Uz skatuves būs ļoti daudz Hofmaņu – solīja režisors Aiks Karapetjans pirms Žaka Ofenbaha fantastiskās operas Hofmaņa stāsti jauniestudējuma pirmizrādes, kas Latvijas Nacionālajā operā (LNO) notika 26. septembrī, diriģenta Frederika Šaslēna muzikālajā vadībā. Šis ir jau sestais Aika Karaptejana darbs operas režijā. Uzveduma scenogrāfs ir Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece – Kristīne Pasternaka, horeogrāfe – Linda Mīļā, gaismu mākslinieks – Euģenijus Sabaļausks. Titullomu jauniestudējumā atveido itāļu tenors Džordžo Berrudži un LNO solists Artjoms Safronovs. Pārējās lomās – Rihards Mačanovskis, Štepānka Pučālkova vai Laura Grecka, Annija Kristiāna Ādamsone vai Inga Šļubovska-Kancēviča, Jūlija Vasiļjeva vai Inna Kločko, Dana Bramane vai Tatjana Trenogina u. c.
Operā Aiks Karapetjans debitēja īsi pirms viņa debijas filmas iznākšanas. Viņa veidotie Džoakīno Rosīni operas Seviljas bārddzinis (2011) un Šarla Guno operas Fausts (2016) iestudējumi Latvijas Nacionālajā operā saņēmuši Latvijas Mūzikas gada balvu kategorijā Gada uzvedums. 2019. gadā tapa Italo Montemeci un Rudžero Leonkavallo viencēlieni Burvestība. Pajaci, kā arī Fausta iestudējums Norvēģijā. Savukārt Žorža Bizē Karmenu režisors ir iestudējis tās dzimtenē Francijā Monpeljē operā (2018). Skatoties nākotnē, Aiks Karapetjans saka: "Es gribu pabarot savu zvēru, kuram ir ambīcijas un kurš ir izsalcis."
Spilgti atceros, kā mūsu sarunā, kad tapa Fausts, dedzīgi apgalvojāt, ka pīpēšana jums nozīmē brīvības izpausmi. Vai jūs to atkārtotu arī tagad?
Pirmo reizi mūžā iedomājos, ka pīpēšana ir jāatmet, bet, tiklīdz sākas mēģinājumi, šī doma uzreiz pazūd… Toreiz tā teicu, jo nevarēju saprast, kāpēc ir jāaizliedz smēķēt, ja pārdod cigaretes. Dažās valstīs likums ļauj lietot marihuānu, bet nedrīkst to pārdot…
Skats no Aika Karapetjana iestudētās Šarla Guno operas Fausts (2016) Latvijas Nacionālajā operā. Foto – Agnese Zeltiņa
Kā nonācāt līdz mīlestībai pret operas žanru?
Es sapņoju par kinorežiju, bet pat nebiju iedomājies, ka iestudēšu operas. Taču pat kinozvaigzne Alēns Delons savulaik intervijā teicis, ka ir "cilvēks no ielas", kurš nebija domājis kļūt par aktieri. Viņš salīdzināja sevi ar Žanu Gabēnu un tās paaudzes aktieriem, kuriem nebija nekādas profesionālās izglītības.
Vismaz gājāt uz operizrādēm?
Nekad agrāk nebiju skatījies un joprojām tās skatos ļoti reti, bet palaikam paklausos mūziku, kas man patīk. Kad toreizējais Operas direktors Andrejs Žagars mani aicināja iestudēt Seviljas bārddzini, tad gan izmantoju man doto iespēju bez maksas skatīties izrādes šajā namā, lai iepazītu un saprastu opermākslu.
Skats no Aika Karapetjana iestudētās Džoakīno Rosīni operas Seviljas bārddzinis (2011) Latvijas Nacionālajā operā. Foto – Gunārs Janaitis
Tagad esat līdz ausīm iemīlējies operā?
Es gandrīz neeju skatīties izrādes, bet strādāt ar aktieriem, dziedātājiem un taisīt izrādes teātrī – tas mani interesē un patīk, jā.
Ar to domājat gan muzikālo, gan dramatisko teātri?
