. Mūsu ironija ir par to, ka supremātisms tagad ir kā muzeju dienišķā maize. Un desas ripa virsū. Lūk, mūsu mākslas jēga.
Un ko nozīmē fotogrāfija, kurā karavīrs cīnās ar melno kvadrātu?
Tā ir noteiktu tautisku uzskatu sadursme ar to pašu supremātismu. Krievijā arvien valda uzskats, ka vajag atgriezties pie labāko gleznotāju, piemēram, Repina, tradīcijām. Pie sociālistiskā reālisma. Šobrīd tas ir pārformatizējies, bet Maļeviču joprojām daudzi uzskata par rietumniecisku šarlatānu. Mēs mītu vizualizējām. Kaut gan Soču olimpiādē tika uzsvērts, ka krievu mākslas pīlāri ir Kandinskis, Maļevičs un Šagāls.
Vai šeit nav kāda paralēle ar Zilo degunu darbību – jūs taču arī sākāt kā pretstats krievu mākslas pamatstraumei, bet esat kļuvuši par tās vizītkarti?
Tas ir parasts mākslinieka ceļš: viņš sāk kā huligāns un beidz muzejā. Kā Volodja Dubosarskis teica: skaidrs, ka mēs nonāksim muzejā, nekur neliksies, bet kādēļ vieni savu dzīvi nodzīvos kā klauni, bet citi – kā nopietni ļaudis?
Varbūt citi jau sākumā ir nopietni? Vēro tendences, cenšas atdarināt...
Tas ir smieklīgi. Kā jauns mākslinieks var būt nopietns? Mākslā nav iespējams uzbūvēt kaut kādu stratēģiju, kurai sekot. Es nepazīstu nevienu tādu cilvēku. Mūs ilgi ieskaitīja Sibīrijas grupā, it kā īsta māksla būtu tikai Maskavā. Pēc tam sāka saukt par Zilajiem deguniem. Mēs vēl pretojāmies, bet reiz, kad atbraucām uz Rīgu, nevarējām atrast savus vārdus viesnīcas rezervācijas sarakstā, kamēr atklājām, ka esam reģistrēti kā "Saša un Slava Zilie deguni".
Vai jūs vienmēr visu darāt otrādi, nekā pieņemts?
Faktiski – jā. Diezgan primitīvs kritikas veids, bet iznāk interesanti – mēs radām mākslu vienkāršajiem cilvēkiem un rādām to biennālēs ekspertiem. Viņiem jau ir savas nostādnes, piemēram, Venēcijas biennālē, kad kuratore bija Roza Martinesa, viņas devīze bija Vienmēr mazliet priekšā. Viņa ar to domāja, ka māksla vienmēr ir priekšā pamatstraumei. Mūsu instalācijā cilvēki skrēja pa apli. Kā gan var saprast, kurš kuram ir priekšā?
Vai jums bieži pārmet sliktu gaumi?
Visu laiku. Taču mēs principiāli parodējam mediju žanrus, kas ir diezgan zemi.
Vai mākslai, kas parodē kaut ko aktuālu, nav riska palikt pagātnē, kad visi būs aizmirsuši, ko jūs parodējat? Aktualitātes, laikmeta zīmes taču mainās.
Nesen skatījos kādu attēlu, nevarēju atcerēties, kur esmu to redzējis. Atjēdzos – tas taču Breivīks, masu slepkava, kam ne tik sen visi veltīja uzmanību. Mediju informācijas vilnis visu laiku mainās. Mēs sekojam aktualitātēm. Ko tur var padarīt? Tāpat kā nav iespējams izveidot stratēģiju, kas garantē panākumus, nevar izdomāt, kāda māksla būs interesanta pēc simt gadiem.
Vai jūs atdalāt mākslas dzīvi no īstās, savējās?
Protams. Māksliniekam vispār ir šizofrēnisks dzīvesveids, iekšā mājo neprātīgs dvīnis. No vienas puses, tu esi mākslinieks, no otras – ģimenes cilvēks, darbinieks, nauda kaut kā jāpelna. Es, piemēram, esmu gan mākslinieks, gan kurators un vēl izstāžu daļas priekšnieks Laikmetīgās mākslas centrā. Gandrīz ierēdnis. Man ir četri bērni, es nevaru būt galīgs muļķis, taču kā mākslinieks es esmu neprātīgs.
Kad Rīgas mākslas telpā pērn rudenī bija izstādīta ABLV Bank kolekcija topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam, tajā uzmanību piesaistīja jūsu slavenā fotogrāfija ar miličiem, kas skūpstās. Daudzi to saprata kā geju drāmu represīvajā Krievijā. Kādu vārdu jūs, piemēram, lietojat, lai apzīmētu homoseksuāļus?
Nu, pidari. Taču ar to šim konkrētajam darbam nav nekāda sakara. Bija tāds plakātu žanrs vēl Staļina laikā, kur karavīrs skūpstās ar zemnieku no atbrīvotajām zemēm un tamlīdzīgi. Milicija mūsu izpratnē ir diezgan agresīvi noskaņota pret vienkāršajiem cilvēkiem, un mēs izdomājām tādu tēlu no brāļu Vaineru romāna Žēlsirdības laikmets, pēc kura uzņemts slavenais seriāls Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Tajā ir divi antagonisti – miliči, kuri strādā kopā, – Žeglovs un Šarapovs. Tas nav nekāds homoseksuāls skūpsts, tas ir kā Lieldienās. Žēlsirdības laiks. Mums pat kāda meitene atrakstīja, ka kādreiz no miličiem baidījusies, bet tagad pret viņiem izjūt sirsnību.