Anna Laicāne. Zaļā gaisma

Tu ieraugi to, kas vienmēr ir pastāvējis, tikai tu skatījies no cita skatu punkta, tu to neredzēji. Tad, kad esi kaut ko iemācījies vai atklājis, var arī no kaut kā atteikties. Tā tu nepaliksi vienā vietā, bet dosies jaunā nezināmā ceļojumā. Tikai tukšā krūzē var kaut ko ieliet. Es mēģinu atkal un atkal skatīties uz lietām no jauna, ik pa brīdim meklējot veidu, kā atteikties no nevajadzīgā. Ceļošana atraisa spēju redzēt pasauli citās krāsās. Šajā izstādē redzamas gleznas, kas tapušas Parīzē, un arī tās, ko gleznoju pēc iespaidiem, atgriežoties no leģendārās pilsētas. Mani iedvesmoja pavasara saules pielietie parki, bērni, kas vāc kopā uz asfalta sabirušās sakuras koku ziedlapiņas, baložu dzenātāji, bumbas spēlētāji, kastaņu alejas, zem kurām jūties kā zaļās gaismas terapijā. Dzīvīgums. Arī Latvijā es redzu ainas, kas ir gatavas ilustrācijas kādam A. Kamī, H. Kortāsara vai G. G. Markesa romānam.  Šie mūžīgie domātāji kafejnīcās. Vīrietis ar vismīļāko sunīti Rīgā, kuri bauda kafiju kopā. Un ko viņi katrs domā? Tik daudz stāstu, kas ir gleznošanas vērti, ko būtu varējuši uzrakstīt arī rakstnieki, taču tie ir neapšaubāmi arī vizuāli baudāmi stāsti, tāpēc tos noteikti jāglezno! Un, ja ir kāda lieta, kas nepārstāj sajūsmināt, tad tā ir saules gaisma. Tā izmaina visu. Es negribu, lai manas gleznas ir sarežģījums, tāpēc meklēju vistīrāko un tiešāko glezniecības valodu, kas spēj nodot manu redzējumu un tajā iekļauto vēstījumu. Domāju, ka būt patiesam pret sevi ir liela māksla. Ieklausīties sevī – arī gleznojot. Izslēgt galvā skanošo radio un pateikt – uzgleznot idejas kvintesenci.