Sāku tieši ar operu, bet pagājušajā gadā Jaunajā Rīgas teātrī iestudēju Justīnes Kļavas lugu Fēlikss, Anatolijs un Ilona, un 2025. gada februārī turpat būs vēl viena pirmizrāde – Justīnes Kļavas Pēdējā maltīte. Ja salīdzinām operu ar dramatisko teātri, tās ir gan tehniski, gan metožu ziņā pilnīgi dažādas pieejas, kā režisoram ir jāstrādā.
Kādas ir būtiskākās atšķirības?
Dziedātāji nav aktieri. Ar viņiem nevajag runāt kā ar aktieriem. It sevišķi mūsu – Latvijas Nacionālās operas – gadījumā, kur pēc pirmizrādes dziedātāju sastāvs mainās. Pirms pusgada aizgājis uz Faustu, redzēju, ka sastāva lielākā daļa bija dziedātāji, ar kuriem nekad nebiju strādājis. Tā ir specifika, kas dramatiskajā teātrī nav iedomājama. Taču ir arī tādi lielie operas režisori kā Kšištofs Varlikovskis, Berijs Koskis un Dmitrijs Čerņakovs, kuri strādā tikai ar vienu sastāvu, un tikai tas šo izrādi dzied. Čerņakovs pats izvēlas dziedātājus, ar kuriem strādā visu laiku un vienmēr aicina atkal, jo viņi ir ļoti spēcīgi arī aktieriski. Taču, ja brīnišķīgs dziedātājs ir slikts aktieris, viņam vienalga būs laba karjera. Savukārt tas, kurš būs tikai labs aktieris, nebūs operā.
Tā sauktā režijas teātra, un it sevišķi operas, kinotiešraides ietekmē arvien svarīgāki par lielajiem žestiem kļūst izteiksmīgi tuvplāni un mīmika.
Tajā brīdī tas viss pārvēršas par mēmo kino, jo lomas un ainas bieži tiek izspēlētas diezgan pārspīlētā veidā. Es kā liels sinefils ekrānā redzamos stāstus uztveru kā filmu, un, skatoties izrādes uz ekrāna, man tā šķiet slikta filma. Manuprāt, ir noziegums filmēt operas un teātra izrādes, jo skatuves mākslas skaistums ir tajā, ka izrādes pēc tam mirst. Viss, kas mirst, ir dzīvs atšķirībā no kino, kas iemūžina.
Kinorežisors un operrežisors vienā personā ir laba kombinācija?
Manuprāt, jā, jo, veidojot gan filmu, gan operas iestudējumu, es iepriekš izdomāju, ko darīt. Teātrī tas nedarbojas. Tur izrāde top kā dzīvs un ļoti jūtīgs organisms procesā, kurā režisors tikai rāda aktieriem virzienu, bet uz rezultātu ejam visi kopā. Savukārt operai vai filmēšanai vajag jau iepriekš visu izdomāt un īsā laikā to īstenot, dodot dziedātājiem un kinoaktieriem ļoti precīzus uzdevumus: aizej tur, apsēdies šeit, paskaties tur. Kad, izmantojot šo pašu metodi, Nacionālajā teātrī taisīju pirmo izrādi (Viljama Šekspīra Venēcijas tirgotāju 2013. gadā – I. L.), bija liela vilšanās. Tā bija mana problēma. Pērn JRT iestudējot Fēliksu, Anatoliju un Ilonu, jau iepriekš zināju, ka tā vairs nedarīšu.
Ieklausāties aktieru idejās, bet kā ar dziedātājiem?
Pieņemu ar lielāko prieku, jo man ļoti patīk radīt kopā. Viss ir atkarīgs no konkrētā dziedātāja. Esmu ievērojis, ka ārzemnieku pieeja ir radošāka, bet mūsējo – vairāk funkcionāla. Taču negribu vispārināt. Ir arī dziedātāji, kuri iesaistās diskusijās, uzdod jautājumus un grib iejusties kā aktieri. Taču pēc pusgada šīs lomas dziedās citi mākslinieki, un man ar to vairs nebūs nekādas saistības.
