Alnis Stakle. Biežņa

Komentējot savus darbus, autors bieži uzsver to personīgo raksturu – tajos satiekas un atkārtojas tādi motīvi kā sapņošana, pašizziņa, meditācija. Darbi ir subjektīvi, bet tas nenozīmē, ka tie būtu atklāti vai intīmi. Dzīves materiālu mākslinieks izmanto savas tēlu sistēmas radīšanai un izkopšanai. Visiem viņa darbiem raksturīgs attālināts un atturīgs vērojums, kā no ārpuses vai no augšas, un šis īpašais, no emocijām attīrītais skatījums pieļauj daudznozīmīga tulkojuma iespējas.Alnis Stakle ir ieguvis maģistra grādu vides izglītībā un aizstāvējis doktora disertāciju mediju pedagoģijā (2003, 2011, Daugavpils Universitāte), veiksmīgi darbojas ar fotogrāfiju saistītu jomu pedagoģijā, pasniegdams Rīgas Stradiņa universitātē un ISSP skolā. Kopš 1998. gada Stakle piedalījies grupu izstādēs un rīkojis personālizstādes Latvijā un ārvalstīs. Ieguvis Latvijas Gada balvu fotogrāfijā autorfotogrāfijas kategorijā (2006) un pirmo vietu “Sony World Photography Awards” arhitektūras fotogrāfijas kategorijā (2011). Fotomākslinieka darbi publicēti žurnālos “Shots” (Lielbritānija/ASV), “Eyemazing” (Nīderlande), “Photography Now” (Vācija), “Foto Kvartāls”, “Studija” (Latvija) u.c. Vadījis fotogrāfijas un vizuālās kultūras meistardarbnīcas Anglijā, Krievijā, Lietuvā, Slovākijā un Latvijā.LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā skatītāju uzmanībai tiek piedāvāti Aļņa Stakles darbi no fotogrāfiju sērijas “Biežņa”. Tie tapuši vairāku gadu laikposmā, autoram atrodoties vizuāli poētiskā ceļojumā starp Āfrikas kontinentu, savas mājas pagrabu un dažādiem mākslas muzejiem Eiropā ar nolūku rast veidu, kā tuvoties realitātei un izzināt to, meklējot patieso un jēgpilno ikdienišķajā un šķietami nenozīmīgajā. Mākslinieks stāsta: “Vakarzeme kopš grieķu filozofijas laikiem ir balstījusies okulārā kultūras tradīcijā, jēdzieniski sasaistot redzamo ar autentisko, objektīvo un reprezentāciju, respektīvi, redzes maņa kultūrā ir ieguvusi drošticama gudrības avota statusu. Mediju laikmetā dažāda veida un ikvienam sabiedrības loceklim pieejamās attēlošanas tehnoloģijas ir radījušas apokaliptiskus attēlu aprites apjomus, pārfrāzējot Borhesu, karte ir kļuvusi lielāka un detalizētāka par attēloto teritoriju. Digitālā laikmeta karte ir visi tie neskaitāmie attēli, kas ir pārpludinājuši ikviena indivīda ikdienu ar detalizētiem realitātes izvērsumiem, aizēnojot pašu realitāti un apšaubot tās pastāvēšanu metafiziskā nozīmē. Realitāte nebūt nav zudusi, bet tā ir transformējusies, kļūstot par hibridizētu reālā un attēlu konstrukciju. Fotogrāfijas medijs sen vairs nespēj sniegt skaidrojumu pasaulei, kā arī nepapildina jau esošo realitāti ar jaunu informāciju, bet konstruē uz jaunām jēgas meklējumu attiecībām balstītu pasauli, kas dzīvo pēc saviem noteikumiem, kuros attēlu simulētās pasaules ir vienīgā atskaites sistēma indivīda sevis un jēgpilnā meklējumos.”Izstādes darbu būtība balstās dievišķā meklējumos prozaiskajā, pievēršoties mazsvarīgiem notikumiem un parādībām, izejot no emocionālām reakcijām uz redzēto un svešu attēlu apropriācijas. Izstāde ir kā subjektīvā atbildes reakcija uz laikmetīgo realitāti, kurā privātie un politiskie motīvi ir estētiski savstarpēji caurvijušies un nepadodas viennozīmīgam skaidrojumam vai attēlojumam.