Zebris: Nemēģināju attaisnot dedzinātājus, kāvējus un šāvējus, nedz arī meklēju viņiem nosodījumu

es grāmatu domāju pirkt. Man Zebris liekas īpatnējs. Es izlasīju Koka nama ļaudis.

Baltijas valstu ēnu ekonomikas pētnieks zinātņu doktors Arnis Sauka intervijā Magdai Riektsiņai. Autors: Magda Riekstiņa, Diena. 2014. gada 24. jūlijs 11:22 Varbūt problēma ir tā, uz ko norādīja Valsts kontrole (VK), - no nodokļu maksātāju naudas finansētās iestādes naudu reizēm tērē nelietderīgi, un uzņēmēji aizdomājas: "Kāda motivācija maksāt nodokļus, ja valsts iestāžu darbinieki par šo naudu svinības rīko?" Paraugoties plašāk, gribu uzsvērt, ka ēnu ekonomika un pelēkās naudas klātbūtne noteikti nav tikai privātā sektora problēma. Mani pašu veikt pētījumus par ēnu ekonomiku pamudināja tieši jautājums, kā tiek slēgti līgumi par valsts pasūtījumiem. Tagad mūsu pētījuma dati rāda, arī kukuļdošana ir būtiska ēnu ekonomikas daļa. Par nodokļos nomaksātās naudas tērēšanu runājot, protams, nevar noliegt, ka VK atklātā naudas izšķērdēšana valsts budžeta iestādēs ir nopietna problēma.

Nē, mīlīši, es te neesmu rosījusies, kāds paņēmis manu vārdu.

Skaislīt, stājies Rakstnieku savienībā, pie reizes dabū ieroču nēšāšanas atļauju un tiec galā ar nīsto latviešu literatūru un rakstniecēm. Rīkojies, nevis padari smieklīgu iekvienu KDi pieminēto kultūras, īpsāi literatūras, norisi.