Hofmaņa stāstiem būs vairāki izpildītāju sastāvi?
Būs divi sastāvi. Mēs ļoti ātri ejam uz priekšu, jo lielākā daļa dziedātāju mani jau pazīst un uzticas. Protams, ir vietas, kuras vēl pats nezinu, kā atrisināt. Ja nesanāk, vajag pagaidīt. Atnāks! Katrā izrādē ir kāda aina, kuru līdz pēdējam brīdim nevaru izdomāt, bet zinu, ka atnāks un mēs izdarīsim.
Ar ko jūs vilināja šīs Ofenbaha operas mūzika un neparastais stāsts?
Tas bija Operas vadītāja Egila Siliņa piedāvājums. Gribēju pavisam citu operu, bet teātra plāni mainījās un man piedāvāja Hofmaņa stāstus.
Ko jūs pats būtu vēlējies?
Gribēju Georga Frīdriha Hendeļa Rinaldo. Mans sapnis ir iestudēt baroku, bet, tiklīdz par to ierunājos, man saka: tas šobrīd nav iespējams, jo orķestrim nav specifisko vēsturisko instrumentu un ir jāpieaicina dziedātāji, kuri specializējas baroka mūzikā. Taču redzu, ka jaunās sezonas beigās ir paredzēta cita Hendeļa opera. Esmu sapratis, ka nevajag ticēt tam, ko direktori stāsta. Kad man atsaka, es neticu, jo dažādi direktori man par baroku ir teikuši vienu un to pašu. Egils Siliņš nav pirmais, kuram piedāvāju Rinaldo. Varbūt tikai Andrejs Žagars būtu piekritis, jo viņš pēc dabas bija avantūrists, viņam patiktu kaut kas riskants.
Hendeļa Alčīnas 1998. gada iestudējums ir viens no veiksmīgākajiem Latvijas Nacionālās operas darbiem 26 gadu laikā!
Jā, bet tas bija sen. Ceru, ka gan jau kaut kad tikšu pie Rinaldo.
Jūs arī pēc dabas esat avantūrists?
Nezinu… Varbūt, jo tieši tās idejas, kuras īstenot gandrīz nav iespējams, mani uzreiz ieinteresē vairāk. Man patīk izaicinājumi. Patīk izdarīt kaut ko tādu, ko neesmu darījis, un riskēt. Risks mākslā ir vissvarīgākais, ja autors grib radīt kaut ko interesantu vai nozīmīgu. Neriskējot viņš to nevarēs sasniegt. Risks negarantē izdošanos. Visdrīzāk būs izgāšanās, jo riskējot vienmēr ir astoņdesmit procentu neveiksmes iespējas. Bet tie divdesmit procenti iespējamās izdošanās ir svarīgāki par tiem astoņdesmit. Būtiska ir veiksme – vai darbs tapis pareizajā laikā un pareizajā vietā.
Vai Hofmaņa stāstos sagaidīsim kaut ko tādu, ko līdz šim neesat darījis?
Mani fascinē tas, ka šajā operā ir faktiski četras dažādas pasaules un tās pārstāv ļoti dažādi varoņi. Šis būs aizraujoši jautrs un vizuāli intriģējošs piedzīvojums ar skaistu mūziku. Diemžēl ierobežo tas, ka iestudējuma budžets ir krietni mazāks nekā Faustam pirms astoņiem gadiem. Man patīk, ka mūzikā ir pārstāvēti dažādi žanri: gan komēdija, gan traģēdija, gan melodrāma. Tas ir ļoti labs veids, kā sasniegt skatītāju un viņu izklaidēt.
Vai šīs dažādās pasaules eksistē dzīves īstenībā vai cilvēka galvā? Un kas īsti ir Hofmanis?
Mūsdienu cilvēks, mākslas kolekcionārs, kuru pamet mīļotā sieviete – operdziedātāja Stella. Viņas jaunais mīļākais Lindorfs parādās dzīvoklī, lai savāktu mantas, un nejauši kopā ar Mūzu (Niklausu) un Hofmani apēd halucinogēnās sēnes. Mūza pārvēršas par kaķi, un visi trīs dodas ceļojumā Hofmaņa zemapziņā. Tajā sastaptie trīs tēli – Olimpija, Antonija un Džuljeta – vienlaikus ir saistīti ar gleznām no Hofmaņa kolekcijas un atšķiras pēc krāsām. Šīs fantastiskās pasaules ir diezgan tuvas libretam, vienīgi Olimpija ir nevis lelle (robotsieviete), bet mākslīga sieviete, zinātnieka izgudrojums. Gan slimā Antonija, kuras vēlme dziedāt ved viņu nāvē, gan kurtizāne Džuljeta vizuāli ir ļoti tuvas E. T. A. Hofmaņa literārajam oriģinālam. Epilogā atgriezīsimies Hofmaņa dzīvoklī.
Vai tiesa, ka Hofmanis uz skatuves tiks parādīts kā daudzi vienā?
Tas ir galvenais, ko esam mainījuši. Būs ļoti daudz Hofmaņu – viss koris! Ap pussimt vizuāli vienādu Hofmaņu līdztekus solistam. Izpētot libretu, konstatēju, ka koris visu laiku dzied par to, ko Hofmanis vēlas, vai par viņa cīņu ar savām vēlmēm. Man šķiet, ka šādi varam vairāk izstāstīt par pašu Hofmani. Esmu noskatījies daudzus šīs operas iestudējumus, taču nekur neesmu sastapis šādu ideju.
Ja reiz titulvaronis jūsu versijā ir mākslas darbu kolekcionārs, esat pamatīgi iedziļinājies mākslas vēsturē?
Mana pirmā izglītība ir mākslas vēsturnieks. Operā man šī izglītība noder vairāk nekā kino. Jau kopš debijas ar Seviljas bārddzini jutu, ka zināšanas par vēsturi man palīdz.
Jūs pazīst kā šausmu filmu režisoru. Operā vēlaties pārsteigt, saviļņot, smīdināt, izklaidēt vai pabiedēt skatītājus?
Viss, ko jūs tikko nosaucāt, ir izklaides sastāvdaļa. Gan tad, kad skatītājs baidās, gan tad, kad viņš raud vai smejas.
Pēdējās desmitgadēs Hofmaņa stāstu motīvi Latvijas Nacionālajā operā iedzīvināti divos baletos: Kopēlija ir komiska izrāde visai ģimenei, savukārt Smilšu vīrs – depresīvs šausmu balets.
Es gribēju operu Hofmaņa stāsti parādīt vieglāku, nekā ir pats materiāls, un vēlos šajos stāstos pastiprināt komiskumu un absurdumu. Nemēģinu ļoti transformēt vienīgi smagāko, melodramatiskāko traģisko Antonijas tēlu. Attiecībā uz visu pārējo ļoti daudz domāju par "gegiem" un maziem jociņiem, lai būtu aizraujoši skatīties izrādi un lai skatītājam būtu sajūta, ka viņš ir sēdējis zālē nevis trīs stundas, bet pusstundu. Labākais kompliments, ko esmu dzirdējis par Faustu, ir, ka skatoties četras stundas pagājušas kā viena.
Kā definējat jauniestudējuma žanru?
Es teiktu, ka tā ir fantasmagoriska komēdija. Es atteicos no videoprojekcijām un scenogrāfijas efektiem. Mēģināsim izstāstīt šo stāstu ar citiem izteiksmes līdzekļiem.
Tomēr esat teicis: "Ja mani interesētu realitāte, es nenodarbotos ar režiju."
Tā ir, un tas tikai pastiprinās, it sevišķi pēdējos četros gados, kad pasaulē nekas labs nenotiek. Bēgšana no mūsdienu realitātes kļūst arvien sāpīgāka, bet palikt šodienas realitātē ar skaidru prātu ir pašnāvība.
Kas jūs satrauc visvairāk?
Ir ļoti daudz informācijas, tā ir pieejama uzreiz tiešraidē, un tas viss ir kļuvis par izklaides industriju, vienalga, vai cilvēki skatās karu Izraēlā vai Ukrainā. Kādreiz to varējām tikai izlasīt avīzēs un noskatīties televīzijas ziņās, bet tagad uzzinām tūlīt. Cilvēki lasa ziņas un tic.