Rudīte Kalpiņa, literāte un vēsturniece 16.jūlijs 2014 11:35 Izdrukāt Nosūtīt Par visas sērijas vadlīniju izvirzīta hronoloģiskā periodizācija - viena aizvadītā gadsimta desmitgade, par kuru rakstnieki, balstoties uz laikmeta dokumentu un citu materiālu izpēti, apņēmušies radīt individuālas literāras versijas. Osvaldam Zebrim, ķeroties klāt mūsdienu sabiedrībā vairs maz zināmajiem 1905.-1906.gada notikumiem, pieder gan sērijas atklājēja gods, gan atbildība. Augstu novērtējams iespaidīgais izpētes darbs, kādu veicis grāmatas autors, lai spētu iejusties laikmeta kontekstā un iegūtu izejvielu romānam. Noteikti izceļama Zebrim raksturīgā spēja ar pilnasinīgiem, virtuozi veidotiem teikumiem, kas viegli ļauj iejusties rakstnieka uzburtajā pasaulē, radīt visumā aizraujošu stāstījumu, kuru lasīt ir īsta bauda arī valodas gardēžiem. Šajā tekstā turklāt izdevies organiski iestrādāt tālaika ļaužu izteiksmes veidu. Tā nav pašsaprotama veiksme, bet skrupulozi un mērķtiecīgi īstenota iecere, kas piešķir rakstījumam noteiktu kvalitāti. Vēsturiskā romāna žanrs pieprasa tādu meistarību, kura autoram ļauj teicami pārvaldīt izejmateriālu - paņemot no tā tikai daiļliteratūrai vajadzīgo un no pārējā atsakoties. Šoreiz, šķiet, savāktais materiāls nereti guvis virsroku pār teksta radītāju, pēdējam cenšoties pēc iespējas plašāk un dziļāk lasītāju iepazīstināt ar pretrunīgā laikmeta fonu un norisēm. Varbūt distance, ko sniedz brīva orientēšanās laikmetā, kas nav paša piedzīvots un izjusts, dotu iespēju radīt īsti reālistisku darbu? Mēģinājums šo «vētru un dziņu» laikmetu stilizēt literatūrā izdevies tikai nedaudziem - Albertam Belam Saucēja balsī (1973), Zigmundam Skujiņam Gultā ar zelta kāju (1984), dokumentālajā prozā - britam Filipam Rufam darbā, kas nesen tulkots latviski, Pa stāvu liesmu debesīs (2012). Ne viena vien situācija vai attiecību savērpums romānā šķiet psiholoģiski nepamatots, pārlieku sakonstruēts. Iespējams, lielāku iekšējo brīvību no vērienīgā uzstādījuma smagmes izjūtas Zebrim sniegtu cits redzējuma leņķis - ja rakstītu 21.gadsimta rakstnieka versiju par Piekto gadu, rādot šodienas latvieša skatījumu uz šo laiku, personībām, notikumiem un meklējot mūsdienu saskari ar tiem. Galvenā varoņa Rūdolfa Reiznieka morālo dilemmu atainojumā diemžēl nepietiekami pamanāma Piektajā gadā kulminējusī latviešu kolektīvās pašapziņas dzimšana, nācijas garīgais saviļņojums, sapņi par taisnīgāku pasauli, ideju un mērķu cildenums, ja gribat, Piektā gada patoss, kas iededza kvēli lielā tālaika latviešu sabiedrības daļā. Arī Arvīda Gaiļkalna tēlā tas paliek informatīvi deklaratīvā līmenī. Indivīda stāsta mērogs izrādās lielāks par laikmeta stāstu, tas rada līdzsvara trūkuma iespaidu. Šis darbs mudina uzdot jautājumu, vai rakstniekiem - vēsturisko romānu projekta dalībniekiem - nebūtu derējis konkrētāks un ietilpīgāks ievirzes konturējums, vienojoties par romāniem kopēju saturisko vēstījumu, kas kalpotu gan par atskaites, gan atsperes punktu un ciklam piešķirtu kopības garu? Sērijas pieteikumos izskanējis, ka romāni būs formā novatoriski un atšķirsies no latviešu vēsturiskajā literatūrā pēdējā desmitgadē pastāvošās «galvenās straumes». Gaiļu kalna ēnā neliek piedzīvot būtisku intelektuālu vai garīgu atklāsmi, toties laikmeta faktu izklāsts tajā ir gan dāsns, gan saturiski jaudīgs. Patukšo latviešu daiļliteratūras plauktu par 1905.gadu papildinājis rūpīgs, godprātīgi uzrakstīts daudzslāņains darbs.

Nevaru spriest par romānu, tas jāizlasa vispirms. Lūk, Zebris vienā teikumā saka, ka ir laimīgs, ka Repše iedeva naudu, otrā teikumā - ka dzīvojot kā vergs, cik grūta dzīve esot. Nu es teiktu - nemocies, met to rakstīšanu pie malas, latviešu literatūra neko no tā nezaudēs. Piekrītu gan apgalvojumam, ka uzdevums nevienam nebūtu viegls, kam vispār ir sirdsapziņa, nevis haļavščika dzīvesveids. Lūk, izlasīju Fon Fēgenzaka Baltiešu gredzens - tur parādīts 1905.gads - tāds , kādu to redzēja un piedzīvoja viens jauns vācu baronēns. Un arī tā ir daļa no vēstures. Tāpat - uzrunājošs un vilinošs ir Zebra apgalvojums, ka viņam galvenais bija parādīt cilvēku šajos vēsturiskajos notikumos. Tam es piekrītu, bet redz- Kalpiņa atkal saka, ka tas Zebrim nav izdevies. Noteikti grāmatu nepirkšu, bet noteikti centīšos izlasīt, vismaz iesākt lasīt. Cīnos sevī ar šo niķi - izlasīt grāmatu līdz galam pat ja tā nepatīk.