Jūs neticat?
Es vairs neticu nekam, ko lasu. Gruzīnu filozofs Merabs Mamardašvili ir teicis, ka patiesība ir svarīgāka par dzimteni, un es pilnībā piekrītu. Kā cilvēki veido attieksmi pret notikumiem? No ziņām. Ja cilvēki izvēlas, kam viņi grib ticēt, un nepieņem nekādu citu informāciju, šaubos, vai tā tiešām būs patiesība. Pat ja patiesība eksistē, nav viegli to pieņemt. Vai cilvēks to spēs vai tomēr pateiks, ka tā ir propaganda? Visvieglākā atbilde ir: viltus ziņas, fake news. Es cenšos atrast neitrālus avotus.
Atsauces uz skaudro, aktuālo dzīves īstenību, sabiedrību un politiku teātrī tagad ir modē.
Ir gadījumi, kad tas ļoti labi iedarbojas, bet es bēgu no tā prom. Tieši tā manā interpretācijā rīkojas arī Hofmanis, kurš bēg no savām reālajām problēmām fantāzijas pasaulē. Diemžēl viņš pēc tam atgriežas realitātē un saprot, ka vienīgais veids, kā izdzīvot, ir mīlēt mākslu, nevis sievietes. Šī tēma man ir ļoti tuva. Bet, ja vēlos savā darbā aktualizēt saikni ar šībrīža problēmām, tas nozīmē, ka es bezjēdzīgi riskēju, jo laikā, kad darbs būs nonācis līdz pirmizrādei, tā vairs nebūs aktualitāte. Ar kino ir vēl grūtāk, jo filmas top ilgāk.
Māksla ir arī terapija, glābiņš. Tu aizej uz operu, baletu, teātra izrādi vai koncertu, un mūzika tevi paņem un aizved projām. Cilvēks paliek viens ar sevi, pilnīgi atbrīvojoties no jebkādām vēlmēm un sajūtām, kas satriec vai kārdina dzīves realitātē. Tāpat ir, dodoties dabā. Tu sēdi jūras krastā un domā: ar ko es nodarbojos, un kāpēc man tas liekas svarīgi?! Vienkārši ir labi tagad, šajā brīdī. Klausoties mūziku, it sevišķi, ja tā ir brīnišķīga un spēcīga, saproti, ka tam, ko tu diendienā dari, par ko tu pārdzīvo, priecājies un dusmojies, nav itin nekādas jēgas.
Mana pārliecība ir, ka mūsu dzīvei vispār nav jēgas, jo galā vienalga būs nāve. Tāpēc vienkārši ir jāizmanto iespēja labi pavadīt laiku un kaut ko atstāt pēc sevis. Visvieglākais ir radīt bērnus. Vajag paveikt vēl kaut ko, bet es negribu tajā visā iet pārāk dziļi, jo kļūst fiziski slikti. Tā ir pašmocīšana: tu sāc nožēlot, ko esi izdarījis vai neesi izdarījis, sāc sevi analizēt un ienīst. Labāk palasīt kādu grāmatu, paklausīties mūziku vai iedzert kopā ar draugiem. Galvenais ir nesēdēt un nesarunāties tikai ar sevi. Tas vienmēr beidzas slikti.
Vai jums ir bail no nāves?
Protams. Kuram gan nav? Es neticu tiem, kuri apgalvo, ka nebaidās, jo neviens nezina, kas būs. Kā var nebaidīties no nezināmā? Vienu rītu, dodoties uz Operu, Ģertrūdes ielā ieraudzīju bezpajumtnieku. Viņš gulēja uz soliņa tā, ka bija skaidrs: viņš ir bezsamaņā vai miris. Pie viņa piestāja cilvēki, un es sapratu, ka visvairāk baidos nomirt publiskā vietā, kur sveši cilvēki būtu tam liecinieki.
Spriežot pēc paveiktā, jums tuvākas ir franču operas?
Esmu kļuvis par franču operu režisoru (smejas). Četri no sešiem maniem iestudējumiem ir franču komponistu darbi.
Vai saprotat franču valodu?
Jā. Jau sen biju gribējis apgūt franču valodu un dažus mēnešus gāju uz privātstundām pie tulkotājas, kura man ielika pamatus. Pēc tam patstāvīgi papildināju savas zināšanas un pusgadu nodzīvoju Parīzē, kur ieguvu maģistra grādu režijā Parīzes kinoskolā ESEC.
Jums patīk mācīties valodas?
Jā. Īpaši patīk, ja varu runāt ar cilvēkiem valodā, kuru viņi saprot, bet viņi nezina valodu, kuru zinu es. Es runāju ar jums latviešu valodā, bet jūs ar mani armēniski nevarēsiet runāties. Ja runā ar cilvēku viņa dzimtajā valodā, uzreiz ir vieglāka komunikācija. Man arī patīk zināt, ka manu dzimto valodu šie cilvēki nepārzina.
Latvijas simtgadē vētru sacēla jūsu ieraksts tviterī par Deju svētku lieluzvedumu Māras zeme: "Palika baisi, izskatās pēc svētkiem kādā diktatūras režīmā..." Savukārt pērn LMT seriālam Kolektīvs radītā komēdijdrāma Degsme beidzas ar deju kolektīva dalībnieka upurēšanu.
Ieraksts tviterī bija domāts kā joks. Dziesmu svētki nav domāti man. Tie balstās uz nacionālajām jūtām un ir domāti etniskajiem latviešiem, kuri te ir dzimuši, mīl un zina savu kultūru un vēsturi. Es uz tiem varu skatīties tikai kā tūrists. Jebkura tautas māksla ir domāta konkrētajai tautai un mazliet kā eksotika tūristiem.
Kas liek jūsu sirdij notrīsēt dzimtajā armēņu kultūrā?
Mēģinu izvairīties no nacionālā sentimenta, jo tam nav nekādas vērtības. Esmu armēnis, dzimis Armēnijā, bet izaudzis un mācījies Latvijā, kur arī strādāju. Mana sieva ir latviete. Man ir vispatriotiskākais iespējamais vārds, jo Aiks (Haik) – tā kādreiz sauca Armēniju, un tā vārda sakne nozīmē "armēnis". Zinu armēņu valodu un braucu uz Armēniju, kad sanāk, taču jūtos laimīgs, ka man ir divas dzimtenes – Latvija un Armēnija –, bet neesmu gatavs upurēties nacionālas idejas dēļ. Ja nu pastāv reinkarnācija un nākamreiz piedzimšu par turku vai latvietis par krievu?
Esat kosmopolīts?
Esmu vērotājs. Negribu sevi identificēt ne kā kosmopolītisku, ne liberālu vai konservatīvu. No šīs klasifikācijas gribu izvairīties. Esmu eiropietis. Mani ir izaudzinājusi Eiropas kultūra un mentalitāte, un es negribētu dzīvot Amerikā, Āzijā vai Āfrikā. Ir pat tā, ka tad, kad aizbraucu uz Armēniju, daudzas lietas man tur nav pieņemamas.
Bet kopības izjūta?
Tas ir dzīvnieku instinkts būt barā, kur katrā ir viens dzīvnieku tips.
Vēlēšanās taču piedalāties?
Nē. Nekad neesmu bijis uz vēlēšanām. Es došos turp tajā brīdī, kad man būs vēlme nobalsot par vienu konkrētu cilvēku. Līdz šim tādu neesmu redzējis. Balsot, lai izsvītrotu? Nē. Arī ja aktieris vai dziedātājs man saka, ka kaut ko nedarīs, man vajag obligāti dzirdēt, ko un kā viņš grib darīt. Tikai "nē" man nav atbilde.
Kas jums Latvijā patīk un kas ne?
Patīk eiropeiskums. Skaidra lieta, ka latvieši ir eiropieši, bet tikpat skaidrs ir arī tas, ka latvieši nemāk skaitīt naudu. Šķiet, tas izskaidro mūsu valsts ekonomiskās problēmas salīdzinājumā ar kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem. Visi valstiskie projekti, kuros ir darīšana ar lielu naudu, pat ja to dod Eiropas fondi, ir vienas vienīgas problēmas. Taupīšana arī norāda uz to, ka cilvēks nav mācējis rīkoties ar naudu. Arī bailes tērēt naudu liecina par nemācēšanu to skaitīt.
Esmu ar to sastapies filmēšanas procesā. Piedāvāju paņemt otru kameru un operatoru, tādējādi samazinot filmēšanas dienu skaitu, jo tas būs izdevīgāk, bet producentam šķiet, ka tā būtu lieka naudas tērēšana. Ja producents būtu ebrejs, viņš pats man to piedāvātu, bet latvietis par to nedomā. Viņš domā par "šeit un tagad", bet ne perspektīvā. Arī ceļi mums ir tik sliktā stāvoklī tāpēc, ka konkursos izvēlas firmas, kas sola izdarīt ar vismazāko budžetu. Darbus veic nekvalitatīvi un nevar pabeigt, jo nauda ir beigusies. Visbeidzot tiek iztērēts vairāk, nekā sākumā bija iecerēts. Tā ir gandrīz visur. Arī nodokļu palielināšanas plāna sakarā jūtu ierēdņu nespēju ieslēgt iztēli un domāt nevis tikai par to, ko valstij vajag tagad, bet lai kļūtu labāk pēc trim vai četriem gadiem.
Jaunās sezonas plānā ir arī jauni darbi dramatiskajā teātrī un kino?
Šajā sezonā būs trīs jauni teātra darbi un ir gaidāms bērniem domāts kinoprojekts. Strādāju arī pie diviem scenārijiem. Februāra beigās JRT Jaunajā zālē būs jau minētā izrāde Pēdējā maltīte – par Fransuā Miterāna pēdējām vakariņām pirms nāves. Francijas kontekstā viņš ir vecās Eiropas pēdējais līderis, un mēs gribam satīriskā manierē pastāstīt par veco un jauno Eiropu, par to, kā ir mainījušies laiki.
Martā Erevānas Nacionālajā teātrī sāksies mēģinājumi manai izrādei par Kārli Marksu. Tā būs balstīta uz filozofa Aināra Kamoliņa atlasītajām Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa vēstulēm, kurās viņi žēlojas par dzīvi. Bija radio lasījumi, bet es attīstīju šo ideju teātra formātā un pieliku klāt dokumentālus materiālus no Marksa ģimenes sarakstes. Tā būs absurda izrāde par cilvēku, kurš dzīvojis diezgan nožēlojamu dzīvi un nav spējis adaptēties reālajā pasaulē, bet kura idejas pēc nāves mainīja pasauli. Mani interesē šis fenomens. Interesē varas tēma un cilvēki, kuru rokās ir vara. Kāpēc vara ir tik salda, un kāpēc cilvēce tik daudz ir strādājusi, lai to ierobežotu? Ja diktators ilgus gadus savā valstī var darīt visu un neviens viņu nevar sodīt, tas viņu apreibina… Režisora profesijā gan vara mani interesē vismazāk. Negribu būt režisors diktators un kontroles frīks.
Aizrauj lielas idejas?
Neviena ideja – kapitālisms, liberālisms, konservatīvisms, nacionālisms u. c. – nav tā vērta, lai tās vārdā nogalinātu vai mirtu. Vienīgais iemesls upurēties ir, lai izglābtu citus.
Vai pēc Karmenas Francijā vēlaties turpināt starptautisko operas režisora karjeru?
Tas bija ļoti grūts darbs, jo bija jāsaskaras ar citu mentalitāti un noteikumiem. Es lepojos ar šo izrādi un sapratu, ka varu strādāt arī lielajos teātros ārzemēs. Gribas jaunu pieredzi un lielus uzdevumus, lai pabarotu savu zvēru, kuram ir ambīcijas un kurš ir izsalcis.
Hofmaņa stāsti
LNO 29.IX plkst. 18, 4.X plkst. 19, 6.X plkst. 18, 20.XI, 10.I, 29.III, 9.V plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 12–65